From Wikipedia, the free encyclopedia
24. latviešu strēlnieku korpuss (krievu: 24-й Латышский стрелковый корпус), jeb 24. teritoriālais korpuss, bija nacionāls karaspēka formējums Sarkanās Armijas sastāvā Otrā pasaules kara laikā. Tajā ietilpa 181. strēlnieku divīzija (181-я стрелковая дивизия, izveidota no 1. Kurzemes divīzijas un 2. Vidzemes divīzijas) un 183. strēlnieku divīzija (183-я стрелковая дивизия, izveidota no 3. Latgales divīzijas un 4. Zemgales divīzijas). Izformēts 1941. gada 16. augustā pēc Sarkanās armijas atkāpšanās no Latvijas. 1943. gada 24. februārī tika izveidots cits, ar Latviju nesaistīts, Sarkanās armijas formējums ar tādu pašu numerāciju - 24. strēlnieku korpuss, kas tika izformēts 1945. gada 11. maijā.
 Latvijas Tautas armijas augstākie virsnieki 1940. gada jūlija sākumā kopā ar Sarkanās armijas virsniekiem. Gandrīz visi attēlā redzamie Latvijas armijas virsnieki vēlāk tika apcietināti un nošauti. | |
| Valsts | PSRS |
|---|---|
| Pastāvēšanas laiks | 1939 – 1941 |
| Pakļautība |
PSRS 27. armija Ziemeļrietumu fronte |
| Karaspēka veids | kājnieki |
| Militārās operācijas | Otrais pasaules karš |
| Komandieri | |
| Komandieri |
Jānis Liepiņš Artūrs Dannebergs Roberts Kļaviņš Andrejs Krustiņš Jānis Indāns Jānis Puksis |
Korpusu bija nolemts izveidot Polijas kampaņas laikā 1939. gada septembrī Kaļiņinas kara apgabalā drīz pēc Ribentropa-Molotova pakta noslēgšanas.
Pēc Latvijas okupācijas izveidoja t.s. Latvijas Tautas armiju ģenerāļa Roberta Kļaviņa vadībā, 4. jūlijā visās karaspēka daļās ieviesa politisko vadītāju jeb «poļitruku» štata amatus, kuros parasti iecēla komunistiski noskaņotos kareivjus vai instruktorus. Vēl pirms Latvijas inkorporācijas PSRS sastāvā 10. jūlijā VK(b)P CK Politbirojs pieņēma lēmumu Latvijas Tautas armiju pārveidot par 24. teritoriālo korpusu, ko apstiprināja ar PSRS aizsardzības tautas komisāra Timošenko 17. augusta pavēli № 0191. 27. augustā tika izdots arī Latvijas PSR Tautas komisāru padomes lēmums par Sarkanās armijas 24. teritoriālo strēlnieku korpusu, samazinot to uz pusi.[1] 1940. gada decembrī to pilnīgi inkorporēja Sarkanās armijas sastāvā, sadalot 181. un 183. strēlnieku divīzijās. Sākotnēji Latvijas Tautas armijā bija 24 416 karavīri, bet pirms korpusa izveides 1940. gada rudenī atlaida ap 800 virsnieku un ap 10 000 kareivju. Apcietināja vairāk nekā 300 virsnieku, instruktoru un karavīru, daudzi tika sodīti ar nāvi.
1941. gada jūnija sākumā lielākā daļa 24. teritoriālā korpusa kareivju un virsnieku tika pārvietoti uz Litenes vasaras nometni. Tur novietojās arī korpusa štābs ar savām daļām, kā arī 183. kājnieku divīzija. Tā kā tur vietas vairāk nebija, 181. divīzijas vajadzībām 1941. gada pavasarī iekārtoja ap 10 km tālāk otru jaunu nometni Pededzes līčos pie Ostroviešu mājām. Drīz pēc ierašanās Litenē atvaļināja 1939. gada iesaukuma obligātā dienesta karavīrus, bet viņu vietā ieradās jauniesauktie no Krievijas, tādējādi latviešu skaitam korpusā samazinoties gandrīz par pusi.
1941. gada 10. jūnijā korpusa komandieri ģenerāli Robertu Kļaviņu, atceltos divīziju komandierus ģenerāļus Jāni Liepiņu un Andreju Krustiņu, korpusa artilērijas priekšnieku Artūru Dannebergu, korpusa Apgādes daļas priekšnieku Artūru Dālbergu kā arī citus vadošos virsniekus nosūtīja it kā uz kursiem Maskavā, kur 22. jūnijā viņus apcietināja un pēc ilgām pratināšanām nošāva 1941. gada 16. oktobrī Komunarkas masu kapos Maskavas tuvumā.[2] NKVD 14. jūnija rītā abas nometnes aplenca un apcietināja ne mazāk par 560 virsniekiem, karavīriem un instruktoriem, bet nošāva ap 10 karavīru.[3] No vairāk nekā 560 Litenes deportētajiem pēc reabilitācijas atgriezās tikai 70, pārējie nošauti Maskavas un Astrahaņas cietumos vai gājuši bojā necilvēcīgajos apstākļos spaidu darbos Noriļskas nometnēs.
Pēc Vācijas uzbrukuma PSRS un frontes tuvošanās apstākļos abās Litenes nometnēs sākās karavīru demobilizācija. Tās laikā no 1941. gada 28. jūnija līdz jūlija pirmajām dienām vairāk nekā 2080 karavīri tika steigšus demobilizēti, ne mazāk kā 40 demobilizētie tika nogalināti. Liela daļa karavīru dezertēja un tuvējos mežos sagaidīja vācu karaspēka ierašanos. Korpusā palika apmēram 3000 karavīru.[4]
181. strēlnieku divīzija (181-я стрелковая дивизия) pulkveža P. Borisova vadībā 30. jūnijā saņēma pavēli ieņemt aizsardzības pozīcijas pie Lubāna ezera, bet 1. jūlijā tai lika atkāpties austrumu virzienā Staļina līnijas aizsardzībai pa maršrutu Gulbene—Litene—Balvi—Viļaka—Nosova—Augšpils—Opočka. 2. jūlijā to daļēji iznīcināja Luftwaffes uzlidojumā, tomēr 3. jūlijā divīzijas paliekas sasniedza nozīmēto aizsardzības reģionu uz dienvidiem no Ostrovas.
183. strēlnieku divīzija (183-я стрелковая дивизия) 27. jūnijā saņēma pavēli ieņemt Daugavas aizsardzības pozīcijas no Rumbulas līdz Skrīveriem, bet 30. jūnijā sekoja pavēle atkāpties uz Madonu. Tikai līdz Inčukalnam nonākusī divīzija atkāpās maršrutā Cēsis—Alūksne—Liepna, kur to Liepnas kaujā 4. jūlijā sagrāva uzbrūkošā vācu 41. motorizētā korpusa daļas. Kaujā krita divīzijas komandieris P. Tupikovs un 227. pulka komisārs N. Ņegoduiko.[5] 7. jūlijā divīzijas paliekas sasniedza Veļikajas upes aizsardzības līniju.
24. latviešu strēlnieku korpusa štābs izvietojās Puškinskije Goru, kur 7. jūlijā sākās kaujas pret Vācijas 10. armijas korpusu (X. Armeekorps). 18. jūlijā 181. divīzija pie Novorževas lielceļa nokļuva aplenkumā un tika sakauta, bet 183. divīzija atkāpās uz Šimsku. 24. Strēlnieku korpusa vadība pārcēlās uz Staraja Rusas pilsētu, kur 16. augustā pārtrauca darboties. Oficiāli korpusu izformēja 1941. gada 1. septembrī.
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.
Every time you click a link to Wikipedia, Wiktionary or Wikiquote in your browser's search results, it will show the modern Wikiwand interface.
Wikiwand extension is a five stars, simple, with minimum permission required to keep your browsing private, safe and transparent.
