Skitija

Skitija (sengrieķu: Σκυθία (Skuthia)) ir vēsturisks nosaukums reģionam Melnās jūras un Kaspijas jūras ziemeļu stepēs, kuru laikā no 8. gs.p.m.ē. līdz 2. gs. m.ē.) apdzīvoja skitu klejotāju ciltis.

Skitija ap 100. gadu p.m.ē.

Skitijas attēlojums pasaules malā, kur notiek cīņa ar grifiem (Erbstorfas karte, 13. gadsimta sākums).

Teritorija

Dažādos laikmetos ar jēdzienu "Skitija" ir apzīmētas ļoti dažādas zemes plašā Austrumeiropas un Centrālāzijas teritorijā no Baltijas jūras līdz pat Altaja kalniem.

Skitu karavīra attēls no Krimas pussalas

Grieķijas klasiskā perioda autori par Skitiju sauca šādas mūsdienu valstu daļas:

• Melnās jūras un Kaspijas jūras stepes: tagadējās austrumu Ukrainas, dienvidu Krievijas un rietumu Kazahstānas stepju teritorijas.
• Kaukāza kalnu reģionu: tagadējās Azerbaidžānas, Gruzijas un Ziemeļkaukāza zemju daļas.
• par Mazo Skitiju (Scythia Minor): dienvidu Ukraina, Donavas upes lejtece un Bulgārija.
• Sarmatiju: tagadējās ziemeļu Ukrainas, Baltkrievijas, Polijas un Lietuvas daļas līdz pat Baltijas jūrai, kas viduslaikos saukta arī par "Oceanus Sarmaticus". Šī Skitijas daļa pārklājas ar baltu cilšu šajā laikā apdzīvoto teritoriju.

Vēlajos viduslaikos daži autori antīko ģeogrāfisko aprakstu iekemē par Skitiju dēvēja visu Austrumeiropas līdzenumu, kas pletās uz austrumiem aiz t.s. "sarmatu okeāna". Par tajā laikā Rietumeiropā valdošajiem priekšstatiem par Baltijas jūras austrumu piekrastes zemēm liecina Parīzes universitātē strādājušais franciskāņu mūks Bartolomejs Anglis, kas savā enciklopēdijā “Par lietu īpašībām” (De proprietatibus rerum) vēl ap 1240. gadu sniedz šādu Baltijas valstu ģeogrāfijas un kultūras aprakstu:

• "Livonija ir Skitijas province, ko okeāna jūra šķir no Vācijas; līvi pielūdz vairākus dievus un ziedo viņiem, lai ar zīmēm izlūgtos viņu lēmumu; savus miroņus viņi sadedzina uz sārta kopā ar vergiem, kalponēm, lopiem un citām lietām, ticēdami ka jaunā laimīgākā tēvzemē tās noderēs viņu nelaiķa kungam; tagad šī zeme līdz ar citiem tai pakļautiem vai pievienotiem novadiem ar Dieva žēlastību un vācu varu ir atbrīvota no šīs māņticības.
• Zemgale ir vidēji liela province viņpus Baltijas jūras un kopā ar Sāmsalu un Livoniju atrodas Āzijā; tās iedzīvotājus sauc par semigalliem, tāpēc ka šo zemi iekaroja galli, kas sajaucās ar pirmiedzīvotājiem; Zemgalē ir liela labības, pļavu un ganību bagātība, bet ļaudis ir neizglītoti, drūmi un bargi.
• Semba ir Eiropas province Skitijā starp prūšiem, igauņiem, sāmiem, līviem un kuršiem, kas pēc Varona un Hērodota ziņām visi atradušies gotu varā; Semba ir purviem, mežiem un ūdeņiem aizsargāta zeme, auglīga un ražo daudz labības; paši sembji ir drošsirdīgi un tālu pārspēj citas tautas ar savu prātu un mākslinieku spējām.
• Lietuva ir auglīga zeme, bagāta ar purviem, mežiem un ūdeņiem, kāpēc to var iekarot vienīgi ziemā, upēm aizsalstot; leiši ir droši un kareivīgi ļaudis, bet neapvaldīti.
• Gotlande ir sala, kas dabūjusi savu nosaukumu no gotiem; tā ir bagāta ar pļavām un zivīm, un ved zvērādu tirdzniecību ar Franciju, Vāciju, Britāniju un Spāniju."

Valsts skitu ciltīm nekad nav bijis, taču laiku pa laikam tās apvienojās federācijās, kuras vadīja no cilšu vadoņiem izvēlēts dižvadonis (XIX gs. literatūrā dēvēts par "ķēniņu".

Pirmā skitu valsts (7. gs.p.m.ē.)

Hērodots uzskaita piecas skitu ķēniņu paaudzes, kas valdījušas šajā laikā — Anacharsis, Saulius, Idanthyrsus, Gnurus, Lycus, un Spargapithes. (Herodotus IV, 76). Skiti šajā laikā esot iebrukuši Tuvo Austrumu zemēs, bet 6.gs. p.m.ē. persiešu ķēniņš Dārijs viņus atspiedis atpakaļ Melnās jūras ziemeļu piekrastē. Tad viņi esot uzkundzējušies zemjkopju tautām meža stepju teritorijās Austrumeiropas līdzenumā.

Otrā skitu valsts (5.—4. gs.p.m.ē.)

Sarmatu valdnieka kronis no Hohlačas kurgāna Dienvidkrievijā (1. gs. pēc Kristus)

Šajā laikā skiti intensīvi tirgojās ar grieķiem, tas izmainīja sākotnējo klejotājcilšu dzīvesveidu. Apmēram 5. gs. beigās pie Dņepras upes esot uzcelts skitu cietoknis (tagadējā Kamianka-Dniprovska), kas kalpojis par ķēniņa Ateja (Ateas) valsts centru 4. gs. p.m.ē. Savos rietumu sirojumos Atejs esot pakļāvis trāķiešus tagadējā Bulgārijas teritorijā. Maķedonijas ķēniņš Filips II esot sakāvis Ateja karaspēku, pats viņš kritis kaujas laukā 339. g. p.m.ē. Otro skitu valsti pilnībā iznīcināja no austrumiem uzbrūkošie sarmati.

Trešais valstiskuma periods (2. gs.p.m.ē.—2. gs. m.ē.)

Šajā laikā pastāvēja vismaz divas skitu valstis — Mazā Skitija (tagadējās Bulgārijas austrumu daļā un Dobrudžā) un sākotnējā skitu teritorijā (Krima, Dņepras lejtece). To pilnībā iznīcināja no ziemeļiem uzbrūkošās gotu ciltis 2. gs. m.ē., kas nodibināja savu valsti šajā teritorijā.

Zināmie skitu izcelsmes personvārdi

Eihidia, Istia, Lipoxais, Arpoxais, Colaxai — Koloksai, Fenius Farsa, Anacharsis, Saulius, Idanthyrsus, Gnurus, Lycus, Spargapithes, Ateus, Scopasis, Idanthyrsus, Taxakis, Skunkha, Skilurus, Palakus.

Literatūra

• Šmits P. Herodota ziņas par senajiem baltiem // Rīgas Latviešu biedrības zinātņu komitejas rakstu krājums. 21. Rīga. 1933, 8., 9.lpp.
• Мельниковслая О.Н. Племена южной Белоруссии в раннем железном веке М.,19б7. С,161-189.
• Латышев В. В. Известия древних писателей греческих и латинских о Скифии и Кавказе. — СПБ.: 1893—1906. — Т. 1—2.

Ārējās saites

• Hērodota grāmatas fragments E.Dunsdorfa tulkojumā (latviski)
• Raksti par Skītiju Arhivēts 2011. gada 21. jūlijā, Wayback Machine vietnē. (angliski)
• Hērodota aprakstītās Skītijas ģeogrāfija (angliski) (Internet Archive)