Rīgas operācija

Rīgas operācija, militārajā vēsturē pazīstama arī kā Kauja par Rīgu jeb Itjē Rīgas ofensīva (vācu: Schlacht um Riga — 'kauja par Rīgu', angļu: Hutier's Offensive at Riga), bija Vācijas Impērijas 8. armijas uzbrukuma operācija Pirmā pasaules kara laikā ar mērķi ieņemt Rīgu un ielenkt to aizstāvošās Krievijas Republikas 12. armijas daļas. Kaujas notika no 1917. gada 1. līdz 6. septembrim. Uzbrukumā Vācijas pusē piedalījās vairāk nekā 60 000 karavīru, Krievijas pusē aizstāvējās 161 000 karavīru. 2. latviešu strēlnieku brigādes karavīri aizsardzības kaujā pie Mazās Juglas spēja novērst Krievijas karaspēka iekļūšanu aplenkumā.^[1]

Šis raksts ir par 1917. gada uzbrukumu Rīgai. Par citām jēdziena Uzbrukums Rīgai nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.

Rīgas operācija
1917. gada Rīgas operācijas karte
Datums 1917. gada 1.—6. septembris Vieta Rīgas apkārtne (Vidzemes guberņa) Iznākums Vācijas karaspēka uzvara
Karotāji
Krievijas Republika	Vācijas Impērija
Komandieri un līderi
Dmitrijs Parskis (Дмитрий Парский) — Krievijas 12. armijas virspavēlnieks	Oskars fon Hutjē (Oskar von Hutier) — Vācijas 8. armijas virspavēlnieks
Spēks
ap 161 000 karavīru	vairāk nekā 60 000 karavīru
Zaudējumi
ap 25 000 (no tiem 15 000 pazuduši)	ap 5 000

Stāvoklis pirms kaujas sākuma

Pēc Daugavas frontes noturēšanas pret Krievijas armijas ofensīvu Ziemassvētku kauju laikā 1917. gada vasarā Vācijas 8. armijas virspavēlniecība izplānoja Rīgas ieņemšanas operāciju. Tika nolemts forsēt Daugavu pie Ikšķiles un strauji doties ziemeļu virzienā. Tādējādi gūstā kristu Krievijas 12. armija un tiktu ieņemta Rīga. Frontes līnija iztaisnotos, un vairākas divīzijas varētu sūtīt uz Franciju, kur izšķīrās kara liktenis. 1917. gadā Krievijas karaspēks bez kaujas atstāja pozīcijas pie Klapkalnciema un Nāves salas placdarmu iepretim Ikšķilei. Pēc 1917. gada Februāra revolūcijas 12. armijas vienībās varu pārņēma zaldātu komitejas, kuras vadīja lielinieki un to atbalstītāji. 2. latviešu strēlnieku brigādes četri pulki atradās armijas rezervē Lielkangaru—Ropažu tuvumā, bet 1. latviešu strēlnieku brigādes vienības stāvēja Olaines pozīcijās pie Rīgas—Jelgavas šosejas. Lielie zaudējumi Ziemassvētku kaujās, daudzsološie lielinieku solījumi un vācu organizētā brāļošanās noveda pie tā, ka pēc 1917. gada maija latviešu vienības zaudēja uzticību Krievijas Pagaidu valdībai, tomēr, salīdzinājumā ar krievu pulkiem, latviešu strēlnieku vienībās saglabājās gatavība uz aizsardzības cīņām.^[2]

Jau divas nedēļas pirms kauju sākuma Krievijas izlūklidmašīnas ziņoja par lieliem vācu karaspēka grupējumiem Daugavas kreisā krasta mežos.^[3] Apmēram sešas stundas pirms vācu operācijas sākuma vācu pārbēdzējs informēja par plānoto Daugavas šķērsošanu.^[4]

Pretinieki

Rīgas operācija

Rīgas ieņemšanas operācijas shēma (vācu)

Krievijas 12. armijas (komandieris Dmitrijs Parskis — Дмитрий Павлович Парский) sastāvā Rīgas frontē pirms vācu uzbrukuma bija 192 000 karavīru, 1102 lielgabalu un 1900 ložmetēju, tajā skaitā 18 500 karavīru un 102 ložmetēji latviešu strēlnieku astoņos pulkos.^[5] Krievu karaspēka bija izbūvējis divas aizsardzības līnijas. Pirmā aizsardzības līnija gāja no tagadējiem Kauguriem pāri Tīreļa purvam līdz Olainei un pa Misas upi līdz Ķekavai un sakrita ar ilgstoši nocietināto Rīgas frontes posmu. Virs Doles salas pirmā aizsardzības līnija turpinājās par Daugavas labo krastu. Aizsardzības pirmajā līnijā pie Babītes ezera bija VI Sibīrijas armijas korpuss, no Olaines līdz Ķekavai II Sibīrijas armijas korpuss ar 1. latviešu strēlnieku brigādi. XLIII korpuss sargāja nocietinātās pozīcijas pie Rīgas—Bauskas šosejas un gar Daugavu līdz Ogrei un tam blakus Daugavas labā krasta nocietinājumos kauju sākumā atradās XXI korpuss. Otrā aizsardzības līnija bija izveidota no Majoriem cauri Beberbeķiem un Baložu purvam līdz Ķekavai. Daugavas labajā krastā nocietinājumi sākās no Salaspils un turpinājās apmēram 7—8 kilometru attālumā no Daugavas krasta gar Mazās Juglas upi līdz Ogrei. Aizsardzības trešā līnija gar Lielo Juglas upi, Juglas un Ķīšezeru uz kaujas sākuma brīdi vēl nebija pabeigta.^[1]

Daugavas frontes iecirknī Slokas—Kalnciema iecirknī atradās Vācijas 8. armijas 205. divīzija, otrpus Ikšķilei stāvēja 293. divīzija. Neilgi pirms operācijas sākuma Daugavas frontē ieradās jaunas armijas vienības, kas nebija brāļojušās ar Krievijas karavīriem. Rīgas operācijai Vācijas karaspēks Baldones apkārtnē sakopoja deviņas kājnieku divīzijas (1. gvardes, 2. gvardes, 14. un 42. Bavārijas, 19., 20. un 203. rezerves kājnieku un 75. rezerves divīziju) un pusotru jātnieku divīziju (1. kavalērijas divīziju un leibhuzāru brigādi), bet Daugavas kreisajā krastā trīs divīzijas (1. rezerves, 22. landvēra, 205. kājnieku) un vairākus simtus lielgabalu bateriju. Grupējuma kopējais skaits Daugavas frontē pārsniedza 100 000 karavīru.

Vācijas 8. armijas virspavēlnieks Oskars fon Hutjē (Oskar von Hutier) pie Rīgas gribēja praktiski pārbaudīt jaunu karošanas metodi, kad pēc vairāku stundu ļoti koncentrētas un kombinētas artilērijas uguns pa 500 x 400 m lieliem taisnstūriem seko tūlītējs kājnieku uzbrukums.^[6]

Kaujas gaita

Daugavas forsēšana

Japānā būvētais bruņuvilciens (to Rīgas operācijas laikā izmantoja Krievijas armija)

Vācu karaspēks uz pontonu tilta pār Daugavu pie Ikšķiles 1917. gada septembrī

1917. gada 1. septembra rītā pēc trīs stundu ilgas artilērijas apšaudes vācieši uzsāka koka pontonu tiltu būvi pāri Daugavai. Tika izšauti apmēram 560 000 šāviņi no 1159 lielgabaliem un mīnmetējiem, kas pilnīgi nomāca 66 krievu lielgabalus un piespieda atkāpties Daugavas labā krastā novietoto 186. divīziju. Vispirms Daugavu pie Ikšķiles pa pontonu tiltu šķērsoja Vācijas 8. armijas 2. gvardes divīzija. Jau pulksten desmitos no rīta pēc upes forsēšanas priekšējo vienību izlūki pārgāja Rīgas—Daugavpils dzelzceļa līniju.^[7] Apmēram trešdaļa no uzbrūkošajām vācu divīzijām devās Rīgas virzienā, kur sprosta pozīcijā pie Stopiņiem tos apturēja 110. krievu kājnieku divīzija. 130. Hersonas kājnieku pulks pretuzbrukumā atspieda vācu vienības no Rīgas—Ulbrokas—Tīnūžu—Ogres līnijas atpakaļ līdz Rīgas—Daugavpils dzelzceļam.

Krievijas 12. armijas komandieris ģenerālis Parskis lika XLIII korpusam veikt pretuzbrukumu pārrāvuma vietā un nodeva korpusa komandiera rīcībā 33., 136., 138. divīzijas, 116. divīzijas vienu brigādi un 2. latviešu strēlnieku brigādi. 1. septembra pēcpusdienā latviešu strēlnieki saņēma pavēli izvirzīties cīņai pret Daugavu šķērsojošajiem vāciešiem. 2. latviešu strēlnieku brigāde no Ropažiem devās pretī uzbrūkošajām vācu vienībām un 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulka karavīri ap pulksten četriem pēcpusdienā kā pirmie sasniedza nocietinātās pozīcijas gar Mazās Juglas upes labo krastu pie „Vilīškalniem”, kuri īsā cīņā iztrieca no ierakumiem nelielās vācu vienības.^[8] 2. latviešu strēlnieku brigādes aizsardzības centrā, galvenajā sektorā, tika novietots 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulks, jo šajā vienībā bija divas reizes vairāk ložmetēju nekā citos brigādes pulkos. Pa labi no Jukuma Vācieša komandētajiem karavīriem nostājās 8. Valmieras latviešu strēlnieku pulks, bet pa kreisi — 6. Tukuma latviešu strēlnieku pulks. Brigādes rezervē atradās 7. Bauskas latviešu strēlnieku pulks, kura sastāvā esošo rotu lielākā daļa nākamās dienas kaujas laikā pakāpeniski tika nodotas 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulkam — lai aizvietotu no ierindas izsistos cīnītājus.^[9] Uz austrumiem no latviešu strēlnieku brigādes Krievijas 33. divīzija ieņēma Tīnūžu—Ogres aizsardzības līniju. Naktī uz 2. septembri Daugavu pie Ogres šķērsoja arī vācu 14. Bavārijas divīzija un izveidoja otro pārrāvumu Krievijas XXI korpusa aizsardzības pozīcijās.

Kauja pie Mazās Juglas

Pamatraksts: Kauja pie Mazās Juglas

2. septembra rītā ap 3:00 vācieši pēc artilērijas sagatavošanas uguns nesekmīgi uzbruka 129. Besarābijas kājnieku pulka pozīcijām pie „Misiņiem” 2 km attālumā no 6. Tukuma latviešu strēlnieku pulka kreisā flanga Tīnūžu muižā. Pēc artilērijas apšaudes 2. septembra dienas vidū sākās uzbrukums latviešu strēlnieku pozīcijām. Aizsardzības cīņas izvērtās 14 km garā frontē gar Mazās Juglas labo krastu. 2. latviešu strēlnieku brigādes karavīri ar dažiem lielgabaliem stājās pretim skaitliski un tehniski stiprākam vācu karaspēka grupējuma, kas uzbrukumā izmantoja arī aviāciju, ugunsmetējus un ar indi pildītas lielgabalu granātas. Strēlniekiem izdevās 26 stundas varonīgi noturēt fronti līdz 3. septembrim, kad Krievijas 12. armijas galvenie spēki pa Rīgas—Petrogradas dzelzceļu bija jau izvesti no Rīgas. Izpildījuši savu uzdevumu, dzīvi palikušie latviešu karavīri pēc 12. armijas vadības pavēles atkāpās līdz Siguldas un Cēsu pozīcijām. Zaudējumi bija ļoti smagi — 5. Zemgales un 6. Tukuma latviešu strēlnieku pulkā no ierindas izsita vairāk nekā pusi cīnītāju, 7. Bauskas un 8. Valmieras latviešu strēlnieku pulks cieta mazāk. 3. septembrī vācu karaspēks pārrāva Mazās Juglas aizsardzības pozīcijas pie Melnmuguriem Salaspils pagastā un Kranciemniekiem un atspieda krievu 33. divīziju uz austrumiem.

Krievijas armijas atkāpšanās

2. septembrī Vācijas 8. armijas 205. divīzija piespieda VI Sibīrijas strēlnieku korpusa 3. un 14. divīzijas atstāt tagadējās Jūrmalas teritoriju un atkāpties līdz Majoru—Beberbeķu aizsardzības līnijai, kur to atbalstīja Daugavgrīvas cietokšņa artilērija. II Sibīrijas strēlnieku korpuss un 1. latviešu strēlnieku brigāde no Olaines pozīcijām atkāpās līdz Bulduru—Vēveru līnijai. Lai izvairītos no iekļūšanas ielenkumā, naktī uz 3. septembri II un VI Sibīrijas strēlnieku korpusi bez kaujas atstāja otrās aizsardzības līnijas pozīcijas un cauri Rīgai atkāpās uz līdz Ķīšezera un Juglas ezera pozīcijām. 3. septembra rītā 8.30 un 10.30 pēdējās krievu arjergarda daļas uzspridzināja abus Rīgas dzelzs tiltus pāri Daugavai. 1. latviešu strēlnieku brigāde atkāpās gar Juglas ezera dienvidu krastu, kur pie Šmīzenkroga izcīnīja kauju pret uzbrūkošajām vācu vienībām. Rīgā bez bruņotas pretestības ienāca vācu 2. gvardes divīzijas vienības.

4. septembrī vācu karaspēks cauri Juglas nocietinātajai līnijai izlauzās līdz Inčukalnam, kur apdraudēja vien iepakaļ palikušo 20. Sibīrijas strēlnieku pulku un vezumniekus. 5. un 6. septembrī vāciešu uzbrukumu pārtrauca un fronte nostabilizējās Saulkrastu—Līgatnes—Nītaures—Lobes ezera (pie Krapes)—Kokneses līnijā.

Zaudējumi

Vācu kara ziņu dienests 6. septembrī ziņoja par to, ka gūstā krituši 120 krievu virsnieki un vairāk kā 7500 karavīri, 180 lielgabali, 200 ložmetēji un vairākas bruņu automašīnas.^[10] Kopumā Rīgas operācijā Krievijas 12. armija zaudēja ap 25 000 karavīru, bet Vācijas 8. armija ap 5000 karavīru.^[1]

• 
  3. septembrī atejošās krievu armijas uzspridzinātie Rīgas dzelzceļa tilti
• 
  Vācu karaspēks šķērso Daugavu pie Ikšķiles 1917. gada 2. septembrī
• 
  Vācu karaspēka parāde pēc Rīgas ieņemšanas (tagadējais Brīvības bulvāris)
• 
  Vācu karakuģi pie Rīgas pils 1918. gadā
• 
  Piemineklis Rīgas operācijas gada jubilejai 1918. gada septembrī (LSPR laikā to nomainīja ar Marksa pieminekli)

Ārējās saites

• Der Weltkrieg am 5. September 1917 - Die Eroberung Rigas (Vācijas kara ziņu dienesta ziņojums par kaujām pie Rīgas)

Atsauces

1. Илья Максимов. Военно-исторический атлас России. IX - XX века. ДРОФА, Дом интеллектуальной книги, 2006 г., с. 183
2. «Jānis Hartmanis. Kauja, kura varēja nenotikt (Pieminot strēlnieku cīņas Mazās Juglas krastos 1917. gadā)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 3. decembrī. Skatīts: 2013. gada 3. decembrī.
3. Krievijas 12. armijas 1917. gada pavēle Nr. 805
4. РГВИА, ф. 2744., оп. 2., д. 32., л. 4.
5. Российский Военно исторический архив (Krievijas Valsts militārās vēstures arhīvs, РГВИА), ф. 2031., оп. 1., д. 225., л. 163.
6. Hanslian R. Der chemishe Krieg. – Berlin, 1927. – S. 111—112 (citēts no: Уткин A. Первая мировая война. – Москва, 2001, c. 384)
7. Zabecki D. Steel Wind. — [b.v.], 1994, p. 25; РГВИА, ф. 2152., оп. 1., д. 192., л. 36/102.
8. РГВИА, ф. 3456., оп. 2., д. 69., л. 1.
9. Latvijas Valsts arhīvs , 45. f., 2. apr., 234. l., 108.,109.lp.; РГВИА, ф. 3459., оп. 1., д. 26., л. 14—15.; ф. 2551., оп. 1., д. 73., л. 32—33.; ф. 3461., оп. 1., д. 36., л. 88—89.
10. Der Weltkrieg am 6. September 1917