5. Zemgales latviešu strēlnieku pulks bija Latviešu strēlnieku bruņots formējums 2. Latviešu strēlnieku brigādes sastāvā, kas piedalījās Pirmā pasaules kara kaujās no 1916. līdz 1918. gadam. Pulku izveidoja no 5. Zemgales latviešu strēlnieku bataljona 1916. gada 3. novembrī. 1917. gada 30. decembrī pulku iekļāva Latviešu strēlnieku korpusā. Pēc Brestļitovskas miera līguma nosacījumiem 1918. gada 6. aprīlī pulku demobilizēja.
5.Zemgales latviešu strēlnieku bataljona karogs ar uzrakstu "Tēvzemes brīvestību pirksim mēs ar asinīm" (1915).5. Zemgales latviešu strēlnieku bataljona karoga reverss.5. Zemgales latviešu strēlnieku bataljona strēlnieki Olaines pozīcijās. Vidū bataljona adjutants (štāba priekšnieks) podporučiks J. Lerhs (1916).5. Zemgales latviešu strēlnieku pulka parāde liedagā (1916. gada rudens).5. Zemgales latviešu strēlnieku pulka virsnieki ar J. Vācieti centrā 1916. gada ziemā.
5. Zemgales latviešu strēlnieku bataljonu kā papildus bataljonu brīvprātīgajiem Rīgas aizstāvjiem sāka veidot 1915. gada novembrī, bet pabeidza 1916. gada 14. martā. To formēja no jau agrāk citās Krievijas karaspēka daļās iesauktajiem latviešiem. 5. Zemgales LSB pamatu veidoja 1915. gada sākumā izveidotie Daugavgrīvas apvienotie bataljoni, kas bija jau cīnījušies Lietuvā un piedalījušies Jelgavas aizstāvēšanā 1915. gada 2.-3. maijā. Bataljona karogā bija attēlots zobens pār sauli ozola vainagā un devīze "Tēvzemes brīvestību pirksim mēs ar asinīm".
Sākotnēji katrā bataljonā bija četras rotas un piecas komandas - izlūku, ložmetēju, jātnieku-spridzinātāju, sakaru un saimniecības. Bataljona personālsastāvs - 26 virsnieki, 7 ārsti un ierēdņi, 1246 instruktori un kareivji. Tajā bija arī 164 zirgi, 4 ložmetēji un 47 rati. Katrā bataljonā izveidojās savs kara orķestris. 1916. gada vasarā bataljonā izveidoja papildus divas rotas.
5. Zemgales latviešu strēlnieku pulka karogs ar devīzi "Tēvzemes brīvestību pirksim mēs ar asinīm" (1917. gada martā).5. Zemgales latviešu strēlnieku pulka teātris. Pirmā rindā strēlnieki - aktieri, trešā rindā vidū: pulka komandieris Jukums Vācietis ar virsniekiem.
Gatavojoties Ziemassvētku kaujām, 1916. gada 3. novembrī bataljonu pārveidoja par pulku un iekļāva 1. Latviešu strēlnieku brigādē. Pulkā bija astoņas rotas un astoņas komandas - ložmetēju, sapieru, jātnieku izlūku, kājnieku izlūku, sakaru, policijas, ieroču lasīšanas un tranšeju lielgabalu. Personālsastāvs - 50 virsnieki, 7 ārsti un ierēdņi, 1497 instruktori un kareivji, 8 savvaļnieki. Tajā bija arī 290 zirgi un 104 rati.[1]
1916. gada 16.-22. jūlijā 5. Zemgales latviešu strēlnieku bataljons cīnījās pie Olaines.
Ziemassvētku un Janvāra kaujas. 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulks cīnījās pie Ložmetējkalna 1917. gada Janvāra kaujās, kad vācieši vairākas dienas centās atgūt Ziemassvētku kaujās zaudētās pozīcijas. 17. janvārī krievu pulki atkāpās un vācieši triecienā atgrieza 3. Sibīrijas pulka strēlnieku daļas no 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulka. Tomēr latviešu strēlnieki atsita sīvos vācu uzbrukumus un piespieda pretinieku atkāpties.
1917. gada 2. septembrī 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulks 26 stundas noturēja pozīcijas kaujā pie Mazās Juglas pret uzbrūkošajiem vācu spēkiem, kas ļāva Krievijas 12. armijai pa dzelzceļu atkāpties no Rīgas pilsētas un izvairīties no aplenkuma.
Pēc Oktobra revolūcijas 1917. gada 30. decembrī 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulks tika iekļauts jaunizveidotajā Latviešu strēlnieku korpusā, kuru komandēja pulkvedis Jukums Vācietis. Korpuss sastāvēja no divām divīzijām, kuras komandēja Gustavs Mangulis un Pēteris Avens.
Pēc Brestļitovskas miera līguma nosacījumiem 1918. gada 6. aprīlī Krievijas Padomju valdība izdeva rīkojumu par Latviešu strēlnieku pulku demobilizāciju un Latviešu strēlnieku divīzijas izveidi Sarkanās armijas sastāvā.
Valters Konrāds Bruņenieks, kapteinis 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulkā. No 1915. gada novembra piedalījās daudzās kaujās. 1917. gada 12. janvārī pie Lielupes Kalnciema tilta kopā ar savu rotu pārrāva ienaidnieka drāšu aizžogojumus un ieņēma Lediņu mājas. Apbalvots ar Staņislava III šķ., Annas III, IV šķ., Vladimira IV šķ. ordeņiem.
Jānis Kurelis, pulkvežleitnants 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulka 2. bataljona komandieris. Cīnījās pie Ķekavas 1916. gada martā, 1917. gada septembrī pie Mazās Juglas, kad, personiski vadīdams kaujā pulka 2. bataljonu, pašaizliedzīgā cīņā veselu dienu aizturēja pretinieka virzīšanos uz priekšu, atsita vairākus niknus uzbrukumus, brīžiem būdams ielenkts no 2 pusēm. Aizkavēja dzelzceļa pārraušanu pie Ropažiem un Inčukalna, tā glābjot visu 12. armiju no ielenkuma. Paaugstināts par pulkvedi, apbalvots ar Staņislava II šķ., Annas II šķ., Vladimira IV šķ. ordeņiem. Jura krusta IV šķ.
Kristaps Upelnieks, 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulka ložmetēju vada komandieris. 1917. gada 19.-20. augustā (2. septembrī) pie Mazās Juglas Skriptas māju tuvumā ar savu ložmetēju vadu atsita vairākkārtējus vāciešu uzbrukumus, tika ievainots un kontuzēts, taču neatstāja ierindu. Apbalvots ar Jura krusta IV šķ.
Jānis Osvalds Zēbergs-Sebežs, 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulka kapteinis, rotas komandieris. Vairākkārt smagi kontuzēts, trīsreiz ievainots. Sākumā dienēja 3. Kurzemes latviešu strēlnieku bataljonā, kaujās kontuzēts un pēc atveseļošanās ieradās 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulkā. Kā rotas komandieris piedalījies cīņas pie Bērzmentes, Smārdes un Mangaļiem. 1917. gada Janvāra kaujās 17. janvārī ar savu rotu un ložmetēju vadu atradās rezervē pie Ložmetējkalnā laikā, kad krievu pulki panikā un sajukumā atstāja fronti un vācieši triecienā jau bija paspējuši atgriezt 3. Sibīrijas strēlnieku daļas no 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulka. Šajā kritiskajā brīdī ar enerģisku rīcību apturēja bēgošos, atsita sīvos vācu uzbrukumus un beidzot piespieda pretinieku atkāpties. 1917. gada 20. un 21. augustā (2. septembrī) pie Mazās Juglas ar 3 rotām ieņēma pozīcijas Šmīziņa kalnā un uz ilgāku laiku aizturēja pāri Daugavai pārnākušo pretinieku, neskatoties uz koncentrēto apšaudi un vairākkārtējiem nikniem uzbrukumiem. Tas deva iespēju krievu armijai evakuēties no Rīgas. Cīņas beigās viņš veda ielenktās rotas durkļu cīņā, lai izlauztos cauri ienaidnieku spēkiem, šajā kaujā tika ievainots un bezsamaņas stāvoklī sagūstīts. Pēc Ziemassvētku kaujām apbalvots ar Vladimira ordeņa IV šķ., 1917. gada Janvāra kaujās ar Zelta zobenu un pēc kaujām pie Mazās Juglas ar Jura krusta IV šķ. Apabalvots arī ar Staņislava III šķ., Annas IV šķ. ordeņiem.
Pēteris Stērste, ložmetējnieku komandas podporučiks (no 1916. jūnija), poručiks (no 1917. augusta). 1917. gada 20. augustā, kad pulks bija saņēmis uzdevumu noturēt līniju Melmuguri-Breules pie Mazās Juglas, bet blakus esošās krievu daļas atkāpās, Stērste, gaismai austot, nostādīja savu ložmetēju pie Augstkalnu mājām un niknā apšaudē noturējās pret 4 vācu triecienuzbrukumiem līdz 16.00 pēcpusdienā, lai gan pārējā ložmetēja apkalpe bija kritusi jau ap 12.00, aizturēja ienaidnieku gandrīz visu dienu. Tas deva iespēju krievu daļām sakārtoties un ieņemt jaunas pozīcijas, aizkavēja no Rīgas bēgošo 12. armijas daļu aplenkšanu. Izšāvis pēdējo patronu, ievainots labajā rokā, atgriezās pie savējiem un izvilka sev līdzi arī ložmetēju. Apbalvots ar Annas III šķiras, Vladimira IV šķiras ordeņiem, Jura krusta IV šķiru.
Roberts Poga (1896–1916), Rīgas būvstrādnieks, pirmais oficiāli reģistrētais brīvprātīgais latviešu strēlnieks. Karojis 5. Zemgales latviešu strēlnieku bataljona jātnieku izlūku komandā. Apbalvots ar Sv. Jura IV šķiras krustu. Kritis Ziemassvētku kaujās 1916. gada ziemā Tīreļpurvā.
Kaujas pie Ķekavas un pie Smārdes 1916. gadā
21. marta kaujā pie „Frančiem” Ķekavas tuvumā: 1 kritušais, 6 ievainotie.
16. jūlija kaujā pie „Lapsām” Olaines tuvumā: 2 kritušie, 37 ievainotie.
29./30. augusta kaujā pie Smārdes: 4 kritušie, 20 ievainotie.
31. augusta kaujā pie Smārdes: 6 kritušie, 20 ievainotie.
Ziemassvētku kaujas 1917. gadā
5./7. janvāra kaujā Tīreļpurvā pie Lielupes: 106 kritušie, 234 ievainoti, 110 pazuduši.
17. janvāra kaujā Tīreļpurvā: 5 kritušie, 17 ievainoti.
25. janvāra kaujā pie „Lediņiem” un „Vītiņiem”: bez zudumiem.
26./28. janvāra kaujā Lielupes labajā krastā: 3 krituši, 11 ievainoti.
30. janvāra - 3. februāra kaujās Lielupes labajā krastā: 26 krituši, 144 ievainoti.
Mazās Juglas kaujas 1917. gadā
1./2. septembra kaujās pie Mazās Juglas upes kopējie zaudējumi virs 1000 karavīriem.[2]
