Salaspils svīta(D3slp) ir augšdevonaFrānas stāvaDubņiku horizonta litoloģiski faciāla stratigrāfiskā vienība Latvijā, kas ir izplatīta lielā valsts teritorijas daļā. Valsts ziemeļaustrumos Salaspils svītu faciāli nomaina Dubņiku svītaskaļķakmeņi un māli, bet Latvijas dienvidrietumos un LietuvāPasvales svītasdolomīti un anhidrīti. Salaspils svīta uzguļ Pļaviņu svītas nogulumiem, un to nosedz Daugavas svītas nogulumi. Šaurā joslā (1-15 km) gar izplatības ziemeļu malu un platākā joslā (līdz 50 km) gar dienvidu malu Salaspils svītas nogulumus sedz kvartāra nogulumu sega. Šajās joslās svītas nogulumi veido dabiskus atsegumus Ventas, Abavas, Mēmeles, Daugavas, Pērses, Lielās un Mazās Juglas, Gaujas, Kiras un Vjadas krastos.[1] Slāņu biezums valsts dienvidaustrumos 6-12 m, Baldones valnī un Parovējas ieplakā 14-20 m, bet Kurzemē 8-19 m. Svītas nosaukums veidots no stratotipiskā griezuma rajona (Nāves sala, Salaspils, Saurieši).
Salaspils ģipša raktuves. Salaspils svīta.
Salaspils svīta sastāv no četriem transgresīviem ritmiem, kas pa pāriem apvienoti divos lielākos ritmos. I un III ritmam vairāk izteiktas transgresīvās slāņkopas, bet II un IV ritmam – regresīvās. Svītu raksturo straujš faciālais mainīgums.
Viļakas vaļņa austrumu daļā griezumā dominē kunkuļaini onkolītu, umbellu, foraminiferu, gliemeņvēžu organogēni un organogēni-detrītiski kaļķakmeņi, kas ieguļ ritmu pamatnē. Tie ritmiski mijās ar mikro- un smalkslāņainiem smalka detrīta un hemogēniem joslainiem dolomitizētiem kaļķakmeņiem un merģeļiem ar ļoti nabadzīgām eirihalīnu organismu grupu paliekām vai arī bez paliekām. Vairāk uz rietumiem pieaug nogulumu dolomitizācija.
Viļakas vaļņa rietumu daļā un Gulbenes ieplakā organogēnos kaļķakmeņus ritmu pamatnē nomaina kvarcītveidīgi, marmorveidīgi, smilšakmensveidīgi plankumaini dažādgraudaini, reizēm kunkuļaini dolomīti, bet ritmu augšējo regresīvo slāņkopu smaki detrītiskos, fukoīdu un hemogēnos smalkslāņainos kaļķakmeņus nomaina joslaini dažādgraudaini, smilšakmensveidigi un smalkgraudaini dolomīti. Autrumu daļā tie vēl satur kaļķakmens reliktus, bet Gulbenes ieplakas rietumos ritmu augšējo slāņkopu dolomītos jau parādās magnezīta piejaukums.
Gulbenes ieplakas un Viļakas vaļņa ziemeļu daļā, īpaši gar Tālavas terases pakāji strauji pieaug svītas griezuma mālainums. Ritmu transgresīvajās slāņkopās metasomatiskos dolomītus un dolomitizētos kaļķakmeņus nomaina mālaini dolomīti, merģeļi un māli, kuros parādās laukšpata-kvarcasmilšu un vizlainaaleirīta piejaukumi. Gaiši zilos mālus un dolomītmerģeļus ritmu regresīvajās slāņkopās daļēji aizstāj arī plātņaini sedimentācijas dolomīti. Viļakas vaļņa ziemeļos II, III un īpaši IV ritma augšdaļā ir sastopami rozetu, graudaino un kārtaino ģipšu iegulas. Atsevišķos griezumos ģipša slāņu biezums var sasniegt 0,3-1,2 metrus.
Subates-Kokneses valnī un tam piegulošajos Mālpils ieplakas centrālajos un dienvidu rajonos svītas griezumos dominē sedimentācijas dolomīti un dolomītmerģeļi. Svītas pamatnē uz izskalotiem un stipram karsta procesam pakļautiem, rupji kristāliskiem Pļaviņu svītas dolomītiem uzguļ gaišzilu mālu, dolomītmerģeļu un mālainu dolomītu 0,3 līdz 2,6 m bieza slāņkopa. Slāņkopas mālainums un biezums samazinās vaļņa austrumu malā, īpaši uz lokāliem pacēlumiem. Savukārt depresijās starp šiem pacēlumiem slāņkopu karbonātiskums samazinās, bet māla starpkārtu biezums palielinās vairākkārtīgi. Mālainuma pieaugums novērojams gar visu vaļņa rietumu malu, bet slāņkopas biezums palielinās līdz 3,2-4,6 metriem.
Visu četru ritmu augšējās slāņkopas veido gaišzili dolomītveida māli, dolomītmerģeļi un mikroslāņaini plātņveida sedimentācijas dolomīti, bieži vien ar magnezīta vai hidromagnezīta piejaumumu. Atšķirībā no Latvijas sedlienes ziemeļu un rietumu griezumiem uz Subates-Kokneses vaļņa ģipši nav sastopami. Tā vietā ir plaši sastpamas karsta iegruves brekčijas, dedolomitizācijas ķīmiskās brekčijas un sekundārie kaļķakmeņi. Tālāk uz rietumiem un dienvidiem tos nomaina rozetu, kārtainie un šķiedru ģipši.
Latvijas ziemeļrietumos Salaspils svītā dominē gaiši zilganzaļi māli, dolomītmerģeļi un mālaini, smalkslāņaini, plātņaini dolomīti. Uz ziemeļiem no Sabiles, Rendas, Adzes pamatnes mālos un merģeļos parādās laukšpata-kvarca smilšu un vizlas plātnīšu piejaukums, aleirolītu un smilšakmeņu starpkārtas ar halītakristālugliptomorfozēm un viļņu rievām uz slāņu virsmām. Mālos zem šīm starpkārtām ir atrodamas žūšanas plaisas, bet mālos un merģeļos virs šīm starpkārtām bezslēdzenes plecāju un konhostrakučaulas, pārogļotas augu paliekas un racējorganismu pēdas. Uz dienvidiem smilšakmeņus, aleirolītus un aleirītiski smilšainos dolomītmerģeļus nomaina mikroslāņaini aleirītiski dolomīti un dolomītmerģeļi ar halīta kristālu gliptomorfozēm.
Dienvidos no līnijas Aizpute-Kuldīga-Tukums zemjainos dolomītos, dolomītmerģeļos un mālos parādās rozetu, kārtaino un šķiedru ģipšu ieslēgumi un starpslāņi. Valsts dienvidrietumos, neskatoties uz karbonātiskuma pieaugumu griezumos, ģipša starpkārtas regresīvajās slāņkopās ir novērojamas visos četros ritmos. Dolomītmerģeļos, dolomītos un ģipšdolomītos ir diezgan liels magnezīta piejaukums, atsevišķos līmeņos sasniedzot 27-32%. Lietuvā ģipšus nomaina anhidrīti, kuru reliktus kārtainajos un rozetu ģipšos var novēros visā Rietumlatvijā.
Salaspils svītas faunas paliekas ir nabadzīgas. Latvijas austrumu daļā nogulumos ir sastopami slēdzenes pleckāji: Ripidiorhynchus ex gr. livonicus, R. cf. tshudovi, R cf. strugi, Comiotoechia bifera, Lamellispirifer muralis, Atrypa cf. svinordi, Productella cf. schelonica, Leptodesma aviculoides, Cyrtospirifer (Tenticospirifer) latavicus, Tenticospirifer tenticulum, gliemjusMurchisonia sp., Pleurotomaria ex gr. wenjukowi, Tabulatakoraļļu fragmenti, kā arī kaulzivjuCrossopterygiizvīņas un antiarhuBothriolepis cf. panderi fragmentus. Rietumu virzienā faunas daudzums svītas slāņos samazinās. Latvijas sedlienes rietumu daļā un Baltijas ieliecē svītas nogulumos sastopamas retas vēžskorpionuEurypterus lancmani, konhostraku Estheristes sp., Glyptoasmussia ex gr. vulgaris un bezslēdzenes pleckāju Lingulipora squamiformis un L. cf. loewinsoni paliekas. Iespējamas arī mikrofosilijas (gliemeņvēžu, foraminiferu un umbellu paliekas). No floras ir sastpami pārogļotas koksnes fragmenti, Chaetocladus u.c. aļģu paliekas.
Lielākās ģipšakmens iegulas atrodas pie Rīgas un Salaspils, kā arī uz dienvidiem Baldones un Skaistkalnes apkārtnē. Šeit ir vairākas nozīmīgas ģipšakmens atradnes. Vislielākā rūpnieciskā nozīme ir brūnajiem slāņainā ģipšakmens slāņiem, kuru biezums sasniedz 2 metrus. Turpretī vistīrākie ir līdz 20 cm biezie baltā vai rozā šķiedru ģipša slānīši ar Latvijā vienīgā stroncija minerāla – celestīna koniskiem agregātiem. Uz šo slānīšu virsmas bieži sastopami viļņu rievu nospiedumi.[2]
Lielākā ģipšakmens atradne pie Sauriešiem jau ir izstrādāta. Pašlaik tiek izmantota atradne starp Sauriešiem un Saulkalni. Skaistkalnes un Baldones iegulu ģipsu kvalitāte nav tik laba un pašlaik netiek izmantota.
