Gultas blakts
kukainis, kas pārtiek no cilvēka asinīm From Wikipedia, the free encyclopedia
kukainis, kas pārtiek no cilvēka asinīm From Wikipedia, the free encyclopedia
Gultas blakts (Cimex lectularius) ir asinsblakšu dzimtas (Cimicidae) ektoparazīts, kas pamatā barojas ar cilvēka asinīm, nereti arī sikspārņu vai putnu asinīm.[1] Dzīvo nevis uz sava upura, bet tā tuvumā, piemēram, gultā, sienas spraugā. Tā ir aktīva galvenokārt naktī, bet ne tikai, turklāt cilvēks blakts barošanās brīdi parasti neievēro.[2] Tās kodumi rada ādas kairinājumu un var izraisīt alerģiskas reakcijas.[3] Gultas blakts visbiežāk novērojama vietās, kur pulcējas daudz cilvēku: jauniešu kopmītnēs, viesnīcās, restorānos, kuģos, vilcienos un lidmašīnās, bet tā var būt arī dzīvokļos un individuālās mājās. Nav pierādījumu, ka gultas blakts pārnēsātu slimības, tāpat kā nav pierādījumu par pretējo.[3]
| Gultas blakts Cimex lectularius (Linnaeus, 1758) | |
|---|---|
 | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Posmkāji (Arthropoda) |
| Klase | Kukaiņi (Insecta) |
| Kārta | Blakšu kārta (Hemiptera) |
| Dzimta | Asinsblaktis (Cimicidae) |
| Ģints | Asinsblakšu ģints (Cimex) |
| Suga | Gultas blakts (Cimex lectularius) |
 Gultas blakts Vikikrātuvē | |
Gultas blaktis kā parazītus cilvēks pazīst jau tūkstošiem gadu, vienlaikus cenšoties no tām atbrīvoties.[4] Tomēr blaktis ar laiku piemērojas dažādajām indēm, ko cilvēks pret tām izmanto, un līdzekļi, kas bijuši efektīvi pagātnē, mūsdienās vairs nav iedarbīgi.[4]
_(5975362751).jpg)
Gultas blakts sastopama visā pasaulē.[5] Blakšu invāzijai laikā no 1930. līdz 1980. gadiem bija tendence samazināties, toties 1980. gados invāzija sāka dramatiski pieaugt.[5][6] Kādreiz gultas blakšu invāzija bija raksturīga attīstības valstīm, retāk attīstītajām valstīm, mūsdienās invāzijas pieaugums ir novērojams visā pasaulē. To, iespējams, iespaido intensīvā ceļošana, blakšu rezistence pret agrākajiem apkarošanas līdzekļiem un jaunu efektīvu līdzekļu trūkums cīņā ar kaitēkļiem.[7]
Gultas blakšu invāzijas samazināšanos 1930. gados attīstītajās valstīs skaidro ar intensīvu DDT (dihlordifeniltrihloretāna) lietošanu,[8] putekļsūcēja izgudrošanu, kā arī vienkāršāku mēbeļu konstrukciju izmantošanu.[8] Ir zinātnieki, kas uzskata, ka blaktīm ir raksturīgi cikliski vairošanās viļņi.[9]
Pieaugusi gultas blakts ir sarkanbrūna, tās ķermenis ir plakans, forma ovāla, apvalks hitinizēts. Aizmugurējo spārnu gultas blaktīm nav, bet priekšējo spārnu pāris ir rudimentārs, atgādinot divas nelielas plāksnītes. To vēders ir posmots, klāts ar mikroskopiskiem matiņiem. Pieaugusi mātīte ir 4—6,5 mm gara, tēviņš 4,5—8,5 mm,[10] platums 1,5–3 mm. Visbiežāk mātītes ir lielākas nekā tēviņi. Abus dzimumus salīdzinot, tēviņi ir slaidāki, ar smailāku vēdera galu, bet mātītes apaļīgākas, platākas.[11] Gultas blaktij kā visām blaktīm ir dūrējsūcējtipa mutes orgāns. Tas ir nepilnas pārvērtības kukainis, attīstības ciklā iztrūkstot kāpura un kūniņas fāzei. No oliņas izšķiļas caurspīdīga nimfa, kas izskatās kā miniatūra pieaugusi blakts. Augot tā sešas reizes nomaina ķermeņa ārējo apvalku un pamazām kļūst brūnāka un tumšāka. Katru reizi pirms apvalka nomaiņas nimfa barojas ar asinīm. Ja nimfa nav paēdusi, tā nespēj nomainīt ādu.[3] Pēc barošanās tās ķermenis ir koši sarkans, bet pēc dažām stundām kļūst brūns, pēc divām dienām melns. Gultas blaktis bieži jauc ar ķērpjutīm, prusakiem un ādgraužiem, tomēr siltās telpās blakšu kustības atgādina skudras, turklāt, saspiežot tās, izdalās blaktīm specifiskā smaka.
Gultas blakts barojas tikai ar siltasiņu dzīvnieku asinīm, galvenokārt ar cilvēku asinīm. Savus upurus tā atrod, uztverot siltumu, oglekļa dioksīdu un citus ķīmiskos izgarojumus.[12] Vislabprātāk gultas blakts izvēlas atsegtās guļošā cilvēka ķermeņa daļas, piemēram, seju, kaklu un rokas. Kukaiņa siekalām ir pretsāpju iedarbība, tādēļ cilvēks košanas brīdi nejūt. Cilvēkiem var būt dažādas reakcijas uz blakšu kodumiem. Dažiem nav novērojama nekāda reakcija, citi cilvēki ir īpaši jutīgi un alerģiski.
Normālā istabas temperatūrā blakts barojas ik pēc 5—10 dienām. Bez barības pieaugušas blaktis var izturēt 12 mēnešus, bet nimfas mirst ātrāk[3], tās bez ēšanas nespēj dzīvot ilgāk par dažām nedēļām. Vēsākos klimatiskos apstākļos pieauguši īpatņi spēj izdzīvot pat ilgāk kā gadu.[13] Tomēr, mainoties blakšu noturībai pret indi, mainās arī nepieciešamība pēc barības uzņemšanas biežuma — jaunās paaudzes gultas blaktis, kurām ir rezistence pret dažādām indēm, bez barības var nodzīvot tikai divus mēnešus.[14]
Gultas blaktis, savstarpēji komunicējot, izdala feromonus, tādējādi nododot informāciju par olu dēšanas, barošanās un pārošanās vietām. Gultas blakts ir aktīva pie noteiktas gaisa temperatūras. Kad temperatūra ir zemāka par 16,1 °C pieaugušie īpatņi ieslīgst hibernācijas miegā. Spēj izdzīvot 5 dienas pie −10 °C temperatūras, 15 minūtes pie −32 °C.[15] Aukstums ir viens no veidiem, kā gultas blaktis iznīcināt. Pie −12 °C trīs dienu laikā izmirst 95% no visām telpā esošajām blaktīm.[16] Gultas blakts ir ļoti izturīga pret karstumu un sausu gaisu. Tā spēj izdzīvot 35—40 °C temperatūrā, taču zaudējot vienu trešdaļu ķermeņa masas. Tomēr nimfas ir mazāk izturīgas pret sausumu kā pieaugušie īpatņi.[17] Nāves punkts augstā temperatūrā ir 45 °C, 46 °C temperatūrā 7 minūšu laikā nomirst visi īpatņi (gan pieaugušie, gan nimfas).[15] Gultas blakts nespēj ilgstoši izdzīvot apstākļos ar augstu oglekļa dioksīda koncentrāciju, toties tās dzīvības pazīmes praktiski nemainās, atrodoties tīrā slāpeklī 72 stundas.[18]
Gultas blakts pārojas, izmantojot traumatisko apsēklošanu — tēviņš caurdur mātītes vēdera apvalku un spermu ielaiž ķermeņa dobumā.[2] Sperma ar hemolimfas palīdzību ceļo līdz spermas uzkrāšanas orgānam.[19] Reizēm tēviņi cenšas sapāroties ar citiem tēviņiem, tiem caurdurot vēdera apvalku.[20] Šādu ieradumu var izskaidrot ar faktu, ka galvenais seksuālais signāls ir paēdušas mātītes lielums[21], tādēļ tēviņš reizēm cenšas sapāroties ar tikko paēdušu tēviņu. Reģionos, kur gultas blakts izplatība pārklājas ar tropu gultas blakts izplatību, abas sugas savstarpēji mēdz sapāroties, tomēr izdētās olas parasti ir neauglīgas.[22] Izdēto olu daudzums ir atkarīgs nevis no spermas, bet no tā, cik labi mātīte ir paēdusi. Dienā tiek izdētas 1—5 baltas olas, kuras ir 1 mm garas. Mātīte dēj visā savas dzīves laikā, apmēram 9 mēnešus siltos dzīves apstākļos. Kopumā savas dzīves laikā mātīte izdēj apmēram 200 - 500 olas.[3][23] Nepieciešamā gaisa temperatūra dēšanas laikā ir 21—28 °C.[3] Ja spermas uzkrāšanas orgānā izbeidzas sperma, izdētās olas ir neauglīgas.
No olām izšķilas nimfas, kuras sešas reizes nomaina ķermeņa apvalku, līdz sasniedz dzimumbriedumu.[9] Nimfai labvēlīgos apstākļos (gaisa temperatūra un barības daudzums) katrai stadijai nepieciešama apmēram 1 nedēļa, tādējādi tās kopējā attīstība vislabvēlīgākajos apstākļos ilgst 2 mēnešus. Salīdzinot ar citiem ektoparazītiem, tas ir samērā ilgs attīstības periods, bet tas var ieilgt līdz pat 156 dienām.[3] Katru reizi pirms apvalka nomaiņas nimfai ir jābarojas vismaz vienu reizi.
Gultas blakts var būt inficēta ar vismaz 28 dažādiem cilvēka patogēniem, bet nevienā pētījumā nav pierādīts, ka blakts pārnestu patogēnus no viena cilvēka uz otru.[24] Blakts, piemēram, var būt inficēta ar HIV, MRSA, hepatīta B, hepatīta C un hepatīta E vīrusiem.[25] Vienīgais veids, kā ar gultas blaktīm var cīnīties, ir to dzīves vietas noteikšana un kukaiņu likvidēšana.
Gultas blakšu invāzija jaunās vietās var rasties dažādos veidos. Cilvēks no blakšu pārņemtām vietām ar savām personīgajām mantām (drēbēm, somām) var pārnest gan pieaugušos īpatņus, gan nimfas. Var mājoklī ienest mēbeles un citus priekšmetus ar tajos dzīvojošām blaktīm. Daudzdzīvokļu namos gultas blakts var pārnākt no kaimiņu dzīvokļa, izmantojot dažādas spraugas un tuneļus (vēdināšanas sistēmas, elektrības vadu kanālus, telpu virs piekārtiem griestiem, utt.). Kukaiņus var atnest savvaļas dzīvnieki (sikspārņi un putni), bet mājdzīvnieki, piemēram, suņi un kaķi blaktis nepārnēsā, lai arī tos blaktis mēdz sakost.[26] Pētījumos noskaidrojies, ka pietiek ar vienu apsēklotu mātīti, lai dažu nedēļu laikā rastos jauna blakšu invāzija.[27]
Gultas blakts ir aktīva naktī vai aptumšotās telpās. Dienas gaismā tā slēpjas plaisās vai citās tumšās vietās, piemēram, matraču krokās, atsperēs, mēbeļu plaisās. Vislabprātāk blakts meklē patvērumu vietās, kur tā būtu tuvāk savai barotnei. Ļoti bieži šo kaitēkļu invāzija norisinās atklātās vietās: zem tapetēm, aiz gleznām, aiz spoguļiem, zem grīdas un sienas paklājiem, gaismas ķermeņos. Galvenie patvēruma nosacījumi ir tumsa, izolācija un drošība.[3][10]
Visefektīvākais veids, kā atbrīvoties no gultas blaktīm, ir dažādu paņēmienu kombinācija. No mehāniskajiem paņēmieniem efektīvākie ir putekļsūcēja izmantošana, invāzijas vietas sildīšana un kaltēšana. Viena stunda virs 45 °C vai divas stundas zem −17 °C nogalina visas blaktis.[28] Apģērbu un gultas veļu ieteicams izkarsēt drēbju žāvētājā vai apstrādāt ar tvaikiem.[15] Blakšu badināšana nav efektīvs paņēmiens, tā kā blaktis bez ēšanas spēj izdzīvot ļoti ilgi. Ja blaktis iemitinājušās daudzdzīvokļu namā, vislabāk būtu uzaicināt speciālos dienestus.
Mūsdienās pret blaktīm nav pieejami efektīvi pesticīdi, tā kā blakšu jaunās paaudzes ir izveidojušas ievērojamu noturību pret agrāk lietotajiem līdzekļiem.[24] Turklāt ķīmiskie līdzekļi ir kaitīgi arī pašiem cilvēkiem. Ir ķīmiskie līdzekļi, kas, lai gan efektīvi iznīcina parazītus, ir aizliegti lietošanai cilvēku mājokļos, tā kā tie ir arī ļoti kaitīgi cilvēkiem, īpaši bērniem. Viens no drošākajiem un cilvēkam mazāk kaitīgiem līdzekļiem, kurus mēdz izmantot cīņā ar dažādiem kaitēkļiem, ir borskābe, kura diemžēl nav piemērojama gultas blaktīm, tā kā šie kukaiņi sevi netīra un nelaiza.[29] Mūsdienās notiek dažādi pētījumi, lai atrastu efektīvu līdzekli pret gultas blaktīm, piemēram, tiek veikti pētījumi ar patogēno sēnīti Beauveria bassiana.[30]
Gultas blakts dabīgie ienaidnieki ir laupītājblaktis (Reduvius personatus),[31] prusaki, skudras, zirnekļi (īpaši Thanatus flavidus), akarīdērces un simtkāji (īpaši garkāju simtkājis (Scutigera coleoptrata)). Tomēr realizēt bioloģisko gultas blakšu kontroli, lai likvidētu blakšu invāziju, ir praktiski neiespējami.[15]
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.
Every time you click a link to Wikipedia, Wiktionary or Wikiquote in your browser's search results, it will show the modern Wikiwand interface.
Wikiwand extension is a five stars, simple, with minimum permission required to keep your browsing private, safe and transparent.
