Sālsskābe
From Wikipedia, the free encyclopedia
Sālsskābe jeb hlorūdeņražskābe ir hlorūdeņraža (HCl) šķīdums ūdenī. Tā ir stipra, neorganiska, vienvērtīga skābe, kura ir galvenā kuņģa skābes sastāvdaļa.[1] Tā ir plaši izmantota skābe arī rūpniecībā.
Sālsskābe | |
---|---|
Hlorūdeņraža molekulas modelis Pudele ar 30% sālsskābi | |
Citi nosaukumi | hlorūdeņražskābe |
CAS numurs | 7647-01-0 |
Ķīmiskā formula | HCl ūdenī (H2O) |
Molmasa | 36,46 g/mol |
Blīvums | (37% šķīdums) 1180 kg/m3 |
Kušanas temperatūra | 247 K (-26 °C) (38% šķīdums) |
Viršanas temperatūra | 321 K (48 °C) (38% šķīdums) |
Sālsskābe ir bijusi svarīga un bieži izmantota jau senajos laikos, to jau 8. gadsimtā atklāja alķīmiķis Džābirs ibn Haijāns. Viduslaikos to alķīmiķi izmantoja filozofu akmens meklējumos. Rūpnieciskās revolūcijas laikā sālsskābe kļuva par ļoti nozīmīgu ķimikāliju daudzās nozarēs, ieskaitot plaša mēroga organisko savienojumu ražošanu, piemēram tādu kā vinilhlorīds, no kā savukārt veido polivinilhlorīdu.
HCl iegūst, sadedzinot ūdeņradi hlorā vai kā blakus produktu, hlorējot organiskus savienojumus. Sālsskābes sāļus sauc par hlorīdiem. Sālsskābe ir nozīmīgākā un stabilākā hloru saturošā skābe. Sālsskābe parasti nav sastopama skābajā lietū, jo tā neveidojas normālas sadegšanas procesos. Sālsskābes piesārņojums var veidoties, dedzinot hloru saturošus polimērus (polivinilhlorīdu).