Carnikavas pagasts

Carnikavas pagasts atrodas Ādažu novadā pie Rīgas pilsētas ziemeļaustrumu robežas, Rīgas līča Vidzemes piekrastē no Kalngales līdz pat Lilastes upei. Robežojas ar Rīgas pilsētu un Garkalnes, Ādažu un Saulkrastu pagastiem. Pagasta centrs ir Carnikava, kas atrodas 25 km attālumā no Rīgas.

Ātrie fakti

Carnikavas pagasts

Ģerbonis

Novads:

Ādažu novads

Centrs:

Carnikava

Kopējā platība:^[1]

80,7 km²

• Sauszeme:

76,0 km²

• Ūdens:

4,7 km²

Iedzīvotāji (2024):^[2]

10 385

Blīvums (2024):

136,7 iedz./km²

Mājaslapa:

www.carnikava.lv

Carnikavas pagasts Vikikrātuvē

Aizvērt

Pirmoreiz izveidots 1992. gadā. No 2009. gada līdz 2021. gada administratīvi teritoriālajai reformai pastāvēja kā Carnikavas novads. 2021. gadā Carnikavas novadu iekļāva jaunajā Ādažu novadā.

Daba

Kopējā pagasta platība ir 80,2 kvadrātkilometru, turklāt lielāko daļu aizņem meži, bet ceturtdaļa no kopplatības tiek izmantota lauksaimniecībai. Carnikava ir pazīstama ar dabas parku "Piejūra", kas ir iekļauts Eiropas Savienības izveidotajā īpaši aizsargājamo teritoriju tīklā "Natura 2000"^[3] un kurā sastopamas vairākas aizsargājamas augu sugas. Ummja ezerā konstatētas daudzas beznoteces dzidrūdens tipa ezeriem raksturīgas augu sugas: Dortmaņa lobēlija, ezerenes u.c. Pie Garezera konstatētas vairākas retas sikspārņu sugas.^[3] Parks aizņem apmēram piektdaļu visas pagasta teritorijas. Carnikavas pagasta teritorijā ir piecas upes un kanāli, astoņi ezeri un četras ezeru salas. Pagastā ir 19 kilometrus gara pludmale gar Rīgas līča Vidzemes piekrasti no Kalngales līdz Lilastei.^[4]

Reljefa formas

Brēdes smilts
Dižpalvas kāpa
Labošanās virsotne
Lagzdu kalns
Lilastes kāpa
Nagaiņu kalns
Saules kalns
Vilku kalni

Hidrogrāfija

Ūdensteces

Ūdenstilpes

Purvi

Briežu purvs
Ķikatpurvs
Lapu purvs
Lielpurvs
Serģa purvs

Dabas aizsardzība

Daļa no pagasta atrodas Piejūras dabas parka teritorijā.

Vēsture

Carnikavas pagasts vēsturiski veidojies kā zvejnieku ciems pie garākās upes Latvijā — Gaujas. Šī ir senās Kubeseles novada Līvu zeme. 1211. gadā Indriķa Livonijas hronikā minēts, ka vietā, kur Gauja ieplūst jūrā, pulcējies līvu karaspēks. Tā saukta par "Koivemundi" (upes muti), savukārt paši līvi šo vietu dēvējuši par "Sarnikau" (ošleju).^[5] Carnikavas kā apdzīvotas vietas sākums saistīts ar lielu Gaujas salu, uz kuras 17. gadsimtā tika uzcelta greznākā muiža Vidzemē, kas sava krāšņuma dēļ tika dēvēta par Meņģeles pili. Tās saimnieki kļuvuši zināmi arī ar pirmo zivju audzētavas izveidi Latvijā un Krievijā, kā arī zivju konservu fabriku. Pirmā pasaules kara laikā muiža tika iznīcināta un tā arī netika atjaunota.^[5]

1549. gadā pirmo reizi rakstos minēts Ādažu-Carnikavas draudzes novads (Neuermühlen-Zarnikau), 1826. gadā tajā ietilpa Sv. Pētera un Pāvila Ādažu baznīca ar divām filiālbaznīcām — koka Carnikavas baznīcu (nodegusi 2017. gadā) un koka^[6] Garkalnes baznīcu jeb Vesterotes kapellu (Weterotten, Hilchens Kapelle).

19. gadsimtā tagadējā Carnikavas pagasta teritorija atradās Rīgas apriņķa Ādažu pagastā. Pēc 1920. gada agrārās reformas Carnikavas muiža, saukta arī par Gaujas-Meņģeļu jeb Sānkaules muižu, tika sadalīta 101 vienībā 2237 ha kopplatībā.^[7] Tagadējā pagasta rietumu daļa (Garciems, Kalngale u.c. tuvējie ciemi) līdz 1949. gadam bija Mangaļu pagasta sastāvdaļa.

1945. gadā Ādažu pagastā izveidoja Ādažu, Berģu, Carnikavas un Garkalnes ciema padomes, bet pagastus 1949. gadā likvidēja. Carnikavas ciems ietilpa Saulkrastu rajonā, 1954. gadā to pievienoja Ādažu ciemam.

Carnikavas pagastu Rīgas rajona sastāvā izveidoja 1992. gada 2. aprīlī, kad no Ādažu pagasta tika atdalītas zvejnieku kolhoza «Carnikava» zemes un vasarnīcu ciemi gar šoseju P1. 2006. gada 21. martā pagastu reorganizēja par Carnikavas novadu, kurš 2009. gada 1. jūlijā kļuva par patstāvīgu administratīvi teritoriālu vienību.^[8] 2021. gadā tas atgriezās pagasta statusā Ādažu novadā.

Militārā mantojuma objekti

Latvijas armijas Sapieru pulka līdz 1938. gadam uzbūvētie krasta aizsardzības nocietinājumi (Carnikavā, Gaujas ietekas jūrā kreisajā krastā);^[9]
Vērmahta 1944. gadā būvētie ierakumi Langas upes stāvkrastā;^[10]
Mežgarciemā atrodas bijusī Padomju armijas Pretgaisa aizsardzības karaspēka daļas pilsētiņa (ierīkota ap 1960. gadu), kur savulaik atradās bāze armijas mācību vajadzībām.^[11]^[12] Carnikavas pagasta teritorijas plānojumā tā atzīmēta kā dzīvojamās apbūves teritorija, ierīkota brīvdabas ekspozīcija;^[13]
Padomju armijas raķešu bāžu darbinieku apmācību vieta Lilastē (sākta būvēt 1960. gados);^[14]
Padomju armijas militārs objekts aiz bijušās dārzkopības sabiedrības "Sala 2", blakus Mazlandziņas ezeram Carnikavā,^{[nepieciešama atsauce]} kas ir pārveidota par savrupmāju rajonu Baltijas jūras un Rīgas līča krasta kāpu aizsargjoslā.

Apdzīvotās vietas

Pamatraksts: Carnikavas novada ciemu uzskaitījums

Carnikavas pagastā ir deviņi ciemi virzienā no Rīgas Trīsciema Mangaļu muižas uz Bādciemu Saulkrastu novadā:

Kalngale
Eimuri
Garciems un tajā esošais Mežciems
Mežgarciems
Garupe
Laveri
Carnikava
Gauja
Siguļi — vēsturiskais Carnikavas centrs
Lilaste^[4]

Iedzīvotāji

Etniskais sastāvs

Carnikavas novada iedzīvotāju etniskais sastāvs 2016. gadā^[15]

Latvieši (5276)			62.1%
Krievi (2093)			24.6%
Baltkrievi (280)			3.3%
Poļi (146)			1.7%
Ukraiņi (268)			3.2%
Cita tautība (285)			3.4%
Nav izvēlēta (152)			1.8%

Iedzīvotāju skaita izmaiņas

Vairāk informācijas Gads, Iedz. ...

Iedzīvotāju skaita izmaiņas

Gads	Iedz.	±% g.p.
1993	4 893	—
2000	4 593	−0.90%

Gads	Iedz.	±% g.p.
2011	6 712	+3.51%
2021	9 525	+3.56%

Aizvērt

Ievērojami Carnikavas pagasta novadnieki

Johans Augusts Lēberehts Albanuss (1765—1839), mācītājs Kalngales pastorātā,^[16] cenzors, Rīgas Domskolas rektors, Vidzemes guberņas ģimnāzijas direktors
Anna Auziņa (1975), dzejniece
Ludmila Azarova (Vāciete) (1935—2012), žurnāliste un dzejniece, dzīvoja pie mātes Emmas Dimpēnas-Azarovas (1909—1998) mājā Cīrulīšu ielā 15^[17]
Agita Balode (1962), gleznotāja
Lūcija Baumane (1905—1988), aktrise, teātra režisore un dramatiskā pedagoģe, dzīvoja Kalngalē^[18]
Mārtiņš Reinholds Bernhards (1879—1937), 1919. gada Latvijas S.P.R. jūras kara flotes komandieris,^[19] tālbraucējs kapteinis, Ķeizariskās zinātņu akadēmijas hidrogrāfs, meteorologs un hidrologs, Polinēzijas ģeogrāfs un antropologs^[20]
Kristofs Frīdrihs Brose (1773—1827), pseidonīms Ernsts Bonsens, mācītājs Kalngales pastorātā, rakstnieks, Maskavas Universitātes mācībspēks, mēnešraksta «Ruthenia» izdevējs^[16]^[21]
Augusts Ludvigs Otomārs Drēziņš (dzimis 1899. gada 17. jūnijā «Drunkas Nagaiņos»^[22] Carnikavā, miris 1983. gada 31. decembrī Sidnejā) Austrālijas latviešu gleznotājs
Ilmārs Reinholds Drēziņš (1930—2022), būvinženieris, ilggadējs būvniecības nozares eksperts, Atzinības krusta kavalieris (2020)^[23]
Jēkabs Aleksandrs Dzenis (1983—1979), akciju sabiedrības «Laima» valdes loceklis, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris^[24]
Heinrihs Gēgingers (dzimis 1875. gada 3. septembrī Rīgā, miris 1943. gada 30. septembrī Lissā, Vācijā), rūpnieks
Eduards Grantskalns (dzimis 1881. gada 22. decembrī Lodē, miris 1964. gada 12. martā Ņūdžersijā, ASV) Latvijas Republikas Satversmes sapulces loceklis, 1., 2., 3. un 4. Saeimas deputāts, paraugsaimniecības «Ruthenia» īpašnieks, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris (1933)
Modris Ģelzis (1929—2009), arhitekts
Gunārs Freimanis (1927—1993),^[25] dzejnieks un VDK represiju upuris
Aleksandrs Jaunbērzs (1882—1969), Latvijas Republikas Satversmes sapulces loceklis, Rīgas apriņķa valdes priekšsēdētājs^[26] dzīvoja Laveros kopā ar mazdēlu Andri Ruģēnu
Anna Jēkabsone (1890—1944), Latvijas Nacionālā teātra aktrise, dzīvoja «Karašu» mājās^[17]
Benedikts Kalnačs (1965), literatūrzinātnieks
Ramons Kepe (1932—2013), operdziedātājs
Rita Kukaine (1922—2011), mikrobioloģe, LZA Mikrobioloģijas institūta direktore
Harijs Lapiņš, PSRS Vissavienības autortiesību aģentūras Latvijas republikāniskās nodaļas priekšnieks (1932-2023)
Vilis Lācis (Jānis Vilhelms Lāce) (1904—1966), rakstnieks, LPSR Tautas komisāru padomes priekšsēdētājs,^[27] viens no galvenajiem PSRS okupācijas kolaboracionistiem, vasarās dzīvoja Garciema «Dīķos», blakus tagadējai Vaļu ielai
Visvaldis Lāms (1923—1992), rakstnieks^[27]
Anrijs Matīss (1973), Latvijas Republikas satiksmes ministrs
Māra Marnauza (1963), kordiriģente
Baronese Auguste Juliāna fon Mengdena (1719—1787),^[28] Krievijas Impērijas politiķe kā Impērijas valdnieces, reģentes Annas Leopoldovnas favorīte un mīļākā^[29]
Svētās Romas Impērijas reihsgrāfs Ernests Reinholds fon Mengdens (1726—1798), Krievijas Impērijas galma virskambarkungs, tiesībzinātnieks, landrāts, valsts padomnieks
Frīdrihs Meins^[30] (1593—1659),^[31] tiesībzinātnieks, vēsturnieks, Tērbatas Universitātes profesors, alķīmiķis,^[32] kurš pirmais drukā publicējis dainas latviešu valodā.^[33]
Zigurds Neimanis (1947), aktieris, režisors
Jāzeps Osmanis (1932—2014), dzejnieks^[27]
Miķelis Voldemārs Pētersons (1893—1977), Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris^[34]
Jēkabs Prīmanis (1892—1971), antropologs un eigēniķis, Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes un Baltijas Universitātes profesors, Atzinības krusta kavalieris (1936), Triju Zvaigžņu ordeņa komandieris (1939)
Kristians Heinrihs Panders (1794—1865), paleontologs, embriologs un ģeologs, kuru Čārlzs Darvins darbā Sugu izcelšanās atzina par savas evolūcijas teorijas priekšteci.^[35]
Lilija Sniedze (1922—2008), operdziedātāja, dzīvoja arhitektes Staņas veidotā ēkā Garciemā^[36]
Mārtiņš Eduards Šiliņš (1900—1980), Sidnejas latviešu biedrības vadītājs (1953—1974)
Mārtiņš Štālbergs (1867—1942), tālbraucējs kapteinis^[37]
Ferdinands Erdmans Štolls (1816—1893), mācītājs Kalngales pastorātā^[16]
Vilnis Titāns (1944—2006), tēlnieks, dzīvoja Garupē
Aina Tītmane (1928-2020^[38]), arhitekte-pilsētbūvniece, Latvijas Arhitektu savienības atbildīgā sekretāre (1984—1996),^[39] dzīvoja Garupē
Pēteris Eduards Tomsons (1891-?), kara lidotājs, Brīvības cīņu dalībnieks^[40]
Ojārs Vācietis (1933—1983), dzejnieks, dzīvoja Carnikavā, Cīrulīšu ielā
Mārtiņš Vācietis (1873—1945), Latvijas Republikas armijas ģenerālis, kara ministrs, Triju Zvaigžņu ordeņa komandieris, dzīvoja Carnikavā, muižas pārvaldnieka namā
Melānija Vanaga (1905—1997), rakstniece un LPSR Valsts drošības komitejas represiju upure, Triju Zvaigžņu ordeņa virsniece^[41]
Andris Vējāns (Donats Kalnačs) (1927—2005), rakstnieks un dzejnieks, LPSR miera komitejas priekšsēdētājs, dzīvoja Garciemā
Tālis Vīksna (1951—2005), šahists
Alfrēds Vītols (1896—1974), Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris, izcēlies Brīvības cīņu kaujās pie Carnikavas
Alvis Vītoliņš (1946—1997), šahists
Pēteris Zandbergs (1894—1980), Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris
Uldis Zemzaris (1924—2022), gleznotājs, dzīvoja Garciemā^[42]
Carnikavas novada karogs (2010–2021, nelielas izmaiņas no 2015)

Novada pašvaldība (2006—2021)

Pamatraksts: Carnikavas novada pašvaldības vadītāju uzskaitījums

Pēdējā pašvaldības vadītāja bija Daiga Mieriņa (dz. Jurēvica) no Latvijas Zemnieku savienības saraksta. Pašvaldības vadītāja iepriekš ilgstoši bija Elfa Sloceniece (1996.–2010.), īslaicīgi 2015. gadā – Imants Krastiņš.^[43]^[44]

Tautsaimniecība

Satiksme

Carnikavas pagastu šķērso 1. šķiras ceļš Rīga (Jaunciems) — Carnikava — Ādaži (P1). Teritorijas austrumu pusē piekļaujas autoceļš "Via Baltica" (E67). Pagastam cauri stiepjas elektrificēta dzelzceļa līnija Rīga — Skulte.^[45]

Uzņēmējdarbība

Šī sadaļa jāpapildina.

Izglītība

Šī sadaļa jāpapildina.

Sports

Šī sadaļa jāpapildina.

Kultūra

Laikmetīgā māksla

1972. gadā Carnikavā Gaujas estuāra kreisā krasta Jūrasleju pļavās pie jūras notika laikmetīgās mākslas pasaulē ievērību ieguvusī performance «Wedding of Jesus Christ (Jēzus Kristus kāzas Carnikavā)», kuru vadīja Andris Grīnbergs un kurā piedalījās arī Irēna Birmbauma, Māra Brašmane, dzejniece Ināra Eglīte, Mudīte Gaiševska, Aija Grīnberga, Inta Jaunzema (Grīnberga), aktrise Ninuce Kaupuža-Leimane, Ingvars Leitis, Ināra Podkalne, Sandrs Rīga, Ivars Skanstiņš un Eižens Valpēters.^[46]^[47]

Nemateriālais kultūras mantojums

Nēģu ķeršanas un apstrādes prasmes Carnikavā 2019. gadā iekļautas Latvijas Nemateriālā kultūras mantojuma (NKM) sarakstā.^[48]

17. gadsimtā Gaujas lejtecē Carnikavā atradās vienīgā pārceltuve, kas bija īpaši svarīga starptautiskajam ceļam Rīga — Pērnava. Tās tuvumā 1851. gadā tika uzcelta māja "Cēlāji”, kuras iemītnieki rūpējās, lai ikviens varētu nokļūt otrpus Gaujai. 1966. gadā māja tika nogādāta uz Latvijas Etnogrāfisko brīvdabas muzeju, bet tagad tās kopija ir uzbūvēta no jauna un ēkā, kas atrodas Gaujas krastā, darbojas Carnikavas Novadpētniecības centrs, kas svinīgi tika atklāts 2012. gada rudenī. Tur var iepazīt Carnikavas novada veidošanās vēsturi, tradīcijas, vērtības un īpašo nēģu zvejas arodu gadsimtu gaitā.^[49]

Kultūras pieminekļi

Skatīt arī: Valsts aizsargājamie kultūras pieminekļi Carnikavas novadā

Baltgalvju Upurkalni - vietējas nozīmes kultūras piemineklis;^[50]
Carnikavas baznīca (gājusi bojā 2017. gadā)^[51]

Reliģija

Carnikavas luterāņu draudze pēc baznīcas izpostīšanas ugunsgrēkā 2017. gadā tiekas "Laivu mājas" kapelā Carnikavā.^[52] Carnikavas kapos atrodas 18. gadsimtā celtā Carnikavas muižas kapliča.^[53]

Ievērojamas vietas

Skatīt arī: Valsts aizsargājamie kultūras pieminekļi Carnikavas novadā

Gaujas ieteka jūrā (Gaujas grīva)

Gauja ir Latvijas garākā upe (452 km), kas savu ceļu tā sāk Vidzemes augstienē, bet noslēdz satiekoties ar Baltijas jūras Rīgas līci Carnikavā. Gauja ir viena no Latvijas upēm, kura saglabājusi tās dabisko izskatu, un Gaujas grīva ir piemērota vieta, kur vērot upes un jūras mijiedarbību. Carnikavas pagasta teritorijā esošajā Piejūras dabas parkā iespējams vērot vairāk nekā 232 putnu sugas, jo īpaši Gaujas grīvas kreisā krasta teritorijā un vecupēs, kas nodrošina visu reto ūdensputnu un bridējputnu ligzdošanu. Nozīmīgākās atsevišķu reto un aizsargājamo sugu, kā, piemēram, mazais zīriņš, jūras zīriņš un jūras žagata, ligzdošanas vietas ir smiltāji un smilšainās salas upju grīvās un lejtecēs, tai skaitā Gaujas grīvā.^[54]

Carnikavas muižas parks

Līdz 1917. gadam Carnikava varēja lepoties ar vienu no greznākajām muižām Vidzemē. Barona Magnusa Gustava fon Mengdena dēls Ernsts Reinholds fon Mengdens (1726—1798) savai bagātībai 1774. gadā Vācijā nopirka grāfa titulu un apmēram šajā laikā tika uzcelta Carnikavas muižas ēka — lepnākā pils Vidzemē. Tajā ilgus gadus saimniekoja arī fon Panderu dzimta (piem. Kristians Panders). Pirmā pasaules kara laikā, 1917. gada 30. septembrī, Carnikavas muižas ēkas nopostīja ugunsgrēks un tās vairs neatjaunoja. Pēdējais muižas īpašnieks bija rūpnieks Heinrihs Gēgingers.^[55] 1960. gados padomju okupācijas režīms pils drupu vietā ierīkoja 1944. gadā kritušo padomju karavīru brāļu kapus.^[56]^[57]

Muižas parks 2005. gadā atjaunots un labiekārtots. Parka vidū var apskatīt pēdējo muižas liecinieku — 18. gadsimta 80. g. kolonnas kapiteli (valsts nozīmes mākslas pieminekli), savukārt tautas nama "Ozolaine” ēka uzcelta muižas klēts vietā. Parkā ir arī piemiņas vieta 1919. gadā Landesvēra nošautajiem 12 carnikaviešiem, kurus tie turēja aizdomās par simpatizēšanu komunistiem.^[55]^[58]

Svētku laukums

Carnikavas pagastā ir izveidots laukums ar vietu piemineklim, kur iedzīvotājiem pulcēties Latvijas valsts svētkos un citos nozīmīgos pasākumos. Svētku laukuma centrā ir 2011. gadā tēlnieka Viļņa Titāna Carnikavai piemineklis "Atceroties" — granītā izkaltais tēls simbolizē nepadošanos, mūžīgu celšanos un iešanu tālāk.^[59]^[60] Laukumā atrodas arī 2018. gadā pēc Aizsardzības ministrijas rosinājuma uzstādīta piemiņas stēla, godinot trīs no Carnikavas novada nākušos Lāčplēša Kara ordeņa kavalierus.^[61]^[62]^[63]

Ojāra Vācieša piemineklis

Carnikavas pagasta kapos Siguļos atdusas latviešu tautas dzejnieks Ojārs Vācietis (1933—1983). Par godu dzejnieka 80. gadu jubilejai labiekārtota O. Vācieša un arī viņa mūžībā aizgājušās dzīvesbiedres, dzejnieces Ludmilas Azarovas (1935—2012) piemiņas vieta.^[64] Pieminekļa autori ir arhitekti Ingūna Rībena un Uģis Zābers un tēlnieks Gļebs Panteļejevs. Pieminekļa idejas pamatā ir O. Vācieša dzejoļu krājuma "Zibens pareizrakstība" poētika, un esošais dzejnieka portrets ir atveidots zibens šķērsgriezumā, savukārt L. Azarovas kapavieta attēlota kā balta lode, simbolizējot saulesgaismu un līdzsvaru.^[65]

Carnikavas promenāde

Latvijā garākā promenāde uz jūru ar cieto segumu, kas 1800 metru garumā stiepjas cauri dabas parkam “Piejūra” līdz pašai jūrai. Carnikavas promenādes betona plātņu segumā ietverts Līvu ceļa raksta koncepts, attēlojot trīs krāsu (melna, balta, sarkana) vilni kā Gaujas un piekrastes simbolu. Cieto segumu kāpu zonā nomaina koka laipas, savukārt pirms noejas uz jūru ir 4x4 m liela koka skatu platforma.^[66]