Turki Vācijā

Turki Vācijā (arī Vācijas turki, turku: Almanya Türkleri) ir turku tautības iedzīvotāji, kas dzīvo Vācijā un veido lielāko mazākumtautības grupu valstī.^[1][2][3]

Vācijas turku karogs Neiķelnes (Neukölln) rajonā Berlīnē.

Turku kapi Berlīnē pie osmaņu laika mošejas (1863).

Sultāna Selima I Bargā mošeja Manheimā ir lielākā mošeja Vācijā.

Turcijas un Kipras Turku Republikas bērni uzstājas ar Mehtera orķestra priekšnesumu Iterzenē.

Vēsture

Sākotnējie iedzīvotāji

Ģermāņu tautas ar turkiem saskārās jau 17. un 18. gadsimtā, kad Osmaņu impērija uzsāka Balkānu teritoriju pakļaušanu. 1529. un 1683. gados osmaņi centās ieņemt Vīni, to aplencot.^[4] Pēc pēdējā aplenkuma osmaņi atkāpās un pēc viņiem palika liels daudzums turku, kas palika Vācijas teritorijā uz dzīvi kā dezertieri vai gūstekņi.^[5]

Nākamais posms sākās ar Prūsijas paplašināšanos 18. gadsimta vidū. 1731. gadā Kurzemes hercogs Ferdinands Ketlers esot Prūsijas karalim Frīdriham Vilhelmam I uzdāvinājis 20 turku miesassargus, bet Prūsijas kavalērijā kādreiz esot dienējuši 1.000 turku kareivji.^[5] Prūsijas karaļa prieks par dāvinājumu esot atspoguļojies viņa iecietīgajā attieksmē pret islāmticīgajiem kareivjiem paša armijā.

1740. gadā Frīdrihs Lielais, lai stiprinātu katoļticīgo iecietību, paziņojis: „Visas ticības ir vienādi labas, ja to piekritēji ir godprātīgi un, ja turki vai pagāni nāktu dzīvot mūsu valstī, mēs viņiem būvētu mošejas un tempļus.”^[6]

Pirmajiem turku izcelsmes kareivjiem tika atļauts svētdienās lūgšanām izmantot arī lūgšanu telpas. Berlīnē radās nepieciešamība pēc turku kapiem, kas tika izveidoti 1866. gadā.^[5]

Berlīnes un Konstantinopoles (tagad Stambula) starpā 18. gadsimtā tika nodibinātas diplomātiskās attiecības un abas pilsētas jau 19. gadsimtā bija noslēgušas tirdzniecības līgumus. Līgumu ietekmē abu pilsētu starpā notika aktīva iedzīvotāju apmaiņa starp osmaņu un ģermāņu valstīm.^[7] Līdz ar to turku kopiena Berlīnē kļuva arvien lielāka līdz pat Pirmajam pasaules karam.^[8]

Berlīnes turku iedzīvotāji pirms darbaspēka ievešanas līgumiem.^[9]

Gads	1878	1893	1917	1925	1933	1938	1945
Cilvēki	41	198	2,046	1,164	585	3,310	79

Emigrācija uz Vāciju

Ievērojamākā iedzīvotāju migrācija uz Vāciju 1960. gados bija sekas straujajam dabiskajam iedzīvotāju skaita pieaugumam pašā Turcijā, kā arī darbaspēka trūkumam ziemeļrietumu Eiropā.^[10] 1950. gadu vidū visās Rietumeiropas valstīs, tai skaitā Rietumvācijā, tika piedzīvots ievērojams darbaspēka trūkums.^[11] Kā viens no labākajiem risinājumiem tika izraudzīta darbaspēka piesaistīšana no Vidusjūras valstīm.^[12] Sakarā ar Berlīnes mūra celtniecību 1961. gadā, darbaspēka krīze tika vēl vairāk saasināta un Vācija noslēdza ar Turciju pirmo darbaspēka ievešanas līgumu.^[13] Vācijas darba devēju iespaidā 1962. un 1963. gadā iebraukušajiem strādniekiem tika noteikts divu gadu uzturēšanās termiņš.^[14]

Saskaņā ar līgumu, 1961. gadā turku viesstrādnieku skaits valstī bija 7.116.^[15] Līgums Vāciju padarīja par līderi viesstrādnieku uzņemšanas ziņā un jau 1973. gadā Vācijā bija 80% no visiem Eiropā esošajiem turku viesstrādniekiem, bet šis īpatsvars līdz 1990. gadam samazinājās līdz 70%, kas tāpat Vāciju padarīja par līderi turku imigrantu skaita ziņā.^[16] Lielākā daļa turku bija pārliecināti, ka Vācijā viņi dzīvos tikai uz laiku un vēlāk atgriezīsies Turcijā, lai sāktu jaunu dzīvi ar nopelnīto naudu. 1966.–1967. gada recesijas laikā un sakarā ar naftas krīzi pēc 1973. gada bija novērojama straujākā turku viesstrādnieku izceļošana no Vācijas.^[17] Pēdējais lielākais turku izbraukšanas vilnis notika 1981.–1984. gadā, kad Vācija pieredzēja bezdarba krīzi. Tomēr izceļojušo turku skaits bija samērā mazs un turku minoritāte turpināja pieaugt.^[18]

Ģimeņu veidošana

1970. gados Turcijā atgriezās aptuveni 400.000 turku, bet citi no Turcijas brauca uz Vāciju, izmantojot tiesības ciemoties pie ģimenes locekļiem.^[19] Tā rezultātā 1974.–1988. gadā turku skaits Vācijā dubultojās un izlīdzinājās dzimumu līdzsvars, kā arī vidējais turku iedzīvotāju vecums bija kļuvis daudz jaunāks par vāciešu iedzīvotāju vidējo vecumu. 1987. gadā tikai 21% no vāciešiem bija jaunāki par 21 gadu, bet turku iedzīvotāju vidū šis īpatsvars bija 42%.^[20] 1967. gada recesijas laikā turku viesstrādnieku ievešana apstājās, bet pēc tam BfA (Bundesversicherungsanstalt für Angestellte) mainīja nosacījumus darba vīzu iegūšanai un ieveda pārsvarā sievietes. Politikas maiņa tika veikta tādēļ, ka darbaspēks bija nepieciešams tādās nozarēs kā apkalpojošā sfēra, elektronika, tekstilrūpniecība un apģērbu ražošana. Turklāt, bija nepieciešams sekmēt etnisku turku ģimeņu veidošanos.^[21] Bija paredzēts, ka tā tiks novērsti iespējamie draudi vietējai sabiedrībai. Vairums sievu brauca uz Vāciju pie saviem vīriem, kā arī daļa sieviešu cerēja tā panākt, ka viņu vīri un bērni varēs doties uz Vāciju kopā ar viņām. 1974. gadā tika veiktas izmaiņas viesstrādnieku ģimeņu veidošanas noteikumos un turku strādnieki to izmantoja, aizbraucot uz Turciju, apprecot sievas un, atgriežoties kopā ar viņām Vācijā. 1976. gadā turku viesstrādnieku vidū sieviešu īpatsvars jau sasniedza 27%.^[22]

Berlīnes mūra nojaukšana

1993. gada 29. maijs, vāciešu un turku demonstrācija Zolingenē pie ēkas, kurā dedzināšanas uzbrukumā nogalināti 5 turki.

Pēc Berlīnes mūra nojaukšanas 1989. gadā sākās intensīvas diskusijas par nacionālā sastāva un pilsonības jautājumiem, kā arī par turku minoritātes vietu apvienotās Vācijas valstī. Publiskās debates pārauga ksenofobiskā attieksmē un vardarbīgā rīcībā pret turku tautības iedzīvotājiem.^[23] Visspēcīgākā pretestība turku minoritātei bija Vācijas austrumu pavalstīs, kur apvienošanās ietvaros tika īstenotas plašas sociālas un ekonomiskas reformas. Turku minoritāte jutās apdraudēta visā Vācijā un sākotnējais 1.500 policijai ziņoto vardarbīgu uzbrukumu skaits gada laikā pieauga līdz 2.000.^[24] Politikā parādījās aicinājumi veidot „zonas bez ārzemniekiem” (Ausländer-freie Zonen) un attīstījās neonacistu grupējumi, izraisot lielāku sabiedrības interesi par integrācijas jautājumiem un liberāļu pausto „multikulturālas sabiedrības” veidošanas ideju. Ļoti lēni tika virzīti grozījumi pilsonības likumā, aizstājot izcelsmes principu ar dzimšanas vietas principu pilsonības iegūšanā. Problemātisks jautājums joprojām ir dubultpilsonība. Neskatoties uz šiem kavējošajiem faktoriem, arvien vairāk otrās turku iedzīvotāju paaudzes pārstāvji iesaistās politikā.^[25]

Iedzīvotāju skaits

Turcijas pilsoņi Vācijā:^[26][27]

Gads	Iedzīvotāji	Gads	Iedzīvotāji
1961	7.116	1981	1.546.300
1962	15.300	1982	1.580.700
1963	27.100	1983	1.552.300
1964	85.200	1984	1.425.800
1965	132.800	1985	1.400.400
1966	161.000	1986	1.425.721
1967	172.400	1987	1.481.369
1968	205.400	1988	1.523.678
1969	322.400	1989	1.612.632
1970	469.200	1990	1.694.649
1971	652.800	1991	1.779.586
1972	712.300	1992	1.854.945
1973	910.500	1993	1.918.395
1974	910.500	1994	1.965.577
1975	1.077.100	1995	2.014.320
1976	1.079.300	1996	2.049.060
1977	1.118.000	1997	2.107.426
1978	1.165.100	1998	2.110.223
1979	1.268.300	1999	2.053.564
1980	1.462.400	2000	1.998.536

2008. gadā Vācijā bija 1.688.370 Turcijas pilsoņi (889.003 vīrieši un 799.367 sievietes), kas ir 25,1% no visiem Vācijas cittautiešiem un veido lielāko etnisko minoritāti. Oficiāli turku minoritāte Vācija samazinās, jo arvien vairāk turku pāriet Vācijas pilsonībā un kopš 2000. gada visi turku bērni, kas dzimuši Vācijā tiek uzņemti pilsonībā kopš dzimšanas.^[28]

Politiskā darbība

Turku izcelsmes Vācijas Zaļo partijas vadītājs Džems Ezdemirs.

Vācijas politikā turki bijuši samērā inerti, jo sākotnējie turku imigranti domāja, ka ieradušies Vācijā tikai uz laiku. Tikai daži turki ir ieguvuši Vācijas pilsonību un lielākā daļa Vācijas turku interesējas par Turcijas, nevis Vācijas politiku. Politiskā aktivitāte no turku puses pieaugusi pēdējo gadu laikā, pat nepilsoņu vidū. Vairākums turku ir Vācijas Sociāldemokrātiskās partijas (SPD) atbalstītāji dēļ šīs partijas nostājas imigrācijas un naturalizācijas jautājumos.^[29] Sociālajā aptaujā pēc 2005. gada Vācijas federālajām vēlēšanām atklājās, ka 90% turku balsojuši par Gerharda Šrēdera Sociāldemokrātu un Zaļo apvienību. Šobrīd gan federācijas, gan pavalstu līmenī ir daudzi turku izcelsmes deputāti. 2008. gadā Džems Ezdemirs (turku: Cem Özdemir) kļuva par Vācijas Zaļās partijas vadītāju.

Vācijas turki Bundestāgā

2009. gada 27. septembrī notika Bundestāga (parlamenta) 17. sasaukuma vēlēšanas, kurās ievēlēti četri (no visiem 622) turku izcelsmes locekļi:^[30]

• Sevima Dagdelena (turku: Sevim Dağdelen);
• Ekina Deligeza (turku: Ekin Deligöz);
• Memets Kiličs (turku: Memet Kılıç);
• Ajdans Ezoguzs (turku: Aydan Özoğuz).

Vācijas turki Eiropas Parlamentā

Saskaņā ar Eiropas Parlamenta (EP) oficiālo informāciju, kopš 3. sasaukuma no Vācijas bijuši pieci turku izcelsmes deputāti.^[31] Šobrīd, 7. sasaukumā Vācijas turkus pārstāv viens EP deputāts — Ismails Ertugs (turku: İsmail Ertuğ).^[32]

Vācijas turku EP deputāti:

• Ismails Ertugs (turku: İsmail Ertuğ, pašlaik);
• Vurals Egers (turku: Vural Öğer, 6. sasaukums);
• Džems Ezdemirs (turku: Cem Özdemir, 6. sasaukums);
• Ozans Džejhuns (turku: Ozan Ceyhun, 4. un 5. sasaukumi);
• Lejla Onura (turku: Leyla Onur, 3. sasaukums).

Hronoloģija

Laiks	Notikumi
1961	Noslēgts Turcijas un Vācijas divpusējais līgums par darbaspēka ievešanu. Stambulā tiek izveidots Centrālais darbā iekārtošanas birojs un gada beigās Vācijā jau dzīvo 7.000 turku.
1962	Ķelnē tiek dibināta pirmā turku sabiedriskā un politiskā organizācija Turcijas Strādnieku savienība.
1962. gada marts	Pēc pretrunīgiem paziņojumiem par nodokļu politiku viesstrādnieku atalgojumam, Esenē un Hamburgā turku strādnieki piedalās streikā. 26 darbiniekus atlaiž un izraida no valsts.
1963. gada 15. jūnijs	Sabiedrisko pasākumu un informācijas starptautiskā komiteja dibina Vācijā dzīvojošo turku laikrakstu „Anadolu”.
1964	„West German Radio” sāk translēt turku valodas raidījumus Rietumvācijā ar nosaukumu „Köln Radyosu”.
1964. gada 30. septembris	Tiek noslēgts jauns darbaspēka ievešanas līgums starp Turciju un Rietumvāciju.
1965	Televīzijas kanāli „WDR” un „ZDF” sāk producēt turku auditorijai domātus seriālus „Kaimiņi”, „Mūsu zeme/Jūsu zeme” un „Babilona”.
1965	Rietumberlīnē dzīvo 2.700 turku. Viesstrādnieki, kas Rietumvācijā nostrādājuši vismaz piecus gadus, automātiski saņem darba atļaujas pagarinājumu uz pieciem gadiem, neskatoties uz to, ka tie nav kādas Eiropas valsts pilsoņi.
1967	Turku federācijas (Türk Federasyonu) dibināšana.
1971	Trīs Turcijas laikraksti sāk izdot Vācijas turkiem domātas laikrakstu versijas: „Akşam”, „Tercüman” un „Hürriyet”.
1972. gada 21. jūlijs	Turcijas ģenerālkonsuls Metins Kušdaloglu Minhenes lidostā sveic 500.000. turku viesstrādnieku Nedžati Givenu.
1973	Turku īpatsvars no visu Vācijas cittautiešu skaita sasniedz 23%. Streiks Ķelnes „Ford” rūpnīcā saasina diskusijas presē par viesstrādniekiem.
1973. gada 30. jūlijs	Laikraksts „Der Spiegel” publicē rakstu ar virsrakstu: „Vācijas geto — 1 miljons turku”.
1973. gada 23. novembris	Rietumvācija pārtrauc viesstrādnieku ievešanu. Vairums viesstrādnieku, baidoties no iespējamiem likumu ierobežojumiem, steidzami uzaicina savus ģimenes locekļus uz Vāciju. Līdz ar to Vācijas valdības cerētā iebraucēju samazinājuma vietā to skaits strauji pieaug.
1975	Rietumvācijā pieņem likumu, ar kuru aizliegts cittautiešiem pārcelties uz dzīvi citā administratīvajā teritorijā, ja tur cittautiešu skaits sasniedzis 12% no visiem iedzīvotājiem.
1981. gada 8. decembris	Rietumvācijā pieņem likumu, kas aizliedz pārcelties uz dzīvi Vācijā tiem cittautiešu bērniem, kas ir sasniegušu 16 gadu vecumu. Bērni, kuriem vismaz viens no vecākiem atrodas viņa etniskajā dzimtenē, arī nedrīkst pārcelties uz dzīvi Vācijā.
1982. gada 26. maijs	Turciete Semra Ertana Hamburgas tirgū aizdedzinās, protestējot pret ksenofobisko attieksmi.
1983. gada 28. novembris	Tiek pieņemts Atgriešanās veicināšanas likums (Das Gesetz zur Förderung der Rückkehrbereitschaft), kas paredz cittautiešu bezdarbniekiem kompensāciju 10.500 Vācijas marku apmērā par atgriešanos savā valstī. Šo iespēju izmanto tikai 13.000 cittautiešu.
1989. gada 9. novembris	Berlīnes mūra nojaukšana.
1990	Vācijā sāk raidīt Turcijas Radio un Televīzijas sabiedrība (TRT).
1991	Berlīnē dzīvojošā turku rakstniece un aktrise Emine Sevgi Ezdamara saņem Ingeborgas Bahmanes balvu, kas izraisa asu kritiku par jēdzienu „vācu literatūra”.
1992. gada 22. novembris	Dedzināšanas uzbrukumā Melnē, Šlēzvigā-Holšteinā tiek nogalinātas trīs turku sievietes.
1993. gada 29. maijs	Dedzināšanas uzbrukumā Zolingenē tiek nogalināti pieci turku iedzīvotāji, kas piederējuši ģimenei, kas Vācijā dzīvo jau 23 gadus. Notikuma iespaidā Vācijā tiek rīkoti vairākas publiskas demonstrācijas gan turku aizstāvībai, gan no skinhedu puses pret turkiem.
1993. gada 30. jūnijs	Cittautiešu naturalizāciju reglamentē 1913. gada naturalizācijas likums un tā modernizēšanai tiek veiktas izmaiņas, kas atvieglo Vācijā dzimušu vai vismaz 15 gadus dzīvojušu cittautiešu naturalizāciju.
1993	Vācijas Futbola līgas komandas piedalās projektā „Mierā viens ar otru” un viņu sporta tērpiem tiek pievienots uzraksts: „Cittautietis ir mans draugs”.
1994	Lejla Onura un Džems Ezdemirs kļūst par pirmajiem turku izcelsmes Bundestāga deputātiem.
1998. gada janvāris	Saskaņā ar Iekšlietu ministrijas datiem, Vācijā dzīvo 9,37 miljoni cittautiešu, no kuriem 2,11 miljoni ir turki.
1998. gada jūlijs	Kristīgo demokrātu savienība vēlēšanās startē ar aicinājumu vērsties pret imigrāciju, samazinot valsts dotācijas cittautiešu mājokļu celtniecībai un, aizliedzot dubulto pilsonību. Bādenes-Virtembergas pavalstī tiek izdots likums, kas musulmaņu sievietēm aizliedz strādāt par pasniedzējām, valkājot galvas lakatus.
1998. gada novembris	Jaunieceltais cittautiešu komisārs Marieluize Beks paziņo par nolūku veidot Vācijai tēlu kā „Imigrācijas valsts”. Skolniekiem Berlīnē tiesa atļauj pasniegt islāma stundas. Federālā Konstitucionālā tiesa noraida prasību izraidīt uz Turciju 14 gadus vecu Vācijā dzimušu likumpārkāpēju.
2000	Vācijā cittautiešu skaits sasniedzis 7,3 miljonus, no tiem 2 miljoni ir Turcijas pilsoņi, no kuriem 750.000 dzimuši Vācijā.
2000	Stājas spēkā jaunais Pilsonības likums. Vācijā dzimis ārvalstnieku bērns automātiski kļūst par Vācijas pilsoni, ja vismaz viens no vecākiem ir oficiāli reģistrēts pastāvīgais iedzīvotājs vismaz astoņus gadus. Bērns tiesīgs paturēt arī savu vecāku pilsonību, bet 23 gadu vecumā viņam jāizvēlas viena no abām piešķirtajām pilsonībām.

Skatīt arī

• Turki
• Turki Apvienotajā Karalistē
• Turki Latvijā

Piezīmes

Atsauces

1. Schulte-Peevers et al. 2007, 49.
2. Levinson 1998, 37.
3. Horrocks & Kolinsky 1996, 17.
4. Jaques 2006, 1073.
5. Nielsen 2004, 2.
6. Otto Bardon (ed.), Friedrich der Grosse (Darmstadt, 1982) p. 542. Blanning, "Frederick The Great" in Scott (ed.) Enlightment Absolutism pp. 265-288. Christopher Clark, The Iron Kingdom (London 2006), p. 252-3.
7. Esposito & Burgat 2003, 232.
8. Nielsen 1999, 3.
9. Böer et al. 2002, 349.
10. Eryılmaz 2002, 62.
11. Schissler 2000, 188.
12. Schönwälder, Ohliger & Triadafilopoulos 2003, 168.
13. Cook 2001, 985.
14. Nathans 2004, 242.
15. Şen 2002, 31.
16. Lucassen 2005, 147.
17. Barbieri 1998, 29.
18. Lucassen 2005, 148-149.
19. Findley 2005, 220.
20. Horrocks & Kolinsky 1996, 89.
21. Moch 2003, 187.
22. Findley 2005, 221.
23. Legge 2003, 30.
24. Mitchell 2000, 263.
25. Inda & Rosaldo 2008, 188.
26. Šajā tabulā redzamie dati par Turcijas pilsoņiem, kas ieceļojuši Vācijā, ņemti no Vīzbādenē esošā Federālā statistikas biroja.
27. Al-Shahi & Lawless 2005, 111.
28. Observatory of European Foreign Policy. «Turkish Migrants in Germany, Prospects of Integration». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012-03-02. Skatīts: 2009-06-05.
29. Cook 2001, 987.
30. «Deutscher Bundestag: Biographies of the members of the 17th German Bundestag». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 12. novembrī. Skatīts: 2009. gada 22. oktobrī.
31. «Eiropas Parlaments: Jūsu deputāti: Alfabētiskais saraksts». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 3. jūnijā. Skatīts: 2009. gada 22. oktobrī.
32. www.ertug.eu Arhivēts 2010. gada 19. janvārī, Wayback Machine vietnē. – Vācijas turku EP deputāta Ismaila Ertuga oficiālā interneta vietne.

Literatūra

• Al-Shahi, Ahmed; Lawless, Richard (2005), Middle East and North African immigrants in Europe, Routledge, ISBN 0415348307.
• Anderson, Malcolm (2000), States and Nationalism in Europe Since 1945, Routledge, ISBN 0415195586.
• Barbieri, William (1998), Ethics of Citizenship: Immigration and Group Rights in Germany, Duke University Press, ISBN 0822320711.
• Berlin-Institut (2009), Zur Lage der Integration in Deutschland, http://www.berlin-institut.org: Retrieved on July 3rd 2009
• Bernstein, Eckhard (2004), Culture and Customs of Germany, Greenwood Publishing Group, ISBN 0313322031.
• Bade, Klaus; Brown, Allison (2003), Migration in European History, Wiley-Blackwell, ISBN 0631189394.
• Böer, Ingeborg; Haerkötter, Ruth; Kappert, Petra; Adatepe, Sabine (2002), Türken in Berlin 1871-1945: eine Metropole in den Erinnerungen osmanischer und türkischer Zeitzeugen, Walter de Gruyter, ISBN 3110174650.
• Byrnes, Timothy; Katzenstein, Peter (2006), Religion in an Expanding Europe, Cambridge University Press, ISBN 0521859263.
• Clogg, Richard (2002), Minorities in Greece: Aspects of a Plural Society, C. Hurst & Co. Publishers, ISBN 185065705X.
• Clutterbuck, Richard (1990), Terrorism, Drugs, and Crime in Europe: After 1992, Routledge, ISBN 0415054435.
• Cook, Bernard (2001), Europe since 1945: An Encyclopedia, Garland, ISBN 0815340583.
• Cornelius, Wayne; Martin, Philip; Hollifield, James (1994), Controlling Immigration: A Global Perspective, Stanford University Press, ISBN 0804724989.
• Council of Europe: Parliamentary Assembly (2007), Parliamentary Assembly: Working Papers 2007 Ordinary Session 22-26 January 2007, Council of Europe, ISBN 9287161917.
• Dettke, Dieter (2003), The Spirit of the Berlin Republic, Berghahn Books, ISBN 1571813438.
• Dummett, Michael (2001), On Immigration and Refugees, Routledge, ISBN 0415227070.
• Duvier, Janine (2009), Immigration and Integration in Germany and England, http://www.lse.ac.uk/: London School of Economics
• Erdem, Kutay (2007), Ethnic Marketing for Turks in Germany - Influences on the Attitude Towards Ethnic Marketing, GRIN Verlag, ISBN 3638711439.
• Eryılmaz, Aytaç (2002), 40 years in Germany: At Home Abroad, http://www.tusiad.us: Retrieved on June 5th 2009
• Esposito, John; Burgat, François (2003), Modernizing Islam: Religion in the Public Sphere in the Middle East and Europe, C. Hurst & Co. Publishers, ISBN 1850656789.
• Faist, Thomas (2000), The Volume and Dynamics of International Migration and Transnational Social Spaces, Oxford University Press, ISBN 0198297262.
• Findley, Carter (2005), The Turks in World History, Oxford University Press US, ISBN 0195177266.
• Friedmann, John (2002), The Prospect of Cities, University of Minnesota Press, ISBN 0816638845.
• Gogolin, Ingrid (2002), Lingustic Diversity and New Minorities in Europe, Retrieved on July 29th 2009.
• Gülalp, Haldun (2006), Citizenship and Ethnic Conflict: Challenging the Nation-State, Taylor & Francis, ISBN 0415368979.
• Gülçiçek, Ali Riza (2006), The Turkish presence in Europe: Migrant Workers and New European Citizens, http://assembly.coe.int/: Parliamentary Assembly
• Hancock, Andrew; Hermeling, Susanne; Landon, John; Young, Andrea (2006), Building on Language Diversity with Young Children: Teacher Education for the Support of Second Language Acquisition, LIT Verlag Berlin-Hamburg-Münster, ISBN 3825897869.
• Heine, Peter; Syed, Aslam (2005), Muslimische Philanthropie und bürgerschaftliches Engagement, Maecenata Verlag, ISBN 3935975406.
• Horrocks, David; Kolinsky, Eva (1996), Turkish Culture in German Society Today (Culture & Society in Germany), Berghahn Books, ISBN 1571810471.
• Hunter, Shireen (2002), Islam, Europe's Second Religion: The New Social, Cultural, and Political Landscape, Greenwood Publishing Group, ISBN 0275976084.
• Inda, Jonathan; Rosaldo, Renato (2008), The Anthropology of Globalization: A Reader, Wiley-Blackwell, ISBN 140513612X.
• Jaques, Tony (2006), Dictionary of Battles and Sieges [Three Volumes]: A Guide to 8,500 Battles from Antiquity Through the Twenty-First Century, Greenwood Publishing Group, ISBN 0313335362.
• Jenkins, Philip (2007), God's Continent: Christianity, Islam, and Europe's Religious Crisis, Oxford University Press US, ISBN 019531395X.
• Jerome, Roy; Kimmel, Michael (2001), Conceptions of Postwar German Masculinity, State University of New York Press, ISBN 0791449378.
• Kastoryano, Riva; Harshav, Barbara (2002), Negotiating Identities: States and Immigrants in France and Germany, Princeton University Press, ISBN 0691010153.
• Katzner, Kenneth (2002), The Languages of the World, Routledge, ISBN 041525003X.
• Lee, Martin (1999), The Beast Reawakens, Taylor & Francis, ISBN 0415925460.
• Legge, Jerome (2003), Jews, Turks, and other Strangers: The Roots of Prejudice in Modern Germany, University of Wisconsin Press, ISBN 0299184005.
• Levinson, David (1998), Ethnic Groups Worldwide: A Ready Reference Handbook, Greenwood Publishing Group, ISBN 1573560197.
• Lewis, Rand (1996), The Neo-Nazis and German Unification, Greenwood Publishing, ISBN 0275956385.
• Lucassen, Leo (2005), The Immigrant Threat: The Integration of Old and New Migrants in Western Europe Since 1850, University of Illinois Press, ISBN 025203046X.
• Migdal, Joel S. (2004), Boundaries and belonging: states and societies in the struggle to shape identities and local practices, Cambridge University Press, ISBN 0521835666.
• Mitchell, Don (2000), Cultural Geography: A Critical Introduction, Wiley-Blackwell, ISBN 1557868921.
• Moch, Leslie (2003), Moving Europeans: Migration in Western Europe Since 1650, Indiana University Press, ISBN 0253215951.
• Nathans, Eli (2004), The Politics of Citizenship in Germany: Ethnicity, Utility and Nationalism, Berg Publishers, ISBN 1859737811.
• Nees, Greg (2000), Germany: Unraveling an Enigma, Intercultural Press, ISBN 1877864757.
• Nielsen, Jørgen (1999), Towards a European Islam, Palgrave Macmillan, ISBN 0312221436.
• Nielsen, Jørgen (2004), Muslims in Western Europe, Edinburgh University Press, ISBN 0748618449.
• O'Reilly, Camille (2001), Language, Ethnicity and the State: Minority languages in the European Union, Palgrave Macmillan, ISBN 033392925X.
• Organisation for Economic Co-operation and Development (2008), International Migration Outlook: SOPEMI 2008, OECD Publishing, ISBN 9264045651.
• Østergaard-Nielsen, Eva (2003), Transnational politics: Turks and Kurds in Germany, Routledge, ISBN 041526586X.
• Ramet, Sabrina (1999), The Radical Right in Central and Eastern Europe Since 1989, Penn State Press, ISBN 0271018119.
• Schissler, Hanna (2000), The Miracle Years: A Cultural History of West Germany, 1949-1968, Princeton University Press, ISBN 0691058202.
• Schönwälder, Karen; Ohliger, Rainer; Triadafilopoulos, Triadafilos (2003), European Encounters: Migrants, Migration, and European Societies Since 1945, Ashgate Publishing, ISBN 0754630862.
• Schulte-Peevers, Andrea; Haywood, Anthony; Johnstone, Sarah; Gray, Jeremy (2007), Germany, Lonely Planet, ISBN 1740599888.
• Şen, Faruk (2002), Forty years Later: Turkish Immigrants in Germany, http://www.tusiad.us: Retrieved on June 5th 2009
• Shadid, W.A.R; van Koningsveld, P.S (1996), Political Participation and Identities of Muslims in non-Muslim States, Peeters Publishers, ISBN 9039006113.
• Smith, Michael; Eade, John (2008), Transnational Ties: Cities, Migrations, and Identities, Transaction Publishers, ISBN 1412808065.
• Solsten, Eric (1999), Germany: A Country Study, DIANE Publishing, ISBN 0788181793.
• Staab, Andreas (1998), National Identity in Eastern Germany: Inner Unification or Continued Separation?, Greenwood Publishing Group, ISBN 027596177X.
• Statistisches Bundesamt (2009), Statistical Yearbook 2009 For the Federal Republic of Germany, http://www.destatis.de/: Statistisches Bundesamt, Wiesbaden, ISBN 978-3-8246-0839-3
• Westerlund, David; Svanberg, Ingvar (1999), Islam Outside the Arab World, Palgrave Macmillan, ISBN 0312226918.
• Zouboulis, Christos (2003), Adamantiades-Behçet's Disease, Springer, ISBN 0306477572.
• Green, Simon (July 2003). "The Legal Status of Turks in Germany". Immigrants and Minorities 22 (2-3): 228–246. doi:10.1080/0261928042000244844.
• Pécoud, Antoine (July 2003). "Self-Employment and Immigrants' Incorporation: The Case of Turks in Germany". Immigrants and Minorities 22 (2-3): 247–261. doi:10.1080/0261928042000244853.
• Şen, Faruk (July 2003). "The Historical Situation of Turkish Migrants in Germany". Immigrants and Minorities 22 (2-3): 208–227. doi:10.1080/0261928042000244835.
• Söhn, Janina; Veysel Özcan (March 2006). "The Educational Attainment of Turkish Migrants in Germany". Turkish Studies 7 (1): 101–124. doi:10.1080/14683840500520626.
• Watzinger-Tharp, Johanna (October 2004). "Turkish-German language: an innovative style of communication and its implications for citizenship and identity". Journal of Muslim Minority Affairs 24 (2): 285–294. doi:10.1080/1360200042000296663.

Ārējās saites

• Vācijas - Turcijas attiecības Arhivēts 2016. gada 3. martā, Wayback Machine vietnē.
• "Viesstrādniekiem Vācijā - 40 gadi", Robs Brūmbijs, BBC
• Berlīnes turku klubs (Berlin Türk Kulübü) Arhivēts 2009. gada 9. augustā, Wayback Machine vietnē.