Latviešu zemnieku savienība

Latviešu zemnieku savienība (LZS) bija viena no Latvijas parlamentārā perioda (1920—1934) politiskajām partijām. Skaitliski lielākā (32—39 tūkstoši biedru) un ietekmīgākā pilsoniskā partija.^[1]

Šis raksts ir par Latvijas starpkaru perioda partiju. Par mūsdienu partiju, kas Saeimā nav pārstāvēta skatīt rakstu Latviešu zemnieku savienība (1993).

Šis raksts ir par Latvijas starpkaru perioda partiju. Par Saeimā pārstāvēto un Zaļo un Zemnieku savienības sastāvā esošo partiju skatīt rakstu Latvijas Zemnieku savienība.

Latviešu zemnieku savienības vēlēšanu plakāts 1931. gada Saeimas vēlēšanās (autors Rihards Zariņš)

Vēsture

Dibināta 1917. gada 12. maijā (pēc vecā stila 29. aprīlī) Valkā. Dibināšanas sapulcē pieņēma pagaidu programmu un statūtus. Par Centrālās valdes priekšsēdētāju tika ievēlēts Kārlis Ulmanis. Jau 1917. augustā tās rindās bija vairāk kā 20 000 cilvēku.^[2] Partijas sociālā bāze bija lauku lielsaimnieki. Pagaidu programmā bija minēta nepieciešamība veikt agrāro reformu, ieviest astoņu stundu darba dienu, kā arī citas nostādnes. 1917. gada augustā piedalījās Vidzemes neokupēto apriņķu vēlēšanās, kur ieguva 36% vēlētāju atbalsta. Novembra Krievijas Satversmes sapulces vēlēšanās ieguva 23% vēlētāju balsu. Ar Latviešu Zemnieku savienības atbalstu un iniciatīvu 1917. gadā tika izveidota Latviešu Pagaidu Nacionālā padome. Piedalījās arī Demokrātiskā bloka darbībā okupētajā Rīgā.

1918. gada jūnijā LZS pieņēma pagaidu programmu, kas ar atsevišķiem grozījumiem vēlāk tika pieņemta un darbojās līdz pat 1934. gadam. Pēc Novembra revolūcijas Vācijā LZS 1918. gada 15. novembrī pieņēma lēmumu atbalstīt neatkarīgas Latvijas valsts pasludināšanu. 1918. gada 17. novembrī nodibinātajā Latvijas Tautas padomē LZS bija 13 vietu no 40. Tautas padomes izveidotās Latvijas Pagaidu valdības vadītājs bija Latviešu Zemnieku savienības pārstāvis Kārlis Ulmanis. Pirmajā valdībā ārlietu ministrs bija Zigfrīds Anna Meierovics, iekšlietu ministrs Miķelis Valters, apsardzības ministrs Jānis Zālītis, zemkopības ministrs Jānis Goldmanis, kuri arī bija šīs partijas pārstāvji. Arī vēlākajās Pagaidu valdībās LZS pārstāvji ieņēma ministru posteņus.

Partijas līderi bija Kārlis Ulmanis, Zigfrīds Anna Meierovics, Ādolfs Klīve, Hugo Celmiņš, Arturs Alberings, Jānis Balodis un citi. Astoņpadsmit valdībās no 1918. gada līdz 1934. gadam bija vadošā lomā trīspadsmit valdībās. Sešpadsmit valdībās bija LZS pārstāvji un tā nepiedalījās tikai 1934. gada Voldemāra Zāmuēla un 1927. gada Marģera Skujenieka valdībā. Valdībās partijas pārstāvji ieņēma nozīmīgu ministru amatus. Bija cieši saistīta ar banku un tirdzniecības kapitālu. Saimnieciskā darbība bija vērsta uz lauksaimniecības atjaunošanu un attīstīšanu. Trīsdesmito gadu sākumā ietekme sāka samazināties. 1931. gada Saeimas vēlēšanās tā ieguva tikai 14 deputātu vietas. Saprotot to, ka nākamajās vēlēšanās viņus var neievēlēt vispār, sāka gatavot valsts apvērsumu.

1934. gada 15. maija vakarā Kārļa Ulmaņa vadībā tika veikts valsts apvērsums. 16. maijā tika izsludināts "izņēmuma stāvoklis", pēc kura visas partijas tika aizliegtas. Arī Latviešu Zemnieku savienība izbeidza savu darbību, tomēr tās lojālie biedri nebija pakļauti represijām un vēlāk ieņēma vadošas lomas Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma laikā.

Pēc Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas 1991. gadā tika nodibināta Latvijas Zemnieku savienība, kura sevi uzskata par 1917. gadā dibinātās Latviešu Zemnieku savienības pēcteci.^[3]

Atsauces

1. Latvijas Brīvības cīņas 1918—1920. Enciklopēdija. Rīga: Preses nams, 1999.
2. «Latvija 1917-1918». Latvijas Vēstnesis. 2008-04-28. Skatīts: 2010. gada 27. augustā.^{[novecojusi saite]}
3. «Latvijas zemnieku savienības vēsture». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010. gada 26. martā. Skatīts: 2010. gada 27. augustā.