From Wikipedia, the free encyclopedia
Latvijas okupācijas hronoloģija 1941. gadā ietver būtiskākos datus par Vācijas un PSRS armiju karadarbību Latvijas PSR teritorijā operācijas "Barbarosa" sākumposmā no 1941. gada 22. jūnija līdz 6. jūlijam, ar ko iesākās vācu okupācijas periods Latvijā.
Jau karadarbības pirmajās minūtēs tika bombardētas Sarkanās armijas bāzes Liepājā un Ventspilī. Šķērsojot Lietuvu, no Austrumprūsijas Latvijā iebruka Vērmahta armijas grupējuma "Ziemeļi" (Heeresgruppe Nord) daļas ģenerālfeldmaršala Vilhelma fon Lēba vadībā. Galvenie uzbrukuma virzieni tika vērsti uz armijas un karaflotes bāzi Liepāju, svarīgo dzelzceļa mezglu Daugavpili, Krustpili pie Daugavas līnijas un galvaspilsētu Rīgu. Latvijas iekarošana vācu armijai bija tikai viens posms ceļā uz tās stratēģisko mērķi - Ļeņingradu.
Vācu karaspēka pēkšņais un ātrais uzbrukums pārsteidza padomju bruņotos spēkus. Tie haotiski atkāpās, neizrādot būtisku pretestību, izņemot Liepāju, kur bloķētais karaspēks vairākas dienas centās izlauzties no aplenkuma, un Latgali, kur Sarkanā armija mēģināja veikt pretuzbrukumu.
Vērmahta 4. tanku grupa (vācu: Panzergruppe 4) izvērsa strauju uzbrukumu Daugavpils un Jēkabpils virzienā ar mērķi neļaut Sarkanajai armijai izveidot aizsardzības līniju gar Daugavu. Tās 56. motorizētais korpuss uzbruka Daugavpils virzienā, forsēja Daugavu un 26. jūnijā ieņēma Daugavpili. Savukārt 41. motorizētā korpusa sastāvā esošā 1. tanku divīzija (1. Panzerdivision) 29. jūnijā ieņēma Krustpili un izveidoja placdarmu Daugavas labajā krastā, kamēr 6. tanku divīzija Latgales ieņemšanas kauju gaitā 28./29. jūnijā ieņēma Līvānus.
Tanku vienībām sekoja vācu 16. un 18. armija, kas lielāko tiesu sastapa vairs tikai izkliedētas Sarkanās armijas vienības. Vērmahta 18. armijas divi korpusi uzbruka ziemeļaustrumu virzienā, 1. armijas korpuss sasniedza Daugavu pie Jaunjelgavas, bet 26. armijas korpuss (XXVI. Armeekorps) 29. jūnijā ieņēma Jelgavu un Bausku, no kurienes 29. jūnijā sākās uzbrukums Rīgai. 61. kājnieku divīzija ieņēma Pārdaugavu un pāri vēl neuzspridzinātajiem Daugavas tiltiem daži vācu tanki izlauzās līdz Rīgas autoostas apkārtnei, bet Sarkanās armijas vienības tos ielenca un iznīcināja, pēc tam, kad vācu papildspēkiem tika nogriezta piekļuve, padomju sapieriem uzspridzinot Dzelzceļa tiltu. Pie Daugavas pienākot Vērmahta galvenajiem spēkiem, viņi uzcēla pontonu tiltu pie Salaspils, pār kuru pārgāja Daugavu un 1. jūlijā cauri Latgales priekšpilsētai ienāca Rīgā, sastopot minimālu pretestību.[1]
1. tanku divīzija 1. Panzerdivision, komandieris ģenerālmajors Frīdrihs Kirhners. Ieņēma Krustpils placdarmu un turpināja uzbrukumu Lugas virzienā, ko sasniedza 7. jūlijā.
6. tanku divīzija 6. Panzerdivision, komandieris ģenerālmajors Francs Landgrāfs.
36. motorizētā divīzija 36. Infanterie-Division (mot.), komandieris ģenerālmajors Oto-Ernsts Otenbahers.
8. tanku divīzija 8. Panzerdivision, komandieris ģenerālmajors Erihs Brandenbergers ieņēma Daugavpili, no 2. jūlija caur Rēzekni uzbruka Ostrovas-Pleskavas virzienā.
3. motorizētā divīzija 3. Infanterie-Division (mot.), komandieris artilērijas ģenerālis Kurts Jāns.
12. kājnieku divīzija 12. Infanterie-Division, komandieris ģenerālleitnants Valters fon Zeidlics-Kurcbahs.
32. kājnieku divīzija 32. Infanterie-Division, komandieris ģenerālleitnants Vilhelms Bonštets.
121. kājnieku divīzija 121. Infanterie-Division, komandieris ģenerālleitnants Oto Lansels. Piedalījās Krāslavas ieņemšanā 3. jūlijā, uzbruka Dagdas-Sebežas virzienā.
96. kājnieku divīzija 96. Infanterie-Division, komandieris ģenerālleitnants Volfs Šede.
122. kājnieku divīzija 122. Infanterie-Division, komandieris ģenerālleitnants Zīgfrīds Maholcs.
38. armijas korpuss XXXVIII. Armeekorps, komandieris ģenerālis Frīdrihs-Vilhelms fon Hapiuss.
58. kājnieku divīzija, komandieris ģenerālleitnants Kārls fon Grafens.
291. kājnieku divīzija, komandieris ģenerālleitnants Kurts Hercogs. Gar jūras krastu Kurzemē uzbruka Liepājai un Ventspilij..svg){kind=logo}
1. kājnieku divīzija, komandieris ģenerālleitnants Filips Klefels.
61. kājnieku divīzija, komandieris ģenerālmajors Zigfrīds Hēnike.
217. kājnieku divīzija, komandieris ģenerālleitnants Rihards Balcers.
1. armijas korpuss I. Armeekorps, komandieris ģenerālis Kuno-Hanss fon Bots.
SS divīzija "Miroņgalva" SS-Division Totenkopf, komandieris grupenfīrers Teodors Eike. Pie Krāslavas atvairīja Sarkanās armijas tanku pretuzbrukumu un uzbruka Staļina līnijai pie Sebežas.
Vācijas kara aviācija Luftwaffe 4.00 no rīta sāka uzlidojumus Ventspilij un Liepājai, bombardējot kara lidlaukus, ostas, kara materiālu noliktavas, karaspēka vienību štābus un karaspēka koncentrācijas vietas. Liepājas lidlaukā iznīcināja lielu daļu no tajā esošajām padomju 148. iznīcinātāju aviācijas pulka (148-й истребительный авиационный полк), Ventspils lidlaukā 40. ātrā bumbvedēju aviācijas pulka (40-й скоростной бомбардировочный авиационный полк), bet Jelgavas lidlaukā padomju 241. triecienaviācijas pulka (241-й штурмовой авиационный полк) И-15 бис tipa kara lidmašīnām.[2] Sabombardēja Spilves lidostas angārus. Vērmahts bez nopietnas pretestības pārgāja t.s. Molotova līnijas nocietinājumus, ieņēma Kretingu un Palangu un šķērsoja Latvijas—Lietuvas robežu pie Rucavas.
Vērmahta 291. kājnieku divīzija (komandieris ģenerālmajors Kurts Hercogs, tās sastāvā bija 501., 502., 503. pulki, divi jūras kājnieku bataljoni, kopā apmēram 20 000 karavīru) uzsāka kauju par Liepāju, kur ielenkumā nonāca ģenerālmajora Nikolaja Dedajeva komandētā 67. strēlnieku divīzija un Liepājas kara flotes bāze ar 1. zemūdeņu brigādi (kopā apmēram 11 000 karavīru).
Sarkanās armijas daļas nesekmīgi mēģināja izlauzties no ielenkuma pie Grobiņas. Saskaņā ar iepriekš apstiprinātu plānu ģenerālmajors Nikolajs Berzarins deva pavēli 27. armijai ieņemt aizsardzības pozīcijas gar Daugavu līdz Līvāniem, tālāk bija paredzēts izvietoties PSRS 8. armijai. Pēc Liepājas kara flotes bāzes komandiera pavēles naktī no 24. uz 25. jūniju Vācijas kara flotes bloķētās Liepājas ostas akvatorijā nogremdēja Latvijas kara flotes zemūdenes "Spīdola" un "Ronis", kā arī mīnu kuģi "Ļeņins" un četras padomju zemūdenes.
25. jūnijā tika saņemta pavēle organizēt jaunu aizsardzības fronti gar Daugavu, 8. armijas paliekas pastiprināja ar 21. mehanizēto korpusu un 5. gaisa desanta korpusu. Vērmahta 505. pulks kopā ar diviem jūras kājnieku bataljoniem no Grobiņas puses iebruka Liepājā. Kaujā krita 67. strēlnieku divīzijas komandieris ģenerālis Nikolajs Dedajevs. Stiprās pretestības dēļ vācieši pārtrauca uzbrukumu, Vērmahta 291. kājnieku divīzijas 504. un 506. pulki ieņēma pozīcijas uz ziemeļiem no Liepājas.
Vērmahta 291. kājnieku divīzija ieņēma Grobiņu un bombardēja Liepāju, vakarā Sarkanās armijas Ziemeļrietumu frontes pavēlnieks deva pavēli atstāt pilsētu un doties Rīgas virzienā. Vērmahta 56. motorizētais korpuss pie Zarasiem šķērsoja Latvijas—Lietuvas robežu un ieņēma Grīvu un Daugavpili. Tā kā pārējās Vērmahta daļas bija atpalikušas par vairāk nekā 100 km, korpusa komandieris ģenerālis E. fon Manšteins saņēma pavēli apturēt uzbrukumu un sagaidīt 41. motorizētā korpusa ierašanos pie Daugavas līnijas.
No rīta Sarkanās armijas 67. strēlnieku divīzijas daļas (56. strēlnieku pulks u.c.) centās izlauzties no Liepājas aplenkuma Šķēdes un Grobiņas virzienā. Nelielas karavīru grupas pārvietojās ziemeļu un austrumu virzienā pa meža ceļiem. Bijušais Latvijas flotes kuģis "Vienība" ar 800—2000 ievainotajiem sarkanarmiešiem zem Sarkanā Krusta karoga trīs torpēdkuģu pavadībā gar piekrasti devās ziemeļu virzienā, taču tika nogremdēts apmēram 10 jūras jūdžu attālumā no Liepājas. Vērmahts ieņēma Auci, Priekuli, Ventspili un Tukumu.
Sarkanās armijas 21. mehanizētais korpuss, 5. gaisa desanta korpuss un 185. motorizētā divīzija mēģināja atgūt Daugavpili. Jaunliepājas Raiņa parka apkaimē turpinājās ielu kaujas ar pilsētas pašaizsardzības vienībām, vakarā tās pāri Tirdzniecības kanālam atkāpās uz Vecliepāju. Vērmahta spēki izvērsa uzbrukumu Zemgalē un Sēlijā, ieņemot Dobeli, Bausku, Viesīti, Subati, Ilūksti un Jēkabpili.
56. motorizētā korpusa daļas turpināja uzbrukumu Rēzeknes virzienā. Sarkanās armijas virspavēlniecība deva pavēli atkāpties no Daugavas aizsardzības līnijas uz pirms kara izbūvēto Veļikajas aizsardzības līniju (t.s. Staļina līniju) aiz Latvijas—Krievijas robežas. Vakarā vācieši ieņēma Liepāju, pēdējie pilsētas aizstāvji izlauzās dienvidu virzienā. Vērmahta spēki izvērsa uzbrukumu Kurzemē un Zemgalē, ieņemot Saldus, Jelgavu, Jūrmalu un vairākās vietās šķērsoja Daugavu, ieņemot Pļaviņas, Krustpili un Līvānus. Vērmahta 26. armijas 61. kājnieku divīzija iebruka Pārdaugavā. Latvijas PSR valdība un LKP Centrālā Komiteja kopā ar Sarkanās armijas daļām pa Vidzemes šoseju no Rīgas bēga uz Valku.
Vērmahta 26. armijas korpuss, izvēršot uzbrukumu Rīgai, ieņēma Daugavas tiltus, bet Sarkanās armijas 10. strēlnieku korpuss veica pretuzbrukumu pie Rīgas autoostas. Apšaudēs tika nopostīta liela Vecrīgas daļa. PSRS Baltijas flotes aviācija bombardēja Daugavpili.
Vērmahta 56. motorizētā korpusa daļas turpināja uzbrukumu Latgalē, ieņemot Preiļus un Varakļānus. 38. armijas korpuss turpināja uzbrukumu Kurzemē, ieņemot Aizputi, Kuldīgu Pilteni un Ventspili. 1. un 26. armijas korpusi pēc Daugavas šķērsošanas pie Jaunjelgavas un Ogres ieņēma Rīgas Latgales un Vidzemes priekšpilsētas. Padomju 8. armija pēc atkāpšanās no Daugavas līnijas saņēma pavēli organizēt pretestību līnijā Cēsis - Madona un noturēt fronti līnijā Dzeņi - Gulbene - Lubāns, tomēr drīz vien pienāca pretrunīga pavēle doties pretuzbrukumā un atgūt Rīgu, ko 8. armija nespēja izpildīt un turpināja atkāpšanos.
Vērmahta 56. motorizētā korpusa daļas ieņēma Viļānus un Madonu. Sarkanās armijas daļas bez pretestības atkāpās.
Vērmahta 38. armijas korpuss pabeidza okupēt Kurzemes ziemeļu daļu, ieņemot Sabili, Kandavu, Talsus un Valdemārpili. 56. motorizētais korpuss ieņēma Gulbeni, bet 1. armijas korpuss Siguldu. Sarkanās armijas daļas bez pretestības atkāpās.
Vērmahta 56. motorizētais korpuss Latgalē ieņēma Rēzekni, Ludzu, Kārsavu un Balvus, bet 1. armijas korpuss Vidzemē ieņēma Cēsis, Valmieru, Smilteni un Strenčus. Bijušo aizsargu un 24. Latviešu strēlnieku korpusa dezertieru izveidotā bruņotā grupa ieņēma Limbažus.[3]
Vērmahta 41. motorizētā korpusa daļas Liepnas kaujā sagrāva 24. latviešu strēlnieku korpusa 183. strēlnieku divīziju, kaujā krita divīzijas komandieris P. Tupikovs un 227. pulka komisārs N. Ņegoduiko.[4]
Naktī no 4. uz 5. jūliju Sarkanā armija un Latvijas PSR valdība atstāja Valku.[5] Vērmahta spēki pabeidza okupēt Vidzemi, ieņemot Rūjienu, Api, Alūksni un pārgāja Latvijas—Igaunijas robežu. Latgalē Sarkanās armijas daļas bez pretestības atkāpās no Abrenes.
Vērmahta spēki pabeidza iekarot Latgali, ieņemot Zilupi, un pārgāja Latvijas—Krievijas robežu.
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.
Every time you click a link to Wikipedia, Wiktionary or Wikiquote in your browser's search results, it will show the modern Wikiwand interface.
Wikiwand extension is a five stars, simple, with minimum permission required to keep your browsing private, safe and transparent.
