Pļaviņu svīta
From Wikipedia, the free encyclopedia
Pļaviņu svīta (D3pl) ir augšdevona Frānas stāva stratigrāfiskā vienība Latvijā, kas ir izplatīta lielākajā valsts teritorijas daļā (Latvijas ielieces centrālajā daļā un Polijas-Lietuvas ieplakā), izņemot Latvijas ziemeļus un dienvidaustrumus. Svītas ziemeļu robeža iet no Baltijas jūras piekrastes uz dienvidiem no Pāvilostas caur Kuldīgu līdz Rīgai, un tālāk uz austrumiem virzienā uz Siguldu, Cēsīm, Smilteni un Api. Dienvidu robeža izsekojama no Neretas virzienā uz Dagdu. Tālāk ārpus Latvijas teritorijas svīta turpinās Igaunijas dienvidaustrumu daļā un Pleskavas apgabalā, atsedzoties Veļikajas upes krastos, kā arī Baltkrievijas teritorijā. Dienvidu virzienā Pļaviņu svīta iestiepjas Lietuvas teritorijā. Svīta uzguļ Amatas svītas nogulumiem, un to nosedz Salaspils svītas nogulumi.
Atšķirībā no senākajiem nogulumiem, kurus veido Gaujas un Amatas svītu terigēnie nogulumi (smilšakmeņi, aleirīti, māli), Pļaviņu un to pārsedzošo jaunāko svītu nogulumus pārsvarā veido karbonātiski ieži, kas ir samērā izturīgi pret dēdēšanu, un tādēļ atsevišķi svītas izplatības laukumi parādās kā pacēlumi, bet uz robežas ar Amatas svītas irdenajiem smilšakmeņiem Zemes virsmas reljefā veido kāpli, kas parādās upju gultnēs kā ūdenskritumi (Ventas rumba, Īvandes rumba, appludinātais Pērses ūdenskritums u.c.). Svītas slāņu biezums valsts ziemeļaustrumos sasniedz 60 metrus, bet rietumu daļā ir ap 15-20 metriem[1]. Nosaukums veidots no Pļaviņu pilsētas, pie kuras Daugavas krastos atsedzas svītas stratotipiskais griezums (Lorslejas klints). Tāpat šīs svītas atsegumi ir konstatējami Ventas, Abavas, Riežupes, Dubnas, Radžupes, Gaujas, Palsas u.c. upju krastos.