Vācbaltieši, vācbalti (vācu: Deutschbalten), arī baltvācieši, baltvāci (Baltendeutsche), paši sevi līdz 20. gadsimta sākumam dēvēja par baltiešiem (die Balten). Starpkaru periodā bieži lietots nosaukums Baltijas vācieši (die baltischen Deutschen). Iepriekš pašidentificēšanās notika arī pēc provinces nosaukuma — igaunieši, livonieši, kurzemieši (Estländer, Livländer, Kurländer).[3]
.JPG) Vācbaltiešu karogs un ģerbonis ar motto "Uzticībā cieši" (In Treuen fest) | |
| Visi iedzīvotāji | |
|---|---|
|
apmēram 5200 (Vācieši šobrīd Latvijā un Igaunijā, ne vienmēr vācbaltieši tajā pašā vēsturiskajā un kultūras izpratnē) | |
 : 2701 | |
 : 2554 | |
| Vēsturiski: | |
| Valodas | |
| Lejasvācu valoda, Augšvācu valoda | |
| Reliģijas | |
|
Luterānisms pārsvarā Romas katoļu baznīca mazākumā[1][2] | |
1881. gadā vācbaltu bija ap 180 000, jeb 10% no Baltijas provinču iedzīvotājiem. Taču viņi gandrīz pilnībā kontrolēja kultūras, izglītības, zinātnes, ekonomikas, armijas un valsts administrācijas amatus.
Veidojušies no Latvijas un Igaunijas teritorijā ieceļojušo vāciešu, zviedru, skotu, poļu, franču, itāļu, portugāļu u.c. Eiropas tautu pārstāvju, kā arī pārvācoto līvu, latviešu un igauņu pēctečiem, kas kā vācu kultūras telpai piederīga autonoma etniska grupa sāka veidoties jau pirms Baltijas iekļaušanas Krievijas Impērijā, un 20. gadsimta pirmajā pusē veidoja monolītu savdabīgā vācu dialektā runājošu etnokultūrgrupu ar savu kultūru, atšķirīgu valodas dialektu un mentalitāti. Kopiena beidza pastāvēt 1939./1941. gados, kad lielākā daļa vācbaltiešu pārcēlās uz Vācijas okupēto Polijas daļu.
Vēsture
Vācieši sāka ieceļot Latvijas teritorijā sākot ar 12. gadsimta beigām, izveidojot savas valstis Livonijas Konfederācijas ietvaros. Asimilēja daļu no līviem, latviešiem un igauņiem, kas vairāku paaudžu laikā pārņēma vācisko dzīvesveidu un valodu, un līdz Pirmajam pasaules karam bija valdošais slānis Baltijas iekšpolitikā, ekonomikā un kultūrā (veidoja visu pilsētas kultūrvidi). Daudzi vācbaltieši 18.—19. gadsimtā pārcēlās uz Krievijas Impērijas galvaspilsētu Pēterburgu, kur ieņēma augstus amatus impērijas pārvaldes aparātā. 1871. gadā 74% Krievijas Impērijas armijas virsnieku bija vācbaltieši.
1772. gadā sāka strādāt pirmais Rīgas teātris, kurā uzveda izrādes un operas. Vāciešu vidū izplatīta bija koru dziedāšana. 1761. gadā Rīgā dibināta “Musikalische Gesellschaft”, 1851. gadā “Rigasche Liederkranz”, 1859. gadā “Rigasche Sängerkreis”. Rēvelē 1857. gadā notika Baltijas vāciešu dziesmu svētki, kam četrus gadus vēlāk sekoja dziesmu svētki Rīgā. Koru dziedāšanas tradīciju pārņēma latvieši un igauņi, kas to turpina līdz mūsdienām.[3]
Vācieši nodibināja un par saviem līdzekļiem uzcēla Rīgas politehnikumu, kas līdz 1898. gadam bija vienīgais impērijā. Šeit strādāja pasaulē slavenie Vilhelms Ostvalds un Pauls Valdens. Rīgas politehnikums bija viens no lielākajiem Eiropā. 1885./86. mācību gadā tajā mācījās 856 studenti, kamēr Cīrihes politehnikumā 600 un Minhenes — 400 studenti.
Augstākajās mācību iestādēs, ģimnāzijās, mācības notika vāciski. Kurzemes guberņā bija 3, Livonijas guberņā 7 un Igaunijas guberņā 2 ģimnāzijas. Ģimnāziju mācību programma izmantoja Prūsijas paraugu. Baltijas provincēs vecākā un lielākā bija Tērbatas Universitāte, kas līdz 19. gadsimta beigām baudīja plašu iekšējo autonomiju no impērijas izglītības sistēmas un pārkrievošanas. 1886./87. mācību gadā Livonijas guberņā bija viena skola uz 920 iedzīvotājiem. Tikmēr Zviedrijā bija viena skola uz 900, bet Prūsijas Karalistē viena skola uz 682 iedzīvotājiem. Kurzemes guberņā bija pa vienai skolai uz 1070 iedzīvotājiem, ko var izskaidrot ar citu tautību un reliģiju klātbūtni — poļu, ebreju, baltkrievu. Skolu uzturēšanas izmaksas sedza muižniecība un zemniecība, valstij iesaistoties minimāli. Skolas parasti kontrolēja un tajās pasniedza luterāņu mācītāji. Nelielajā vāciešu kopienā bija viens no pasaulē augstākajiem augstskolu absolventu rādītājiem. 1830. gados uz 100 000 vāciešu bija 300 studentu, kamēr Vācijā 35 uz 100 000. 20. gadsimta sākumā nedaudz vairāk kā 10% vāciešu bija augstākā izglītība, un laikraksti žēlojās par speciālistu pārprodukciju.[3]
Pirmā pasaules kara un Brīvības cīņu laikā Latviju un Igauniju atstāja ap 40 000 vācbaltiešu, no kuriem dzimtenē atgriezās tikai apmēram 10 000.[4] Vācbaltiešu skaits turpināja samazināties arī 20-30. gados. Ja 1914. gadā Latvijā un Igaunijā dzīvoja 162 tūkstoši, tad 1938. gadā — tikai 85 tūkstoši vācbaltiešu. Tomēr arī starpkaru periodā līdz pat 1939. gadam vācbaltiešiem bija liela loma Latvijas ekonomikā: 1935. gadā no 922 lielajiem rūpniecības uzņēmumiem 15,7% piederēja vāciešiem, tie ražoja 36,7% kopprodukcijas.[5]
Vācbaltiešu izceļošana
Drīz pēc Otrā pasaules kara sākuma 1939. gada 6. oktobra runā Hitlers aicināja PSRS, Latvijā, Igaunijā un Itālijā dzīvojošos etniskos vāciešus pārcelties uz Vācijas okupēto Poliju. Tas, ka Molotova—Ribentropa pakts paredzēja Baltijas valstu nonākšanu PSRS interešu sfērā, bija iemesls, kāpēc Ādolfs Hitlers izsludināja vācbaltiešu pārvietošanu (Umsiedlung), kas paredzēja Latvijā un Igaunijā dzīvojošos vāciešus izmitināt uz dzīvi Vācijas nupat okupētajā Polijas teritorijas daļā.
No 1939. gada 7. novembra līdz 16. decembrim no Latvijas izceļoja aptuveni 47 000 vācbaltiešu, bet palika ap 4000—7000. Pēc Latvijas okupācijas 1940. gada vasarā daudzi Latvijā palikušie vācbaltieši vērsās Vācijas vēstniecībā ar izceļošanas lūgumiem, tādēļ 1941. gada 10. janvārī Vācijas un PSRS valdības parakstīja vienošanos par papildu izceļošanas atļaušanu.[6]
No 1939. gada oktobra līdz 1940. gada maijam ap 14 000 vāciešu atstāja Igauniju. Pēc Igaunijas okupācijas un pievienošanas PSRS, papildus vēl 7500 vācieši pameta Igauniju laikā no 1941. gada janvāra līdz aprīlim.[7]
Šobrīd lielākā daļa vācbaltiešu dzīvo Vācijā, mentalitātes, valodas un kultūras ziņā vēl joprojām atšķiroties no vāciešiem.
Vācbaltiešu skaita izmaiņas Latvijā (1897—2011)
| Deklarētā tautība | 1897 | 1920 | 1925 | 1930 | 1935 | 1959 | 1970 | 1979 | 1989 | 2000 | 2011 |
|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|
| vācieši | 137 312 | 58 097 | 70 964 | 69 855 | 62 144 | 1609 | 5413 | 3299 | 3783 | 3465 | 3042 |
Skatīt arī
Ievērojami vācbaltieši
- Johans Gotfrīds Ageluts (Johann Gottfried Ageluth) — luterāņu mācītājs, latviešu garīgo dziesmu autors un apkopotājs;
- Mihaels Barklajs de Tolli (Michael Andreas Barclay de Tolly) — karavadonis, kara ministrs, vadīja Krievijas Impērijas armijas cīņas pret Napoleonu I;
- Augusts Vilhelms Barklajs de Tolli (August Wilhelm Barclay de Tolly) — Rīgas birģermeistars;
- Fabiāns fon Belingshauzens (Fabian Gottlieb von Bellingshausen) — flotes admirālis, ceļotājs, Antarktīdas atklājējs;
- Aleksandrs fon Benkendorfs (Alexander von Benckendorff) — ģenerālis Napoleona karu laikā, Krievijas žandarmērijas dibinātājs;
- Konstantīns fon Benkendorfs (Konstantin von Benckendorff) — ģenerālis un diplomāts;
- Johans Kristofs Bērenss (Johann Christoph Berens) — Rīgas rātskungs, dzimtbūšanas pretinieks;
- Verners Bergengrīns (Werner Bergengruen) — rakstnieks;
- Baltazars fon Bergmans (Balthasar von Bergmann) — jurists, galma padomnieks, rakstnieks;
- Ernests fon Bergmanis (Ernst von Bergmann) — ķirurgs, aseptikas principu ieviesējs, lepras pētnieks;
- Kārlis Ernsts fon Bērs (Karl Ernst von Baer) — biologs, embrioloģijas pamatlicējs;
- Augusts Bīlenšteins (August Johann Gottfried Bielenstein) — folklorists, valodnieks, teologs;
- Ernsts Johans Bīrons (Ernst Johann von Biron) — Kurzemes un Zemgales hercogs, Krievijas Impērijas reģents;
- Pēteris Bīrons (Peter von Biron) — pēdējais Kurzemes un Zemgales hercogs;
- Vilhelms Bokslafs (Wilhelm Ludwig Nikolai Bockslaff) — arhitekts;
- Johans Kristofs Broce (Johann Christoph Brotze) — etnogrāfs, mākslinieks, vēsturnieks;
- Frīdrihs Canders (Friedrich Zander) — raķešu izgudrotājs, kosmonautikas aizsācējs;
- Valters Caps (Walter Zapp) — Minox fotoaparāta izgudrotājs;
- Johans Lēberehts Eginks (Johann Leberecht Eggink) — vēstures ainu gleznotājs un portretists;
- Heincs Erhards (Heinz Erhardt) — komediants;
- Johans Frīdrihs fon Eššolcs (Johann Friedrich von Eschscholtz) — dabas pētnieks;
- Vilhelms Hamilkārs fon Felkerzāms (Wilhelm Hamilcar von Fölkersahm) — Vidzemes landmaršals;
- Johans Daniels Felsko — Rīgas pilsētas arhitekts;
- Vesels fon Freitāgs-Loringhofens (Wessel Freytag von Loringhoven) — Vērmahta ģenerālštāba virsnieks, piedalījās atentāta sagatavošanā pret Ādolfu Hitleru;
- Armīns fon Gerkāns — arheologs, pētījis Senās Romas celtnes Itālijā, Sīrijā, Irākā, Ēģiptē un Grieķijā;
- Meinhards fon Gerkāns — arhitekts;
- Teodors Grothuss — dabaszinātnieks, elektrolīzes teorijas ("Grothusa mehānisma") izveidotājs;
- Nikolajs Hartmanis (Nicolai Hartmann) — filozofs;
- Augusts Hupels (August Wilhelm Hupel) — kolekcionārs, ārsts;
- Kārlis Hūns — gleznotājs;
- Oto fon Hūns — ārsts, vēsturnieks, uzsācis pretbaku vakcinēšanu Latvijā;
- Jākobs fon Ikskils (Jakob von Uexküll) — biologs, semiotiķis;
- Baltazars fon Kampenhauzens (1745—1800) — Vidzemes guberņas civilgubernators, Krievijas Impērijas senators;
- Aleksandrs fon Keizerlings (Alexander von Keyserling) — ģeologs, paleontologs;
- Arhibalds fon Keizerlings (Archibald von Keyserling) — admirālis, pirmais Latvijas Republikas kara flotes komandieris;
- Eduards fon Keizerlings (Eduard von Keyserling) — rakstnieks;
- Hermanis fon Keizerlings (Hermann Keyserling) — filozofs;
- Voldemārs Kernigs (Vladimir Kernig) — ārsts internists, neirologs;
- Lionels Kīzerickis (Lionel Kieseritzky) — šaha meistars;
- Oto fon Kocebū (Otto von Kotzebue) — ceļotājs;
- Ādams Johans fon Krūzenšterns (Adam Johann von Krusenstern) — admirālis, ceļotājs;
- Kārlis Vilhelms Kupfers (Karl Wilhelm von Kupffer) — anatoms, histologs un embriologs;
- Eižens Laube — arhitekts;
- Emīls Lencs (Heinrich Friedrich Emil Lenz) — fiziķis;
- Ernests Gideons fon Laudons (Ernst Gideon Freiherr von Laudon) — karavadonis, Austrijas armijas virspavēlnieks;
- Gustavs Manteifelis (Gustav von Manteuffel) — etnogrāfs, folklorists, latgaliešu laicīgās literatūras iedibinātājs;
- Verners Cēge fon Manteifels (Werner Zoege von Manteuffel) — ķirurgs, pirmais ierosinājis sterilizētu gumijas cimdu lietošanu ķirurģijā;
- Frīdrihs Fromholds Martenss (Friedrich Fromhold Martens) — diplomāts un starptautisko tiesību speciālists;
- Garlībs Merķelis (Garlieb Hellwig Merkel) — publicists, cīnītājs pret dzimtbūšanu;
- Aleksandrs fon Midendorfs (Alexander von Middendorff) — zoologs;
- Jevgeņijs Millers (Eugene Miller) — karavadonis, kontrrevolucionārs;
- Burhards Kristofs fon Minihs (Burkhard Christoph von Munnich) — feldmaršals un politiķis;
- Vilhelms Munters — Latvijas ārlietu ministrs;
- Vladimirs Nabokovs — rakstnieks, māte vācbaltiete;
- Vilhelms Neimanis — arhitekts, mākslas vēsturnieks;
- Vilhelms Ostvalds (Wilhelm Ostwald) — ķīmiķis, Nobela prēmijas laureāts;
- Oto Arnolds fon Paikuls (Otto Arnold von Paykull) — Saksijas armijas ģenerālis un alķīmiķis;
- Johans Reinholds fon Patkuls (Johann Reinhold von Patkul) — Livonijas politiķis, spējīgs diplomāts, viens no Ziemeļu kara izraisītājiem ;
- Ādolfs Pilars fon Pilhavs (Adolf Pilar von Pilchau) — politiķis, Livonijas landmaršals, Baltijas hercogistes reģents (1918);
- Volferts Gerhards fon Rādens (Wolfert Gerhard, Baron von Rahden) — kājnieku virsnieks;
- Nikolajs Rērihs — gleznotājs, arheologs, ceļotājs un domātājs;
- Georgs Vilhelms Rihmanis (Georg Wilhelm Richmann) — fiziķis;
- Aleksejs Rīdigers (Aleksey Ridiger) — Krievijas ortodoksās baznīcas patriarhs Aleksijs II;
- Alfrēds Rozenbergs (Alfred Rosenberg) — politiķis, nacionālsociālistu ideologs;
- Gothards Frīdrihs Stenders — luterāņu mācītājs, apgaismības popularizētājs;
- Pauls Šīmanis (Paul Schiemann) — politiķis, Saeimas deputāts;
- Makss fon Šeibners-Rihters (Ludwig Maximilian Erwin von Scheubner-Richter) — nacionālsociālistu partijas darbonis, alus puča iedvesmotājs Minhenē (1923);
- Reinholds Šmēlings (Reinhold Georg Schmaeling) — Rīgas pilsētas arhitekts;
- Georgs Augusts Šveinfurts (Georg August Schweinfurth) — Centrālāfrikas apceļotājs, botāniķis, etnogrāfs;
- Frīdrihs Georgs Vilhelms Strūve (Friedrich Georg Wilhelm von Struve) — astronoms;
- Franks Tīss (Frank Thiess) — rakstnieks;
- Eduards fon Totlēbens — kara inženieris, cietokšņu būves speciālists;
- Romāns Ungerns fon Šternbergs (Roman Ungern von Sternberg) — Baltās armijas komandieris;
- Edgars de Vāls (Edgar de Wahl) — mākslīgās valodas Interlingue radītājs;
- Aleksandrs Vēbers — žurnālists, advokāts un sabiedrisks darbinieks;
- Anna Ģertrūde Vērmane — mecenāte, kuras vārdā nosaukts, viņas 1817. gadā Rīgai uzdāvinātais Vērmanes dārzs;[8]
- Sergejs Vitte — Krievijas Impērijas valstsvīrs un politiķis (tēvs vācbaltietis);
- Ervins Volfeils (Erwin Wohlfeil) — gleznotājs un grafiķis;
- Eduards Volters (Eduard Wolter) — baltu tautu etnogrāfs, folklorists, valodnieks;
- Ferdinands fon Vrangelis (Ferdinand von Wrangel) — admirālis, ceļotājs ;
- Pēteris fon Vrangelis (Peter von Wrangel) — Baltās armijas ģenerālis;
- Tomass Johans Zēbeks (Thomas Johann Seebeck) — fiziķis.
Literatūra
- Cerūzis, R. Vācu faktors Latvijā (1918—1939). Rīga: LU Akadēmiskais apgads, 2004. ISBN 978-9984-770-52-9
- Taube A. fon, Tomsons Ē. Vācbaltieši Latvijā un Igaunijā. // Svētdienas Rīts: Rīga, 1993. — 47 lpp.
- Fēgezaks Zigfrīds, fon. Senči un pēcteči. Piezīmes no senās Livonijas vēstuļu lādes 1689-1887. — Vesta LK: Rīga, 2011. — 416 lpp. ISBN 9934813971
- Fēgezaks Zigfrīds, fon. Baltiešu gredzens. — Vesta-LK: Rīga, 2013., ISBN 9789934829680
- Stradiņš Jānis. Vācbaltieši, Rīga un Latvija. // Latvijas vēstures institūta žurnāls. 1993. Nr.1., 191.-194. lpp.
- Dribins, L., Spārītis, O. Vācieši Latvijā. — LU Filozofijas un socioloģijas institūts. Etnisko pētījumu centrs. Rīga : [b. i.], 2000. 57.lpp. ISBN 9984543560
- Vācbaltieši Latvijā (1918—1941). / Sērija: Vēstures avoti augstskolai, VIII sējums / sast. Dr. hist. Inesis Feldmanis — Latvijas Universitātes akadēmiskais apgāds: Rīga, 2016., 246 lpp.
- Baiba Jaunslaviete. Ieskats vācbaltiešu dziesmu svētku vēsturē. // Mūzikas akadēmijas raksti. — Latvijas Mūzikas akadēmija: Rīga, 2007. 33.-53. lpp. ISBN 978-9984-588-38-4
Atsauces
Ārējās saites
Wikiwand in your browser!
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.
Every time you click a link to Wikipedia, Wiktionary or Wikiquote in your browser's search results, it will show the modern Wikiwand interface.
Wikiwand extension is a five stars, simple, with minimum permission required to keep your browsing private, safe and transparent.
