Zinātniskā fantastika ir literatūras (pamatā prozas) un kino tematisks paveids, kam raksturīga lielākā vai mazākā mērā fantastiska darbības norises vide vai laiks, vai procesi un tehnoloģijas, vai varoņi un būtnes (citas planētas, pasaule pēc kodolkara, starpzvaigžņu ceļojumi, teleportācija, citplanētieši, ceļošana laikā u.tml.), bet atšķirībā no, piemēram, fantāzijas literatūras zinātniskajā fantastikā neparastais nav pārdabiska rakstura un darba ietvaros tiek pamatots zinātniski vai vismaz tiek uzskatīts par zinātniski pamatojamu. Jāatzīmē gan, ka gandrīz vienmēr šis zinātniskais pamatojums ir vairāk vai mazāk hipotētisks, spekulatīvs un ne vienmēr ir tiešām zinātniski precīzs.
 | Šim rakstam ir nepieciešamas atsauces uz ārējiem avotiem. Lūdzu, palīdzi uzlabot šo rakstu, pievienojot vismaz vienu atsauci. Diskusijā var parādīties dažādi ieteikumi. Vairāk lasi lietošanas pamācībā. Meklēt atsauces: "Zinātniskā fantastika" – ziņas · grāmatas · scholar · brīvi attēli |
Lielākajai daļai zinātniskās fantastikas darbu galvenā ir izklaides funkcija, tāpēc bieži vien zinātniskās fantastikas literatūra tiek uzskatīta par masu literatūru, filmas — par maznozīmīgām un mazvērtīgām, taču ir arī daudzi zinātniskās fantastikas darbi, kas atzīstami par mākslinieciski augstvērtīgiem, piemēram, Oldesa Hakslija romāns "Brīnišķīgā jaunā pasaule", režisora Stenlija Kubrika filma "2001: Kosmosa odiseja" un citi.
Daudzi zinātniskās fantastikas darbi ir savā ziņā pētnieciska vai pat brīdinoša rakstura. Tā, piemēram, tajos var tikt aplūkota zinātnes un tehnoloģiju attīstības ietekme uz cilvēci vai indivīdu, sekas saskarsmei ar ārpuszemes civilizācijām, pārapdzīvotības problēma, totalitāru režīmu izveidošanās nākotnē (skat. arī rakstu Antiutopija) u.tml.
Pasaulē 20. gadsimtā dominē angļu valodā rakstītā zinātniskā fantastika, lai gan tā visai spēcīgi attīstīta arī ārpus ASV un Lielbritānijas, piemēram, Polijā, Japānā, Krievijā un citur. Starptautisku atpazīstamību ieguvuši visai maz rakstnieku, kas neraksta angļu valodā; var minēt tādus autorus kā poliski rakstošo Staņislavu Lemu, krieviski rakstošos Arkādiju un Borisu Strugackus, francūzi Fransisu Karsaku (viņa darbi gan nav tulkoti angļu valodā), vācieti Herbertu V. Franki.
Zinātniskās fantastikas attīstības gaitā izveidojušies apzīmējumi "precīzā zinātniskā fantastika" (angļu hard science fiction) un "vieglā zinātniskā fantastika" (soft science fiction). Precīzā zinātniskā fantastika īpašu uzmanību pievērš tieši zinātniskajai precizitātei, zinātniskajiem atklājumiem, to pavērtajām iespējām u.tml. Savukārt vieglajā zinātniskajā fantastikā lielāka vērība tiek pievērsta teksta literārajām īpašībām — sižetam, stilam, tēliem utt. Saprotams gan, ka novilkt precīzu robežu starp precīzo un vieglo zinātnisko fantastiku nav iespējams, un daudzi autori raksta gan precīzās, gan vieglās zinātniskās fantastikas darbus.
Pazīstami precīzās zinātniskās fantastikas autori ir, piemēram, Aizeks Azimovs, Arturs Klārks, Hals Klements, Vernors Vindžs, vieglās — Rejs Bredberijs, Ursula Le Gvina.
Zinātniskās fantastikas priekšteči un pirmsākumi
Satīriķis Lukiāns 165.g. uzrakstīja darbu Vera Historia, kurā viesulis aiznes kādu kuģi uz Mēnesi. Ceļinieki atklāj, ka Mēness karalis grasās karot ar Saules imperatoru par tiesībām kolonizēt Venēru. Vera Historia var tikt uzskatīts par pirmo zinātniskās fantastikas darbu.
Runājot par zinātniskās fantastikas veidošanos un attīstību, bieži vien min arī dažādu autoru utopijas, piemēram, Tomasa Mora "Utopiju" (1516), Frānsisa Bēkona "Jauno Atlantīdu" (1629), Tomazo Kampanellas "Saules pilsētu" (1623) u.c. Šie darbi, protams, ir atstājuši zināmu ietekmi uz zinātniskās fantastikas attīstību, taču par zinātniskās fantastikas darbiem uzskatāmi īsti nebūtu: tie nav daiļliteratūras darbi.
Tāpat arī Voltēra "Mikromegs" (1752) bieži tiek dēvēts par zinātniskās fantastikas darbu, taču, ņemot vērā, ka tā ir izteikti satīriska alegorija, šāds uzskats var tikt arī apstrīdēts.
Dāņu rakstnieka Ludviga Holberga darbā "Nila Klima ceļojums pazemē" (Nicolai Klimii iter subterraneum 1741. g. latīņu valodā, Niels Klims underjordiske Rejse 1742. g. dāņu valodā) darbība notiek pazemē, savukārt Eberharda Kristiana Kindermana Die geschwinde Reise auf dem Luft-Schiff nach der Oberen Welt, welche jüngsthin fünf Personen angestellet — uz Marsa.
Modernā zinātniskā fantastika
Aizsākumi
Modernās zinātniskās fantastikas aizsākumi meklējami 19. gadsimtā, kad tapa tādi darbi kā, piemēram, Mērijas Šellijas gotiskais romāns "Frankenšteins jeb Modernais Prometejs" (Frankenstein, or the Modern Prometheus, 1818), postapokaliptiskais darbs "Pēdējais cilvēks" (The Last Man, 1826), Roberta Luisa Stīvensona "Savādais notikums ar doktoru Džekilu un misteru Haidu" (The Strange Case of Dr. Jekyll and Mr. Hyde, 1886).
Zinātniskās fantastikas iezīmes atrodams arī dažos Nataniela Hautorna, Fica Džeimsa O'Braiena, Edgara Alana Po un citu autoru darbos.
Žils Verns un Herberts Velss
19. gadsimta otrajā pusē sāka publicēties arī viens no diviem nozīmīgākajiem modernās fantastikas priekštečiem francūzis Žils Verns, kura lielā mērā romantisma tradīcijās balstītie darbi visai drīz ieguva ļoti lielu popularitāti. Kā pazīstamākie Verna zinātniskās fantastikas darbi jāmin romāni "Ceļojums uz Zemes centru" (Voyage au centre de la Terre, 1864), "No Zemes uz Mēnesi" (De la terre à la lune, 1865), "Begumas pieci simti miljonu" (Les Cinq cents millions de la Bégum, 1879). Verna darbi ietekmējuši daudzus 20. gadsimta autorus; daudzi viņa darbi vairākkārt ekranizēti.
Otrs modernās fantastikas priekštecis bija angļu rakstnieks Herberts Velss, kurš savu literāro darbību uzsāka 19. gadsimta 80. gadu beigās, izvērsa 90. gados un turpināja 20. gadsimtā. Ja Verna darbi lielā mērā ir izklaidējoši un romantiski (lai gan — tajā pašā laikā arī zinātni popularizējoši), tad Velsa darbos būtiska ir sabiedrības kritika un politiskas tēmas (Velss bija sociālists). Velsa pazīstamākie zinātniskās fantastikas darbi ir "Laika mašīna" (The Time Machine: An Invention, 1895), "Doktora Moro sala" (The Island of Doctor Moreau, 1896), "Neredzamais cilvēks" (The Invisible Man: A Grotesque Romance, 1897), "Pasauļu karš" (The War of the Worlds, 1898), "Pirmie cilvēki uz Mēness" (The First Men in the Moon, 1901) un daudzi citi.
20. gadsimta pirmā puse
20. gadsimta pirmajā pusē Lielbritānijā darbojās tādi pazīstami zinātniskās fantastikas rakstnieki kā Olafs Stepldons, romānu "Pēdējie un pirmie cilvēki" (Last and First Men 1930), "Savādais Džons" (Odd John, 1935), "Zvaigžņu radītājs" (Star Maker, 1937), "Sīriuss" (Sirius, 1940) autors, un Arturs Konans Doils, romānu "Zudusī pasaule" (The Lost World, 1912), "Indīgā josla" (The Poison Belt, 1913), "Marakota bezdibenis" (The Maracot Deep, 1929) autors.
Liela nozīme zinātniskās fantastikas attīstībā un tās popularitātes veicināšanā bija ASV 20. gadsimta pirmajā pusē daudz lasītajiem lubu žurnāliem. 1926. gadā rakstnieks un izdevējs Hugo Gernsbeks izveidoja žurnālu Amazing Stories, kas pilnībā bija veltīts zinātniskajai fantastikai. Šādi žurnāli pirms tam bija izdoti jau Zviedrijā un Vācijā, taču angļu valodā publicētajam Amazing Stories bija iespējas iegūt daudz plašāku lasītāju loku. Žurnālā tika publicēti gan tiešām zinātniski ļoti precīzi darbi (viens no Gernsbeka mērķiem bija lasītāju izglītošana), gan arī tādi, kam ar zinātni bija visai netiešs sakars. Gernsbeks lielākoties pārpublicēja klasiķu — Verna, Velsa, Po — darbus.
Drīz vien parādījās arī citi zinātniskās fantastikas žurnāli, piemēram, Astounding Stories un Science Wonder Stories (to 1929. g. izveidoja Hugo Gernbeks, kad bija zaudējis tiesības izdot Amazing Stories). Kopš 1923. gada pastāvēja arī žurnāls Weird Stories, kur gan pamatā tika publicēti fantāzijas un šausmu literatūras darbi.
Dažādi zinātniskās fantastikas elementi atrodami čehu rakstnieka Karela Čapeka darbos (no viņa lugas "R.U.R." pasaulē izplatījies jēdziens robots).
20. gadsimta pirmajā pusē zinātniskā fantastika sāka attīstīties arī Krievijā (dažas zinātniskās fantastikas iezīmes gan vērojamas arī vairāku 19. gadsimta autoru darbos). Viens no tās aizsācējiem Krievijā bija ģeologs Vladimirs Obručevs, darbu "Plutonija" (Плутония, sarakstīts 1915. g., publicēts 1924), "Saņņikova zeme" (Земля Санникова, sarakstīta 1924. g., publicēta 1926. g.) autors. Iespējams, spilgtākais šā laika krievu zinātniskās fantastikas autors ir Aleksandrs Beļajevs, kura zināmākie darbi ir "Profesora Dovela galva" (Голова профессора Доуэля, 1925), "Cilvēks amfībija" (Человек-амфибия, 1928), "Zvaigzne KEC" (Звезда КЭЦ, 1936). Vēl jāmin arī Aleksejs Tolstojs, viņa pazīstamākie darbi ir romāni "Aelita" (Аэлита, 1923), "Inženiera Garina hiperboloīds" (Гиперболоид инженера Гарина, 1927). Zinātnisko fantastiku rakstīja arī Aleksandrs Bogdanovs, šajā laikā debitēja Aleksandrs Kazancevs. Par zinātniskās fantastikas darbiem var uzskatīt arī Mihaila Bulgakova garos stāstus "Suņa sirds" (Собачье сердце, 1925) un "Liktenīgās olas" (Роковые яйца, 1924), kas gan abi lielā mērā ir alegoriska rakstura.
Šajā laikā uzrakstīts arī pirmais latviešu zinātniskās fantastikas romāns — Skuju Frīža (īstajā vārdā Gotfrīds Mīlbergs) "Sidrabota saule lec..."[1] (pirmoreiz publicēts žurnālā "Aizsargs" 1923.-1924. g.).
20. gadsimta pirmajā pusē tapuši arī vienas no nozīmīgākajām antiutopijām. 1924. g. tika publicēts Jevgeņija Zamjatina romāns "Mēs", 1932. g. — Oldesa Hakslija "Brīnišķīgā jaunā pasaule". Zamjatina darbs stipri ietekmējis Džordžu Orvelu un viņa 1949. g. publicēto romānu "1984".
Savukārt zinātniskās fantastikas kino stipri ietekmēja austriešu režisora Frica Langa iespaidīgā mēmā filma "Metropole" (1927). Tajā pirmo reizi kino vēsturē bija redzams robots. Filmas estētika lielā mērā noteica turpmāko zinātniskās fantastikas kino attīstību.
Zelta laikmets (ASV)
20. gadsimta 40. un 50. gadus ASV bieži vien uzskata par zinātniskās fantastikas zelta laikmetu. Liela nozīme bija Džona V. Kempbela kopš 1937. g. rediģētajam žurnālam Astounding Science-Fiction (kādreizējam Astounding Stories), kurā tika publicēti tādu zinātniskās fantastikas klasiķu kā Aizeka Azimova, Artura Klārka, Roberta Hainlaina darbi. Šajā laikā zinātniskā fantastika beidzot ieguva vairāk cienījamākas literatūras statusu un pacēlās virs lubu literatūras līmeņa: Kempbels no autoriem pieprasīja augstu darbu literāro kvalitāti, un viņa ietekme uz rakstniekiem, kas publicēja savus darbus viņa vadītajā žurnālā, bija ļoti liela.
Zinātniskās fantastikas zelta laikmetā savu literāro darbību uzsāka un attīstīja tādi slaveni autori kā, piemēram, Pols Andersons, Alfreds Besters, Rejs Bredberijs, Arturs Klārks, L. Spregs de Kamps, Filips Diks, Gordons Diksons, Frics Leibers, Frederiks Pols, Eriks Rasels, Roberts Silverbergs, Klifords Saimaks, Roberts Šeklijs, Alfreds Vanvogts, Džeks Venss un citi (skat. rakstu Zinātniskās fantastikas zelta laikmets).
Šajā periodā uzplauka arī zinātniskās fantastikas kino: literatūras attīstība deva jaunu vielu scenārijiem, daudz bija panākts speciālo efektu jomā, turklāt pastāvēja arī liels publikas pieprasījums pēc šāda kino. Šajā laikā tapa tādas zinātniskās fantastikas filmas kā, piemēram, Destination Moon (1950, pēc Hainlaina romāna, viņam pašam piedaloties scenārija veidošanā), Them! (1954), Invasion of the Body Snatchers (1956), Forbidden Planet (1956) un daudzas citas.
50. gadu nogalē daudzi autori, tiecoties pēc radošās brīvības, sāka aktīvi publicēties arī citos žurnālos, piemēram, The Magazine of Fantasy and Science Fiction, If, Amazing Stories, Galaxy. Zinātniskās fantastikas literatūra piedzīvoja lielas pārmaiņas, savā ziņā tā kļuva vairāk literāra un mazāk tieši zinātniska. Lielākā daļa zelta laikmeta autoru gan pielāgojās šīm pārmaiņām un vairāk vai mazāk veiksmīgi turpināja literāro darbību.
Jaunā viļņa zinātniskā fantastika
60. gadu sākums rietumu zinātniskajā fantastikā bija savā ziņā eksperimentālās literatūras periods — autori mēģināja lauzt divu iepriekšējo desmitgažu laikā izveidojušos kanonus, ietekmējoties no, piemēram, t.s. nopietnās literatūras (īpaši modernisma un tā avangarda virzieniem), franču Jaunā viļņa kino u.tml. Zinātniskās fantastikas jaunā viļņa kustība pamatā veidojās Lielbritānijā — iepriekšējās desmitgadēs dominēja amerikāņu autori. Protams, paralēli līdzīgas tendences bija vērojamas arī ASV, kur, piemēram, 1965. g. Frenks Herberts publicēja savu slaveno romānu Dune.
Viena no spilgtākajām jaunā viļņa personībām ir britu rakstnieks Maikls Mūrkoks, kurš 1963. g. kļuva par žurnāla New Worlds redaktoru un pulcēja ap sevi tādus britu un amerikāņu autorus kā, piemēram, Braiens Oldiss, Džeimss Balards, Hārlans Elisons, Filips Hosē Fārmers, Baringtons Beilijs, Normans Spinreds un citus. Nozīmīga autoritāte jaunā viļņa rakstniekiem bija arī Viljams Barouzs.
Jaunā viļņa autoriem raksturīga īpaša pievēršanās, piemēram, literārā stila un formas attīstīšanai, tradicionāli neskartām tēmām — īpaši seksualitātei, kas līdz šim zinātniskajā fantastikā praktiski bija ignorēta. Vairāki autori aplūkoja arī dažādus sociālus un politiskus jautājumus. Ursula Le Gvina savos darbos vairāk pievērsās antropoloģijai, nevis tehnoloģijām, Rodžers Zelaznijs mēģināja sapludināt zinātnisko fantastiku un mitoloģiju.
Jaunā viļņa kustībā iekļāvās arī daudzi zelta laikmeta autori. Tā, piemēram, Roberts Hainlains uzrakstīja tādus slavenus jaunā viļņa stilistikā ieturētus darbus kā Stranger in a Strange Land, The Moon Is a Harsh Mistress, Aizeks Azimovs — "Paši dievi" (The Gods Themselves).
Savukārt kino jaunā viļņa zinātniskās fantastikas periodā liela ietekme bija Stenlija Kubrika filmām — "2001: Kosmosa odiseja" (1968), "Doktors Streindžlavs" (1964), arī "Mehāniskais apelsīns" (1971).
20. gadsimta otrā puse PSRS
Padomju Savienībā zinātniskā fantastika veiksmīgu attīstību aizsāka 20. gados (Aleksejs Tolstojs, Aleksandrs Beļajevs u.c. autori), taču līdz ar Josifa Staļina nākšanu pie varas zinātniskās fantastikas attīstība pamazām apstājās: literatūrai un mākslai Padomju Savienībā bija jābalstās sociālistiskā reālisma doktrīnā, un atkāpes no tās normām bija nepieļaujamas. Zinātniskās fantastikas darbu publicēšanas iespējas bija visai ierobežotas, lai gan šajā laikā visai aktīvi darbojās, piemēram, Aleksandrs Kazancevs.
Zinātniskās fantastikas attīstība PSRS atsākās pēc Staļina nāves 50. gadu otrajā pusē (protams, zinātniskās fantastikas aktualitāti veicina arī kosmosa apgūšana — 1957. g. PSRS tika palaists pirmais mākslīgais Zemes pavadonis). Šajā laikā aktīvu darbību uzsāka tāds nozīmīgs autors kā Ivans Jefremovs, kurš gan publicējis zinātniskās fantastikas stāstus kopš 40. gadiem. Īpaši jāmin viņa romāns "Andromedas miglājs" (Туманность Андромеды, 1957). 1958. g. debitēja arī brāļi Arkādijs un Boriss Strugacki, kas laika gaitā kļuva par, iespējams, slavenākajiem un nozīmīgākajiem krievu zinātniskās fantastikas autoriem.
60. gados debitēja arī Kirs Buličevs, Olga Larionova, Vladimirs Mihailovs (kurš līdz 90. gadu sākumam dzīvoja un darbojās Latvijā), Genādijs Praškevičs un citi autori, kas būtiski ietekmēja turpmāko zinātniskās fantastikas attīstību PSRS. Šajā laikā un vēlāk aktīvi tika tulkota (tai skaitā latviski; piem., sērija Fantastikas pasaulē) arī rietumos tapusī zinātniskā fantastika (Rejs Bredberijs, Aizeks Azimovs, Klifords Saimaks, Roberts Šeklijs, Fransiss Karsaks un daudzi citi autori), savukārt rietumos, tiesa, daudz mazākos mērogos, tika izdoti padomju rakstnieku darbi (brāļi Strugacki, Ivans Jefremovs).
1981. g. tika ieviests pirmais un nozīmīgākais apbalvojums PSRS par darbību zinātniskajā fantastikā — balva "Aelita". Pirmie to saņēma brāļi Strugacki; tā tiek pasniegta arī mūsdienās Krievijā.
20. gadsimta astoņdesmitie un deviņdesmitie gadi, 21. gadsimta sākums
Jaunā viļņa kustība zinātniskajā fantastikā dominēja līdz 80. gadu sākumam. Strauji attīstoties modernajām tehnoloģijām un tām kļūstot par cilvēka ikdienas dzīves sastāvdaļu, radās interese par to ietekmi uz sabiedrību, kultūru, par to iespējamo attīstību relatīvi tuvā nākotnē. Tā 80. gadu sākumā, balstoties jaunā viļņa zinātniskajā fantastikā, izveidojās kustība, ko dēvē par kiberpanku (angļu Cyberpunk). Kiberpanka literatūras būtiskas iezīmes ir īpaši attīstītas tehnoloģijas (piemēram, pilnībā datorizēta sabiedrība) un parasti arī šīs tehnoloģiju attīstības rezultātā izveidojusies antiutopiska pasaule. Kiberpanka autori lielā mērā ietekmējušies no postmodernisma literatūras, film noir, detektīvliteratūras. Pazīstamākie kiberpanka autori ir Viljams Gibsons, Brūss Sterlings, Džons Šērlijs un citi. Kiberpanka iezīmes vērojamas arī daudzu citu šī laika un vēlāku zinātniskās fantastikas autoru darbos.
Astoņdesmitajos gados paralēli kiberpankam attīstījās vēl viens zinātniskās fantastikas virziens — t.s. jaunā kosmiskā opera. Kosmiskā opera (kam, protams, nav nekāda sakara ar pašu operu) bija zinātniskās fantastikas virziens, kas izveidojās pirms Otrā pasaules kara. Tam bija raksturīgs romantisks sižets, darbība lielos mērogos — grandiozas kosmisko kuģu kaujas, ceļojumi ne tikai uz citām planētām, bet arī citām galaktikām u.tml. Kosmiskās operas izveidotāji bija E.E. Smits, Edmonds Hamiltons, Džeks Viljamsons, Lī Breketa. Lai gan šādus darbus vēl 50., 60. un 70. gados turpināja rakstīt, piemēram, Pols Andersons, Gordons Diksons un Lerijs Nivens, šajā laikā tas pamatā tomēr bija margināls zinātniskās fantastikas virziens.
Astoņdesmitajos gados atdzimusī kosmiskā opera tāpat bija zīmīga ar liela mēroga darbību: tā risinājās vidēji vai ļoti tālā nākotnē, aplūkoja starpzvaigžņu mērogu civilizācijas, eksotiskas tehnoloģijas, lielus militāros konfliktus u.tml. Jaunā kosmiskā opera astoņdesmitajos popularitātes ziņā stipri pārspēja kiberpanku, turpināja attīstīties 90. gados un turpina arī 21. gadsimta sākumā. Kā zīmīgākie 80. gadu autori jāmin Deivids Brins, K.Dž. Čerija, Orsons Skots Kārds, Gregs Bīrs, Īens Benkss, Maikls Svenviks, arī klasiķi Arturs Klārks un Aizeks Azimovs. 90. gados tiem pievienojās Nīls Ešers, Stīvens Beksters, Pīters F. Hamiltons, Elisters Reinolds, Čārlzs Stross, Linda Nagata, Dens Simonss, Vernors Vindžs un citi. Šie autori veiksmīgi turpina literāro darbību arī 21. gadsimta sākumā.
20. gadsimta 90. gadu un 21. gadsimta sākuma kosmiskajai operai tāpat kā kiberpankam raksturīga aizraušanās ar augstajām tehnoloģijām — nanotehnoloģijām, mākslīgo intelektu, biotehnoloģijām, kvantu fiziku u.tml. Vairāku autoru uzmanības centrā ir t.s. tehnoloģiskā singularitāte — hipotētisks punkts sabiedrības attīstībā, pēc kura ar mākslīgā intelekta palīdzību sasniegtā tehnoloģiju attīstība kļūs tik strauja, ka nebūs vairs prognozējama.
20. gadsimta beigās un 21. gadsimta sākumā raksturīga parādība ir arī kiberpanka iekļaušanās komerciālajā kultūrā. Te liela loma bijusi Holivudas lielbudžeta filmām, īpaši The Matrix triloģijai.
Šajā laikā Holivudā vispār tapušas diezgan daudzas lielbudžeta zinātniskās fantastikas filmas, piemēram, Stīvena Spīlberga A.I. (2001), "Īpašais ziņojums" (2002, pēc Filipa Dika stāsta motīviem), War of the Worlds (2005, pēc Velsa romāna), Džordža Lūkasa "Zvaigžņu karu" epizodes I, II, III un daudzas citas filmas (skat. Zinātniskās fantastikas kino).
20. gadsimta 80. gadu nogalē, mainoties politiskajai situācijai PSRS, zināmā mērā sāka sairt robežas starp PSRS un rietumvalstu zinātnisko fantastiku; šīs robežas pilnībā izzuda līdz ar PSRS sabrukumu 1991. gadā, kad aizvien vairāk un aktīvāk bijušajās PSRS valstīs tika publicēti rietumu zinātniskās fantastikas darbi, un šo valstu zinātniskā fantastika tematikas un žanru ziņā pielīdzinājās rietumu tradīcijām. No bijušajām PSRS valstīm ļoti lielā tirgus, kā arī veiksmīgu tradīciju dēļ visspēcīgāk zinātniskā fantastika attīstījusies Krievijā. Kā zināmākie krievu mūsdienu zinātniskās fantastikas autori minami Aleksandrs Gromovs, Sergejs Lukjaņenko, Vasilijs Zvjagincevs, Niks Perumovs (kurš vairāk gan darbojas fantāzijas literatūrā) u.c.
20. gadsimta sākumā latviski tika uzrakstīti vairāki fantastiska rakstura stāsti. Tikai uzmetumos ir saglabājušies hronoloģiski pirmie Jāņa Poruka darbi, 1910. gadā pirmoreiz tika publicēti latviešu autora fantastiskie stāsti (Eduards Cālītis: “Kinkinas plūdi”, “Milža gals”).[1]
Par pirmo Latvijas zinātniskās fantastikas romānu autoru kļuva Skuju Frīdis ar savu “Sidrabota saule lec...” 1920. gados, kurā prognozēja Maskavijas iebrukumu Latvijā. Romāna mākslinieciskā un zinātniskā vērtība mūsdienās tiek kritizēta,[1] tomēr šis romāns mūsdienās izdots atkārtoti. 1930. gadu sākumā sociāli utopiskajai tēmai pievērsās Ansis Gulbis ar romāniem “Jaunā valsts” (1932), “Druvā un karā” (1934). 1930. gadu otrajā pusē savos piedzīvojumu romānos fantastikas elementus ieviesa Miķelis Paulockis, Jānis Zaļkalns un Jānis Veselis, nopietnāk tēmai piegriezās Vilis Lācis savos romānos “Ceļojums uz Kalnu pilsētu” (1939) un “Cietumu valsts”.[1]
Padomju laikā latviešu zinātniskā fantastika gandrīz neeksistēja, taču bija ražīgi Latvijas krievvalodīgie autori, īpaši Vladimirs Mihailovs (pazīstamākais darbs — diloģija par kapteini Uldemīru), vēlāk arī Nikolajs Gudaņecs. Vairāki latviešu autori pielietoja fantastikas elementus atsevišķās savās bērnu grāmatās: Annas Sakses stāsts “Lidojums uz Mēnesi” (1947), Friča Rokpeļņa luga “Zaļais stars” (1962), Alberta Jansona “Lielā Kristapa jaunais amats” (1975). Mākslīgā intelekta nākotnes problēmas apcerēja Anatols Imermanis romānā “Mortona piramīda” (1971).[1]
Atmodas un sekojošajā periodā parādījās vairāki latviešu fantastikas darbi. Laiktelpas ceļojumi tika apskatīti Andra Puriņa romānā “Bezrūpīgie ceļotāji” (1989) un Laimdotas Sēles “Spoguļa pārbaudē” (1994). Katastrofu fantastiku pārstāvēja Austra Kalmiņa darbs “Izredzētie” (1993). Egils Ermansons savos “Cilvēks ar bērnu ratiņiem” (1994) un “Mala” (1999) modelēja utopisku situāciju, kurā no sabiedrības tiek izņemti padomjlaika elementi. Paula Bankovska antiutopijā “Plāns ledus” (1999) tika apskatīta dzīve globālās sasalšanas apstākļos.[1]
Pēc īsa pārtraukuma, 2010. gadu sākumā strauji pieauga latviešu fantastikas daudzums. Iznāca Didža Sedlenieka stāstu krājums “Bohēmijas zaglis” un vairākas antiutopijas — Lauras Dreižes “Laimes monitorings”, Ilzes Eņģeles “75 dienas” un Ellenas R. Landaras “Digitālo neaizmirstulīšu lauks”. 2012. gadā latviski iznāca angliski rakstošā, trīs reizes Nebula balvai nominētā latvieša Toma Kreicberga (Tom Crosshill) galvenokārt ASV žurnālos publicēto stāstu izlase “Dubultnieki un citi stāsti”. Šai pašā laikā iznāca Baņutas Rubess fantastika jauniešiem “Labie draugi” un daži kopīgi fantastikas un fantāzijas stāstu krājumi.[1]
Daiļrades autori un filmu scenāristi izmanto daudzas dažādas idejas, kuras saistītas ar zinātnisko fantastiku, tādēļ ir grūti grāmatas un filmas atdalīt no zinātniskās fantastikas. Šos darbus, kuri saistīti ar zinātnisko fantastiku, var sadalīt divās daļās. Viena daļa ir tie darbi, kurus viennozīmīgi var pievienot pie zinātniskās fantastikas žanra, bet otra daļa ir tie darbi, kuros ir izmantota gan zinātniskā fantastika, gan arī cits žanrs.
Ar zinātnisko fantastiku galvenokārt ir saistītas šādas tēmas:
Wikiwand in your browser!
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.
Every time you click a link to Wikipedia, Wiktionary or Wikiquote in your browser's search results, it will show the modern Wikiwand interface.
Wikiwand extension is a five stars, simple, with minimum permission required to keep your browsing private, safe and transparent.
