From Wikipedia, the free encyclopedia
1917. gada Krievijas revolūcija parasti tiek attiecināta uz boļševiku veikto varas sagrābšanu Krievijā 1917. gada novembrī (pēc vecā stila oktobrī), taču 1917. gadā Krievijā notika divas revolūcijas. Vispirms notika 1917. gada Februāra revolūcija, kas gāza no troņa Krievijas Impērijas caru Nikolaju II un izveidoja Krievijas Pagaidu valdību kurā laika gaitā dominēja mēreni noskaņoti sociālisti. Savukārt oktobrī Vladimira Ļeņina vadītā boļševiku partija veica valsts apvērsumu un gāza Pagaidu valdību. Revolūcija skāra gan pilsētas, gan lauku apvidus. Lai gan galvenie revolūcijas notikumi norisinājās Maskavā un Petrogradā, plaši nemieri notika arī laukos, un 1918. gadā brūkošajā impērijā sākās Krievijas pilsoņu karš.
 | |
| Notikumi | |
|---|---|
|
Februāra revolūcija Krievijas armijas demokratizācija Nikolaja II atteikšanās no troņa Divvaldība Krievijā 1917. gadā Jūnija ofensīva I Viskrievijas Strādnieku un kareivju deputātu padomju kongress Jūlija sacelšanās Korņilova dumpis Viskrievijas Demokrātiskā apspriede Padomju boļševizācija Oktobra revolūcija II Viskrievijas Strādnieku un kareivju deputātu padomju kongress Valsts kalpotāju boikots padomju valdībai Padomju valdības diplomātiskā izolācija Kerenska—Krasnova dumpis Padomju varas nodibināšana Krievijā Viskrievijas Satversmes sapulce Brestļitovskas miera līgums Krievijas galvaspilsētas pārcelšana no Petrogradas uz Maskavu Čehoslovāku korpusa dumpis Kreiso eseru dumpis Krievijas pilsoņu karš Pārtikas sagāde Krievijā Romanovu ģimenes nogalināšana Kara komunisms PSRS izveidošana | |
| Partijas, iestādes un organizācijas | |
|
boļševiki meņševiki eseri kadeti anarhisti padomes IV sasaukuma Valsts Dome Valsts Domes Pagaidu komiteja Kara rūpniecības komitejas Pagaidu valdība Pagaidu padome Kara revolucionārās komitejas Iskolats Iskosols Centroflots Centrobalts Vikžeļs KPFSR Tautas komisāru padome Nabadzības komiteja Sarkanā gvarde |
1905. gada revolūcija impērijā radīja jaunu politisko sistēmu, kurā cara autokrātija nedaudz piekāpās konstitucionālās monarhijas principiem, akceptējot vēlētas Valsts Domes izveidošanu. Balstoties uz armijas lojalitāti, cars noturējās pie varas un atlaida pirmās divas Domes, kuru sastāvs viņam nebija pieņemams. Pēc Domes vēlēšanu likuma izmaiņām, Dome kļuva konservatīvāka, taču tai joprojām nebija nekādas kontroles pār cara valdības darbu. Bez caram pilnīgi lojālajiem monarhistu deputātiem, Domē darbojās centriski konservatīvie Oktobristi, liberāli centriskie Konstitucionālie Demokrāti (kadeti). Mēreni kreisos pārstāvēja trudoviku populisti, kas bija saistīti ar nelegālo Sociālistu revolucionāru partiju (eseriem). Galēji kreiso spektru pārstāvēja sociāldemokrāti, kas bija sašķēlušies boļševikos un meņševikos. Lai arī to līderi bija arestēti vai trimdā, partiju deputāti baudīja deputāta imunitāti. Šķita, ka labklājību un politiskās tiesības pakāpeniski izdosies panākt legāli, strauji samazinājās sociālistu partiju aktivitāte. Boļševiku partija bija sašķēlušies neskaitāmās frakcijās.
Raksturā vājais cars pēc smagām militārajām sakāvēm 1915. gada vasarā uzņēmās armijas virspavēlnieka lomu, aizvien vairāk laika pavadot armijas štābā Mogiļevā. Galvaspilsētā palika viņa konservatīvā sieva, kas iesaistījās politiskajās intrigās un pakļāvās Rasputina ietekmei. Par spīti galma augstmaņu, politiķu un armijas vadītāju brīdinājumiem, cars nedarīja neko, lai samazinātu carienes un Rasputina politisko ietekmi. Naktī uz 1916. gada 18. decembri Rasputinu nogalināja lielkņazs Jusupovs un Domes monarhistu līderis Puriškevičs.
Vidējā alga valstī 1907. gada streiku rezultātā pieauga no 213. līdz 242. rubļiem gadā. Pēc revolūcijas apspiešanas, atjaunojās impērijas ekonomiskā izaugsme. Starp 1908. un 1914. gadu Krievijas rūpniecības ražojumu apjoms pieauga par 50%. Straujā industriālā attīstība impērijā izraisīja jaunu strādnieku protestu un streiku vilni, kas lielāko aktivitāti sasniedza 1914. gada jūlija streikos.[1]
Cara premjerministrs Pjotrs Stolipins aktīvi apspieda revolūcijas paliekas, taču vienlaikus īstenoja agrāro reformu. Viņa mērķis bija samazināt nabadzīgās zemnieku kopīpašuma komūnas, izveidojot neatkarīgu zemnieku šķiru, kas būtu lojāla carismam. No 1907. līdz 1915. gadam 2,47 miljoni zemnieku saņēma palīdzību zemju izpirkšanai no kopīpašuma komūnām. Vēl vairāki simti tūkstoši saņēma zemi neapgūtajos Sibīrijas plašumos.
Kara sākšanās un rūpniecības militarizācija uz laiku apklusināja streikus, taču vienlaikus radīja priekšnoteikumus tam, lai ar cara patvaldību neapmierinātie zemnieki un strādnieki, kuru miljoni veidoja Krievijas armiju, pie pirmās iespējas pārietu revolūcijas pusē, un izmantojot savu ieroču varu, pieprasītu radikālas politiskās un ekonomiskās izmaiņas valstī.
Krievijas armija nebija gatava industriālajam karam, kurā noteicošā bija valsts rūpniecības spēja saražot artilērijas lielgabalus un lādiņu miljonus. 1914. gadā armija zaudēja 1,5 miljonus nogalināto un sagūstīto. 1915. gadā nogalināto un sagūstīto kareivju skaits sasniedza 2,5 miljonus. 1916. gada beigās Krievijas armijas zaudējumi sasniedza 7,7 miljonus, no kuriem 1,7 miljoni bija krituši, 2 miljoni ievainoti un pārējie krituši gūstā. Kareivju un iedzīvotāju vidū valdīja vēlme pēc iespējas ātrāk izbeigt karu. Šo impulsu veiksmīgi izmantoja boļševiki 1917. gadā, veiksmīgi cīnoties pret Pagaidu valdību un citiem sociālistiem, kas vēlējās turpināt aizsardzības karu pret Centrālajām valstīm.[2]
Februāra revolūcija ir pavērsiena punkts Krievijas Impērijas un pasaules vēsturē. Petrogradas strādnieku streiku rezultātā tika gāzts autokrātiskais cars Nikolajs II un Romanovu dinastija. Valsts Domes deputāti no jau gāztā cara panāca piekrišanu Krievijas Pagaidu valdības izveidošanai, kurā pakāpeniski vairākumu ieguva liberāli noskaņoti sociālisti. Taču revolūcijas dienās Petrogradā izveidojās vēl viens varas centrs — strādnieku un kareivju Petrogradas padome.
Jau pirms Pagaidu valdības Petrogradā izveidojās Petrogradas Strādnieku un Kareivju padome, kurai piederēja faktiskā vara pilsētā, jo revolucionārā tauta un garnizons kontrolēja pilsētu. Jau 1. martā padome pieņēma revolucionāro pavēli Nr.1, kas demokratizēja armiju ieviešot tajā vēlētas kareivju komitejas. Revolūcijas laikā un tai sekojošajās dienās radikālākās armijas vienībās un Kronštates flotes bāzē tika arestēti un nogalināti vairāki simti virsnieku. Petrogradas padome pavēlēja ievērot Pagaidu valdības lēmumus tikai tiktāl (постольку-поскольку), cik tie atbilst padomes lēmumiem.
Jau no pirmajām dienām revolucionārās masas neuzticējās Pagaidu valdībai, ne bez iemesla uzskatot to par valdošās šķiras instrumentu. Milzīgajās fabrikās izveidojās strādnieku padomes, kas centās ieviest strādnieku līdzdalību uzņēmumu vadībā. 10. martā izdevās panākt 8 stundu darbadienas ieviešanu un algu paaugstināšanu par 30-50%.[3]
Vēlāk izveidotā Petrogradas padomes izpildkomiteja bija mazāk radikāla, un aizstāvēja sadarbošanās kursu ar Pagaidu valdību. Pēc ārlietu ministra Miļukova izraisītās Aprīļa krīzes, Pagaidu valdībā izveidojās jauna koalīcija, kurā lielāka ietekme bija meņševikiem un eseriem, kas vienlaikus kontrolēja arī Petrogradas padomi, taču valdībā turpinājās viņu pretrunas ar kadetiem. Padomes nevēlēšanās pārņemt visu varu spilgti izpaudās Jūlija dienās, kad demonstranti vīlās mēreno sociālistu vadītajā padomē.
Sākotnēji divvaldību pat uzskatīja par labu alianses modeli starp buržuāzijas liberāļiem un sociālistu padomēm līdz Satversmes sapulces sasaukšanai, taču jūlijā demokrātiskās februāra cerības bija beigušās, un aizvien lielāku varu ieguva radikāļi, kas pieprasīja pilnīgu padomju varu. Sākotnējo sociālistu nevēlēšanos pārņemt visu varu ietekmēja arī viņu dogmatiskais marksisms, kas noteica, ka pirms sociālistiskās revolūcijas būs buržuāziskā revolūcija un buržuāzijas varas laiks. Ļeņina ambīcijas spēja ignorēt šo marksisma dogmu.[4]
Ja Petrogradā pastāvēja divvaldība, tad provincēs un etnisko minoritāšu reģionos izveidojās dažādas strādnieku, zemnieku un kareivju komitejas un padomes, kas izvirzīja savas prasības un centās sagrābt pēc iespējas lielāku varu savā reģionā.
Līdz boļševiku ietekmes pieaugumam septembra sākumā, lielā daļā padomju dominēja revolucionārās aizstāvības kara aizstāvji, kas gribēja turpināt karu vienīgi, lai aizstāvētu valsts robežas. Viņi sadarbojās ar mēreni sociālistisko Pagaidu valdību, un uzskatīja, ka revolūcija būs pakāpenisks process. Attiecīgi viņi nespēja apmierināt iedzīvotāju un kareivju prasības pēc tūlītēja miera un zemes.
Populāro saukli “Visu varu padomēm!” revolucionārie iedzīvotāji uztvēra kā sociālistisko partiju varu demokrātiskās padomēs. Ja vasaras mēnešos vēl bija diskusijas par to, ka eseri, meņševiki un boļševiki varētu veidot kopēju padomju valdību, tad septembra sākumā boļševikiem izdevās iegūt vairākumu Petrogradas un Maskavas padomēs. Ļeņins to izmantoja, lai no septembra vidus mudinātu pārējos boļševiku vadoņus uz to, ka boļševikiem vieniem pašiem jāsagrābj visa vara valstī. Gan boļševiki, gan eseri gaidīja uz 20. oktobri ieplānoto 2. Viskrievijas padomju kongresu, lai tajā gāztu Pagaidu valdību un pasludinātu padomju varu valstī. Boļševiki izvērsa aktīvu kampaņu, lai iegūtu pēc iespējas lielāku kontroli vietējās padomēs un tādējādi lielāku deputātu skaitu kongresā. Gan boļševiki gan eseri solīja, ka tikai padomju kongress un padomu vara varēs nodrošināt Satversmes sapulces sasaukšanu. Ļeņins nebija gatavs gaidīt uz kongresu, un nepārtraukti aizstāvēja bruņota apvērsuma ideju. No slēpšanās Somijā viņš atgriezās Petrogradā, lai 10. oktobrī personīgi pārliecinātu boļševiku Centrālkomiteju pieņemt lēmumu par bruņotas sacelšanās nepieciešamību. Taču partijā joprojām notika atklātas diskusijas par to, kad šāda sacelšanās varētu notikt, un vai tai būs pietiekošs kareivju un strādnieku militārais atbalsts.
Kreisos radikāļus pārstāvēja vairākas partijas, kuru līderi Februāra revolūcijas laikā atradās trimdā, un tādējādi sāka ietekmēt notikumus tikai vēlāk. Boļševikus vadīja Ļeņins, kreisos meņševikus Jūlijs Martovs, kreisos eserus Marks Natansons un Marija Spiridonova. Trockis boļševiku partijai pievienojās jūlijā. Šīs partijas nostājās pret Pagaidu valdības kara politiku, aizstāvēja radikālas reformas un visas varas nodošanu sociālistu kontrolētajām padomēm.[2]
Meņševiku un eseru partijas kara jautājumā bija sašķeltas aizsardzības un internacionālisma frakcijās. Aizsardzības frakcijas uzskatīja, ka ir jāturpina aizsardzības karš pret ienaidniekiem. Internacionālisti vēlējās vispārēju mieru pasaulē, un kara beigas bez aneksijām un kontribūcijām.
1.Viskrievijas padomju kongresā, kas notika jūnijā, boļševikiem bija 105 deputāti, eseriem 283, meņševikiem 248 un bezpartejiskajiem 73. 2.Viskrievijas padomju kongresā boļševikiem bija 390, eseriem 160, meņševikiem 72, internacionālistiem 14, sociāldemokrātiem 6 un ukraiņu sociāldemokrātiem 7 deputātu vietas.[3]
Sociālistu revolucionāru partija, kas parasti zināma kā eseri, ap 1910. gadu notika ideoloģiska šķelšanās jautājumā par to, vai ceļš uz sociālismu ved cauri buržuāzijas varas posmam. Abas frakcijas apvienojās pēc Februāra revolūcijas, taču revolucionārajā situācijā atšķirības turpināja asi izpausties. Lai arī partija sekoja sociālistu principam par nepiedalīšanos buržuāzijas valdībās, Kerenskis izlēma piedalīties Ļvova valdībā, un pakāpeniski gan eseru, gan meņševiku partiju vadība nonāca pie lēmuma par Pagaidu valdības atbalstīšanu un dalību tajā. Lai arī šī politika nebija populāra partiju biedru vidū, to pamatoja ar Pagaidu valdības īslaicīgumu, kurai sekos patiesi demokrātiski ievēlētā Saversmes sapulce. Pretrunas starp eseriem izpaudās Februāra revolūcijas dienās, kad Kerenskis piedalījās Pagaidu valdības veidošanā, bet parastie eseri aktīvi piedalījās Petrogradas padomes izveidošanā un tās pavēles Nr.1. radīšanā. Šī šķelšanās turpinājās visu pavasari, kad pilsētu padomēs un kareivju komitejās eseru vairākums balsoja par rezolūcijām, kas nosodīja Pagaidu valdību un aicināja stiprināt padomju varu. Eseru vadītās fabriku un kareivju padomes bija pirmās, kas aicināja gāzt Pagaidu valdību un ieviest padomju varu, laikā, kad boļševiki vēl bija niecīga minoritāte.[3]
Eseru pārstāvi, Kerenski, iekļāva jau pirmajā Ļvova vadītajā valdībā. Pēc aprīļa krīzes valdībā iekļāva vēl vairākus eseru ministrus, un pēc Jūlija dienām eseri faktiski veidoja Pagaidu valdības kodolu. Arī meņševiki atbalstīja pagaidu valdību, jo sekoja marksisma dogmai par buržuāziskās revolūcijas fāzi. Pēc Oktobra revolūcijas partija sašķēlās labējos un kreisajos eseros. Labējie eseri pretojās boļševiku varai, kamēr kreisie eseri uz vairākiem mēnešiem iekļāvās Ļeņina vadītajā valdībā.
Revolūcijas dienās visa boļševiku vadība vai nu atradās ārvalstu trimdā, vai bija arestēta kara sākumā, jo aizstāvēja viedokli par Krievijas sakāves nepieciešamību. Centrāla partijas vadība nepastāvēja. Pirmie galvaspilsētā atgriezās uz Sibīriju izsūtītie Staļins un Molotovs. Šveicē esošajam Ļeņinam nācās vienoties ar vāciešiem par atļauju atgriezties Krievijā. Arī meņševiku vadība mēnesi vēlāk vienojās ar vāciešiem par atļauju no Šveices ar vilcienu doties uz Krieviju.
3. aprīlī Ļeņins ieradās Petrogradā, uz uzreiz izpaudās viņa vēsās attiecības ar sagaidīšanas delegācijas sociālistiem no padomes. 4. aprīlī viņš publiskoja Aprīļa tēzes, kurās noraidīja sociālistu partiju sadarbības ideju un izvirzīja drīzas proletariāta revolūcijas mērķi, kas pat daļai mēreno boļševiku bija nepieņemama. Ļeņins aicināja uz padomju radikalizēšanu, padomju varas ieviešanu, tūlītēju kara izbeigšanu, zemes izdalīšanu zemniekiem un kapitālisma sagraušanu. Pat citiem sociālistiem tas šķita atklāts aicinājums uz pilsoņu karu, nevis demokrātiju, taču Ļeņina saukļi guva aizvien lielāku atbalstu revolucionārās tautas vidū.
Jūnijā notikušajā 1.Viskrievijas padomju kongresā boļševiki joprojām bija neliela partija, kas vienīgā pretojās sociālistu partiju koalīcijas politikai. Taču boļševiku radikālisms bija pievilcīgs vienkāršajai tautai, un partijas biedru skaits auga pa mēnešiem, no visticamāk pārspīlētā 24 000 biedru skaita februārī, līdz 350 000 oktobrī. Oktobra revolūcijas priekšvakarā boļševikiem bija 60 000 biedru Petrogradā un 70 000 Maskavā.[4]
Neņemot vērā visas militārās, politiskās un ekonomiskās problēmas, kas nomāca brūkošo impēriju, galvenais jautājums bija Krievijas dalība Pirmajā pasaules karā. Lai arī strādnieki, zemnieki un kareivji vēlējās ātras kara beigas, Pagaidu valdība izvēlējās neveiksmīgu kursu uz kara turpināšanu, jo uzskatīja, ka Krievijai godpilni jāturpina alianse ar Lielbritāniju un Franciju. Pagaidu valdība uzskatīja, ka Krievijai kara turpināšana ir valsts goda jautājums. Karš nebija veiksmīgs visām Antantes valstīm, un kopējas cīņas turpināšana tika uzskatīta par pašsaprotamu. Kara un miera jautājuma galīgu izlemšanu atstāja Satversmes sapulcei.
Tā kā Pagaidu valdības īsais varas periods bija skaidri definēts, daudzus tās lēmumus ignorēja vai īstenoja tikai daļēji. Iedzīvotāji cerēja, ka Satversmes vēlēšanas notiks ne vēlāk kā pēc sešiem mēnešiem. Rezultātā, Pagaidu valdība ātri zaudēja iedzīvotāju uzticību, politisko ietekmi, un jau 1917. gada jūlijā demonstranti to centās gāzt un nodibināt padomju varu.
Pagaidu valdības varu jau no revolūcijas pirmajām dienām apstrīdēja otrs revolucionārās varas centrs — Petrogradas padome, un pārējās padomes, kas ātri izveidojās visā impērijā. Padomes veidoja revolucionāru strādnieku un kareivju pārstāvji, kas vēlējās drīzas kara beigas, kā arī radikālas pārmaiņas valstī. Petrogradas padomē pārstāvji bija gandrīz visām galvaspilsētas armijas vienībām un fabrikām, kopējam pārstāvju skaitam tuvojoties 3000. Padomes izpildkomiteju līdz septembrim kontrolēja sociālistu partijas — meņševiki un eseri, kas bija gatavi sadarboties ar Pagaidu valdību, taču bija sašķelti jautājumā par kara turpināšanu.
Jau 1. martā, vēl pirms Pagaidu valdības izveidošanas, Petrogradas padome izplatīja pavēli Nr.1. visiem Petrogradas apgabala armijas un flotes kareivjiem, kā arī strādnieku zināšanai, kurā informēja, ka visās armijas vienībās jāizveido kareivju komitejas, komiteju pārstāvjiem 3. martā jāierodas Valsts Domes ēkā, Domes pavēles jāizpilda tiktāl cik tās sakrīt ar Petrogradas padomes lēmumiem, pazemīgie kareivju sveicieni virsniekiem atcelti.[5]
Aprīlī Ārlietu ministrs Pāvels Miļukovs slepeni informēja Antantes sabiedrotos, ka Krievija piedalīsies karā līdz beigām un ievēros cara noslēgtos līgumus, kas paredzēja, ka Krievija iegūs Konstantinopoli un Dardaneļus. 18. aprīlī nosūtītā Miļukova telegramma kļuva zināma 20. aprīlī. Šo ziņu nopludināja eseriem un presei, kas sacēla sašutuma vētru un protesta demonstrācijas Petrogradā. Ielās izgājušie demonstranti pieprasīja Miļukova un Kara ministra Gučkova atkāpšanos, kā arī lielāku padomes kontroli pār valdību. Pēc abu ministru atkāpšanās, Pagaidu valdība reaģēja, piedāvājot padomes pārstāvjiem iekļauties valdībā. Padomes izpildkomitejas vadītājs Ceretreli atbalstīja šo ideju un 1. maijā par spīti boļševiku, meņševiku internacionālistu un kreiso eseru balsīm, ar 43 pret 19 balsīm pieņēma lēmumu par sešu sociālistu ministru pievienošanos desmit Pagaidu valdības "kapitālistu" ministriem.
Par Kara ministru kļuva esers Aleksandrs Kerenskis, kas atbalstīja kara turpināšanu, un jau drīz sāka organizēt uzbrukumu Austroungārijai Galīcijā. Kerenskis tiešām cerēja, ka Krievijas ofensīva būs veiksmīga un novedīs pie kara beigām 1917. gadā, varbūt izraisīs revolūciju Vācijā un cels viņa, kā revolūcijas vadoņa prestižu. Kerenskis armijā izveidoja politisko komisāru amatu, kuros iecēla eseru aktīvistus. Maija beigās Maskavā notika eseru partijas 3. kongress, un 1. jūnija vēlēšanās Kerenskis zaudēja vietu partijas Centrālkomitejā. Viņa pretinieki apgalvoja, ka viņš vēlas atjaunot nāvessodu armijas dezertieriem.
Ofensīva, kas Kerenska publisko vizīšu dēļ nebija slepena, sākās 18. jūnijā. Lai arī Krievijas armijas artilērija beidzot bija labi apgādāta, vācieši jau laikus bija uz Galīciju pārsvieduši vienības no Francijas. Pēc nelieliem krievu panākumiem, jūnija beigās sākās vāciešu pretuzbrukums un krievu armijas sabrukums.
Kerenska organizētā jūnija-jūlija ofensīva Galīcijā izgāzās. Zaudējumi sasniedza 400 000 kareivju un armija atkāpās. Kerenskis no amata atlaida armijas virspavēlnieku Brusilovu, viņa vietā vēlāk ieceļot ģenerāli Lavru Korņilovu. Neveiksmīgais uzbrukums satricināja Pagaidu valdību. Cerība uz veiksmīgu ofensīvu bija saturējusi kopā Pagaidu valdības koalīciju. Līdz ar militāro neveiksmi, sabruka arī valdība.
1917. gada 3. aprīlī, ar Vācijas palīdzību, Krievijā no Šveices trimdas atgriezās boļševiku vadonis Ļeņins ar tuvākajiem līdzgaitniekiem. Boļševiki izvērsa aģitāciju pret Pagaidu valdību un centās savā kontrolē pārņemt kareivju komitejas un Petrogradas padomi.
Pieaugošais ekonomikas sabrukums, inflācija, jūnijā sāktās Galīcijas ofensīvas neveiksme, un kadetu aiziešana no valdības noveda pie spontānām demonstrācijām, kas sākās 3. jūlijā. Strādnieki pieprasīja visu "kapitālistu" ministru demisiju un padomju varas nodibināšanu.
4. jūlijā nemieros iesaistījās Petrogradas kareivji un Kronštates radikālie matroži. Demonstrantiem piebiedrojās arī vismaz 20 000 bruņotu matrožu no Kronštates, kas devās uz boļševiku štābu Kšešinskas pilī. No dažu māju logiem uz matrožiem šāva, kas noveda pie savstarpējām apšaudēm, un aizdomās turamo linčošanas.
Šķita, ka Petrogradas padome un boļševiki tūlīt gāzīs Pagaidu valdību un sagrābs visu varu, taču tās vēl nebija gatavas varas pārņemšanai. Pagaidu valdība bija palikusi bez militāra atbalsta. Tie kareivji, kas aktīvi nepiedalījās demonstrācijās, palika kazarmās un neizrādīja interesi vajadzības gadījumā aizstāvēt valdību, paziņojot par savu neitralitāti. Ministri bija sanākuši premjerministra Ļvova dzīvoklī, kas bija bez jebkādas apsardzes. Arī Petrogradas padomes ēkai dienas sākumā bija tikai seši apsargi, kas nebūtu spējuši pretoties pūlim, kas vakarā pulcējās pie Taurijas pils un pieprasīja popularitāti zaudējušajiem padomes vadītājiem iznākt pie tautas. Milzīgs nemiernieku pūlis pie Petrogradas padomes ēkas, Taurijas pils, cerēja uz padomju varas pasludināšanu, un bija neapmierināts, kad mēreno eseru pārstāvis aicināja atbalstīt Pagaidu valdības pastāvēšanu. Tikai pēc Trocka personīgās iejaukšanās matroži atbrīvoja sagrābto Lauksaimniecības ministru eseru Černovu.[6]
Arī Kšešinskas pilī bāzēto boļševiku vadonis Ļeņins uzrunā nemierniekiem bija mērens. Tikai milzīgās demonstrācijas stihiskais raksturs un vadoņu trūkums novērsa valdības un padomes gāšanu tajā dienā. Demonstrācijas sāka izklīst, to dalībnieki izdemolēja un izlaupīja alkohola veikalus.[7] Nemieru apspiešanai pilsētā ieradās kareivji no frontes. Kārtības ieviešana prasīja ap 700 upuru, vairāk nekā 1000 boļševiku arestēja, slēdza viņu laikrakstu Pravda. Ļeņins bēga uz autonomo Somijas lielhercogisti, kur slēpās siena kaudzē.
Jūlija beigās par koalīcijas valdības vadītāju kļuva Kerenskis, kas turpināja boļševiku vajāšanas, publiskojot informāciju par viņu sakariem ar Vāciju.
Pagaidu valdības stabilitāti apdraudēja arī tai vēl lojālie armijas spēki. Kerenska valdība turpināja mēģinājumus nostiprināt savu varu, atjaunojot nāvessodus armijā. Lielā mērā zaudējusi atbalstu kreisajos sociālistos, Pagaidu valdība centās gūt labējo elementu atbalstu. Taču arī šeit Kerenskis bija zaudējis uzticību kā pārāk vājš. Virsniecība, rūpnieki un vidusšķiras liberāļi meklēja kandidātu, kas varētu izbeigt anarhiju un ieviest kārtību. Šķita, ka tāds varētu būt ģenerālis Lavrs Korņilovs. Augusta sākumā Kerenska ieceltais armijas virspavēlnieks Korņilovs it kā centās sagrābt varu Petrogradā. Korņilovs teica, ka darbojas saskaņā ar Kerenski, kurš apgalvoja, ka Korņilovs vēlas kļūt par militāro diktatoru. Taču Korņilova 28. augustā uzsāktais Petrogradas sagrābšanas mēģinājums izgāzās, daļēji vājās īstenošanas dēļ, gan tāpēc, ka dzelzceļa un telegrāfa darbinieki atteicās sadarboties ar Korņilova karaspēku.
Korņilovs, kurš bija talantīgs un populārs ģenerālis, bija tradicionāls carisma piekritējs, kas plānoja galvaspilsētā ievest armiju, apspiest visus revolucionārus un atjaunot kārtību. Drīz pēc Februāra revolūcijas Korņilovs bija Petrogradas garnizona komandieris, un bija lūdzis Pagaidu valdībai atļauju pretkara demonstrācijas aprīlī apspiest ar kazaku vienībām. Kad šis lūgums netika apmierināts, Korņilovs devās uz fronti, kur 12. jūlijā no Kerenska panāca atļauju nāvessoda atjaunošanai, lai saglabātu armijas disciplīnu un novērstu dezertēšanas.
12. augustā Kerenskis un Korņilovs piedalījās sapulcē Maskavā, kur diskutēja par to, kā atjaunot valdības autoritāti un apspiest radikālos boļševikus. Vilcienā atpakaļ uz Petrogradu, Korņilovs lūdza vairāku turīgu uzņēmēju finansiālu atbalstu, sakot, ka Kerenskis atbalsta viņa plānu par armijas ievešanu Petrogradā un Petrogradas padomes likvidēšanu. Kerenskis uzzināja par šīm sarunām, pieprasīja no Korņilova lojalitātes apliecinājumu valdībai, taču neapmierināts ar saņemto atbildi pasludināja Korņilovu par atlaistu un vērsās pie Petrogradas padomes pēc militāras palīdzības. Padomes kareivjiem, daudzi no kuriem bija boļševiki, piešķīra papildus ieročus un munīciju, lai tie aizsargātu Petrogradu no iespējamā armijas uzbrukuma. Kerenskis arī piekāpās padomes politiskajām prasībām, no aresta atbrīvojot virkni boļševiku, tai skaitā Trocki. Tas, ka Kerenskim aizsardzība bija jālūdz padomei, demonstrēja, kam pieder patiesā vara galvaspilsētā. Boļševiku vajāšanu beigšana un viņu atbalstītāju apbruņošana noveda pie Oktobra revolūcijas. Glābjoties no Korņilova, Kerenskis pavēra ceļu Ļeņinam.[8]
Sociālistu partijas, neatkarīgi no Pagaidu valdības, izveidoja kopēju komiteju cīņai pret konterrevolūciju, kurā ietilpa 3 boļševiki, 3 meņševiki, 3 eseri, un vairāki pārstāvji no strādnieku un zemnieku padomēm un Petrogradas padomes. Komiteja uzņēma sakarus ar reģiona dzelzceļa un telegrāfa darbiniekiem, aicinot tos pretoties un traucēt Korņilova spēku kustībai uz galvaspilsētu. Ļeņins paziņoja, ka boļševiki cīnīsies pret Korņilovu, bet neatbalstīs Kerenski. Kopš Jūlija dienām izklīdinātās un pagrīdē iedzītās strādnieku Sarkano gvardu vienības atkal saņēma šautenes un ložmetējus. Sarkano gvardu skaits ātri sasniedza 25 000. Kerenskis organizēja Petrogradas aizsardzību, nodrošinot to ar pārtiku, un vienlaikus, nosūtot atpakaļ uz Kronštati 2000 matrožus, par kuru lojalitāti šaubījās. Korņilova organizētās armijas vienības vajāja tipiskās Krievijas armijas problēmas, kareivji nebija pietiekami apbruņoti, tiem trūka mobilo telegrāfu komunikācijai ar Korņilova štābu Mogiļevā un kareivju morāle bija zema, daudzi no tiem dezertēja, vai nepildīja pavēles. Tā sauktā Mežoņu divīzija, ko veidoja Kaukāza kalnu musulmaņu tautību pārstāvji kņaza Bagrationa vadībā sasniedza Viricu, pārdesmit kilometru attālumā no Carskoje Selo, un iznīcināto sliežu dēļ apstājās. Ar viņiem tikties padome nosūtīja 19. gadsimta kaukāziešu pretestības vadoņa Šamila mazdēlu, kurš viņus pārliecināja palikt lojāliem Pagaidu valdībai. Kazaku vienībās iefiltrējās aģitatori, kas pārliecināja kareivjus, ka Kerenskis tiem ir devis demokrātisku brīvību, kamēr Korņilovs vēlas atjaunot disciplīnu un nāvessodus. Korņilova virsnieki pāris dienās zaudēja jebkādu kontroli pār savām vienībām.[6]
Kerenskis centās nostabilizēt savu varu, septembrī pasludinot Krievijas republiku, un izveidojot jaunu valdību — Direktoriju piecu cilvēku sastāvā. Taču viņš joprojām aizstāvēja kara turpināšanu, kas izraisīja trīs dienas ilgu ģenerālstreiku. Armijas sabrukums turpinājās. Augustā vācieši ieņēma Rīgu un bīstami pietuvojās Petrogradai.
Pagaidu valdības nespēja ātri un izlēmīgi risināt svarīgas iekšpolitiskas problēmas par zemes īpašumu, mazākumtautību jautājumu, kā arī sekmīgi īstenot Krievijas turpmāko dalību Pirmajā pasaules karā noveda pie politiskās situācijas saasināšanās, kas tikai stiprināja galēji kreisās partijas.
Miļukova izraisītā Aprīļa krīze noveda pie kadetu ietekmes samazināšanās, un Petrogradas padomes sociālistu pievienošanos valdībai. Jūlijas dienu krīzes rezultātā par premjerministru kļuva sociālists Kerenskis. Tādējādi sociālistisko pārstāvju partiju pārstāvji kontrolēja ne tikai vietējās pašvaldības, dažādās padomes, bet arī valsts valdību.
Visaktīvākie bija boļševiki kas par savu mērķi bija izvirzījuši sociālistiskās revolūcijas īstenošanu valstī. 1917. gada vasaras beigās viņi aktīvi sāka plānot valsts apvērsumu, kas sakristu ar viņu kontrolētā 2. Viskrievijas Padomju kongresa atklāšanu. Tā sakrita arī ar Ļeva Bronšteina (Trocka) dzimšanas dienu, jo, lai arī līdz pat 1917. gadam viņš vairāk atbalstīja menševiku uzskatus, viņš neapšaubāmi bija viens (ja ne pats) galvenais apvērsuma organizētājs.[nepieciešama atsauce] Komunistu līderus (piemēram, Ļeņinu) ar Kerenski saistīja arī masonu brālība.[9]
Pēc padomes nevēlēšanās pārņemt varu Jūlija dienās, boļševiki izvirzīja jaunu saukli par proletariāta un nabadzīgo zemnieku revolucionārās valdības izveidošanu. Labējo spēku atbalstītā Korņilova afēra izraisīja strauju boļševiku atbalsta pieaugumu. 31. augustā Petrogradas padome ar 279 balsīm par, 115 pret un 51 atturoties, pirmo reizi pieņēma boļševiku izvirzītu rezolūciju, kas aicināja izveidot strādnieku un zemnieku valdību, tūlītējas miera sarunas, lielo zemes īpašumu konfiskāciju un strādnieku kontroli ražošanā. 5. septembrī meņševiku un eseru vadība atkāpās no amatiem padomē, un viņu vietas ieņēma boļševiki. Par jauno Petrogradas padomes vadītāju ievēlēja Trocki.
Bailēs no Korņilova afērai līdzīgiem mēģinājumiem likvidēt padomes, septembrī apsīkst boļševiku vajāšanas, strādnieki iegūst ieročus, un fabrikās aug paramilitāro Sarkano gvardu vienību skaits.
Demokrātiskā konference septembrī gandrīz panāca vienošanos par valdību, kuru veidotu vienīgi sociālisti. Populārais sauklis "Visu varu padomēm!" simbolizēja šo vēlmi radīt valdību, kuru veidotu vienīgi sociālisti. Oktobra revolūcijas rezultātā pie varas nākušie boļševiki izvēlējās veidot vienpartijas diktatūru, apspieda pārējās partijas un slēdza eseru dominēto Satversmes sapulci.
Oktobra revolūcija ir pretrunīgi vērtēts notikums Krievijas vēsturē. Komunisti to sauca par Lielo Oktobra sociālistisko revolūciju. Komunistu pretinieki — par valsts apvērsumu. Revolūcijas rezultātā tika gāzta mēreno sociālistu izveidotā Pagaidu valdība un pie varas nāca boļševiku kontrolētā Tautas komisāru padome Ļeņina vadībā.
Vēl dažas dienas pirms revolūcijas īstenošanas, boļševiku Centrālkomitejā notika asas diskusijas par tās nepieciešamību, un par to, vai tai būs atbalsts strādnieku un kareivju vidū. Ļeņins aktīvi aizstāvēja uzskatu par bruņotas sacelšanās nepieciešamību vēl pirms 2.Viskrievijas padomju kongresa sākuma. Kameņevs un Zinovjevs uzskatīja, ka varu jāiegūst mierīgā ceļā, piedaloties Satversmes sapulces vēlēšanās un izveidojot valdošo koalīciju ar kreisajiem eseriem. Taču balsojumā ar 19 balsīm pret 2 un 4 atturoties uzvarēja Ļeņina viedoklis par tūlītēju sacelšanos. Kameņevs un Zinovjevs presē publisko noraidīja ideju par sacelšanos, ko tūlīt presē kritizēja Ļeņins. Radās mānīgs iespaids, ka boļševiku partijā ir šķelšanās, un nekāda sacelšanās nenotiks.
18. oktobrī mēreno sociālistu partiju pārstāvji panāca, lai 2. Viskrievijas padomju kongresa sākumu pārceļ no 20. uz 25. oktobri, jo tas ļautu vairāk deputātiem no provincēm sasniegt galvaspilsētu. Šīs piecas dienas neplānoti deva boļševikiem tik nepieciešamo laiku organizēt bruņotu apvērsumu. Negaidītu palīdzību apvērsumam deva arī Kerenska lēmums 24. oktobrī apspiest kreisos radikāļus. Gatavojoties varas pārņemšanai, un cenšoties maksimāli novājināt Kerenska varu, boļševiku un kreiso eseru kontrolētā Kara revolucionārā komiteja ar steigu nostiprināja Petrogradas padomes varu pār Petrogradas garnizonu, pastiprināja Sarkano gvardu organizāciju. 22. oktobrī Petrogradā notika nelieli Petrogradas padomes atbalsta mītiņi, kas vērsās pret Pagaidu valdības turpmāku pastāvēšanu. Pirms paša apvērsuma strādniekos pastiprinājās šaubas par atbalstu boļševikiem. 23. oktobrī Kara revolucionārā komiteja paziņoja, ka revolūcijas aizstāvēšanai tā uz visām militārajām vienībām nosūta komisārus, kuru pavēlēm ir galīgais spēks. Tajā pašā dienā pēc ilgas sapulces, kurā uzstājās arī Trockis, Kara revolucionārās komitejas pakļautībā pārnāca arī stratēģiski svarīgā Pētera un Paula cietokšņa garnizons.[2]
Tikmēr Pagaidu valdība apzinājās savu vājumu. 17. oktobrī Iekšlietu ministrs Kokoškins ziņoja ka valdība varētu apspiest sacelšanos, taču tai nav pietiekamu spēku, lai spertu pirmo soli un preventīvi apspiestu sacelšanās organizēšanu. Taču pieaugošā Petrogradas padomes aktivitāte no 22. oktobra piespieda Pagaidu valdību naktī uz 24. oktobri pieņemt lēmumu par kriminālvajāšanas uzsākšanu pret dažiem Kara revolucionārās komitejas locekļiem, boļševiku vadoņiem, kā arī divu boļševiku laikrakstu slēgšanu. Lai ievērotu līdzsvaru, tika apstiprināta arī divu konservatīvo laikrakstu slēgšana.
25. oktobrī 10.00 Kara revolucionārā padome paziņoja, ka Pagaidu valdība ir gāzta un valsts vara ir pārgājusi Petrogradas strādnieku un kareivju deputātu padomes orgāna, Kara revolucionārās padomes rokās. Demokrātiska miera piedāvājums, zemes īpašnieku tiesību aizliegšana, strādnieku kontrole pār ražošanu un padomju valdības izveidošana, viss tas tiks nodrošināts.
Petrogradas strādnieki Kerenska gāšanu un jaunās valdības izveidošanu uztvēra pozitīvi. Mazāk skaidri bija boļševiku nākamie soļi — vai tā pastāvēs tikai līdz Satversmes sapulces sasaukšanai, vai arī tā būs proletāriešu valdība, kas veiks radikālas izmaiņas? Lai arī atbalstot Pagaidu valdību meņševiki un eseri bija zaudējuši popularitāti, tika uzskatīts, ka viņi varētu veidot sociālistu koalīcijas valdību kopā ar boļševikiem. Novembrī notikušajās Satversmes sapulces vēlēšanās boļševiki ieguva 25%, eseri 38% un kadeti 13% balsu.
Pirmajās boļševiku varas dienās pieņemtie lēmumi lielā mērā saskanēja ar citu sociālistu partiju un padomju deputātu kongresa vēlmēm, lai arī meņševiki un eseri protestā pret boļševiku veikto apvērsumu uzreiz pameta 2. Viskrievijas Padomju kongresu. Partiju pārstāvju diskusijās vēl ne tik pašpārliecinātie boļševiki paziņoja, ka varu nemaz negrib kontrolēt vieni paši. Sociālistu partijas bija gatavas diskutēt par koalīcijas valdību.
30. un 31. oktobrī sociālisti izplatīja publiskus aicinājumus veidot koalīcijas valdību, lai pasargātu revolūciju. Ātru koalīcijas valdības izveidošanu pieprasīja gan kareivji, gan strādnieki. Pret boļševiku pārliekas varas nostiprināšanos nostājās labējie eseri, kas pieprasīja, lai valdībā neiekļautu Ļeņinu un Trocki. 1. novembrī Ļeņins ar Trocki lika Kameņevam pārtraukt koalīcijas valdības sarunas, par kuras sastāvu jau bija izdevies vienoties. Ļeņina frakcija uzstāja, ka boļševikiem jākontrolē 75% valdības, un par Ļeņina izslēgšanu no valdības vispār nevar būt runas. Ļeņina un Trocka nepiekāpību noteica tas, ka boļševikiem bija izdevies samērā viegli sagrābt varu Maskavā, Kazaņā un citās lielajās Krievijas pilsētās.
2. novembris arī iezīmē Kara revolucionārās komitejas vēršanos pret dzelzceļa strādnieku padomi, kas pieprasīja komitejas komisāru atsaukšanu. Petrogradā un Maskavā aizliedza izdot buržuāzijas laikrakstus un pat dažus sociālistu laikrakstus. Par kontrrevolucionāriem drīz sāka saukt visus, kas pilnībā neatbalstīja boļševikus. Pat sociālistiem drīz kļuva skaidrs, ka boļševiku nepiekāpības pamatā ir Ļeņina vēlme izraisīt pilsoņu karu, kurā boļševiki uzvarētu un iznīcinātu visus savus pretiniekus. 3. novembrī meņševiki kopējā sociālistu partiju sapulcē protestēja pret boļševiku uzsākto politisko apspiešanu. Kā ir iespējami kompromisi, ja boļševiki slēdz citu sociālistu laikrakstus un pasludina viņus par revolūcijas ienaidniekiem? Meņševiki pieprasīja skaidru boļševiku atbildi par politisko teroru. Nākamo visu partiju pārstāvju sapulci 4. novembrī boļševiki neapmeklēja, jo noturēja savas Centrālkomitejas sēdi, kurā Ļeņins ar Trocka, Staļina, Sverdlova, Uricka, Dzeržinska, Joffes, Bubnova, Sokoļņikova un Muranova atbalstu izvirzīja ultimātu Kameņeva atbalstītājiem vai nu pakļauties partijas disciplīnai vai pamest partiju. Kameņevs, Zinovjevs, Miļutins, Rikovs un Nogins iesniedza atlūgumus no Centrālkomitejas. Viņu piemēram sekoja vairāki boļševiki no Ļeņina valdības. Opozicionāri uzstāja, ka boļševiki vieni paši ir par vāju lai izturētu pilsoņu karu, ka viņu vienpartijas vara neizbēgami novedīs pie politiskā terora un īstās revolūcijas beigām.[10]
Lai atrisinātu šo politisko krīzi, un nodibinātu vienpartijas diktatūru, boļševiki drīz izveidoja koalīcijas valdību ar sešiem kreiso eseru ministriem un varēja demonstrēt, ka pārstāv Padomju kongresa vairākuma gribu (tas izdevās, neskaitot meņševiku un labējo eseru deputātus).
Par spīti nākšanai pie varas un opozīcijas iebiedēšanai, 1917. gada novembrī notikušajās Satversmes sapulce vēlēšanās boļševiki ieguva apmēram 25% balsu un uzvaru guva eseru partija. Boļševikiem nespējot kontrolēt legālo likumdevēja orgānu, jau pēc pirmās Satversmes sapulces darbības dienas 1918. gada janvārī to slēdza. Lai arī Satversmes sapulcē dominēja sociālisti, Ļeņins un kreisie eseri noraidīja daudzpartiju demokrātijas modeli. Šī rīcība iezīmēja Krievijas revolūcijas demokrātiskā perioda beigas, pāreju uz pilnīgu boļševiku diktatūru un pilsoņa kara sākšanos. Boļševiki arī slēdza vai padzina citu partiju pārstāvjus no vietējām padomēm.
1917. gada decembrī noslēgtais pamiers ar Vācijas Impēriju un Austroungāriju iezīmē Krievijas imperiālās armijas beigas. Karavīri masveidā dezertē un atgriežas mājās. Uz neilgu laiku armija, kā aktīvs spēlētājs politikā, pazūd. Boļševiku Sarkanie gvardi un paramilitārās vienības nodrošina jaunā režīma nostiprināšanos pilsētās, kamēr opozīcija un cara laika virsniecība, līdz Baltās kustības izveidošanai zaudē jebkādu militāro spēku, lai ietekmētu valstī notiekošo.[11] Vecās armijas vietā 1918. gada 15. janvārī boļševiki nodibina Sarkano armiju. Ekonomikā viņi sāk pieņemt lēmumus, kas noved pie kara komunisma.
Satversmes sapulces padzīšana, padomju demokrātijas apspiešana, kā arī Brestļitovskas miera līgums izraisīja asu šķelšanos gan boļševiku valdības koalīcijā, gan Krievijas sabiedrībā un jau 1918. gada otrajā pusē izraisīja Pilsoņu karu kurš turpinājās līdz 1920. gadam. Pēc uzvaras Pilsoņu karā, boļševiki 1922. gada 22. decembrī izveidoja Padomju Savienību kura pastāvēja līdz 1991. gada decembrim.
Boļševiki gāzto Pagaidu valdību bija nepārtraukti kritizējuši par Satversmes sapulces vēlēšanu nesasaukšanu, tāpēc uzreiz pēc Oktobra revolūcijas nevarēja atteikties no to sarīkošanas 12. novembrī. Vēlēšanās piedalījās tuvu 41 miljonam balsotāju, un visvairāk balsis ieguva eseri. Labi rezultāti bija arī kadetiem, kur laikraksti jau bija slēgti un kuru vadoņi jau arestēti vai pagrīdē. Boļševiki saņēma 22-25% balsu, taču rietumu frontes zaldātu vidū un abās galvaspilsētās uzrādīja labākus rezultātus. Pēc oficiālajiem rezultātiem, eseri saņēma 16,5 miljonus balsu, boļševiki 9 miljonus, ukraiņu un citu tautu eseri vēl 4,4, miljonus, kadeti 1,85 miljonus, konservatīvās partijas 2,7 miljonus, bet meņševiki un citas mazās sociālistu partijas 1,7 miljonus balsu.[6]
Vēl pirms Satversmes sapulces oficiālās sanākšanas, 28. novembrī 43 jaunievēlētie deputāti, no kuriem lielākā daļa bija labējie eseri, ieradās Taurijas pilī un noturēja sapulci, kurā izteica protestu pret boļševiku īstenotajās represijām. Tajā pašā dienā Ļeņina valdība pasludināja kadetu partiju par tautas ienaidniekiem un arestēja partijas vadītājus, kurus vēlāk nogalināja.
13. decembrī Ļeņins Pravdā publicēja savu viedokli, ka padomju republika ir augstāka demokrātijas forma nekā buržuāziska republika ar satversmes sapulci. Kā vienīgo iespēju pretrunas atrisināšanai starp Satversmes sapulces vēlēšanu rezultātiem un darba šķiras “interesēm” Ļeņins redzēja Satversmes sapulces paziņojumu par padomju varas un Oktobra revolūcijas atzīšanu un kadetu nosodīšanu. Šajā pašā laikā radikālais boļševiks Moisejs Urickis, kam Ļeņins uzticēja Satversmes sapulces atklāšanas organizēšanu, uzrunājot boļševikus izteicās: “Vai mums jāsasauc Satversmes sapulce? Jā. Vai mums tā būtu jāpadzen? Iespējams. Tas būs atkarīgs no situācijas.”[6]
Pirmā un vienīgā Satversmes sapulces sēde sākās 18. janvārī. Taurijas pili bija pilnībā aplenkuši boļševikiem lojāli kareivji. Bruņoti kareivji atradās arī sapulces zālē un nepārtraukti traucēja deputātu darbu. Lai arī eseri centās noorganizēt dažas savai partijai lojālas armijas vienības Satversmes sapulces darbības sargāšanai pret boļševikiem, partijas Centrālkomiteja izlēma atteikties no bruņotu kareivju izmantošanas un nepabruņoto atbalstītāju demonstrācijai pie Taurijas pils nebija lielu panākumu.
Satversmes sapulce kā pirmo pieņēma Zemes likumu, kas lielā mērā kopēja Ļeņina pieņemto likumu. Tam sekoja deklarācija Antantes valstīm, kurā nožēloja separātās miera sarunas ar Vāciju, taču atbalstīja pamiera sarunu turpināšanos un starptautisku sociālistu konferenci miera noslēgšanai. Pēc tam Satversmes sapulce pasludināja Krieviju par demokrātisku federatīvo republiku. Lai arī nākamajai sēdei bija jāsakās 19. janvāra 12.00, tā nekad nenotika, jo Viskrievijas Padomju Izpildkomiteja pieņēma dekrētu par Satversmes sapulces likvidēšanu, tāpēc ka tā esot tikai aizsegs buržuāziskās kontrrevolūcijas cīņai pret padomju varu.[6] Satversmes sapulces slēgšana iezīmēja demokrātiskās Februāra revolūcijas ideālu beigas un boļševiku diktatūras sākšanos.
Sapulces slēgšana arī paātrināja impērijas sabrukumu. Ja mazākumtautības līdz šim bija prasījušas un cerējušas uz autonomijas tiesībām federālā Krievijas republikā, tad pēc vēlētā parlamenta padzīšanas reģioni sāka ceļu uz pilnību neatkarību. Ar savu rīcību boļševiku valdība zaudēja leģitimitāti. Ja vēl pēc Oktobra revolūcijas Ukrainas Centrālā Rada bija gatava palikt federācijas sastāvā, tad 9. janvārī Ukraina pasludināja pilnīgu neatkarību. Arī Kaukāza un Centrālāzijas reģionos, kur pēc Oktobra revolūcijas vara piederēja daudzpartiju koalīcijām, pēc Satversmes sapulces padzīšanas sāka veidoties neatkarīgas valstis. Vāciešu okupētajās Baltijas zemēs situācija bija nedaudz atšķirīga, taču arī šeit zuda cerības uz Krievijas centrālo valdību, un vēl neokupētajās teritorijās iesākās bruņoti konflikti starp boļševiku dominētajām kareivju komitejām un buržuāzijas vadītajiem spēkiem.
Pirmais pasaules karš Latvijā sākās jau 1914. gadā. 1915. gada vasarā Kurzemi, Zemgali un Sēliju okupēja Vācijas Impērijas karaspēks un nodibināja militāro pārvaldi (Oberostu). Frontes līnija gāja pa Daugavas līniju. Tuvojoties vāciešiem, Krievijas virspavēlniecība centās īstenot izdedzinātās zemes politiku. Kurzemes guberņas iedzīvotājiem pavēlēja pamest savas mājas, labības laukus nodedzināja kazaki. Bēgļiem lika doties Krievijas iekšienē. Rīgas iestādes, rūpnīcu iekārtas un pat pieminekļi tika evakuēti uz Krieviju.
Tūlīt pēc Februāra revolūcijas 1917. gada 25.-26. martā (pēc vecā stila 12.-13. martā) Valmierā sanāca Vidzemes Zemes sapulce, kas 13. martā ievēlēja Vidzemes Zemes padomi (krievu: Временный земский совет Лифляндской губернии). Rīgā reālo varu pārņēma Rīgas strādnieku deputātu padome. Krievijas Pagaidu valdība 12. aprīlī (30. martā) atļāva Vidzemes guberņas (Livonijas) igauņu pagastiem pievienoties Igaunijas guberņai, tā iezīmējot nākamo Latviju un Igaunijas robežu.
Par Vidzemes komisāru Pagaidu valdība iecēla Rīgas pilsētas galvas biedru Andreju Krastkalnu, ko jau 3. aprīlī nomainīja ar sociāldemokrātu Andreju Priedkalnu. Par komisāra vietnieku kļuva vēlākais Latviešu zemnieku savienības vadītājs Kārlis Ulmanis.
Radikāli kreisie lielinieki 1917. gada aprīlī sasauca Vidzemes bezzemnieku 1. kongresu, kas ievēlēja Vidzemes bezzemnieku padomi. Vidzemes pagaidu zemes padomes loceklis Zigfrīds Anna Meierovics sarunu ceļā panāca Bezzemnieku padomes pievienošanos Vidzemes pagaidu zemes padomei un 23. aprīlī tika izveidota jauna Vidzemes Zemes padomes valde, kurā dominējošās pozīcijas ieņēma lielinieki.[12] 1917. gada 20. augustā notika jaunas Vidzemes Zemes padomes vēlēšanas, kurās sociāldemokrāti ieguva 24 vietas, Latviešu zemnieku savienība 15 un Latvijas Revolucionāro sociālistu partija 1 vietu.
1917. gada 10. maijā (27. aprīlī) Tērbatā sapulcējās Kurzemes un Zemgales bēgļu ievēlētie Kurzemes Zemes sapulces delegāti, kas ievēlēja Kurzemes Pagaidu zemes padomi. Par Kurzemes komisāru Pagaidu valdība iecēla Jāni Čaksti, kas pārņēma Kurzemes gubernatora pilnvaras Tērbatā, uz kurieni bija evakuēta Kurzemes gubernatora kanceleja un tai pakļautās iestādes. Lielinieki 1917. gada 11. jūlijā (28. jūnijā) Maskavā sasauca Kurzemes evakuēto iedzīvotāju kongresu, kas ievēlēja Kurzemes Evakuēto iedzīvotāju padomi.
1917. gada 27. aprīlī Rēzeknē sanāca Pirmais Latgales latviešu kongress, kas ievēlēja Latgales Pagaidu zemes padomi ar Franci Trasunu priekšgalā. Padomes administratīvās un saimniecības lietas Rēzeknē vadīja valdes sekretāre Valērija Seile (Seilis). Latgales Zemes padome iesniedza Pagaidu valdībai memorandu ar prasību par Latgales atšķiršanu no Vitebskas guberņas un pievienošanu Vidzemes guberņai, vēlāk prasību izveidot atsevišķu Latgales vēlēšanu iecirkni Krievijas Satversmes sapulces vēlēšanās, taču Krievijas Pagaidu valdība to neatbalstīja.
1917. gada 12. augustā Rīgā sanāca latviešu sabiedrisko organizāciju konference, kurā piedalījās 50 delegāti no desmit ievērojamākajām sabiedriskajām organizācijām. Konferencē pieņēma rezolūciju par to, ka "Latvijas tautai, tāpat kā visām citām tautām, ir tiesība uz pilnīgu pašnoteikšanos."[13] Pagaidu valdība pret šīm prasībām izturējās nelabvēlīgi.
Pēc Krievijas armijas pieaugošā sabrukuma un vāciešu īstenotās Rīgas okupācijas, 1917. gada oktobrī Petrogradā sapulcējās latviešu pilsonisko partiju (bez sociāldemokrātiem) un sabiedrisko organizāciju pārstāvji, kuri nolēma dibināt Latviešu pagaidu nacionālo padomi. Paralēli, vācu okupētajā Rīgā darbojās Demokrātiskais bloks, kurā ietilpa sociāldemokrāti, kā arī dažas citas partijas, tai skaitā Latviešu zemnieku savienība.
Vācijas karaspēka okupētajā Kurzemē pēc Kurzemes landtāga 1917. gada 18. septembra lēmuma 21.-22. septembrī sanāca Kurzemes Zemes sapulce, kas 4. oktobrī ievēlēja Kurzemes Zemes padomi. Tā pieņēma lēmumu par Kurzemes pievienošanu Vācijas Impērijai.
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.
Every time you click a link to Wikipedia, Wiktionary or Wikiquote in your browser's search results, it will show the modern Wikiwand interface.
Wikiwand extension is a five stars, simple, with minimum permission required to keep your browsing private, safe and transparent.
