Alķīmija
From Wikipedia, the free encyclopedia
From Wikipedia, the free encyclopedia
Alķīmija ir protozinātne, kura ietvēra sevī agrīno filozofiju, ķīmiju, metalurģiju, fiziku, medicīnu, astroloģiju, semiotiku, mistiku un mākslu.
Viens no alķīmiķu mērķiem bija atklāt filozofu akmeni, ar kura palīdzību būtu iespējams pārvērst citus materiālus zeltā. Ar laiku izdevās atklāt vairākus pēc nokrāsas zeltam līdzīgus savienojumus — piemēram, svina jodīdu.
Trīs galvenās lietas, ko alķīmiķi vēlējās atklāt, bija:
Destilējot dažādus šķīdumus un uzlējumus, viduslaiku alķīmiķi cerēja galu galā iegūt visu vielu pamatu un tātad Dzīvības eliksīru tiešā veidā. Viņi to nosauca par "Kvintesenci" (latīņu: quinta – "piektā"; essentia – "esence, būtība"). Šis vārds atspoguļo seno civilizāciju ticējumu, ka pasaule ir veidota no četriem elementiem – zemes, ūdens, gaisa un uguns. Tad kādā brīdī radās doma, ka visu šo elementu pamatā ir vēl kāds noslēpumains, acij neredzams pamatelements – piektais elements jeb kvintesence.[3]
Filozofu akmens ir kaut kas tāds, ko iegūstot savā īpašumā, var padarīt cilvēku viedu vai arī kādu procesu efektīvu. Alķīmiķi domāja, ka mazāk vērtīgi metāli dabiski ļoti lēnām attīrās un kļūst cēli, pārvēršas dārgmetālos. Taču filozofu akmens šo procesu var paātrināt. Filozofu akmeni uzskatīja par ļoti konkrētu vielu, ko var saberzt piestā un pievienot metālu pārvēršanas reakcijās. Ir alķīmiķu teksti, kuri pat sniedz receptes, kā šo Filozofu akmeni iegūt, vienīgi jāatceras, ka šo tekstu nevajadzētu mēģināt saprast burtiski un cerībā iegūt filozofu akmeni steigties recepti realizēt. Alķīmiķi savus tekstus sargāja no svešām acīm un pierakstīja šifrētā, simboliskā veidā.[3]
Zināms, ka ar alķīmiju nodarbojās ģenerālis Oto Arnolds fon Paikuls, kurš vadīja Saksijas kūrfirstes armijas uzbrukumu Rīgai 1700. gadā. Kad viņu 1705. gadā apcietināja un notiesāja uz nāvi, Paikuls ar alķīmijas palīdzību ieguvis zeltu, no kura esot izgatavota monēta ar uzrakstiem „Carol. XII. D(ei). G(ratia). Rex Sue(cia).“ un “hoc aurum arte chemica conflavit Holmiae 1706. O. A. V. Paykul“, kas glabājas Stokholmas karaliskajā monētu muzejā.[4] 12 gadus pēc Paikuļa sodīšanas ar nāvessodu 1719. gadā Berlīnē iespieda viņa traktātu Problema chymicum, kurā aprakstīts ķīmiskais process zelta iegūšanai no amonija sulfāta un svina.[5]
Viens no 18. gadsimta alķīmisko uzskatu pētniekiem bija Jelgavas Pētera akadēmijas dabaszinātņu profesors, mineralogs Johans Jakobs Ferbers (1743—1790), kas 1780. gadā Pēterburgā latīniski publicēja savu traktātu "Minerālvielu savstarpējās pārvēršanās hipotēzes pārbaude" (latīņu: Examen hypotheseos de transmutalionibus corporum mineralium). Profesors Ferbers noraidīja hipotēzi, ka visi minerāli cēlušies no kādas pirmskābes, bet pieļāva, ka dabā ļoti lēni tomēr notiek minerālu pārvērtības.[6]
Arī Sēlpils un Sunākstes luterāņu mācītājs un apgaismotājs Gothards Frīdrihs Stenders (Vecais Stenders, 1714-1796) Sēlijā nodarbojās ar garīgo alķīmiju, ko 80 gadu vecumā aprakstīja savā traktātā "Maģijas atslēga. Slepenais dabas viedums no Gudrības akmens, vēsturiski, fiziski un praktiski apgaismots, ko papildina skaidrojošs leksikons un pielikums". (vācu: Clavis magiae. Die geheime Naturweisheit vom Stein der Weisen, historisch, physisch und praktisch beleuchtet. Nebst einen hermetischen Lexiko und Anhang).[7]
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.
Every time you click a link to Wikipedia, Wiktionary or Wikiquote in your browser's search results, it will show the modern Wikiwand interface.
Wikiwand extension is a five stars, simple, with minimum permission required to keep your browsing private, safe and transparent.
