From Wikipedia, the free encyclopedia
Ziemeļu baltkrūtainais ezis jeb ziemeļu baltkrūšu ezis, arī Austrumeiropas ezis[1] (Erinaceus roumanicus) ir ežu dzimtas (Erinaceidae) suga, kas pieder pie Eirāzijas ežu ģints. Ziemeļu baltkrūtainais ezis mājo Eiropas austrumos, sākot ar Poliju, Austriju un Balkāniem, Grieķiju, Korfu un Rodas salas ieskaitot, izplatība turpinās cauri Ukrainai un Krievijai, sasniedzot Obas upi Sibīrijā.[2] Suga ir plaši izplatīta un bieži sastopama savā areālā.[3] Šos dzīvniekus vēl viduslaikos ķēra gaļai, tomēr lietot ezi pārtikā ir bīstami, jo eži ir dažādu slimību pārnēsātāji.[1] Ziemeļu baltkrūtainajam ezim ir 5 pasugas.[2]
| Ziemeļu baltkrūtainais ezis Erinaceus roumanicus (Barrett-Hamilton, 1900) | |
|---|---|
 | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Zīdītāji (Mammalia) |
| Kārta | Ežveidīgie (Erinaceomorpha) |
| Dzimta | Ežu dzimta (Erinaceidae) |
| Apakšdzimta | Ežu apakšdzimta (Erinaceinae) |
| Ģints | Eirāzijas eži (Erinaceus) |
| Suga | Ziemeļu baltkrūtainais ezis (Erinaceus roumanicus) |
| Sinonīmi | |
| Erinaceus concolor roumanicus | |
| Izplatība | |
 Ziemeļu baltkrūtainā eža (Erinaceus roumanicus) izplatības areāls
| |
 Ziemeļu baltkrūtainais ezis Vikikrātuvē | |
,Skala_Kalloni,_Lesbos,_Greece.jpg)
Nesenā pagātnē ziemeļu baltkrūtainais ezis tika klasificēts kā baltkrūtainā eža (Erinaceus concolor) pasuga — Erinaceus concolor roumanicus. Tomēr 1990. gadu morfoloģiskie un vēlāko gadu ģenētiskie pētījumi rosināja zinātniekus pārvērtēt Eirāzijas ežu ģinti un, balstoties uz šiem pētījumiem, ziemeļu baltkrūtainais ezis kopš 2005. gada tiek izdalīts kā atsevišķa suga — Erinaceus roumanicus.[2]
Joprojām daudzos informācijas avotos latviešu valodā tiek atzīmēts, ka Latvijā dzīvo baltkrūtainais ezis (Erinaceus concolor), tomēr līdz ar sistemātikas izmaiņām 2005. gadā Latvijā mājo ziemeļu baltkrūtainais ezis (Erinaceus roumanicus) — kādreizējā baltkrūtainā eža pasuga.
Latvijā ziemeļu baltkrūtainais ezis ir parasta un bieži sastopama ežu suga, kas mājo visā valsts teritorijā.[4] Savas sastopamības dēļ tieši šīs sugas pārstāvi Latvijā visbiežāk mēdz saukt par ezi. To bieži var novērot apdzīvoto vietu tuvumā, pilsētas ieskaitot.[5] Latvijā tas mājo gandrīz visur, kur vien ir dzīvei labvēlīgi apstākļi: sausās, ar barību bagātās un ar piemērotām ziemošanas vietām nodrošinātās vietās. Tie ir lapu un jauktu koku meži, biežāk sīkmeži un mežmalas, birztalas, vairāk vai mazāk aizaugušas un aizaugošas pļavas, krūmāji, dārzi, parki un apstādījumi. Nav sastopams vienīgi purvos un lielos, vecos vienlaidu mežos.[6]
Latvijā mājo vēl viena ežu suga - brūnkrūtainais ezis (Erinaceus europaeus), kas sastopams samērā reti un kas mājo galvenokārt valsts ziemeļaustrumos. Abas sugas izskatās ļoti līdzīgas un vislabāk atšķiramas, apskatot vēderu. Brūnkrūtainajam ezim uz krūtīm ir izteikts brūns laukums. Baltkrūtainajam viss vēders ir bālgani pelēcīgs.[4] Brūnkrūtainais ezis vidēji ir arī nedaudz mazāks.
Ziemeļu baltkrūtainais ezis ir neliels zīdītājs ar kompaktu, apaļīgu ķermeni. Pieauguša dzīvnieka garums ir apmēram 23—35 cm, bet svars atkarīgs no sezonas. Rudenī pirms ziemas miega ezim ir uzkrātas tauku rezerves. Vasarā baltkrūtainais ezis sver 600—800 g, rudenī apmēram 1200 g.[6][7] Tēviņi vidēji ir lielāki nekā mātītes. Galva salīdzinoši neliela, ķīļveidīga, ar noapaļotām, labi attīstītām, bet īsām ausīm (apmēram 3,5 cm), ar apaļām, melnām acīm un nelielu, izstieptu, smailu, ļoti kustīgu, allaž mitru purniņu. Kājas īsas, turklāt pakaļkājas nedaudz garākas par priekškājām, ķepām pieci pirksti. Trīs vidējie pirksti labi attīstīti un samērā gari, bet abi malējie ķepas abās malās īsāki un vājāki. Nagi gari. Aste ļoti īsa, apmēram 2—3,9 cm.[6]
Kā visi eži baltkrūtainais ezis no virspuses (muguras un sāniem) segts ar gludām, spīdīgām, ap 2,5—3,5 cm garām adatām. Pieaugušam ezim ir apmēram 7000 adatu.[6] Dzīvnieks izskatās pelēkbrūns, tā adatas ir brūnas ar baltiem galiņiem. Reizēm sastopami gaišas krāsas indivīdi. Kad dzīvnieks ir mierīgs, adatas guļ slīpi, novietojušās cita pār citu kā jumta dakstiņi, bet briesmu gadījumā ezis saritinās kamolā, izslejot adatas stāvus. Turklāt tās novietojas tā, ka smailes vērstas krusteniski dažādos virzienos.[6] Starp adatām aug daži ļoti tievi, gari mati. Adatas pakāpeniski izkrīt un to vietā aug jaunas. Adataino bruņu priekšgalā ir kaila (ar adatām un apmatojumu nesegta) ādas iežmauga, lai ezim būtu vieglāk saritināties kamolā. Pārējās ar adatām nesegtās ķermeņa daļas klāj raupjš, tomēr salīdzinoši mīksts matojums. Apmatojuma, ieskaitot adatas, maiņa norit ļoti lēni un pakāpeniski.[6] Apmatojuma krāsa ķermeņa apakšpusē ir tumši brūna ar gaiši pelēku, gandrīz baltu laukumu uz krūtīm. Galva un sāni tumšāki par kaklu, krūtīm un vēderu.[6]
Ziemeļu baltkrūtainais ezis ir vientuļnieks un nakts dzīvnieks, kļūst aktīvs vakara krēslas stundās, tomēr pavasarī nereti sastopams arī gaišajā diennakts periodā.[6] Dzimumbriedumu sasnieguši tēviņi ir ļoti agresīvi viens pret otru. Ezis parasti pārvietojas vienmērīgos, ātros soļos, ik pa laikam apstājoties un ošņājot gaisu, bet spēj arī samērā ātri skriet (līdz 10 km/h[8]) un lekt. Nelabprāt, tomēr, ja nepieciešams, samērā labi peld.[6] Ezim galvenās maņas ir oža un dzirde. Ezis izdala specifisku muskusa smaku. Tas regulāri iezīmē savu apdzīvojamo teritoriju un aktīvi aizsargā to no sugasbrāļiem. Ir pēdminis un atbalstās uz visas pēdas apakšējās virsmas. Ejot izpleš pirkstus, turklāt priekškājām mazliet vairāk nekā pakaļkājām. Ar samērā garo vidējo pirkstu palīdzību regulāri tīra adatas.[6]
Ziemeļu baltkrūtainais ezis ziemas sezonā, īpaši reģionos ar aukstu ziemu ieslīgst hibernācijā jeb ziemas miegā laikus sagatavotā migā, kas rūpīgi izveidota no sausas zāles un lapām. Ziemošanas miga var būt ierīkota dažādās vietās: zem koka saknēm, zem nogāzta koka stumbra, zem kritalu un lapu kaudzes un zem bieza žagaru krāvuma, alā, kā arī zem kādas būves pamatiem. Migas kopējais diametrs atkarīgs no būvmateriāla un atrašanās vietas, tas var būt 30–60 cm, migas sienu biezums var sasniegt 20 cm. Guļa Latvijā parasti sākas oktobrī, kad gaisa temperatūra noslīd zem +10 °C.[6] Siltākos reģionos, kuros ziemas laikā pietiek barības, ezis var vispār negulēt ziemas miegu.[9] Hibernācijas laikā vielmaiņa kļūst ļoti lēna, sirds palēninās no 190 sitieniem minūtē līdz 20 sitieniem minūtē, arī elpošana kļūst ļoti lēna — viena vai divas ieelpas minūtē.[9] Dzīvnieka ķermeņa temperatūra samazinās līdz 10 °C.[10] Vienīgais, kas uztur ezi pie dzīvības ir tā tauku rezerves, kurām jābūt pietiekami lielām, lai dzīvnieks izdzīvotu.[9] Ziemeļu baltkrūtainais ezis Latvijā mostas aprīlī, retos gadījumos marta beigās.[6] Pavasarī pēc ziemas miega ezis pamostas par ⅓ vieglāks kā ieslīgstot hibernācijā. Pamodies dzīvnieks ir izsalcis un ļoti izslāpis.[9] Siltajā sezonā tēviņš midzeņus neveido, bet dienas pavadīšanai izmanto dažādas dabiskas slēptuves, toties mātīte veido migu mazuļiem.
Briesmu gadījumā baltkrūtainais ezis parasti nevis bēg, bet ritinās kamolā. Lielākā daļa plēsēju ar adatām arī tiek aizbaidīti. Pirms sagrābšanas plēsējs cenšas ezi apvelt uz muguras.[11] Tā galvenie dabiskie ienaidnieki ir liela auguma pūces, īpaši ūpji, klinšu ērglļi, āpši, mežacūkas, meža caunas, lapsas un suņi. Ļaunumu nodara arī neuzmanīgi transporta līdzekļu vadītāji un kūlas dedzinātāji. Ežus līdz nāvei var novārdzināt vairākas infekcijas slimības, turklāt visi savvaļas eži ir invadēti ar dažādiem gan ārējiem, gan iekšējiem parazītiem, piemēram, ērcēm, blusām, utīm, velteniskajiem un plakanajiem tārpiem.[6] Visbiežāk eži mirst hibernācijas laikā, nepārciešot ziemu. Ziemošanu nelabvēlīgi ietekmē ilgstošs kailsals, plāna sniega kārta, pavasara pali, ja tiem seko sals. Šādos apstākļos var aiziet bojā pat 60% iepriekšējā vasarā dzimušo ežu.[6]
Ziemeļu baltkrūtainais ezis kā visi eži salīdzinoši ar savu lielumu daudz ēd. Ēdot parasti raksturīgi šmaukstina un pēc ēšanas sevi aplaiza.[6] Ezis ir visēdājs un visu, ko vien var atrast un noķert, apēd. Galvenokārt tas pārtiek no kukaiņiem (arī indīgajiem), to olām un kāpuriem, tārpiem (visiecienītākās ir sliekas), gliemjiem. Ēd arī mitrenes, simtkājus, zirnekļus. Reizēm noķer kādu abinieku, rāpuli, izēd uz zemes ligzdojošu putnu perēkļus, peļveidīgo grauzēju midzeņus.[6] Barojas arī ar zālaugiem, lapām, sēklām, dažādiem augļiem, ogām, sēnēm un pat sūnām, bet veģetācija aizņem nenozīmīgu daļu no kopējās diētas. Reizēm barojas arī ar maitu[12] un ir biežs viesis izgāztuvēs. Labi atceras un regulāri apmeklē vietas, kurās tiek piebarots.[6] Ēšanas ieradumi atkarīgi no izplatības reģiona un dzīvnieka vecuma.[12]
Viens ezis spēj uzturēt vidēji lielu dārzu tīru no kukaiņiem, jo katru nakti apēd apmēram 200 g kukaiņu[10] un līdz 40 gliemežiem.[8] Diemžēl kukaiņi, kas apstrādāti ar pesticīdiem, ietekmē arī ezi un var izraisīt pat tā nāvi.[10] Ir plaši iesakņojies uzskats, ka ezis jāpiebaro ar pienu, tomēr ezi nevajadzētu barot ar pienu, jo tas ir dzīvniekam kaitīgs un izraisa tam vēdergraizes.[8][10]
Ziemeļu baltkrūtainais ezis dzimumbriedumu sasniedz apmēram 9—10 mēnešu vecumā. Par mazuļiem rūpējas tikai mātīte. Kā visiem ežiem arī baltkrūtainajam ezim ir poligāmas attiecības. Vairošanās periods sākas pēc hibernācijas, Latvijā tas ir aprīlī vai maijā. Riesta laikā tēviņi mēdz doties tālākos pārgājienos, lai atrastu mātīti. Pārošanās periodā dzīvniekus var novērot ne tikai pa pāriem, bet arī nelielās grupiņās, kas sastāv no vienas mātītes un diviem vai trijiem tēviņiem, kuri cits pret citu izturas agresīvi. Ja citi tēviņi netraucē, aplidojot mātīti, tēviņš svilpdams tekalē ap viņu,[6] mezdams loku pēc loka, līdz sapārojas. Var paiet vairākas stundas tēviņam riņķojot ap mātīti. Ja mātīte turpina nepieņemt tēviņu, kas izpaužas izslietās adatās, tēviņš beidzot atkāpjas un pamet mātīti. Ja mātīte pieņem partneri, tā noglauž adatas un pieplok pie zemes. Pēc vairākkārtējas sapārošanās tēviņš partneri atstāj.[13]
Latvijā ežiem ir viens metiens.[6] Grūsnības periods ilgst 31—35 dienas. Metienā 2—8 mazuļi, tipiski 4—5. Mātīte mazuļiem izveido midzeni, kas parasti atrodas biezos krūmos, aizaugušā bedrē vai alā. Miga ir lodveidīga, apmēram 15–20 cm plata, kas parasti darināta no sausām lapām un zāles, bet iekšpuse izklāta ar sūnām. Mazuļi piedzimst akli un kaili, to mīkstās adatas apslēptas zem īpašas ādas plēves, kas pēc 36 stundām izzūd. Ezēnu ķermenīšu virspusi un sānus pārklāj gaišas, mīkstas un reti augošas adatas, skaitā apmēram 100. Pieaugot adatu skaits aizvien palielinās, kuras mazuļi spēj mazliet arī sasliet un šo spēju izmanto, lai savstarpēji cīnoties par piekļūšanu pie zīdekļa. Pēc 2 nedēļām mazuļiem atveras acis, mīkstās adatas nomainītas pret jaunām - cietākām, tumšākām. Ezēni šajā vecumā jau prot savilkties arī kamolā. Nepilna mēneša vecumā ezēni sāk patstāvīgi staigāt un dodas mātei līdzi barības meklējumos. Zīdīšanas periods ilgst apmēram mēnesi. Pēc tā beigām jaunā paaudze drīz kļūst patstāvīga.[6] Ziemeļu baltkrūtainā eža dzīves ilgums ir 6—7 gadi.[6]
Ziemeļu baltkrūtainajam ezim ir 5 pasugas:[2]
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.
Every time you click a link to Wikipedia, Wiktionary or Wikiquote in your browser's search results, it will show the modern Wikiwand interface.
Wikiwand extension is a five stars, simple, with minimum permission required to keep your browsing private, safe and transparent.
