Saiga jeb Tatārijas saiga (Saiga tatarica) ir kritiski apdraudēta antilopju suga, kas sākotnēji apdzīvoja plašu teritoriju Eirāzijas stepju zonā no Karpatiem un Kaukāza līdz Mongolijai.
| Saiga Saiga tatarica (Linnaeus, 1766) | |
|---|---|
 Saigas tēviņš Stepnojes dabas rezervātā Krievijā, Astrahaņas apgabalā | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Zīdītāji (Mammalia) |
| Kārta | Pārnadži (Artiodactyla) |
| Dzimta | Dobradži (Bovidae) |
| Apakšdzimta | Antilopju apakšdzimta (Antilopinae) |
| Ģints | Saigas (Saiga) |
| Suga | Saiga (Saiga tatarica) |
| Izplatība | |
 Tatārijas saigas (Saiga tatarica tatarica) mūsdienu izplatība
Mongolijas saigas (Saiga tatarica mongolica) mūsdienu izplatība
| |
 Saiga Vikikrātuvē | |
Pleistocēna laikā tās dzīvoja arī toreizējā Beringijā līdz Aļaskai. Mūsdienās dominējošā Tatārijas saigu pasuga (S. t. tatarica) atrodama tikai vienā nogabalā Krievijā (Kalmikijā un Astrahaņas apgabalā) un trīs teritorijās Kazahstānā (Urālu, Ustjurta un Betpakdala populācijas). Daļa no Ustjurtas populācijas migrē uz dienvidiem līdz Uzbekistānai un reizēm Turkmenistānai ziemā. Pasuga ir izmirusi Ķīnā un Mongolijā. Saigas plaši medīja Rumānijā un Moldovā, līdz 18. gadsimta beigās tās šajā reģionā bija iznīcinātas. Mongolijas pasuga (S. t. mongolica) sastopama tikai Mongolijas rietumu daļā.[1][2]
Taksonomija
Saigas zinātniskais nosaukums ir Saiga tatarica, tā klasificēta dobradžu dzimtā.[3] Šo sugu pirmo reizi aprakstīja zviedru zoologs Kārlis Linnejs savas "Systema Naturae" 12. izdevumā (1766). Linnejs tai deva nosaukumu Capra tatarica.[4] Ilgu laiku tika apspriesta iespējamā tuvā radniecība starp saigu un Tibetas antilopi (Pantholops hodgsonii). Angļu zoologs Redžinalds Pokoks tās klasificēja dažādās apakšdzimtās 1910. gadā.
1945. gadā amerikāņu paleontologs Džordžs Simpsons klasificēja saigas un Tibetas antilopes kopā saigu ģintī kazu apakšdzimtā. Turpmākie autori nebija pārliecināti par tuvību starp abām, līdz 1990. gadu filoģenētiskie pētījumi atklāja, ka, lai gan morfoloģiski līdzīgas, Tibetas antilope ir radniecīgāka kazām, bet saiga ir tuvāk antilopēm.[5]
Filoģenētiski pārskatot īsto antilopju ģinti (antilopini) un balstoties uz šūnu kodolu un mitohondriju 2013. gadā iegūtajiem datiem, Eva Bermane no Kembridžas Universitātes un viņas kolēģi parādīja, ka saiga ir tuva radiniece atzarā, ko veido Dienvidāfrikas gazeles (Antidorcas marsupialis) un gerenuki (Litocranius walleri).[6] Pētījumā konstatēts, ka saigas un Dienvidāfrikas gazeles var ievērojami atšķirties no pārējām īstajām antilopēm; 2007. gada filoģenētiskajā pētījumā tika secināts, ka abas šīs formas ir atzara radinieces gerenukiem.[7]
Tiek atzītas divas saigas pasugas:[3][8][9]
- S. t. mongolica (Bannikov, 1946): Pazīstama arī kā Mongolijas saiga, to dažreiz uzskata par neatkarīgu sugu vai par S. borealis pasugu; dzīvo tikai Mongolijā.
- S. t. tartarica (Linnaeus, 1766): Pazīstama arī kā Krievijas saiga, dzīvo Vidusāzijā.
Evolūcija
Pirmās saigu fosilijas, kas koncentrētas galvenokārt Centrālajā un Ziemeļu Eirāzijā, tiek datētas ar vēlo pleistocēnu (gandrīz 100 tūkstošus gadu atpakaļ).[10] No ziemeļu Eirāzijas pleistocēnā ir identificēta izmirusī saigu suga ziemeļu saiga S. borealis.[11] Fosilijas, kas izraktas no Burankajas III vietas (Krimā), datētas ar pāreju no pleistocēna uz holocēnu.[12] Šķiet, ka saigu morfoloģija nav ievērojami mainījusies kopš senākajiem laikiem.[13]
Pirms holocēna saigas bija satopamas no tik tāliem rietumiem kā mūsdienu Anglija un Francija līdz tik tāliem austrumiem kā ziemeļu Sibīrija, Aļaska un, iespējams, Kanāda. Antilopes pakāpeniski ienāca Urālos, taču tā arī nekolonizēja Dienvideiropu. 2010. gada pētījums parādīja, ka saigas ģenētiskajā variabilitātē ir notikusi strauja lejupslīde kopš vēlā pleistocēna un holocēna, iespējams, sugas indivīdu skaita krišanās izsauktas ģenētiskās daudzveidības samazināšanās dēļ.[14]
Raksturlielumi
Saigas augstums ir 60—80 cm pie pleca un svars 30—50 kg. Galvas un ķermeņa garums parasti no 110 līdz 140 cm. Viena no svarīgākajām saigas iezīmēm ir tuvu izvietotu, uzpūstu, kustīgu lejup vērstu nāsu pāris. Citas purna iezīmes ir tumšāki plankumi uz vaigiem un deguna, un 7—12 cm garās ausis ar noapaļotiem galiem.[13][15] Vasaras migrācijas laikā saigas garās nāsis palīdz filtrēt bara saceltos putekļus un atdzesē dzīvnieka asinis. Ziemā tās sasilda auksto gaisu, pirms tas nokļūst plaušās.[16]
Apmatojumam ir sezonālas izmaiņas. Vasarā spalva kļūst dzeltena līdz sarkanai, izbalējot sānos. Mongolijas saiga parasti ir smilšu krāsā. Ziemā apmatojums ir gaišs, pelēcīgi brūns, ar brūnumiem uz vēdera un kakla. Ķermeņa lejasdaļa parasti ir balta. Spalva, kas vasarā ir 18—30 mm gara, ziemā izaug līdz 40—70 mm. Tā veido 12 līdz 15 cm platu joslu uz kakla. Spalvu met divreiz gadā, pavasarī (no aprīļa līdz maijam) un rudenī (septembra beigās vai oktobra sākumā līdz novembra beigām vai decembra sākumam). Ziemas apmatojums ir biezāks. Astes garums 6—12 cm.[9][13]
Tikai tēviņiem ir ragi. Šie ragi, biezi un viegli caurspīdīgi, ir vaska krāsā un satur 12 līdz 20 izteiktus gredzenus. Parastais to diametrs ir 25—33 mm, Krievijas saigai ragu garums ir 28—38 cm, kamēr Mongolijas saigas ragi sasniedz maksimālo garumu 22 cm.[9][13]
Ekoloģija un uzvedība
Saigas vasarā dzīvo baros no dažiem desmitiem antilopju, taču ziemā veido lielus barus, kas aizsargātās teritorijās var sasniegt līdz pat 10 tūkstošiem indivīdu,[17] kuri ganās pustuksnešos, stepēs, pļavās un paretam skrajmežos, ēdot vairākas augu sugas, tostarp dažas, kas ir indīgas citiem dzīvniekiem. Tās var pārvarēt lielus attālumus un pārpeldēt upes, taču izvairās no stāvām vai nelīdzenām vietām. Skrienot attīsta ātrumu līdz 80 km/st.[16] Pārošanās sezona sākas novembrī, kad tēviņi cīnās par mātītēm. Uzvarētājs vada piecu līdz piecdesmit mātīšu ganāmpulku. Pavasarī mātītes sanāk kopā kolektīvām dzemdībām. Vairums dzimušo ir dvīņi; citas parasti dzemdē pa vienam teļam, ļoti reti pa trīs. Parasti pa vienam dzemdē jaunākās mātītes.
Saigas ir pazīstamas ar plašu migrāciju pa stepēm, kas ļauj izvairīties no dabas katastrofām.[18] Sezonālās migrācijās bari noiet 80-120 km dienā, tomēr migrācijas tiek veiktas tikai pārtikas resursu trūkuma apstākļos. Saigas ir ļoti neaizsargātas pret vilkiem. Jaunuļi ir mērķis lapsām, stepes ērgļiem, klinšu ērgļiem, suņiem un kraukļiem.[13]
Dzīvotne un izplatība
Pēdējā ledus laikmetā saigas bija izplatītas no Britu salām līdz Vidusāzijai un pāri Beringa šaurumam līdz Aļaskai un iespējami Kanādas Jukonas un Ziemeļrietumu Teritorijām. Kopš antīkā laikmeta viņas acīmredzot tika uzskatītas par raksturīgu Skitijas dzīvnieku, spriežot pēc vēsturnieka Strabona apraksta par dzīvniekiem, ko saucot par kolos, kas bijuši “lielumā starp briežiem un auniem” un kas, domājams, dzer caur degunu.[19]
Pierādījumi liecina par antilopju nozīmīgumu Andronovas kultūras apmetnēs. Saigu zīmējumi ir atrodami starp alu gleznojumiem, kas datēti ar septīto līdz piekto gadsimtu pirms mūsu ēras. Turklāt saigu kauli tika konstatēti starp citu savvaļas dzīvnieku paliekām netālu no cilvēku apmetnēm.[20] Sadrumstalota informācija rāda saigu pārpilnību mūsdienu Kazahstānas teritorijā vēl 14.—16. gadsimtā. Migrācijas maršruti bija visā valsts teritorijā, īpaši biezi apdzīvots bija reģions starp Volgas un Urālas upēm.[21] Saigu blīvums saglabājās augsts līdz 19. gadsimta otrajai pusei, kad sākās liels ragu eksports. Augstā cena un pieprasījums pēc ragiem noveda pie pārmērīgām medībām. Dzīvnieku skaits samazinājās visos reģionos un migrācijas ceļi novirzījās uz dienvidiem.[22]
Pēc strauja skaita krituma 1920. gados tās bija gandrīz pilnībā iznīcinātas, taču spēja atgūties. Uz 1950. gadu divi miljoni no tām dzīvoja PSRS stepēs. Pēc PSRS sabrukuma to skaits atkal krasi samazinājās, jo ķīniešu medicīnā bija liels pieprasījums pēc ragiem. Vienubrīd arī dažas dabas saglabāšanas grupas, piemēram, Pasaules savvaļas dabas fonds, veicināja šīs sugas medības, jo saigas rags tika tēlots kā alternatīva vēl retāko degunradžu ragiem.[23]
Mūsdienās saigu daudzums atkal ir ievērojami samazinājies — par 95% 15 gadu laikā (kopš 1993. gada).[24] Sabrūkot PSRS lauksaimniecībai ar tās aitkopību un kontroles trūkuma dēļ pieaugot vilku skaitam, pieauga arī plēsēju un malumednieku spiediens uz savvaļas dzīvniekiem.[17] 2002. gadā IUCN klasificēja saigas kā kritiski apdraudētas. Šobrīd Kalmikijā, trīs Kazahstānas apgabalos un divos izolētos Mongolijas apgabalos kopā dzīvo ap 50 000 saigu. Vēl viena neliela populācija Priekškaspijas reģionā Krievijā joprojām ir ārkārtīgi apdraudēta.
Melno zemju dabas rezervāts (Čornije Zemļi) tika izveidots Krievijas Kalmikijas Republikā 90. gados, lai aizsargātu vietējo saigu populāciju. Kalmikijas prezidents Kirsans Iļumžinovs izziņoja 2010. gadu kā Saigas gadu Kalmikijā. Kazahstānā tika konstatēts, ka saigu skaits palielinās, no aptuveni 21 000 šīs tūkstošgades sākumā līdz aptuveni 81 000 2010. gada janvārī. Tomēr 2010. gada maijā tika konstatēts, ka Kazahstānas Oralas reģionā aptuveni 12 000 no 26 000 saigām ir gājušas bojā. Lai gan nāves gadījumus pašlaik saista ar pasterelozi, infekcijas slimību, kas skar plaušas un zarnas, pamatā esošais izraisītājs vēl nav pilnīgi droši identificēts.[25] 2015. gada maijā iespējami tā pati slimība parādījās trīs valsts ziemeļu reģionos.[26] No 2015. gada 28. maija vidus Kazahstānas Betpakdala populācijā vairāk nekā 120 000 saigu tika apstiprinātas kā mirušas, kas sastādīja vairāk nekā vienu trešdaļu pasaules saigu.[27] 2016. gadā populācija sāka atjaunoties, un Betpakdala teritorijā to skaits palielinājās no 31 000 līdz 36 000.[28]
Kazahstāna 2010. gada novembrī atkārtoti apstiprināja aizliegumu medīt saigas un pagarināja šo aizliegumu līdz 2021. gadam, cenšoties saglabāt apdraudēto sugu.[29]
Mongolijas saiga (S. t. Mongolica) dzīvo nelielā platībā Mongolijas rietumos, ap Šargas un Manhanas dabas rezervātiem.[30]
Šobrīd saigas nebrīvē tiek saglabātas tikai Maskavas zooloģiskajā dārzā un Askanijanovā.[31] Ķelnes Zooloģiskajā dārza un Sandjego zooloģiskajā dārzā viņas tika turētas agrāk. Pleistocēna parks Krievijā, Sahas Republikas ziemeļos plāno ieviest šo sugu.
Ķīnā pastāv mākslīgi atjaunota saigu populācija no agrākajiem zoodārzu iemītniekiem, kurā 2011. gadā bija 114 indivīdu.[32]
Draudi un saglabāšana
Saigu antilopju ragus izmanto tradicionālajā ķīniešu medicīnā un var pārdot par 150 ASV dolāriem. Pieprasījums pēc ragiem un sekojošās malumedniecība un kontrabanda iznīcināja dabisko populāciju Ķīnā, kur saigas tagad ir I klases aizsargājamā suga.
Konvencijas par migrējošo savvaļas dzīvnieku sugu aizsardzību (arī Bonnas konvencija) paspārnē 2006. gada 24. septembrī tika noslēgts un stājās spēkā Saprašanās memorands (SM) par saigu antilopju saglabāšanas, atjaunošanas un ilgtspējīgas izmantošanas noteikumiem. Saigu skaita krituma apstākļos, kurš ir viens lielākajiem no mūsu laikos novērotajiem zīdītāju populācijas sabrukumiem, SM mērķis ir samazināt pašreizējo šo Vidusāzijas stepju nomadu izņīcināšanas līmeni un atjaunot populācijas daudzumu.
.jpg)
2014. gada jūnijā Ķīnas muitas iestādes Kazahstānas robežā atklāja 66 gadījumus, kuros bija 2351 saigu rags, un kuru vērtība bija vairāk nekā 11 miljoni ASV dolāru.[33] Par šo cenu katrs rags maksātu vairāk nekā 4 600 ASV dolāru. Šādas summas noved pie smagiem noziegumiem, tā, Kalmikijā saigu malumednieki nošāva medību inspektoru Uldi Knāķi.[34] Krievijā, Ukrainā un Kazahstānā saigu ragu uzpircēji brīvi sludina savu darbību uz ielām un Internetā.[35][36][37]
Saigu medības
Saigas ir bijušas medību mērķis kopš aizvēsturiskiem laikiem, kad medības bija būtisks līdzeklis, lai iegūtu pārtiku. Saigas ragiem, gaļai un ādai ir komerciāla vērtība un tās tiek eksportētas no Kazahstānas. Vēsturiski saigas vairāk medītas vasaras viskarstākajā laikā, kad tās īpaši nomoka lidojošie kukaiņi un tās zaudē parasto uzmanību.
Kalmikijā budisti par saigu aizgādni uzskatīja Balto Vectēvu, labklājības un auglības dievību Mongolijas un Kalmikijas budistu panteonā. Tika noliegts medīt saigas brīžos, kad tās barā saspiežas kopā, jo šai laikā tās slaucot pats Baltais Vectēvs.[38][39]
Saigas rags, pazīstams kā cornu antelopis, ir viena no tradicionālās ķīniešu medicīnas galvenajām sastāvdaļām, ko izmanto kā ekstraktu vai pulvera piedevu eliksīriem, ziedēm un dzērieniem. Saigas ragu vērtība ir gandrīz vienāda ar degunradža ragu, kura tirdzniecība tika aizliegta 1993. gadā. Saigas rags ir lētāks degunradža raga aizvietotājs lielākajā daļā TĶM recepšu.[40] Lai gan medības un tirdzniecība tiek atzītas par nelikumīgām, ragu produktus joprojām var atrast atklāti daudzās vietās.[41] Tēviņu izšaušanas dēļ baros to ir neliels skaits, visvairāk cietušajā Ustjurtas populācijā 2008. gadā to bija atlikuši tikai 2%.[42]
Saigas gaļu salīdzina ar jēru gaļu, to uzskata par barojošu un garšīgu. Tīklā var atrast daudzas ēdiena gatavošanas receptes.[43] Laikā no 1955. līdz 1989. gadam Kazahstānā tika savākti vairāk nekā 87 tūkstoši tonnu gaļas, nogalinot vairāk nekā piecus miljonus saigu.[44] Gan gaļu, gan blakusproduktus pārdod valstī un ārpus tās. No viena indivīda atkarībā no vecuma un dzimuma var iegūt aptuveni 45—80 dm² ādu.[22] Āda tiek izmantota zamšādas ražošanai.
Fiziskie šķēršļi
Kopš 20. gadsimta lauksaimniecības un cilvēku apmetņu attīstības dēļ saigas biotopu platības sarūk.[22] Iedzīvotāji traucēja saigu ceļus pie ūdens resursiem un ziemas un vasaras ganībām. Nepārtraukti mainīgajā stepē saigām vajadzīgs uzmeklēt jaunus maršrutus uz viņu dzīves vietām. Šobrīd saigu populāciju migrācijas ceļi šķērso piecas valstis un dažādas cilvēku veidotas konstrukcijas, piemēram, dzelzceļus, tranšejas, raktuves un cauruļvadus.[22] Visas šīs fiziskās barjeras ierobežo antilopju kustību. Ir ziņots par gadījumiem, kad saigu bari nokļuvuši iežogotās teritorijās un nomiruši badā.[45] Sākot ar 2011. gadu, Kazahstāna ir uzbūvējusi vairāk nekā 150 km stiepļu žoga pie robežas ar Uzbekistānu. Šis žogs traucē saigu un citu dzīvnieku sezonālo migrāciju.[46] Neraugoties uz izteiktajām bažām, jauni žogi joprojām tiek būvēti.
Klimata maiņas
Saigas ir atkarīgas no laika apstākļiem un klimata pārmaiņām, kuras lielā mērā ietekmē to migrācijas raksturu.[47] Skarbākas ziemas ar spēcīgiem vējiem vai dziļu sniegu nepieļauj barošanos ar zāli zem sniega, un populācija pēc smagiem aukstajiem mēnešiem parasti ievērojami samazinās.[22] Pašreizējās klimata pārmaiņas palielina stepju reģionu sausumu, attiecīgi sāk aptrūkties ganības. Vērtē, ka 14% vai vairāk no pieejamajām ganībām ir degradētas vai nelietojamas.[48] Līdz ar to mazās stepju upes ātrāk izžūst, ierobežojot ūdens resursus lielākiem ezeriem un upēm, pie kurām parasti atrodas cilvēku apmetnes.[22] Turklāt augstā temperatūra stepes reģionā noved pie pavasara plūdiem, kuros saigu teļi var noslīkt.[22]
Masu mirstība no 1980. līdz 2015. gadam
Baros masveidīga mirstība nav rets gadījums. Deviņdesmitajos gados notika vairāki lieli saigu kritumi, un no 2010. līdz 2014. gadam pa vienam notika ik gadus. Nāvju skaits varētu būt saistīts ar atnešanās laiku, kad saigas ir visneaizsargātākās. Jaunākie pētījumi, kuros pētīja 2015. gada masveida bojāeju, liecina par siltākiem laika apstākļiem un ar tiem saistīto mitrumu, kas izraisīja baktēriju izplatību saigās, kuras iekļuva asinsritē un izraisīja vienu no pasterelozēm — hemorāģisko septicēmiju.[49]
Epizootija (epidēmiska infekcija)
2015. gada maijā neparasti liels skaits saigu sāka mirt no noslēpumainas epizootiskas slimības, par kuru bija aizdomas, ka tā ir pastereloze. Baros mirstība bija 100% no inficētajiem dzīvniekiem, un aptuveni 40% sugas kopējā indivīdu skaita gāja bojā.[50] 2015. gada maija beigās tika konstatēti vairāk nekā 120 000 beigtu dzīvnieku, un kopējā populācija vairs bija tikai 250 000.
Mirušo antilopju simptomi bija vēdera uzpūšanās, mutes putošana un caureja.[51] Saskaņā ar biologa M. Nuruševa teikto, slimība radās, pateicoties daudziem viegli fermentējamiem augiem (lucerna, āboliņš un jaukta mitra zāle).[51] 2015. gada maijā Apvienoto Nāciju Organizācijas aģentūra, kas veic saigu saglabāšanas pasākumus, sniedza paziņojumu, ka masveida mirstība izbeigusies. Šai laikā netika galīgi konstatēts epizootijas cēlonis.[52]
2015. gada novembrī Taškentā notikušajā zinātniskajā sanāksmē Ričards A. Koks no Londonas Karaliskās veterinārās koledžas ziņoja, ka viņa kolēģi un viņš ir sašaurinājuši iespējamo vainīgo loku. Klimata pārmaiņas un vētraino pavasara laika apstākļi, viņi teica, varēja pārveidot nekaitīgas baktērijas, ko sevī nesa saigas, par nāvējošiem patogēniem.[53] Par nāves cēloni tika nosaukta baktērija Pasteurella multocida. Baktērija dzīvo antilopēs un parasti ir tām nekaitīga; tās uzvedības maiņas iemesls nav noskaidrots.[54]
Tagad pētnieki uzskata, ka neparasti siltie un mitrie vides apstākļi izraisīja baktēriju iekļūšanu asinsritē un to kļūšanu par septiskām. Hemorāģiskā septicēmija ir iespējamais pēdējo nāvju cēlonis.[55] Baktēriju izmaiņa varētu būt saistīta ar "oportūnistisko mikrobu reakciju uz mainīgiem vides apstākļiem".[56]
Betpakdalas saigu populācija centrālajā Kazahstānā, kurā bija visvairāk nāves gadījumu, pieauga no 31 000 pēc epidēmijas līdz 36 000 līdz 2016. gada aprīlim.[54]
2016. gada beigās Mongolijā notika liels populācijas kritums. 2017. gada sākumā slimība tika apstiprināta kā mazo atgremotāju mēris, ko izraisa morbillivīruss.[57]
Atsauces
Literatūra
Ārējās saites
Wikiwand in your browser!
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.
Every time you click a link to Wikipedia, Wiktionary or Wikiquote in your browser's search results, it will show the modern Wikiwand interface.
Wikiwand extension is a five stars, simple, with minimum permission required to keep your browsing private, safe and transparent.
