Kosova

Kosova (albāņu: Kosova, serbu: Косово), oficiāli Kosovas Republika (albāņu: Republika e Kosovës, serbu: Република Косово) ir valsts Eiropas dienvidaustrumos, Balkānu pussalā. Tās 2008. gadā pasludināto neatkarību no Serbijas ir atzinušas 101 no 193 ANO dalībvalstīm.

Šis raksts ir par valsti Eiropā. Par pilsētu Baltkrievijā skatīt rakstu Kosava.

Šis raksts ir par valsti Eiropā. Par pilsētu Ukrainā skatīt rakstu Kosiva.

Kosovas Republika Republika e Kosovës / Република Косово
Karogs Ģerbonis
Location of Kosova Kosova (tumši zaļa) Eiropā
Galvaspilsēta (un lielākā pilsēta)		Priština
Valsts valodas		albāņu valoda serbu valoda
Etniskās grupas		92,0% albāņi 5,3% serbi 2,7% citi
Valdība		Parlamentāra republika
-	Prezidents	Vjosa Osmani
-	Premjerministrs	Albins Kurti
Neatkarība		no Serbijas
-	Deklarēta	2008. gada 17. februārī
-	Atzīta1	2008. gada 18. februārī
Platība
-	Kopā	10 887 km²
Iedzīvotāji
-	iedzīvotāji 2005.. gadā	2 200 000
-	Blīvums	220/km²
Valūta		Eiro (€) (EUR)
Laika josla		CET (UTC+1)
-	Vasarā (DST)	CEST (UTC+2)
Interneta domēns		nav zināms
1	Atzinušas daudzas valstis, ANO vēl nav paudusi savu nostāju.

Pēc tam, kad 2012. gadā Serbijai piešķīra Eiropas Savienības kandidātvalsts statusu, Eiropas Savienības Padome ieteica Kosovai izpildīt virkni priekšnoteikumu, pirms uzsākt diskusijas par kandidātvalsts statusa piešķiršanu.^[1] 2022. gada decembrī Kovova iesniedza oficiālu lūgumu iestāties Eiropas Savienībā.

Nosaukums

Kosovas nosaukums cēlies no serbu valodas vārda (serbu: kos — 'melnais strazds') — melno strazdu lauks. Serbi par Kosovu sauc tikai Kosovas austrumu daļu, bet rietumu daļu sauc par Metohiju (grieķu: μετοχή (metoxi) — 'baznīcas zeme').

Juridiskais statuss

Juridiski tā ir viena no divām autonomajām teritorijām Serbijā. Saskaņā ar starptautiskajām tiesībām un valstu suverenitātes tiesībām tā ir Serbijas daļa, tomēr faktiski kopš 1999. gada tā bija ANO protektorāts, ko pārvaldīja Apvienoto Nāciju pagaidu pārvaldes misija Kosovā (UNMIK) un Pašpārvaldes pagaidu iestādes (Provisional Institutions of Self-Government), bet drošību nodrošināja NATO KFOR spēki. 2008. gada 17. februārī Kosovas valdība pasludināja neatkarību, bet Serbijas valdība paziņoja, ka neatkarības deklarēšana ir nelikumīga. Rezultātā Kosovas starptautiskā atzīšana izraisīja ilgas politiskās debates un 2022. gada decembrī to diplomātiski atzinušas 101 no 193 ANO dalībvalstīm.^[2]

2023. gada aprīlī notika Eiropas Padomes balsojums par Kosovas uzņemšanu tajā. Pret to balsoja Kipra, Rumānija, Spānija un Ungārija, bet Grieķija un Slovākija atturējās.

Vēsture

Pamatraksts: Kosovas vēsture

Senajos laikos mūsdienu Kosovas teritoriju apdzīvoja trāķiešu un ilīriešu ciltis. 6.—7. gadsimtā šajā teritorijā ienāca slāvu ciltis. Pēc Otrās Kosovas kaujas 1448. gadā, kad turki un viņu serbu sabiedrotie sakāva ungāru un albāņu spēkus, teritoriju pakļāva Osmaņu impērija, sākās albāņu migrācija uz šo teritoriju. 1912. gadā Pirmā Balkānu kara laikā lielāko Kosovas daļu ieņēma Serbija, bet Pejas-Ģakovas rajonu zemes rietumos — Melnkalne. Pirmā pasaules kara laikā 1915. gada novembrī Kosovu ieņēma Austroungārija un Bulgārija, bet kara noslēgumā 1918. gada novembrī to atguva Serbija, kas ieņēma arī Melnkalnes Kosovu. 1941. gadā Otrā pasaules kara laikā Kosovu ieņēma Itālija un pievienoja saviem Albānijas valdījumiem. 1945. gadā izveidoja autonomu Kosovas novadu Serbijas sastāvā. Kosovas krīzes rezultātā 1999. gada aprīļa sākumā no Kosovas bija spiesti bēgt gandrīz visi serbi un nealbāņi, savukārt aptuveni 360 000 albāņu bēga uz Albāniju un Maķedoniju.

2008. gada 17. februārī Kosovas valdība pasludināja neatkarību no Serbijas, kas paziņoja, ka neatkarības deklarēšana ir nelikumīga. Krievijas valdība paziņoja, ka negatavojas atzīt Kosovas neatkarību. Eiropas Savienība 2008. gadā vilcinājās definēt savu kopīgo nostāju, jo vairākas dalībvalstis atsacījās atzīt Kosovas neatkarību.

Ekonomika

Kosovas ekonomika lielā mērā ir atkarīga no ārzemēs dzīvojošo iedzīvotāju investīcijām un atbalsta, 2014. gadā šie emigrantu naudas pārvedumi veidoja 16,1% no IKP.^[3]

Iedzīvotāji

20. gadsimts

Angļu žurnālists Henrijs Breilsfords pēc atgriešanās no britu palīdzības misijas Maķedonijā 1903. gadā iespiestā grāmatā "Maķedonija. Tās tautas un to nākotne" lēsa albāņu un serbu skaita attiecību kā 2:1. Vācu Balkānu valodu pētnieks Gustavs Veigands dod šādu etnisko sastāvu par 1912. gada priekškara stāvokli^[4]:

• Prištinas rajonā: 67% albāņu, 30% serbu;
• Prizrenas rajonā: 63% albāņu, 36% serbu;
• Vuštrijas rajonā: 90% albāņu, 10% serbu;
• Ferizajas rajonā: 70% albāņu, 30% serbu;
• Ģiļanu rajonā: 75% albāņu, 23% serbu;
• Mitrovicas rajonā: 40% albāņu, 60% serbu;
• Metohijā ar Ģakovu: gandrīz 100% albāņu.

1921. un 1931. gada pilsoniskās Dienvidslāvijas tautskaites iznākumi apliecināja albāņu īpatsvaru virs 5/8.

1921. gadā 439 010 Kosovas iedzīvotāju^[5] sadalījums pēc ticības bija tāds:

• musulmaņi: 329 502 (75,1%);
• pareizticīgie: 93 203 (21,2%);
• katoļi: 15 785 (3,6%).

1921. gadā pēc valodas:

• albāņu: 288 907 (65,8%);
• serbhorvātu: 114 095 (26,0%);
• turku: 27 915 (6,4%).

1931. gadā no 552 064 iedzīvotājiem 347 213 (62,9%) bija albāņi.

Komunistiskās Dienvidslāvijas tautskaišu iznākumi rāda, ka Otrais pasaules karš nebija ievērojami grozījis tautu samēru un ka kopš 60. gadiem albāņu īpatsvars palielinās augstākas dzimstības dēļ.^[6][7][8]

Gads	Iedzīvotāji	Albāņi	Albāņu %	Serbi	Serbu %
1948.	727 820	498 242	68,5%	171 914	23,6%
1953.	807 901	524 559	64,9%	189 869	23,5%
1961.	963 531	646 604	67,1%	227 016	23,6%
1971.	1 243 693	916 168	73,7%	228 264	18,4%
1981.	1 584 558	1 226 736	77,4%	209 498	13,2%

Etniskais sastāvs Kosovā (1948—2011)

gads	1948	1953	1961	1971	1981	1991	2011
iedzīvotāju skaits	727820	808141	963988	1243693	1584440	1956196	1739825
albāņi	498242	524559	646631	916168	1226736	1596072	1616869
serbi	171911	189969	227016	228264	209497	194190	25532
musulmaņi	9679	6241	8026	26357	58562	66189	27533
čigāni	11230	11904	3202	14593	34126	45745	8824
melnkalnieši	28050	31343	37588	31555	27028	20365	nez.
turki	1315	34583	25764	12244	12513	10445	18738
horvāti	5290	6201	7251	8264	8718	8062	nez.
Dienvidslāvi	0	0	5206	920	3073	3457	nez.
maķedonieši	526	972	1143	1048	1056	978	nez.
slovēņi	283	411	510	392	343	260	nez.
bulgāri	77	nez.	251	264	161	178	nez.
ungāri	83	159	210	169	147	142	nez.
krievi	362	273	239	174	112	103	nez.
vācieši	197	74	55	18	92	91	nez.
čehi	29	nez.	32	37	43	65	nez.
slovāki	2	21	21	26	37	26	nez.
ukraiņi	rutēņi	rutēņi	rutēņi	4	7	24	nez.
rutēņi	31	8	12	47	5	21	nez.
itāļi	39	18	18	25	23	nez.	nez.
rumāņi	18	16	13	20	17	15	nez.
grieķi	nez.	nez.	34	15	25	38	nez.
ēbrji	nez.	9	18	12	9	65	nez.
poļi	nez.	nez.	15	16	27	85	nez.
vlahi	0	0	1	5	4	3	nez.
austrieši	nez.	nez.	5	8	22	nez.	nez.
vietējie	nez.	nez.	nez.	nez.	nez.	71	nez.
gorani	nez.	nez.	nez.	nez.	nez.	nez.	10265
Ēģiptieši	nez.	nez.	nez.	nez.	nez.	nez.	11524
aškali	nez.	nez.	nez.	nez.	nez.	nez.	15436
un pārējie	456	1380	727	3048	2175	9506	3264

1991. gada tautskaiti albāņi boikotēja, pēc Dienvidslāvijas statistikas pārvaldes aplēses, no 1 956 196 iedzīvotājiem albāņu bija 1 596 072 (81,6%) un serbu — 194 190 (9,9%).^[8] Vēlākos gados politiskas nestabilitātes dēļ tautskaišu nav bijis. Ievērojamākās iedzīvotāju sastāva pārmaiņas saistītas ar Kosovas karu: 1998.-99. gadā uz Serbiju un Melnkalni bēga ap 180 tūkstošu serbu, bet uz Albāniju, Maķedoniju un citām valstīm — ap 700 tūkstošu albāņu. Pēc Kosovas nonākšanas starptautiskā pārvaldē lielum liels albāņu bēgļu vairākums atgriezies.

2008. gada sākumā, pēc Kosovas statistikas pārvaldes datiem, Kosovā bija 2 126 708 iedzīvotāji, no tiem 92,0% albāņu un 5,3% serbu.^[9]

Pilsētas

Lielākās Kosovas pilsētas pēc iedzīvotāju skaita:

• Priština (562 686)
• Prizrena (165 227)
• Ferizaja (97 741)
• Ģakova (97 156)
• Peja (95 190)
• Ģiļani (91 595)
• Mitrovica (86 359)
• Podujeva (48 526)

Skatīt arī

Priština

• Kosovas starptautiskā atzīšana
• Vojevodina
• Melnkalne
• Serbija

Norādes

1. COUNCIL CONCLUSIONS ON ENLARGEMENT AND STABILISATION AND ASSOCIATION PROCESS Arhivēts 2013. gada 19. septembrī, Wayback Machine vietnē. Briselē, 2012. gada 11. decembrī
2. https://www.telegraf.rs/english/3124720-this-is-the-official-note-confirming-withdrawal-of-kosovo-recognition-by-the-republic-of-nauru
3. «Migration and Remittances Factbook 2016». Pasaules Banka. 2016. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 30. novembrī. Skatīts: 2016. gada 12. decembrī.
4. Gustav Weigand, Ethnographie von Makedonien, Leipzig, 1924; Густав Вайганд, Етнография на Македония. (Bulgāru tulkojums)
5. Svetlana Radovanović. Demographic Growth and Ethnodemographic Changes in the Republic of Serbia. Arhivēts 2008. gada 25. jūnijā, Wayback Machine vietnē.
6. M. Bozinovich. Kosovo Population and the Evolution of the Serbian Minority. Arhivēts 2007. gada 29. novembrī, Wayback Machine vietnē.
7. Milena Spasovski, Sasa Kicošev and Dragica Živković. The Serbs in the Former SFR of Yugoslavia. Arhivēts 2008. gada 10. februārī, Wayback Machine vietnē.
8. Provisional Institutions of Self Government. Government of Kosovo. Ministry of Public Services. Series 1: General Statistics. Kosovo in figures 2006. Arhivēts 2008. gada 18. novembrī, Wayback Machine vietnē.
9. Kosovas statistikas pārvalde. Arhivēts 2008. gada 11. aprīlī, Wayback Machine vietnē.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Kosova.
• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Austrumeiropas enciklopēdijas raksts (vāciski)
• Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)
• Devedžičs J., Par ģeopolitiskā pasākuma “Kosmeta” metafiziku
• Dženifera Lininga, Kosova
• Pešperova I., Situācija Dienvidslāvijā (1998—1999)
• Ārlietu ministrijas paziņojums par situāciju Kosovā (17.02.2008)