Puškinskije Gori

Puškinskije Gori (krievu: Пушкинские Горы) ir pilsētciemats Krievijas Pleskavas apgabala Puškinskije Goru rajonā, tā administratīvais centrs. Ietilpst municipālajā veidojumā «Puškinogorjes pilsētas apmetne» (Городское поселение Пушкиногорье), kas izveidots 2010. gadā, apvienojot pilsētciematu ar 2 agrākajiem pagastiem. Apdzīvotā vieta atrodas netālu no Sorotas ietekas Mudē, uz ziemeļrietumiem no Bežaņicu augstienes un 112 km uz dienvidaustrumiem no Pleskavas.

Puškinskije Gori
Pilsētciemats
Пушкинские Горы
Svjatogorskas klosteris Puškinskije Goros
Karogs
Puškinskije Gori Rādīt kartē "Krievijas Eiropas daļa" Puškinskije Gori Rādīt kartē "Pleskavas apgabals" Puškinskije Gori Rādīt kartē "Krievija"
Koordinātas: 57°01′N 28°55′E
Valsts	Krievija
Apgabals	Pleskavas apgabals
Rajons	Puškinskije Goru rajons
Pirmoreiz minēta	1569. gadā
Pilsētciemats	kopš 1960. gada
Vēsturiskie nosaukumi	krievu: Тоболенец krievu: Святые Горы
Iedzīvotāji (2021)[1]
• kopā	4 373
Laika josla	MSK (UTC+3)
Pasta indekss	181370
Tālruņu kods	(+7) 81146
Puškinskije Gori Vikikrātuvē

Pilsētciemats pazīstams ar netālo Mihailovskojes muzejrezervātu, kas izveidots ap Mihailovskojes muižu — agrāko dzejnieka Aleksandra Puškina mātes īpašumu, kur viņš uzturējās no 1824. līdz 1826. gadam.

Vēsture

1569. gadā pēc Krievijas cara Ivana Bargā pavēles Siņicas paugurainē netālu no Voroņičas pilskalna dibināja nocietinātu Svjatogorskas klosteri, kas vēlāk darbojās kā Krievijas militārais priekšpostenis kara gadījumā. Sākotnēji klosteri apjoza koka siena, ko 17. gadsimta beigās nomainīja mūris.^[2] Drīz pēc dibināšanas klosteri pārdēvēja par Svjatije Gori (krievu: Святые Горы) un tam blakus izveidojās brīvciems Toboļeņeca (krievu: Тоболенец).^[3][4]

Ne vēlāk kā 1690. gados Svjatogorskas klosterī noturēja gadatirgus, kas bija slaveni ar savu apmeklētību un izpriecām un pārspēja visus apkārtnes gadatirgus apgrozījumā un preču klāstā.^[5]

Pēc cara Pētera I 1708. gada administratīvās reformas Toboļeņeca kļuva par pagasta centru Ingermanlandes guberņas Opočkas apriņķī. Līdz ar to savu statusu zaudēja salīdzinoši senākā Voroņiča. Pēc vairākām administratīvajām reformām visbeidzot 1772. gadā Toboļeņecu iekļāva jaunizveidotajā Pleskavas guberņā.

Izsūtījuma laikā no 1824. līdz 1826. gadam dzejnieks Aleksandrs Puškins bieži apmeklēja Svjatogorskas klosteri, kur viņam nācās apliecināt savu uzticamību abatam Jonam, lai gūtu piekļuvi klostera bibliotēkai un arhīviem. Iegūtos materiālus viņš izmantoja, rakstot traģēdiju "Boriss Godunovs". Viņš bieži apmeklēja arī Svjatogorskas gadatirgus, kur klausījās vietējo iedzīvotāju runas, pierakstot interesantākos un raksturīgākos notikumus. 1837. gadā viņu līdzās radiniekiem apglabāja Svjatogorskas klosterī.

Svjatije Gori pēc 1900. gada

Trigorskojes dzelzceļa stacijas 1937. gada projekts, arhitekti Georgijevskis un Cinmans

1992. gadā atklātais Puškinskije Goru Zinātnes un kultūras centrs

19. gadsimta pirmajā pusē Toboļeņeca bija neliels ciems, ko apdzīvoja galvenokārt klostera kalpotāji, dzimtzemnieki un linu tirgotāji. Tirdzniecību veicināja 1849. gadā uzceltā Pēterburgas—Daugavpils šoseja. 19. gadsimta 30. gadu sākumā I. Rajevskis brīvciemā atvēra pirmo bezmaksas skolu, kurā mācījās 30 bērnu, bet 1840. gados atklāja arī kroņa skolu.^[4] 19. gadsimta otrajā pusē Toboļeņecā atradās pagasta valde, ugunsdzēsēju brigāde, neliela slimnīca, nabagmāja, lasītava, krogs, veikali, 3 baznīcas un 2 kapelas.

1877. gadā atvēra pasta nodaļu, bet 1886. gadā — telegrāfa līniju. 1910. gadā ieviesa telefona sakarus, un jau 1912. gadā uzstādīja telefona centrāli ar 10 numuriem, kas ļāva pastāvīgi sazināties ar Opočku un 5 apkārtējiem ciemiem. 1912. gadā pie pagastvaldes, kroga un veikaliem uzstādīja pirmās petrolejas lampas. 1916. gadā 2 km attālumā atklāja Trigorskojes dzelzceļa staciju līnijā Pleskava—Polocka.^[6] Elektrību pirmoreiz pievilka pēc 1917. gada.

1925. gada 25. maijā Toboļeņecu pārdēvēja par Puškinskije Goriem. 1927. gadā, veicot Padomju Savienības administratīvi teritoriālo reformu, likvidēja guberņas un apriņķus (krievu: уезд), tos aizstājot ar apgabaliem un rajoniem. Tā Puškinskije Gori kļuva par Pleskavas apgabala Puškina rajona administratīvo centru.

1927. gadā ciematā atklāja Puškina vārdā nosauktu vidusskolu 480 audzēkņiem. Tai blakus uzcēla slimnīcu, aptieku un restorānu. Kopš 1930. gada Puškinskije Goros izdeva laikrakstu "Puškina kolhoznieks" (Пушкинский колхозник). Par godu Puškina nāves simtgadei 1937. gadā atklāja pārbūvēto Trigorskojes dzelzceļa stacijas koka ēku ar torni. Tās priekšā atradās četras platas granīta kāpnes ar puķu dobēm, marmora obelisks un strūklaka.^[6] 1930. gados ciemā bija 7 ielas, no kurām 3 bija bruģētas un apgaismotas ar elektrību.

Pirmoreiz aviācijas uzlidojumos Otrā pasaules kara laikā Puškinskije Gori cieta 1941. gada 3. jūlijā. No 1941. gada 9. jūlija atradās piefrontes zonā, vairākkārt nonākot Vācijas un atgriežoties padomju kontrolē, līdz 1941. gada 16. jūlijam, kad Sarkanā armija atkāpās galīgi.^[7] Trešā reiha okupācijai sekojošā Holokausta laikā nošāva 83 ciema čigānus.^[8][9] 1944. gada 12. jūlijā Puškinskije Gori atgriezās padomju kontrolē.

1960. gada 29. februārī Puškinskije Goriem piešķīra pilsētciemata statusu.

Demogrāfija

Iedzīvotāju skaita izmaiņas

Gads Iedz. ±% g.p. 1939 1 672 —     1959 2 412 +1.85% 1970 3 667 +3.88%	Gads Iedz. ±% g.p. 1979 5 311 +4.20% 1989 6 753 +2.43% 2002 6 089 −0.79%	Gads Iedz. ±% g.p. 2011 5 207 −1.72% 2021 4 373 −1.73%