pīļu dzimtas putns From Wikipedia, the free encyclopedia
Mandarīnpīle (Aix galericulata) ir viena no krāšņākajām pīļu dzimtas (Anatidae) peldpīļu sugām. Tās dabīgais izplatības areāls ir Austrumāzija: Sibīrijā, Mongolijā, Ķīnā, Japānā un Taivānā.[1][2] 1900. gados, izbēgot no dekoratīvo putnu dārziem, Lielbritānijas dienvidos izveidojās neliela savvaļas mandarīnpīļu populācija. Līdzīgas populācijas ir arī citviet Eiropā, ziemeļos sasniedzot pat Somiju[3] un, iespējams, arī Latviju.[4] Japānas, Taivānas un Eiropas populācijas ir nometnieki, bet Austrumāzijas populācijas ir gājputni, kas ziemo Ķīnas dienvidaustrumos.[2]
| Mandarīnpīle Aix galericulata (Linnaeus, 1758) | |
|---|---|
 Mandarīnpīļu pāris, tēviņš pa kreisi | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Putni (Aves) |
| Kārta | Zosveidīgie (Anseriformes) |
| Dzimta | Pīļu dzimta (Anatidae) |
| Apakšdzimta | Peldpīļu apakšdzimta (Anatinae) |
| Ģints | Mandarīnpīles (Aix) |
| Suga | Mandarīnpīle (Aix galericulata) |
| Izplatība | |
 Ligzdošanas teritorija migrējošām populācijām
Migrēšanas teritorija
Ziemošanas teritorija
Nometnieku teritorija Āzijā
Nometnieku teritorija Eiropā
| |
 Mandarīnpīle Vikikrātuvē | |
Mandarīnpīles tuvakā radiniece ir koku pīle, kas mājo Ziemeļamerikā. Līdz ar mežu izciršanu un lauksaimniecības zemju ierīkošanu, manadarīnpīļu izdzīvošana ir apdraudēta. Iespējams, šī suga izdzīvojusi līdz mūsdienām, pateicoties tam, ka to gaļa nav garšīga un pīles netiek medītas.[1] Mandarīnpīle ir ļoti populārs dekoratīvais putns visā pasaulē un tā grezno daudzus zoodārzus un putnu kolekcijas.[2]
_(6950451856).jpg)
_(10930036784).jpg)
Mandarīnpīlēm ir raksturīgs dzimumu dimorfisms: tēviņi ir ļoti krāsaini un krāšņi, mātītes pelēcīgas un neuzkrītošas, kā arī nedaudz mazākas. Pīļtēviņu nav iespējams sajaukt ne ar vienu citu pīļu sugu. Galvas sānos ir balta, koša josla, kuru varētu salīdzināt ar platu, izteiksmīgu uzaci, pāri galvai stiepjas tumša josla, kas zaigo metāliski violeti zaļos un ugunīgi sarkanos toņos, šādas tumši zaigojošas ir arī pīļtēviņa krūtis. Uz vaigiem un kakla koši oranžas spalvas, kas atgādina bārdu, arī uz zeltaini zaļganbrūnajiem sāniem izceļas divas košas, oranžas "buras". Kopumā ķermeņa virspuse ir tumša ar metālisku spīdumu, bet vēders, zemaste balti. Acis tumšas, knābis sarkans ar gaišu knābja galu.[3]
Mātītes un jaunie putni ir pelēcīgi brūni ar baltu, šauru svītru zem acs. Mugura un sāni tumši ar raibumojumu, vēders balts. Acis tumši brūnas, knābis dzeltenīgi zaļš ar gaišu knābja galu.[3] Abiem dzimumiem uz spārniem lidojumā var redzēt tumšu, zili zaļu ar baltu spoguli.[1]
Mandarīnpīles ķermeņa garums 41—49 cm, spārnu izplētums 65—75 cm, svars apmēram 430—690 g.[1][3]
Mandarīnpīles mājo Tālo Austrumu vecos lapkoku mežos, kas bagāti ar nelieliem, sekliem ezeriņiem, slīkšņām, kā arī straujām, akmeņainām upītēm un biezu pamežu. Izņemot mātītes ar pīlēniem, mandarīnpīles guļ uz ūdens.[1] Mandarīnpīle parasti novērojama pa vienai, pāros vai nelielos bariņos. Ārpus vairošanās sezonas tās veido jauktus barus ar citām pīlēm. Baroties tās dodas krēslā, gan vakaros, gan argri no rīta. Dienas vidū tās parasti atpūšas kādā labi noēnotā un apslēptā vietā, ērtus koku zarus ieskaitot. Vairošanās sezonas laikā tēviņi ir ļoti agresīvi un aizsargā gan mātīti, gan mazuļus. Tēviņš bezbailīgi uzbrūk jebkuram ienaidniekam, bet mātīte parasti tēlo savainotu putnu, cenšoties plēsēju aizvilināt no mazuļiem.[2]
Mandarīnpīle galvenokārt barojas ar veģetāru barību, lai gan ir visēdāja. Tie ir dažādi ūdens un sauszemes augi, to dažādās daļas, sēklas un riekstus ieskaitot.[3] Mandarīnpīle barojas arī ar nelieliem bezmugurkaulniekiem (moluskiem un kukaiņiem) un zivtiņām.[2]
Ziemas sākumā mandarīnpīles izveido monogāmus pārus, kuru attiecības paliek ciešas vairāku vairošanās sezonu garumā.[1] Lai arī ligzdas vietu izvēlas mātīte, tēviņš mātīti visur pavada un meklējumi ligzdošanas vietai notiek kopīgi. Ligzda tiek ierīkota koka dobumā. Mātīte ligzdu izklāj ar dūnām, skaidām un zāli. Dējumā ir 9—12 baltas olas. Inkubācijas periods ilgst 28—30 dienas, pērē tikai mātīte.[1][3] Dobums tiek pamests pēc tam, kad pēdējais pīlēns ir izšķīlies. Māte, stāvot uz zemes, sauc mazuļus, līdz tie visi izlec no dobuma. Lai arī pīlēnu spārniņi ir ļoti maziņi, neviens, krītot lejup, nesavainojas. Pēc tam, kad pīlēni ir pametuši koku, ģimene atkal apvienojas, un par mazuļiem rūpējas abi vecāki, apmēram 50—60 dienas.[2] Jaunās pīles sāk lidot 40—45 dienu vecumā.[1]
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.
Every time you click a link to Wikipedia, Wiktionary or Wikiquote in your browser's search results, it will show the modern Wikiwand interface.
Wikiwand extension is a five stars, simple, with minimum permission required to keep your browsing private, safe and transparent.
