Hilzeni

Hilzeni (vācu: von Hülsen, poļu: Hylzen, Hilzen) ir vācbaltiešu dzimta, kuras priekšteči izsekojami līdz 14. gadsimtam, kad viņi piedalījās Livonijas krusta karos. Kopš 16. gadsimta pārpoļotā Hilzenu dzimta izplatījās arī tagadējā Baltkrievijā, Polijā un Vācijā. 18. gadsimtā kļuva par ietekmīgu dzimtu Inflantijā (Latgalē), kur citu starpā saradojās ar Šadursku dzimtu.

Hilzenu dzimtas ģerbonis

Smoļenskas katoļu bīskaps Juris Nikolajs Hilzens (1692-1775)

Hilzenu dzimtas celtā Dagdas katoļu baznīca (1741)

Vēsture

Dzimtas priekšteči cēlušies no Vācu ordeņa bruņiniekiem no Ekelnas, sauktiem par Hilzeniem (von Eckeln genannt Hülsen).^[1] Pēc Livonijas konfederācijas sadalīšanas Hilzeni kalpoja Polijas-Lietuvas kopvalsts valdniekiem un kļuva par vienu no ietekmīgajām Latgales šļahtas dzimtām. Ježijs Konstantīns Hilzens (ap 1660-1737) bija Inflantijas vaivadijas Viļakas trakta stārasts. Par Hilzenu dzimtmuižu šajā laikā kļuva Dagda. Savos īpašumos Dagdā un Kaunatā 1727. gadā Hilzeni dibināja jezuītu misiju (missio Hilzeniana), aicinādami jezuītus izplatīt kristīgo ticību un rūpēties par zemnieku izglītošanu.^[2]

Viņa dēls Jans Augusts Hilzens (1702-1767), kļuva par Minskas vaivadu (1754) un Inflantijas vaivadijas kastelānu (1744), uzrakstīja vēsturisku apcerējumu par Latgali Inflanty w dawnych swych… (1750). Viņa vecākais brālis Ježijs Nikolajs Hilzens (1692-1775) bija Smoļenskas diecēzes bīskaps, ilgstoši dzīvoja Dagdā, tulkoja un rakstīja garīga satura grāmatas. Krietnu daļu no saviem līdzekļiem Hilzeni ziedoja jezuītu misijas darbam, Dagdas katoļu baznīcas (1743) un slimnīcas celšanai. Hilzenu dzimta sāka arī Viļakas, Bukmuižas, Stoļerovas, Pildas, Osvejas, Baltinavas katoļu baznīcu celtniecību.^[3]

Savukārt viņa dēls Juzefs Hilzens (1736-1786) bija Inflantijas vaivadijas kastelāns (no 1760), Minskas vaivads (no 1767), Mstislavas vaivads (no 1770). Savā 1783. gadā sacerētajā testamentā piešķīra saviem dzimtļaudīm „mūžīgu brīvību”, bet divas trešdaļas mantojuma ar Hilzenu-Šadursku fonda palīdzību novēlēja zinātnes un mākslas veicināšanai, jaunu slimnīcu un nespējnieku māju celšanai.

Uz Prūsiju un Pomerāniju izceļojušie Hilzeni sadalījās Arnsdorfas un Vīzes (Wiese) atzaros, kas 1840. gadā ieguva mantojamu grāfu titulu.^[4]

Pazīstami Hilzeni

• Ježijs Konstantīns Hilzens (Jerzy Konstanty Hulsen, ap 1660-1737), Viļakas trakta stārasts
  • Juris Nikolajs Hilzens (Jerzy Mikołaj Hylzen, 1692-1775), rakstnieks, izdevējs, Smoļenskas bīskaps
  • Jans Augusts Hilzens (Jan August Hylzen, 1702-1767), Minskas vaivads (1754) un Inflantijas vaivadijas kastelāns (1744), rakstnieks
    • Juzefs Hilzens (Józef Jerzy Hylzen, 1736-1786), Inflantijas vaivadijas kastelāns (no 1760), Minskas vaivads (no 1767), Mstislavas vaivads (no 1770)

Ārējās saites

• Latgales magnātu pētnieks Anna Rancāne, "Diena", 2006. gada 6. februāris

Atsauces

1. Verzeichniß einiger in Lief- und Ehstland vormals besitzlich gewesenen, aber schon seit geraumer Zeit daselbst nicht mehr vorhandenen adelichen Familien Arhivēts 2016. gada 22. jūlijā, Wayback Machine vietnē. Nordische Miscellaneen, 22.-23. sējumi
2. «Dagda kā jezuītu darbības centrs». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 24. jūnijā. Skatīts: 2013. gada 27. aprīlī.
3. Latgales magnātu pētnieks
4. Pierer's Universal Lexikon^{[novecojusi saite]} (vāciski)