From Wikipedia, the free encyclopedia
Šariats (arābu valodā: شريعة [ʃari:ah]) islāmā ir tiesību sistēma. Valstīs, kurās pamatā ir islāma tiesību sistēma, šariats aptver tiesību normas gan sabiedriskajā, gan privātajā dzīves jomā.[1]
|
Šariats ietver tiesību normas šādās nozarēs: politika, ekonomija, finanses (arī banku sistēma), komercdarbība, saistību tiesības, ģimenes tiesības, seksualitāte, higiēna un sabiedriskā dzīve.
Šariata likumu apkopojums kodeksā vai vienotā izdevumā nepastāv.[2] Šariats ir sistēma, pēc kuras tiek atvasinātas tiesību normas un šīs sistēmas pamatā ir Korāns (islāma svētie raksti), hadīts (pravieša Muhameda apgalvojumi), idžma, kijass un vēstures gaitā sakrāti risinājumi, interpretācijas un precedenti.
Termins šarīah cēlies no lietvārda šara'a (arābu valodā: شرع). Ahmadijas zinātnieka Malika Gulama Farida darbā "Svētā Korāna vārdnīca" šariats ir aprakstīts kā termins, kas apzīmē dievišķa likuma sistēmu un ticības un kalpošanas kārtību.
Tiesību speciālists Ali Hans skaidro, ka „tiesību un citos rakstos bieži nepareizi interpretē šariata jēdzienu. Dažiem musulmaņiem šariatā ietilpst tikai Korāns un sunna. Citiem tas ietver arī fikhu. Lielākā daļa enciklopēdiju šariatu apraksta kā likumu, kam par pamatu ņemts Korāns, sunna un fikhs, kas atvasināts no idžmas vienprātības lēmumiem un kijasa analoģiskajiem spriedumiem. Šāda šariata interpretācija nepareizi samet kopā izpausto ar neizpausto un rada nepareizu priekšstatu, it kā speciālistu lēmumi būtu tikpat svēti kā Korāns un sunna. Korāns un sunna kopā veido negrozāmu pamatlikumu, kas ir nošķirams no atvasinātajiem likumiem (fikhs). Šādi nošķirot pamatlikumu no atvasinātajiem likumiem, tiek izkliedēta neizpratne par šariata terminu.”
Lielākajā daļā islāma sabiedrības tiek nošķirts fikhs (detalizēta izpratne), kas ir tiesību speciālistu secinājumi no šariata, kas aptver tiesību pamatus, uz kuriem balstās fikhs. Tiesību speciālisti cenšas nodrošināt to, lai fikhs un šariats būtu savstarpēji saskanīgs visos gadījumos, bet dažkārt par to tiek izteiktas šaubas.
Šariats ietver noteiktas normas, kuras ir noteicis Dievs un tās ir visa pamatā, neatkarīgi no laicīgajiem apstākļiem (piemēram, alkohola lietošana ir aizliegta, jo tas ir apreibinošs). Tas ietver arī normas, kuras ir atvasinātas no islāma juristu un tiesnešu (mudžtahidu) noteiktajiem pamatprincipiem.
Islāma tiesību sistēmas pamatā ir Korāns un sunna.
Papildus Korānam un sunnai islāma sunnīti atsevišķos jautājumos pievienoja arī Muhameda līdzgaitnieku vienprātības (idžma) lēmumus un no pamata likumiem atvasinātus analoģiskus spriedumus (kijass). Tiesību speciālisti kijasu lieto gadījumos, kad esošās tiesību normas nenosaka risinājumu konkrētai situācijai. Šādā gadījumā tiek lietotas vairākas spriešanas metodes, tai skaitā analoģiju meklēšana. Tiek pieļauti arī sabiedrības vienprātības lēmumi, sabiedrisko interešu ievērošana un citas otršķirīgas metodes pēc pamatlikumiem.
Islāma šiīti minēto pieeju neatzīst un pilnībā noraida kijasu un idžmu. Šiītu tiesību sistēmā viena no regulāri pielietotām likumdošanas metodēm ir loģika (mantiks), kuru šiīti tiesību sistēmā vērtē daudz augstāk nekā sunnīti. Šiīti loģiku neuzskata par trešo tiesību normu sistēmu, bet par metodi, kā nodrošināt tiesību normas atvasinājuma atbilstību Korānam un sunnai.
Šiītu imamu likumos par tiesību avotiem uzskata Korānu, nostāstus par Muhameda un 12 imamu rīcību un saprātu. Mūsdienu šariata tradīcijas tiek zināmā mērā arī balstītas uz senām vietējām tradīcijām.
Islāma tiesību zinātni sauc par fikhu un to iedala divās daļās:
Par galveno šariata sistēmas mērķi uzskata tādas tiesību sistēmas veidošanu, kas nodrošina katras personas garīgu un fizisku veselību un labklājību. Katra musulmaņa rīcību iedala piecās kategorijās:
Katra musulmaņa pienākumu pamatā ir Pieci islāma pīlāri:
Islāma tiesību sistēmas veidošanās periods sākās ar agrīnajām musulmaņu kopienām. Sākumā tiesību speciālisti nodarbojās vairāk ar praktisku likumu ieviešanu un izpildes uzraudzību, nekā ar teoriju. Teorijas jautājumos ievērojams progress notika līdz ar grāmatas Ar Risālah izdošanu (autors bija viens no agrīnā perioda musulmaņu juristiem Aš Šafii). Grāmatā autors apkopoja islāma tiesību sistēmas principus, nosakot par tiesību sistēmas pamatiem Korānu, sunnu, idžmu un kijasu. Grāmatā arī noteikts, ka islāma tiesību sistēmas pamata teksti (Korāns un hadīts) interpretējami, vispirms analizējot arābu valodas izpētes rezultātā gūtos secinājumus un objektīvus atzinumus.
Šariatu iedala divās lielās nodaļās:
19. gadsimta laikā islāma tiesību sistēma piedzīvoja krasu pavērsienu, jo tai pretī stājās jauni izaicinājumi. Rietumu pasaule kļuva par pasaules līmeņa varu un sāka kolonizēt arvien lielākas teritorijas citās pasaules daļās, tai skaitā musulmaņu apdzīvotas zemes. Sabiedrība sāka pārveidošanos no agrāras iekārtas uz industrializētu sabiedrību. Agrāk varenā Osmaņu impērija un citas musulmaņu valstis pamazām savos pamatos sāka šķobīties un radās nepieciešamība pēc jauniem tiesiskiem valsts pamatiem. Vairākos gadījumos rietumu valstis uzspieda atsevišķām islāma valstīm mainīt to iekārtu un sekulāro ideju aizstāvji arvien vairāk prasīja tādu likumu pieņemšanu, kas atšķīrās no islāma tiesību speciālistu uzskatiem. Tomēr islāma tiesību sistēma turpināja noteikt tādas jomas kā rituāli, kalpošana, ticība u.c., bet zaudēja ietekmi valsts pārvaldes un citos jautājumos. Musulmaņu sabiedrība sašķēlās vairākos grupējumos, kuri pastāv arī mūsdienās.
Islāma tiesību sistēmai un likumiem mūsdienās pastāv neskaitāmas interpretācijas atšķirīgajās musulmaņu sabiedrībās. Islāma liberālo kustību piekritēji apšauba šariata atbilstību un piemērotību mūsdienu situācijai no vairākiem aspektiem. Vairākus neatbildētus jautājumus par šariatu uzdod arī islāma feministu kustība. Vairākās islāma valstīs, piemēram Indonēzijā, Bangladešā un Pakistānā, spēkā ir sekulāra konstitūcija un vairāki likumi un tikai atsevišķos gadījumos tiesību jomu regulē šariats. Visvairāk uz sekulārismu balstīta konstitūcija ir Turcijā un Indija ir vienīgā valsts, kurā blakus valsts likumiem pastāv atšķirīgi likumi musulmaņiem, kurus, balstoties uz šariatu, izdod Indijas Musulmaņu personisko likumu padome. Pārsvarā visās valstīs ir līdzīgi likumi krimināltiesību jomā, bet dažās valstīs ir atšķirīgi likumi, kas dod lielākas tiesības vīriešiem, piemēram tiesības uz poligāmiju un uzturlīdzekļu maksāšanas atvieglojumi.
Vairumā musulmaņu valstīs Tuvajos Austrumos un Ziemeļāfrikā mūsdienās pastāv duālā valsts iekārta, kur līdztekus darbojas gan sekulārā, gan reliģiskā tiesību sistēma un tiesas. Šādās valstīs reliģiskā tiesību sistēma aptver ģimenes tiesības un mantojuma tiesības. Saūda Arābijā un Irānā islāma tiesai ir vara visās tiesību jomās un īpaša reliģiskā policija uzrauga reliģisko tiesību normu ievērošanu. Šariata atvasināti likumi ir spēkā arī Afganistānā, Lībijā un Sudānā. Atsevišķos Nigērijas štatos mūsdienās ir ieviestas šariata tiesas. Nigērijas jaunās šariata tiesas spriež tiesu, neņemot vērā parastos pierādījumu principus un tām nav jāpārliecinās par pierādījumu ticamību. Šīs tiesas var piespriest tādus sodus kā roku (vienas vai abu) amputēšana vai nomētāšana ar akmeņiem par laulības pārkāpšanu un atteikšanās no ticības.
Šariata tiesību sistēmu vairākas starptautiskas institūcijas (tai skaitā Eiropas Cilvēktiesību tiesa) uzskata par barbarisku un nežēlīgu. Islāma tiesību speciālisti turpretī uzskata, ka pareizi piemērojot šariata likumus, tie attur no noziegumiem. Starptautiskajos plašsaziņas līdzekļos valstis, kurās darbojas islāma likumi, tiek pakļautas pastāvīgai kritikai. Tas izpaužas galvenokārt gadījumos, kad, izpildot kādu no šariata sodiem, tos vērtē kā pilnībā atpalikušus no mūsdienās atzītiem cilvēktiesību principiem. Šariata sodi, īpaši tad, kad tiek piespriests nāvessods par laulības pārkāpšanu, ķermeņa daļu amputācija vai pēršana par citiem pārkāpumiem (zādzību, apreibinošu vielu lietošanu u.c.) tiek uzskatīti par netaisnīgiem.
Atšķirīgos laikposmos, vietās un ticības nozarēs islāma likumus interpretē atšķirīgi, par pamatu ņemot literāru vai tradicionālu interpretāciju. Islāma speciālisti uzskata, ka šariata likumi būtu jāattiecina uz visiem islāma ticīgajiem un pat uz visiem, kas ir islāma valsts padotie.
Korānā uzskaitīti divi laulības veidi: Nikahs un Nikaha mutahs. Pirmais veids ir ļoti izplatīts un tā mērķis ir laulības negrozāmība un to var pārtraukt tikai vīrs talaka procesā vai sieva, cenšoties panākt laulības šķiršanu. Nikaha laulībā abi laulātie ir viens otra mantinieki. Laulājoties abi laulātie paraksta laulību līgumu, ar kuru vīrs uzņemas visus maksājumus par sievu. Sunnītu tiesību sistēmā līgums nav spēkā, ja Nikahā ir noteikts laulības beigu termiņš, bet Šiītu tiesību sistēmā Nikaha laulības līgums ar noteiktu beigu termiņu tiek saukts par Nikaha mutahu. Sunnītu tiesību sistēmā laulību līgumu paraksta divu liecinieku klātbūtnē, bet Šiītu sistēmā liecinieki nav nepieciešami.
Sunnīti Nikaha mutahu uzskata par Harām un to sauc par izpriecu laulību. Šiītu tiesību sistēmā šis līgums ir spēkā un to sauc par laulību uz noteiktu laiku un iestājoties beigu termiņam, laulību uzskata par šķirtu. Islāma tiesību speciālistu vidū pastāv vairāki atšķirīgi viedokļi par šāda veida laulību un sunnīti uzskata, ka to ir aizliedzis pravietis Muhameds. Tomēr šiīti uzskata, ka šādu aizliegumu ieviesis islāma valdnieks Umars un tādēļ tas nav spēkā, jo Umaram nebija islāma likumdevēja tiesību. Korānā par laulības termiņu nekas nav teikts. Nikaha mutahs paredz laulības beigu termiņu, neuzliek vīram pienākumu uzņemties visus sievas maksājumus un nenosaka, ka laulātie ir viens otra mantinieki. Turklāt šis līgums sievai ļauj izlemt, kad pamest vīru un viņa var darīt to brīvi pēc saviem ieskatiem. Nikaha mutahs nenosaka maksimālo sievu skaitu vienam vīram (saskaņā ar Korānu — četras). Sievietei tiek dots viņas Mahrs un sievietei joprojām jāievēro Iddahs (četru mēnešu termiņš pēc laulības šķiršanas, kurā viņai nav tiesību uz jaunu laulību, ja viņai ir sākusies grūtniecība pirms laulības šķiršanas).
Nosacījumi laulībai islāmā:
Šie ir vispārēji šķiršanas principi un tie atšķiras katrā atsevišķā islāma tiesību sistēmas novirzienā.
Saskaņā ar Korānu un vairākiem Hadītiem, par zādzību soda ar ieslodzījumu un roku vai kāju amputāciju, atkarībā no tā, cik reizes izdarīts pārkāpums un atkarībā no nozagtās mantas apmēra. Pirms soda izpildīšanas jāsaņem divu zvērinātu liecinieku liecības par to, ka viņi ir redzējuši zādzības faktu. Ja netiek gūtas šādas liecības, tad sodu neizpilda. Par zvērinātiem lieciniekiem var būt divi vīrieši vai viens vīrietis un divas sievietes. Roku amputācijai pastāv arī papildus nosacījumi, tādēļ šādi sodi tiek izpildīti diezgan reti:
Tiesu iestādei jāpārbauda visi minētie apstākļi un to atbilstība.
Saskaņā ar Hadītu, par laulības pārkāpšanu soda ar nomētāšanu ar akmeņiem līdz nāvei gan vīriešus, gan sievietes. Arī šāda soda izpildīšanai ir noteikti vairāki priekšnosacījumi. Sarežģītākie nosacījumi ir:
Arī šajā gadījumā tiesu iestādei jāpārbauda visi minētie apstākļi. Neprecētiem vīriešiem un sievietēm sods ir noteikts Korānā — pēršana 100 reizes.
Tāpat, saskaņā ar Šariatu, sieviete, kas tiek apsūdzēta laulības pārkāpšanā, nevar tikt sodīta, ja pārkāpumam nav liecinieku — vismaz četri vīrieši vai vismaz astoņas sievietes. Četru liecinieku prasība ir noteikta Korānā un šī atklāsme Muhamedam nāca pēc tam, kad laulības pārkāpšanā tika apsūdzēta viņa sieva Aiša (Korāns, 24:13).
Korānā sišanai tiek lietots vārds idreb (4:34), kas ir vārda daraba locījums un nozīmē sišanu. Vārdam ir divas nozīmes un to lieto gan tiešā nozīmē, kad fiziski sit, gan pārnestā nozīmē, kad „atsit vēstuli”.
Daži speciālisti uzskata, ka šī vārda tulkojums ir neatbilstošs un to būtu jātulko kā piekodināšana vai aizrādīšana. Turklāt, šis vārds Korānā netiek attiecināts uz konkrētu vienu personu, bet uz visu sabiedrību vai cilvēku kopienu.
Korānā vārdu idrib lieto 12 reizes. Astoņas reizes to lieto, lai apzīmētu fizisku darbību, bet trīs reizes to lieto pārnestā nozīmē. Tādēļ secināms, ka vairāk tas lietojams kā fiziska sišana, nevis tikai pārnestā nozīmē.
Vairāki Haditi aizliedz sievas sišanu un citi atkal norāda gadījumus, kad ir pieļaujams iesist sievai, saprātības robežās, lai viņu disciplinētu.
Eiropas fatvas un izpētes padomes vadītājs Šeihs Jusufs Al Karadavi skaidro:
Ja vīrs jūt, ka viņa sievā vairojas nepaklausība un separātisms pret viņu, viņam jācenšas mainīt šo attieksmi vispirms ar labiem vārdiem, atturīgu pierunāšanu un apspriešanos. Ja tas nelīdz, viņam jāguļ atsevišķi no viņas, lai sievā izraisītu viņas sievišķo tieksmi un viņā atkal rastos vēlme pēc saskaņas un griba būt kopā ar vīru. Ja arī tā nemainās viņas attieksme, viņam ir atļauts ar rokām viegli iepliķēt sievu, izvairoties no sejas vai citu jūtīgu ķermeņa daļu aizskaršanas. Aizliegts lietot sišanai pātagu vai jebkādu citu priekšmetu, kas varētu radīt viņai sāpes vai ķermeņa ievainojumus.
Sievietēm ir atviegloti pienākumi tādās dzīves jomās kā ikdienas lūgšanas, nodevu maksāšana, Ramadāna gavēšana un svētceļojumi, tomēr viņu tiesības ir krietni ierobežotākas nekā vīriešu. Saskaņā ar Pasaules ekonomikas forumu, 19 no 20 valstīm, kurās ir vislielākā dzimumu nevienlīdzība, ir islāma valstis.[3] Sievietēm ir tiesības neievērot gavēni menstruāciju un grūtniecības laikā, kā arī četrdesmit dienas pēc bērna piedzimšanas un bērna zīdīšanas laikā, lai slikti neietekmētu viņas vai bērna veselību.
Islāmā nav noteiktas garīdzniecības un sievietes drīkst kļūt par reliģijas zinātniecēm. Praksē vairākums islāma zinātnieku ir vīrieši, bet agrīnie musulmaņu zinātnieki Abu Hanifa un Al Tabarijs norādīja, ka nepastāv nekādu ierobežojumu tam, lai sieviete iegūtu reliģisku amatu, tai skaitā — tiesneša amatu. Vairāki islāma likumu skaidrojumi norāda, ka tie it kā paredz to, ka sievietēm nevar uzticēt augstus amatus un viņas nevar strādāt valsts amatos. Vairākās mūsdienu islāma valstīs šāds uzskats ir pieņēmis likuma spēku, pretrunā tam, ka paša Muhameda sieva Aiša bija ne tikai politiska darbiniece, bet arī lēmēja Hadīta jautājumos. Islāms neierobežo sieviešu tiesības uz darbu, jo Korāns nosaka: „Izturieties labi pret sievietēm un esiet pret viņām laipni, jo viņas ir jūsu partneri un sūtīti palīgi.” Tomēr, islāmā ir reliģiski sankcionēta vardarbība pret sievieti, ja viņa nepaklausa vīrieti (Korāns, 4:34) un vīrietim nav pienākums atskaitīties par to, kāpēc viņš savu laulāto fiziski ietekmē. (Ibn Majah, 1986).[4]
Islāmā nepārprotami atļauts gan vientuļām, gan precētām sievietēm iegūt sev īpašumu. Tieši islāms sievietēm deva šādas tiesības, pretēji vairākām citām kultūrām, kurās pamatā bija patriarhāla iekārta un sievietes tika uztvertas kā kustamā manta un tās varēja mantot.[nepieciešama atsauce] Islāmā sievietes mantojums pieder tikai viņai un nevienam, pat viņas tēvam vai vīram, nav nekādu tiesību uz šo īpašumu. Neatkarīgi no sievietes mantiskā stāvokļa, viņas ģimenes vīriešiem, atkarībā no radniecības pakāpes, ir pienākums viņu finansiāli atbalstīt. Tikai sieviete ir tiesīga kādam no vīriešiem samazināt vai atcelt šādu pienākumu pret sevi.
Saskaņā ar islāma likumiem, pilngadīgu sievieti bez viņas piekrišanas nevar piespiest kādu precēt, bet iepriekš sarunātas laulības islāmā nav retums. Turklāt, papildus visai mantai, kas viņai tiek dota dzīves nodrošināšanai laulības laikā, īpaši tiek norādīts tas, ka sievietei ir tiesības uz viņas pūru, ko viņai dod viņas vīrs un to iekļauj laulību līgumā. Sieviete, tāpat kā vīrietis, var bez tiesas starpniecības šķirties, ja to paredz laulību līgums.
Sievietes liecība, piemēram, ir uz pusi vērtīga, salīdzinājumā ar vīrieša liecību (Korāns, 2:282) "..par lieciniekiem piesaucot divus vīriešus no sava vidus. Ja tur nav divu vīriešu, tad vienu vīrieti un divas sievietes, kuras jums ir pieņemamas kā liecinieces, lai, ja viena no viņām kļūdītos, lai otra viņai to atgādinātu..."
Islāma ticīgais nedrīkst apprecēt pretēja dzimuma neticīgo (Korāns, 2:221 un 60:10). Islāma tiesību speciālisti parasti norāda, ka musulmaņu sieviete drīkst precēt tikai musulmaņu vīrieti, bet vairāki speciālisti šādu apgalvojumu noraida kā nepamatotu.[nepieciešama atsauce] Korānā ir noteikts, ka musulmanis var precēt musulmaņu sievieti vai arī kādu no Grāmatas cilvēkiem (Korānā par tādiem sauc kristiešus, sābiešus un jūdus).
Teorētiski Sunnītu likumi ļauj vīram izšķirties, pasakot talak (es no Tevis šķiros). Šķirts pāris nevar apprecēties, ja viņi jau šķīrušies trīs reizes, izņemot tad, ja sieva apprecas un atkal izšķiras ar citu vīrieti. 2003. gadā Malaizijas tiesa savā spriedumā noteica, ka vīrietis var šķirties no sievietes, nosūtot viņai īsziņu uz mobilo tālruni, ja ziņā tas ir skaidri un nepārprotami pateikts. Jebkura šķīrusies sieviete patur savu pūru un viņai maksājams bērnu pabalsts. Viņai, līdz beidzies zīdīšanas laiks, ir tiesības paturēt bērnu un tad to var atdot tēvam ar tiesas spriedumu, ja tas ir bērna interesēs. Visu laiku, kamēr šķirtā sieva ir neprecējusies, viņas iepriekšējais vīrs viņai maksā pabalstu, kas noteikts laulību līgumā. Pabalsta apmēru var arī samazināt ar tiesas spriedumu.
Saviem sekotājiem Korāns nosaka noteiktu ģērbšanās standartu. Sievietēm un vīriešiem ir atšķirīgi noteikumi un vīriešiem tie ir nedaudz vieglāki. Sieviete var brīvāk ģērbties tikai noteiktu vīriešu klātbūtnē. Šariata tiesību sistēmā likumi nosaka, ka sieviete atklātībā drīkst atsegt tikai rokas un seju. Noteikumu galvenais mērķis ir panākt to, ka sabiedrībā cilvēki viens otru neuztver kā seksuālu objektu.
Turcijā, kur vairākumā ir sekulārie musulmaņi, it pavisam citi ģērbšanās noteikumi, kas nosaka obligātas prasības cilvēkiem, kas atrodas publiskās vai darba vietās (skolās, valsts iestādēs, u.c.). Turcijā ar likumu ir aizliegts valkāt hidžabu publiskās vietās un šādu likumu pieņēma arī Francijā, kur šāds aizliegums izraisīja lielus musulmaņu sabiedrības protestus.
Neskatoties uz to, ka vairākās musulmaņu valstīs sievietēm nav aizliegts ģērbties brīvāk, vairums sieviešu pašas izvēlas ģērbties tradicionālajos islāma tērpos. Vairums viņu uzskata, ka valkājot šos tērpus viņas uzsver savu neatkarību un tieši tā panāk to, ka vīrieši viņas neuzlūko kā seksuālus objektus. Viena no musulmaņu sieviešu apģērba daļām ir hidžaba (galvenā tās sastāvdaļa ir galvas lakats). Arābu valodā vārds ir atvasināts no hadžaba, kas nozīmē paslēpšanos no skatiena vai apslēpt. Hidžaba ir gan galvas, gan pārējā ķermeņa apsegšana.
Islāmā ir pieci noteikumi, kas nosaka, ka vergi jāatbrīvo un ka vergturus un vergu tirgotājus islāmā soda ar smagiem sodiem.[nepieciešama atsauce] Korānā ir īpaši uzsvērts, ka vergi jāatbrīvo un neviens no Korāna pantiem neatļauj vergu turēšanu, tomēr tieši musulmaņu valstīs (Mauritānijā) joprojām pastāv verdzība. 2003. gadā Sauda Arābijas Vecāko zinātnieku padomes (konsultē karali reliģijas jautājumos) loceklis šeihs Salehs Al Fauzans paziņoja, ka verdzība ir daļa no islāma un pastāvēs tik ilgi, cik pastāvēs islāms.
Kara apstākļos islāmā karadarbība attiecas tikai uz kareivjiem un ticīgajiem ir aizliegts aizskart vīriešus, sievietes, bērnus, vecus cilvēkus, garīdzniekus, māksliniekus un citus strādniekus, kas nekaro.[nepieciešama atsauce]
Islāma ticīgajiem jau bērnībā māca ievērot vairākus ikdienišķus noteikumus. Šīs tradīcijas sakņojas senajās pirms islāma Arābijas Abrahāma laiku tradīcijās. Noteikumu vidū ir šādi pamata notikumi:
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.
Every time you click a link to Wikipedia, Wiktionary or Wikiquote in your browser's search results, it will show the modern Wikiwand interface.
Wikiwand extension is a five stars, simple, with minimum permission required to keep your browsing private, safe and transparent.
