From Wikipedia, the free encyclopedia
Lakstīgala (Luscinia luscinia) ir mušķērāju dzimtas (Muscicapidae) dziedātājputnu suga, kas pieder pie čakstīšu apakšdzimtas (Saxicolinae). Ģeogrāfisko variāciju nav.[1]
| Lakstīgala Luscinia luscinia (Linnaeus, 1758) | |
|---|---|
 | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Putni (Aves) |
| Kārta | Zvirbuļveidīgie (Passeriformes) |
| Apakškārta | Dziedātājputni (Passeri) |
| Dzimta | Mušķērāju dzimta (Muscicapidae) |
| Ģints | Lakstīgalas (Luscinia) |
| Suga | Lakstīgala (Luscinia luscinia) |
 Lakstīgala Vikikrātuvē | |
Lakstīgala ligzdo Eiropas ziemeļu un austrumu teritorijās — Skandināvijā, Somijā, Austrumeiropā, kā arī Kaukāzā un šaurā joslā Centrālāzijas ziemeļu daļā, sasniedzot Kazahstānas ziemeļus.
Ziemas periodā lakstīgalas migrē uz Āfrikas austrumiem un dienvidaustrumiem.[2]
Latvijā lakstīgala ir parasta un izplatīta ligzdotāja.[2] Laika posmā pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas to skaits pieauga par vairāk nekā 30%,[3] kas saistīts ar lauksaimniecības zemju aizaugšanu ar krūmiem. Tomēr kopš 2005. gada skaits ievērojami samazinājies, pieaugot lauku zemju lauksaimnieciskās izmantošanas intensitātei. Notiek arī sugas areāla pārmaiņas, ko ietekmē klimata izmaiņas; rezultātā uz ziemeļiem izplešas ļoti līdzīgās rietumu lakstīgalas areāls.
2023. gadā Latvijas Ornitoloģijas biedrība izraudzījās lakstīgalu par Gada putnu Latvijā.[4]
Lakstīgala ir neliela auguma dziedātājputns, ar neuzkrītošu, pelēkbrūnu apspalvojumu. Toties lakstīgalas dziesma tiek uzskatīta par vienu no skaistākajām putnu dziesmām pasaulē. Tās ķermenis ir 16—18 cm garš, spārnu plētums 24—26 cm, svars 21—29 g.[5] Ārēji tā ir ļoti līdzīga rietumu lakstīgalai, bet ir pelēcīgāka par to. Apspalvojums ir pelēkbrūns, kas uz muguras un krūtīm ir nedaudz tumšāks nekā pavēderē. Reizēm uz krūtīm un vēdera ir tumšāk brūnu spalviņu raibumojums. Acis ir brūnas, un ap tām nav baltā gredzena, kāds ir rietumu lakstīgalai. Abi dzimumi izskatās vienādi, lai gan tēviņi ir pavisam nedaudz lielāki nekā mātītes.[5]
Lakstīgala mājo lapukoku vai jauktu koku mežos ar biezu pamežu un biezos krūmājos, kas parasti atrodas kādas ūdenstilpes tuvumā. Lai barotos, tai ir svarīga trūdvielām bagāta augsne, ko sedz nokritušās un trūdošās lapas. Pamatā barojas uz zemes, kur augsnē meklē posmkājus un kukaiņus, reizēm tā barojas arī ar augļiem. Lakstīgala lēkā uz abām kājām un ar knābi pārmeklē trūdošās lapas. Ligzdošanas laikā lakstīgala meklē kukaiņus arī kokos un krūmos. Ja ir izdevība, tā medī arī lidojošos kukaiņus.[5]
Lakstīgala ir teritoriāls putniņš, kas par savu teritoriju paziņo dziedādama. Ir novērots, ka pilsētās dzīvojošās lakstīgalas dzied skaļāk nekā lauku vidē dzīvojošās lakstīgalas, jo tām "jāpārdzied" pilsētas kopējais trokšņu fons.[6] Dzied tikai tēviņi, līdzko sākas mazuļu barošanas laiks, dziedāšana beidzas.[6]
Lakstīgala mazuļus sāk perēt maijā visā tās izplatības areālā. Ligzda parasti atrodas uz zemes, paslēpta starp kritušiem kokiem un to zariem, koku saknēm vai vienkārši trūdošu lapu paklājā. Tā parasti uzcelta labi noēnotā vietā. Ligzdai ir bļodveida forma, kas veidota no sausas zāles, lapām un augu stiebriem. Iekšpuse izklāta ar smalkākiem un mīkstākiem materiāliem, piemēram, matiem, vilnu. Ligzdu būvē tikai mātīte. Dējumā ir 4—5 olas,[5] kas ir pelēkzilā vai olīvzaļā krāsā, ar dažiem sarkanbrūniem raibumiņiem.[6] Inkubācijas periods ilgst 13—14 dienas. Perē tikai mātīte,[5] bet putnēnus baro abi vecāki.[7] Mazuļi pamet ligzdu pēc 11—14 dienām.[8] Ļoti bieži seko atkārtots perējums.[7]
Ir novērota lakstīgalas hibridizēšanās ar rietumu lakstīgalu, tomēr šādi hibrīdi ir sterili.[9]
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.
Every time you click a link to Wikipedia, Wiktionary or Wikiquote in your browser's search results, it will show the modern Wikiwand interface.
Wikiwand extension is a five stars, simple, with minimum permission required to keep your browsing private, safe and transparent.
