From Wikipedia, the free encyclopedia
Tīģeris (Panthera tigris) ir lielākais kaķu dzimtas (Felidae) pārstāvis.[1] Lielākās tīģera pasugas var salīdzināt ar aizvēsturiskajiem, izmirušajiem lielajiem kaķiem, to ķermeņa garums sasniedz 3,3 metrus, masa — 300 kilogramus, ilkņi var būt 10 centimetrus gari.[2] Tīģerim ir deviņas pasugas, no kurām trīs ir izmirušas. Atlikušo sešu pasugu izdzīvošana ir apdraudēta. Tos apdraud pieejamās dzīves vietas samazināšanās, izplatības fragmentācija un medības. Visbiežāk sastopamā tīģera pasuga ir Bengālijas tīģeris (Panthera tigris tigris), bet vislielākā ir Amūras tīģeris (Panthera tigris altaica).
| Tīģeris Panthera tigris (Linnaeus, 1758) | |
|---|---|
 Bengālijas tīģeris (Panthera tigris tigris) | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Zīdītāji (Mammalia) |
| Kārta | Plēsēji (Carnivora) |
| Dzimta | Kaķu dzimta (Felidae) |
| Ģints | Panteras (Panthera) |
| Suga | Tīģeris (Panthera tigris) |
| Sinonīmi | |
| |
| Izplatība | |
|
Teritorijas, kurās tīģeris izmiris
Mūsdienu izplatības areāls | |
 Tīģeris Vikikrātuvē | |
Vēsturiski tīģeris apdzīvoja gandrīz visu Āziju. Tā apdzīvotās teritorijas sākās ar Mezopotāmiju un Kaukāzu un pletās austrumu virzienā, aptverot Sibīriju un Austrumāziju līdz Beringa jūrai un Indonēzijai. Tīģeris bija sastopams pat Kalimantānas un Palavanas salās.[3] Mūsdienās tā izplatība ir dramatiski samazinājusies. 19. gadsimtā tīģeris tika pilnībā iznīcināts Āzijas rietumu daļā un ir fragmentāri sastopams tikai Dienvidāzijā un Austrumāzijā.
Tīģeris ir tīri aziātiska suga, vairāk austrumaziātiska. Suga attīstījās Āzijas austrumos pleistocēna sākumā (pirms apm. 2 miljoniem gadu). Pirms apmēram 10 000 gadiem tīģeri pārvietojās gan uz dienvidiem pāri Himalaju kalniem un izplatījās pa visu Indiju, gan uz ziemeļiem līdz Beringa jūrai. Vēl 1900. gadā tīģeri apdzīvoja Kazahstanu, Ziemeļirānu, Amūras ieteku un Zunda salas. Mūsdienās šo teritoriju lielākajā daļā tīģeri ir iznīcināti. Piejūras novadā (Krievija) ir palikusi neliela Amūras tīģeru populācija. Kopumā ir izdzīvojuši apmēram 7% no visas kādreizējās tīģeru populācijas.[4] Tā izplatība ir ļoti sadrumstalota un fragmentāra, tas sastopams nelielās, izolētās teritorijās sākot ar Indijas un Ķīnas rietumiem un beidzot ar Dienvidaustrumāziju austrumos.[5] Ziemeļu robeža tīģera izplatībai ir Amūras upe Sibīrijas austrumos. Vienīgā sala, kurā mūsdienās ir sastopams tīģeris, ir Sumatra. Kopš 20. gadsimta tas vairs nav sastopams Bali un Javas salās. Par tīģeriem Borneo salā liecina tikai fosiliju atradumi.
Tīģeri apdzīvo dažādas vides, tai skaitā mangrovju purvus, bambusa audzes tropos, ar krūmiem aizaugušus mežus vēsākos apgabalos, tuksnešainas un akmeņainas pauguraines, kā arī taigu ziemeļos. Kalnos tie mājo līdz 3000 metriem virs jūras līmeņa. Atkarībā no dzīvošanas apstākļiem, medījuma daudzuma un tīģera dzimuma, katra indivīda medību apgabals var būt no 30 līdz 3000 km².
Vecākās tīģerim līdzīgās sugas Panthera palaeosinensis fosilijas ir atrastas Ķīnā un Javā. Šie aizvēsturiskie tīģeri dzīvoja pirms 2 miljoniem gadu un tie bija mazāki augumā nekā mūsdienu tīģeri. Senākās "īstā tīģera" fosilijas ir atrastas Javā un tās ir 1,6—1,8 miljonus gadu vecas. Seno tīģeru fosilijas no pleistocēna sākuma un vidus ir atrastas arī Ķīnā un Sumatrā. Indiju un Āzijas ziemeļu teritorijas, kā Beringa jūras krastu, Japānu un Sahalīnu tīģeris sasniedza pleistocēna beigās. Japānā atrastās tīģera fosilijas liecina, ka uz salas dzīvojošie tīģeri bija mazāki augumā kā kontinentā dzīvojošie radinieki. Līdz holocēnam tīģeri bija sastopami arī Borneo un Palavanas salās.[3]
Tīģera ķermenis ir izstiepts un muskuļots ar spēcīgām kājām un pleciem. Tāpat kā lauvas tīģeri spēj pavilkt medījumu, kas ir daudz lielāks un smagāks par pašu plēsēju. Aste gara, vienmērīgi nolaista, apmēram 60–110 cm gara. Tīģeris ir vislielākais savvaļā mītošais lielais kaķis visā kaķu dzimtā,[6] tā vidējais svars ir 100—250 kg. Lielākie indivīdi var sasniegt vairāk kā 310 kg. Ķermeņa augstums 70–120 cm,[7] garums līdz 2,9—3,5 metriem (ar asti). Tēviņi augumā ir nedaudz lielāki par mātītēm, bet tēviņu masa var būt 1,7 reizes lielāka nekā mātītēm.[8] Arī to ķepas ir platākas kā mātītēm. Biologi pēc ķepu nospiedumiem var noteikt, vai pēdas ir atstājis tēviņš vai mātīte.[9] Turklāt virzienā uz dienvidiem pasugas kļūst arvien mazākas. Lielākā pasuga ir Amūras tīģeris, kura ķermenis var sasniegt 3,5 metrus, bet masa 317 kg.[10] Vismazākā pasuga ir Sumatras tīģeris. Tā svars ir tikai 75–140 kg.[11] Galva tīģerim ir ieapaļa, tā galvaskauss atgādina lauvas galvaskausu, bet purna daļa salīdzinoši ir izstieptāka. Arī nāsis lauvai ir platākas. Ausis īsas, apaļīgas. Uz priekškājām 5 pirksti, uz aizmugurējām 4; visi pirksti ar ievelkamiem nagiem. Acis apaļas un dzeltenas. Izņēmums ir baltie tīģeri, kuru acis ir zilas. Tumsā tīģeris redz apmēram sešas reizes labāk nekā cilvēks.
Apspalvojums ir blīvs un īss dienvidu pasugām, bet garāks — ziemeļu pasugām. Krāsojuma fons uz muguras un sāniem dzeltens vai oranžs, uz kakla un vēdera — balts vai iedzeltens. Pār visu ķermeni ir brūnas, tumši pelēkas vai melnas šķērseniskas svītras. Raksturīgais tīģera krāsojums ļauj tam brikšņos un zālē palikt nemanāmam. Katrai pasugai ir atšķirīgs svītru raksta raksturs, kā arī kažoka pamatkrāsa. Piemēram, Amūras tīģera kažoks ir gaišāks kā pārējām pasugām. Tīģera krāsojums dod iespēju pasugas atšķirt vienu no otras. Indijā ir sastopami arī baltie tīģeri — daļēji albīni. Tiem ir brūnas joslas uz balta fona un gaiši zilas acis. Katram tīģerim, neatkarīgi no pasugas, turklāt ir savs individuālais, atšķirīgais svītru raksts. Pēc tā var atšķirt vienu tīģeri no otra; svītru raksts ir tikpat individuāls kā cilvēka pirkstu nospiedumi. Svītru raksts ir redzams ne tikai kažoka matojumā, bet arī uz ādas. Ja tīģeri noskūtu, tā svītru raksts joprojām būtu redzams. Tāpat kā citiem lielajiem kaķiem, arī tīģeriem uz ausu aizmugurējās sienas ir koši balti laukumi. Zinātnieki uzskata, ka dzīvnieki, izmantojot ausu baltos laukumus, viens ar otru komunicē.
Tīģeriem iespējama gēnu mutācija, kuras rezultātā to kažoks ir balts. Savvaļā balti tīģeri ir sastopami ļoti reti, bet zoodārzos tos īpaši selekcionē un pavairo. Balto tīģeru pavairošana bieži noved pie inbrīdinga, tādēļ tie bieži piedzimst ar fiziskiem defektiem.[12] Baltie tīģeri arī ļoti bieži šķielē, un pat, ja kopumā baltais tīģeris ir vesels, bez acīmredzamiem defektiem, tā mūžs ir īsāks nekā rudajiem tīģeriem. Lai izvairītos no inbrīdinga, mēdz pārot dažādu pasugu tīģerus. Jo baltie tīģeri nav atsevišķa pasuga, bet tikai krāsu variācija. Savvaļā baltie tīģeri ir sastopami tikai Bengālijas tīģeriem. Visi nebrīvē dzimušie baltie tīģeri vismaz daļēji ir Bengālijas tīģeru pēcnācēji.[13] Pastāv viedoklis, ka baltās krāsas recesīvais gēns piemīt tikai Bengālijas tīģeriem, lai gan tam šobrīd nav rasts izskaidrojums.[12] Pirmie novērojumi par baltajiem tīģeriem savvaļā tika veikti 19. gadsimta sākumā.[13] Balti tīģerēni var piedzimt tikai tad, ja abiem vecākiem ir reti sastopamais, īpašais recesīvais gēns. Zinātnieki ir veikuši pētījumus un atklājuši, ka šis gēns piemīt 1 no 10 000 tīģeriem. Lai arī baltais pigments ir atrodams tīģera kažoka tumšākajās svītrās un tiem ir arī zilas acis, baltie tīģeri nav albīni.
Tīģeriem piemīt vēl viens recesīvais gēns, kas rada īpaši retu krāsu variāciju — zeltaini sārtu toni —, reizēm to sauc par zemeņu toni. Zeltainajam tīģerim ir gaišs, zeltaini sārts kažoks ar koši rudām svītrām un gaišas kājas. Matojums ir ļoti biezs, salīdzinoši daudz biezāks kā parasti tīģeriem mēdz būt.[14] Zeltainie tīģeri ir vēl retāk sastopami kā baltie tīģeri. Nebrīvē zoodārzos visā pasaulē dzīvo apmēram 30 zeltainie tīģeri. Arī zeltainie tīģeri nav atsevišķa pasuga, bet tikai krāsu variācija, kas sastopama starp Bengālijas tīģeriem. Dažiem zeltainajiem tīģeriem ir arī baltā tīģera gēns. Ja sapāro divus šādus zeltainos tīģerus, tad var piedzimt balti tīģerēni bez svītrām. Gan zeltainie tīģeri, gan baltie tīģeri ir lielāki kā parastie Bengālijas tīģeri.
Ir sastopami arī pelēki tīģeri un gandrīz vai pilnīgi melni tīģeri, kurus sauc par zilajiem tīģeriem. Arī šis tīģeru veids netiek uzskatīts par atsevišķu pasugu. Tā ir tikai krāsu variācija, kas sastopama Ķīnas tīģeriem un Amūras tīģeriem. Par šīs krāsas variāciju liecina tikai atsevišķu cilvēku ziņojumi, tai nav autoritatīva apstiprinājuma. Īpaši daudz ziņojumu par pelēkas krāsas tīģeriem pienāk no Ķīnas Fudzjaņas provinces.
19. gadsimtā zoodārzos uzsāka hibridizēt lielos kaķus, jo dažādie hibrīdi piesaistīja papildus apmeklētājus.[15] Kļuva populāri hibridizēt lauvu ar tīģeri. Īpaši bieži tika izmantoti Amūras tīģeri un Bengālijas tīģeri. Šādus lauvas un tīģera hibrīdus sauc par lauvtīģeriem (lauvu tēviņš un tīģeriene) un tīģerlauvām (tīģeru tēviņš un lauvene). Lauvtīģeri no abiem saviem vecākiem manto augšanas gēnu, kas veicina liela auguma veidošanos. Tādējādi lauvtīģeri ir daudz lielāki par saviem vecākiem un ir vislielākie kaķveidīgie dzīvnieki pasaulē. To ķermeņa garums ir 3—3,7 metri, masa 360–450 kg, daži indivīdi ir vēl lielāki. Lauvtīģeru tēviņi ir sterili, bet mātītes bieži var radīt pēcnācējus. Tīģerlauvas ir daudz retāk sastopami. Mūsdienās šāda hibridizēšana ir pārtraukta, jo zoodārzi piedalās sugu un pasugu saglabāšanas programmās nākamajām paaudzēm. Tikai dažos Ķīnas privātajos zoodārzos joprojām tiek audzēti hibrīdi.[16]
Tīģeris ir izteikts vientuļnieks un teritoriāls plēsējs. Teritorijas lielums ir atkarīgs no pieejamā medījuma daudzuma, kā arī tēviņiem ir svarīgi, lai tā teritorija pārsegtos ar mātītes teritoriju. Mātītes teritorija ir apmēram 20 km² liela, bet tēviņiem tā var sasniegt 60—100 km². Tēviņa teritorija parasti pārklājas ar vairāku mātīšu teritoriju.
Attiecības starp diviem īpatņiem var būt diezgan sarežģītas. Novērojumos ir noskaidrojies, ka tīģeriem nepastāv kāds noteikts attiecību modelis. Pamatā tie cenšas viens no otra izvairīties, bet ir novērots, ka tie savā starpā dalās ar medījumu. Tēviņš reizēm barojas kopīgi pat ar vairākām mātītēm un to mazuļiem. Atšķirībā no lauvu tēviņa tīģeris ļauj mātītēm un mazuļiem paēst pirmajiem, un to kopīgā barošanās ir mierīga, bez strīdiem. Arī sasvstarpēji nepazīstami tīģeri mēdz kopīgi baroties no viena medījuma. Turklāt ir novērots, ka, barības meklējumos sastopot tēviņu, mātīte necenšas sargāt mazuļus un uztver tēviņa klātbūtni mierīgi. Zinātnieki uzskata, ka visticamāk mazuļu tēvs ir sastaptais tēviņš.[17]
Kad jauna mātīte nostiprina savu teritoriju, tā cenšas atrasties pēc iespējas tuvāk mātei. To teritorijas parasti pārklājas. Kļūstot vecākai, jaunās tīģerienes teritorija pamazām atdalās no mātes teritorijas. Jaunie tēviņi toties cenšas aiziet pēc iespējas tālāk, ieņemot kādu pamestu teritoriju vai dzīvojot kāda dominanta tēviņa teritorijā, ievērojot hierarhiju, līdz pieaug pietiekami spēcīgs, lai kļūtu par dominanto tēviņu.[17] Divi tēviņi ir savstarpēji neiecietīgāki nekā divas nepazīstamas mātītes. Tomēr strīdi par teritoriju pamatā tiek atrisināti bez īstas cīņas. Ir novērots, ka tīģeris, kas piekāpjas, noguļas uz muguras, rādot dominantajam tīģerim vēderu.[18] Līdzko dominance ir noskaidrota, dominantais tīģeris parasti izturas iecietīgi pret citiem tīģeriem savā teritorijā. Pakļautajiem jācenšas vienmēr pabēgt malā un neatrasties pārāk tuvu kaimiņos.[17] Nežēlīga cīņa starp diviem tēviņiem var sākties tikai par mātītes labvēlību. Šāda cīņa var beigties arī ar viena pretinieka nāvi, lai gan tas notiek ļoti reti.[17] Teritorijas iezīmēšanai tīģeris lieto urīnu un īpašo anālo dziedzeru sekrētu, kā arī ieskrāpējot zīmes ar nagiem. Tāpat kā citi lielie kaķi tīģeris spēj skaļi rēkt. Izšķir divu veida rēcienus — agresīvo un neagresīvo. Tīģeris komunikācijai izmanto arī ņurdēšanu, šņākšanu, rūkšanu un citas skaņas.
Starp lielajiem kaķiem tikai tīģeriem un jaguāriem patīk peldēties. Tīģeris ir lielisks peldētājs un spēj peldot pat aiznest medījumu uz drošāku vietu. Karstā laikā tīģeris stundām atvēsinās ūdenī, peldēm tiek izmantotas upes, ezeri un dīķi. Lai arī tīģeris ir veikls plēsējs un vienlīdz labi pārvietojas dažādos reljefos, kokos kāpj tikai jaunie tīģeri.
Tīģeris ir aktīvs mednieks. Medī pārsvarā naktīs, īpaši tropos. Tīģeri medī pamatā lielus vai vidēji lielus dzīvniekus. Iecienīti ir pārnadži: gauri, mežacūkas, dažādi brieži, stirnas, Indijas antilopes un bifeļi, bet tīģeris neatsakās arī no citiem dzīvniekiem. Tas medī arī tapirus, mērkaķus, pitonus, bruņurupučus, zivis, krabjus, vardes un kukaiņus. Mandžūrijā tīģeri regulāri uzbrūk brūnajiem un Āzijas melnajiem lāčiem, bet Indijā garlūpu lāčiem. Medījumu trūkuma dēļ tīģeri var uzbrukt arī mājdzīvniekiem un suņiem.[19] Ir zināmi gadījumi, kad tīģeri uzbrukuši krokodiliem, pitoniem, leopardiem un pat citiem tīģeriem. Tāpat, kā lauvas, tīģeri mēdz būt cilvēkēdāji; parasti tie ir veci un slimi īpatņi, kuri vairs nespēj nomedīt pārnadžus. Lai arī zilonis ir liels dzīvnieks un parasti tīģeris to neizvēlas par medījumu, abu dzīvnieku starpā reizēm izceļas konflikti. Ir bijuši gadījumi, kad tīģeris ir nomedījis Indijas degunradzi. Ziloņu un degunradžu mazuļi ik pa laikam kļūst par tīģera medījumu. Retos gadījumos tīģeris barojas ar veģetāru barību, īpaši iecienīti ir kumbhi koka augļi.[19]
Medī tīģeri no slēpņiem vai piezogoties, pēc tam veicot asu izrāvienu vai lēcienu (līdz 9 m tālumā un 2 m augstumā). Rantambores nacionālajā parkā 1980. gados tika novērots kāds tīģeris, kurš savam medījumam uzbruka no ezera, pielavoties zem ūdens. Šāds medību veids tika novērots pirmo reizi 200 gadu tīģeru novērošanas vēsturē.[20] Tīģerim ir tāds spēks, ka tas var pārkost vai pārlauzt kakla skriemeļus pat bifeļiem, bet medījumu var aizstiept vairākus kilometrus. Reizēm tīģeris nogalina tikai ar vienu ķepas cirtienu, sašķaidot galvaskausu vai pārlaužot upura mugurkaulu.[21] Medījumu tas vajā ne vairāk kā 100 - 150 metrus. Vienā reizē tīģeris var apēst ap 35 kg gaļas. Medī tīģeris klusējot, bet skaņas signālus lieto tikai pārošanās periodā.
Tīģeris mēdz nogalināt citus plēsējus, lai gan parasti tie cenšas viens no otra izvairīties. Par tā upuriem var kļūt gan leopards, gan pitons un pat krokodils.[22] Saķeroties ar krokodilu, tīģeris cenšas tam izskrāpēt acis.[19] Leopards no tīģera izvairās, medījot citā laikā un cita rakstura medījumu. Ir novērots, ka leopards un tīģeris kopumā spēj sadzīvot samērā ierobežotā telpā.[23] Arī ar vilkiem tīģeris dala teritoriju un medījuma resursus. Laiku pa laikam sarkanie suņi sakaujas ar tīģeri par barību, to reizēm nogalinot, pašiem neciešot lielus zaudējumus.[21] Ir novērots, ka vientuļš, no bara padzīts šakālis mēdz izveidot komensālismu jeb mierīgas un neitrālas līdzāspastāvēšanas attiecības ar tīģeri. Šie vientuļie šakāļi izvēlas sev kādu tīģeri, kuram visur seko no droša attāluma. Tas barojas ar tīģera medījuma paliekām pēc tam, kad tīģeris ir paēdis. Reizēm šakālis palīdz lielajam plēsējam atrast medījumu un to paziņot ar skaļu riešanu. Tīģeris parasti ir iecietīgs pret savu vientuļo sekotāju. Ir novērots, ka šāds šakālis pat mierīgi pārvietojas starp vairākiem tīģeriem, atrodoties no visiem vienādi drošā attālumā.[24] Sibīrijā tīģeris uz medījumu konkurē ar brūnajiem lāčiem; abi plēsēji pamatā cenšas viens no otra izvairīties. Tomēr tīģeris vienmēr pie izdevības nogalina lāča mazuļus un reizēm pašu pieaugušo lāci. Krievijā novērojumu dati liecina, ka Amūras tīģerim 5—8% no medījuma sastāda brūnie lāči.[11] Dažreiz ir novērots, ka brūnais lācis uzvar cīņu un nogalina tīģeri. Abi plēsēji laiku pa laikam cenšas viens otram nozagt medījumu. Garlūpu lācis ir agresīvs dzīvnieks un itin bieži jaunos tīģerus padzen no to medījuma, lai gan biežāk tieši Bengālijas tīģeris medī garlūpu lāci.[11]
Pārošanās var notikt visa gada garumā, tīģeriem nav noteiktas pārošanās sezonas. Tomēr visbiežāk tas notiek laikā no novembra līdz aprīlim.[25] Kā visiem kaķiem tīģeru pārošanās ir skaļa. Grūsnības periods ilgst 16 nedēļas. Parasti piedzimst 3—4 tīģerēni, kas sver apmēram 1 kg. Mazuļi ir akli un bezpalīdzīgi. Tīģerēni piedzimst īpaši izveidotā migā, kas ieslēpta biezā zālē vai alā. Mazuļus audzina māte viena pati, lai gan tēvs ar tiem reizēm tiekas. Svešs tēviņš mazuļus var nogalināt, lai rosinātu tīģerieni atkal meklēties. Mātītes, ja tīģerēni aiziet bojā, parasti atkārtoti meklējas apmēram 5 mēnešu periodā.[25] Apmēram puse no mazuļiem nesasniedz 2 gadu vecumu.
Katrā metienā ir viens dominantais tīģerēns, kas visbiežāk ir tēviņš, bet var būt arī mātīte.[20] Šis mazulis dominē pār pārējiem mazuļiem rotaļu laikā un ir aktīvāks kā citi. Tas arī ātrāk kā parasti kļūst patstāvīgs un pamet māti. Migu tīģerēni pamet apmēram 8 nedēļu vecumā un sāk sekot mātei līdzi, tomēr māte šajā laikā nepamet savu teritoriju. Patstāvību tīģerēni iegūst apmēram 18 mēnešu vecumā, bet māti tie atstāj 2 līdz 2,5 gadu vecumā. Mātītes dzimumbriedumu sasniedz 3—4 gados, bet tēviņi 4—5.[25] Tīģerienei tās dzīves laikā parasti piedzimst apmēram vienāds skaits mātīšu un tēviņu. Tīģeri samērā viegli piemērojas dzīvei nebrīvē un labi vairojas zoodārzos.[26]
Tīģerim ir 9 pasugas, no kurām mūsdienās dzīvojošas ir 6 pasugas:
Izmirušās pasugas:
Tīģeru populācija pasaulē ir apdraudēta, jo tos medī, lai iegūtu skaisto kažokādu, un, attīstoties cilvēku saimnieciskajai darbībai, tie zaudē dzīves telpu. 20. gadsimta sākumā pasaulē dzīvoja vairāk nekā 100 000 tīģeru. Mūsdienās to skaits ir dramatiski samazinājies un savvaļā dzīvo 1500—3000 tīģeri.[27] Dažu pasugu populācijas ir ekstrēmi mazas, kā, piemēram, Ķīnas tīģera populācija, kuras lielums ir apmēram 20 īpatņi savvaļā. Lai nepieļautu tīģeru izzušanu, ir uzsākti savvaļā atgriešanas projekti, kuru ietvaros nebrīvē audzētus tīģerus palaiž savvaļā. Viens no šādiem projektiem ir "Glāb Ķīnas tīģerus" (Save China's Tigers)[28]
Indijā ir dziļas saknes tīģeru nogalināšanā un to ādas izmantošanā. Tibetas iedzīvotāji arī mūsdienās no Indijas malu medniekiem aktīvi uzpērk tīģeru ādas, lai pagatavotu apmetni. Cīņā pret malu mednieku biznesu un seno tradīciju valkāt tīģera ādu ir iesaistījies pat Dalailama, aicinot vairākkārtīgi tautiešus pārtraukt ādu pirkšanu un noziedznieku atbalstīšanu. 2006. gadā pēc šāda Dalailamas uzsaukuma Tibetā notika publiska tīģera ādu dedzināšana. Astoņi aktīvisti tika apcietināti un apsūdzēti kontaktos ar Tibetas garīgo līderi.[29]
Indijā dzīvo Bengālijas tīģeris, kuram ir lielākā savvaļas tīģeru populācija,[30] apmēram 1400 īpatņu. Populācija ir vairs tikai 11% liela no kādreizējās Indijas tīģeru populācijas, turklāt tā ir sadrumstalota un cilvēku apdraudēta.[31] Pēc Indiras Gandijas ierosmes 1973. gadā tika uzsākts tīģeru aizsardzības projekts. Tika izveidoti 25 rezervāti, kuros plēsēji tiek aizsargāti un novēroti. To skaits 1973. gadā bija 1200 īpatņu un 1990. gadā sasniedza vairāk kā 3500, bet, atslābstot valdības uzmanībai, 2008. gadā malu mednieku aktīvās darbības dēļ to skaits vairs bija tikai 1400 tīģeri.[32] Indijas valdība no jauna ir uzsākusi aktīvus tīģeru aizsardzības pasākumus, ieguldot 153 miljonus ASV dolāru dažādos projektos un pārceļot ap 200 000 ciema iedzīvotāju no rezervāta teritorijām. Kā arī pēdējos gados ir izveidoti 8 jauni tīģeru rezervāti.[33]
Krievijas Federācijas Piejūras novadā mājo Amūras tīģeris, kas 20. gadsimta vidū gandrīz izmira, to skaits 1940. gados bija vairs tikai apmēram 40 īpatņi. Padomju Savienība uzsāka stingrus aizsardzības pasākumus un Sibīrijas tīģeru populācija atjaunojās, sasniedzot vairākus simtus. Pēc Padomju Savienības sabrukuma malu mednieki atkal uzsāka medīt tīģerus un to ādas pārdot uz Ķīnu. Vietējās varas struktūras cenšas ierobežot malu medniekus, bet grūtības sagādā tas, ka Amūras tīģerim ir ļoti liela teritorija. Vienai tīģerienei ir apmēram 450 km2 liela platība, bet tēviņam tā ir vēl lielāka. Aktīvisti cenšas iedzīvotājus noskaņot saudzēt tīģerus, jo tie palīdz kontrolēt pelēko vilku populāciju. Lielais kaķis samazina pelēko vilku skaitu, jo abi ir konkurenti uz vienu medījumu, toties tīģeris daudz retāk tuvojas cilvēkam un tā mājlopiem kā vilki. Šobrīd savvaļā mīt 400—500 Amūras tīģeri.
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.
Every time you click a link to Wikipedia, Wiktionary or Wikiquote in your browser's search results, it will show the modern Wikiwand interface.
Wikiwand extension is a five stars, simple, with minimum permission required to keep your browsing private, safe and transparent.
