From Wikipedia, the free encyclopedia
Par delfīniem sauc lielāko daļu zobvaļu apakškārtas (Odontoceti) dzīvnieku. Tie ir tuvi radinieki vaļiem un cūkdelfīniem. Ir gandrīz 40 delfīnu sugas, kas iedalītas 17 ģintīs. To lielumi ir ļoti dažādi. Mazākais ir Jaunzēlandes baltgalvas delfīns (Cephalorhynchus hectori maui), kas ir 1,2 metrus garš un sver 40 kg, bet lielākais ir zobenvalis jeb plēsoņdelfīns, kas ir 9,5 metrus garš un sver 10 tonnas. Delfīni ir plaši izplatīti visā pasaulē, bet visbiežāk sastopami seklākajās jūras. Tie visi ir plēsīgi un pamatā barojas ar zivīm un kalmāriem. Delfīni ir vieni no inteliģentākajiem dzīvniekiem pasaulē. To draudzīgā un interaktīvā attieksme pret cilvēkiem tos padarījusi ļoti populārus cilvēku vidū.
Vārds "delfīns" cēlies no sengrieķu valodas: δελφίς (delfin), kas savukārt atvasināts no cita sengrieķu vārda — δελφύς (delfis) (latviešu valodā "dzemde"). Senie grieķi delfīnu sauca par zivi ar dzemdi.[1]
Visi vaļveidīgie dzīvnieki (vaļi, delfīni un cūkdelfīni) cēlušies no sauszemes pārnadžu zīdītājiem, tādējādi tie ir daļa no pārnadžu kārtas (Artiodactyla).[2]
Uz sauszemes delfīnu tuvākie radinieki ir nīlzirgi.[3] Abiem ir kopējs priekštecis Indijas cūka (Indohyus), kas dzīvoja pirms 54 - 48 miljoniem gadu.[4] Tas bija pārnadzis, kas dzīvoja Kašmiras reģionā Indijā. Izskatā tas bija līdzīgs mūsdienu jenotiem (Procyon) un pundurbriežiem (Tragulidae). Indijas cūka dzīvoja daļēji ūdenī un daļēji uz sauszemes. Delfīni ūdeni sāka apdzīvot eocēnā pirms 50 miljoniem gadu.[5] Mūdienu delfīniem joprojām ir rudimentārs iegurņa kauls un iezīmes par pakaļkājām. Japānā 2006. gadā zinātnieki noķēra pudeļdeguna delfīnu, kuram iespējamo pakaļkāju vietā bija nelielas airkājas.[6]
Delfīniem kā visiem vaļveidīgajiem ir vārpstas formas ķermenis. Priekškājas ir pārveidojušās par airkājām, bet pakaļkājas nav redzamas. Aste kā dzenskrūve nodrošina delfīna kustību uz priekšu, airkājas tiek lietotas stūrēšanai, bet muguras spura izlīdzsvaro delfīna peldējumu. Astes spura ir novietota horizontālā plaknē atšķirībā no zivīm, kurām astes spura atrodas vertikālā plaknē.
Delfīnu krāsa variē starp dažādām sugām, bet visbiežāk tie ir pelēki ar gaišāku pavēderi, bieži tiem ir kontrastaini krāsu laukumi. Delfīni medījot lieto eholokāciju. Viņi to spēj izdarīt, pateicoties speciālam orgānam delfīnu galvās. Daudzām sugām žokļi ir pagarināti, veidojot knābim līdzīgu purnu, kā arī daudzām sugām mutes kaktiņi ir uzliekti uz augšu, radot iespaidu par to, ka delfīni visu laiku smaida, piemēram, pudeļdeguna delfīni. Zobu skaits ir ļoti dažāds, dažām sugām var būt 250 zobu. Delfīni elpo ar elpošanas atveri, kas atrodas uz galvas. Elpošanas atvere ir viena (atšķirībā no plātņvaļiem, kuriem ir divas elpošanas atveres). Delfīnu smadzenes ir lielas un kompleksas, kā arī tās atšķiras no lielākās daļas dzīvnieku smadzenēm.
Delfīniem atšķirībā no citiem zīdītājiem nav apspalvojuma, izņemot dažus matiņus purna galā, kas izzūd īsi pēc vai pirms piedzimšanas.[7] Izņēmums ir Amazones upesdelfīns, kuram matiņi saglabājas visu mūžu.[8]
Lielākajai daļai delfīnu ir laba redze gan zem ūdens, gan ārpus ūdens. Arī dzirdes diapazons delfīniem ir ļoti plašs. Salīdzinot ar cilvēku, delfīna dzirdes robeža augstām skaņām 10 reizes vai vairāk pārsniedz cilvēka augšējo robežu. Katrā galvas pusē delfīniem ir neliela ausu atvere (uzreiz virs acīm). Zem ūdens delfīns klausās ar apakšžokļa palīdzību, kas skaņu novada līdz iekšējai ausij. Zinātnieki uzskata, ka delfīna zobi strādā kā antenas, kas uztver skaņas viļņus un spēj noteikt skaņas avota atrašanās vietu. Delfīniem ir ļoti labi attīstīta arī taustes sajūta. Īpaši jutīgs ir purna gals, krūšu un ģenitāliju rajons, kā arī visa āda kopumā. Lai arī delfīni nespēj uztvert smaržas, tiem ir garšas izjūta,[9] un dažas zivis tiem garšo labāk nekā citas. Delfīni daudz laika pavada zem ūdens un, iespējams, ka ūdens pagaršošana tiem aizstāj ožu, tādējādi delfīns iegūst informāciju par objektu pirms tā paņemšanas mutē.
Par delfīniem bieži saka, ka tie ir visgudrākie dzīvnieki pasaulē. Ir grūti salīdzināt dažādu dzīvnieku inteliģenci, jo katram ir savs uzvedības modelis un atšķirīga komunikācija ar cilvēku. Tomēr delfīni neapšaubāmi ir inteliģenti dzīvnieki, un to apliecina daudzie pētījumi gan nebrīvē, gan savvaļā.
Delfīni ir sabiedriski dzīvnieki, kas dzīvo baros. Ar barības resursiem bagātās vietās delfīnu bari var būt ļoti lieli. Šādā barā var pulcēties līdz 1000 delfīniem. Savā starpā delfīni sazinās ar klikšķiem, svilpieniem un citādām skaņām. Eholokācijai delfīni lieto ultraskaņu. Savstarpējās attiecības delfīniem veidojas ciešas, lai gan bara hierarhija nepārtraukti mainās. Delfīni nepamet ievainotus vai slimus bara locekļus, pat palīdz tiem elpot, paceļot nevarīgo īpatni līdz ūdens virsmai.[10] Savstarpējā izpalīdzība un altruisms neaprobežojas tikai starp sava bara vai sugas brāļiem. Pie Jaunzēlandes krastiem zinātnieki novēroja kādu delfīnu, kurš palīdzēja pundurkašalota mātītei ar mazuli no sekliem piekrastes ūdeņiem izkļūt atklātā jūrā. Diezgan bieži delfīni pasargā arī cilvēkus no haizivīm, riņķojot ap peldētāju un nelaižot haizivi tuvumā, vai pat uzbrūkot un padzenot to.[11]
Delfīni spēj izmantot priekšmetus un apmācīt to darīt arī jaunākajai paaudzei. Netālu no Austrālijas 2005. gadā tika novērots, kā Indijas okeāna pudeļdeguna delfīna (Tursiops aduncus) mātīte apmāca savu mazuli apsegt purnu ar koniskas formas sūkli, uzvelkot to kā cimdu, lai aizsargātu jugtīgo degungalu, kamēr tiek pārbaudītas dūņas un meklēta barība. Zinātnieki, izpētot DNS, noskaidroja, ka visi delfīni, kas lietoja sūkļus, lai pasargātu savus purnus, ir mātes un meitas. Un tikai viens lietotājs bija tēviņš.[12]
Delfīnu tēviņi diezgan bieži sakaujas. Jo vecāks kāds tēviņš, jo uz ķermeņa ir vairāk rētu. Agresijas iemesli var būt vienkārši domstarpības divu indivīdu starpā vai cīņa par mātītes labvēlību. Reizēm kautiņi ir tik intensīvi, ka tēviņš, kurš zaudējis cīņu, tiek izdzīts no bara. Reizēm pudeļdeguna delfīnu tēviņi nogalina mazuļus. Zinātniekiem nezināmu iemeslu dēļ reizēm tiek nogalināti arī cūkdelfīni.[13]
Delfīni peldot ik pa laikam izlec no ūdens. Reizēm lēcieni ir ļoti augsti un sarežģīti kā akrobātiski triki. Zinātniekiem nav vienota viedokļa par akrobātisko elementu nozīmi. Viena no versijām lēcienu nozīmi skaidro ar delfīnu vēlmi, aplūkot apkārtni no augšas, vai tuvumā nav zivju bara. Par to liecinātu jūras putnu barošanās kādā konkrētā vietā. Citā versijā tas tiek skaidrots ar savstarpējo komunikāciju, kā iespējamu ķermeņa valodu vai vienkārši ar prieku par dzīvi.
Rotaļas delfīniem ir svarīga dzīves sastāvdaļa. Delfīni spēlējas ne tikai viens ar otru, bet arī ar jūraszālēm, jūras putniem vai bruņurupučiem. Savstarpējās spēlēs jaunie delfīni atdarina un apgūst cīņas mākslu. Delfīniem ļoti patīk sērfot. Tam tiek izmantoti gan piekrastes lūstošie viļņi, gan motorlaivu saceltie viļņi, īpaša jautrība ir priecāties par vairāku laivu saceltiem, pretēji ejošiem viļņiem. Reizēm delfīni uz rotaļu cenšas izaicināt kādu peldošu cilvēku.
Delfīniem tāpat kā vaļiem guļ tikai viena smadzeņu puslode, nomoda puslode seko līdzi elpošanai un iespējamiem ienaidniekiem vai citām briesmām, pēc brīža smadzeņu pusložu aktivitāte apmainās vietām. Miega iesākumā uz īsu brīdi iesnaužas abas puslodes.[14]
Nebrīvē delfīni iemieg ar abām puslodēm, abas acis ir ciet un delfīni nereaģē uz maigiem stimulatoriem. Elpošana notiek automātiski; delfīnam regulāri astes spērieni, lai elpošanas atvere atrastos ūdens virspusē, notiek refleksu līmenī.[15] Līdzīga aizmigšana ir novērota kašalotam savvaļā, tomēr zinātniekiem trūkst datu, vai savvaļā delfīni aizmieg tik cieši kā nebrīvē.[16]
Dažādas sugas medī dažādi. Kopumā delfīni barojas ar zivīm un kalmāriem, izņemot zobenvaļus un mazos zobenvaļus, kas medī arī jūras zīdītājus.
Viena no izplatītākajām medību tehnikām ir zivju sadzīšana barā. Zivis tiek sadzītas ciešā, nelielā barā jeb kamolā. Tad delfīni metas cauri blīvajam zivju kamolam un viegli saķer medījumu. Otrs izplatīts paņēmiens ir zivis iedzīt seklumā, kur tās vieglāk saķert. Atlantijas pudeļdeguna delfīni zivis izdzen dūņainajos krastos. Kamēr zivis cenšas nokļūt atpakaļ jūrā, delfīni tās uzlasa. Arī zobenvaļi reizēm uzbrūk pludmalē guļošajām jūras lauvām. Dažas delfīnu sugas zivis apdullina ar savu astes spuru vai izsit laukā no ūdens, un tad tās uzķer.
Delfīni bieži kooperējas ar cilvēkiem zivju medībās. Ziņas par šādu kooperāciju ir saglabājušās jau no Senās Romas laikiem. Mūsdienās šāda veida kooperācija joprojām notiek ar zvejniekiem Brazīlijas krastos. Delfīni dzen zivis virzienā uz tīkliem, tad signalizē zvejniekiem, ka zivis ir sadzītas un tīklus var izvilkt. Delfīni savukārt iegūst zivis, kas izbēg vai izkrīt no tīkliem.[17]
Delfīni pārojas, atrodoties ar vēderiem viens pret otru. Pārim ir ilgstoša priekšspēle pirms paša dzimumakta, reizēm kopošanās notiek vairākas reizes ar nelieliem pārtraukumiem. Grūsnības periods variē atkarībā no sugas. Mazajiem tukušiem tie ir 11—12 mēneši, bet zobenvaļiem 17 mēneši. Vēl nesasnieguši dzimumbriedumu delfīni kļūst seksuāli aktīvi.
Delfīniem mēdz būt seksuālas attiecības arī bez vairošanās mērķa, kā arī homoseksuālas attiecības. Tēviņi seksuāla uzbudinājuma laikā var būt ļoti agresīvi gan pret citiem tēviņiem, gan mātītēm.[18] Reizēm dažas sugas pārojas ar citām sugām, radot hibrīdpēcnācējus.[19] Reizēm delfīni meklē seksuālas attiecības ar citiem dzīvniekiem, cilvēkus ieskaitot.[20]
Izņemot cilvēkus, delfīniem ir tikai daži ienaidnieki. Dažām sugām nav neviena ienaidnieka, tās pašas ir plēsīgas un bieds jūras zīdītājiem. Delfīnus, īpaši mazuļus un pusaudžus apdraud dažas haizivju sugas: vēršhaizivs, tumšā haizivs, tīģerhaizivs un lielā baltā haizivs. Arī zobenvaļi medī mazāko sugu delfīnus.
Cilvēku saimnieciskās darbības un medību dēļ dažas delfīnu sugas ir tuvu izmiršanai. Tāds ir Amazones upesdelfīns, Ķīnas upesdelfīns un Indijas upesdelfīns. Ķīnā 2006. gada izpētes ekspedīcijā neatklāja nevienu Ķīnas upesdelfīnu, kas liecina, ka Ķīnas upesdelfīni, iespējams, ir izmiruši.
Delfīnus apdraud pesticīdi, smagie metāli, atkritumi un citāda rakstura ūdens piesārņojums, kā arī delfīni bieži tiek nāvējoši traumēti ar laivu dzenskrūvēm. Daudzi delfīni tiek nogalināti, zvejojot tunčus. Tie sapinas tunčiem izmestajos tīklos un iet bojā. Dažās pasaules daļās delfīnus medī kā barību cilvēku galdam. Šādas tradīcijas ir Fēru salās un Japānā. Kuģu navigācijas sistēmas izraisa skaļus zemūdens trokšņus, kas delfīnbiem izraisa stresu, bojā dzirdi un izraisa dažādas slimības, kas saistītas ar skaļa trokšņa iedarbību.[21]
Delfīniem ir sena vēsture saistībā ar kultūru. Delfīns ir populārs tēls Senās Grieķijas mitoloģijā, tas ir attēlots arī uz monētām. Attēlā ir redzams, kā jauns vīrietis jāj ar delfīnu.[22] Senie grieķi ticēja, ka redzēt delfīnu ir laba zīme. Ja kuģim pa priekšu peldēja delfīni, bija gaidāms, ka ceļojums būs veiksmīgs.
Hindu mitoloģijā Gangas upesdelfīns apliecināja Gangas upes svētumu, delfīns bija dieva klātbūtnes zīme.
Delfīnu popularitāte atgriezās 1960. gados, kas rezultējās daudzu delfināriju izveidošanā visā pasaulē. Delfīnu izrādes kļuva pieejamas plašai auditorijai. Daudzi delfināriji pēc publikas spiediena drīz vien tika aizvērti, jo delfīniem tajos nebija piemēroti dzīves apstākļi. Tomēr joprojām strādā vairāki simti delfināriju. Viens no populārākajiem delfinārijiem "Jūras dzīvnieku parks" (angļu: SeaWorld marine mammal park), kas atrodas ASV, demonstrē trikus pat ar zobenvaļiem.
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.
Every time you click a link to Wikipedia, Wiktionary or Wikiquote in your browser's search results, it will show the modern Wikiwand interface.
Wikiwand extension is a five stars, simple, with minimum permission required to keep your browsing private, safe and transparent.
