latviešu rakstnieks, politiķis From Wikipedia, the free encyclopedia
Vilis Lācis (īstajā vārdā Jānis Vilhelms Lāce (vecajā ortogrāfijā: Jahn Wilhelm Lahze)[1]; dzimis 1904. gada 12. maijā (vecajā stilā 1904. gada 29. aprīlī), miris 1966. gada 6. februārī) bija latviešu rakstnieks, reālisma un vēlāk sociālistiskā reālisma pārstāvis, rakstījis īso un garo prozu. Latvijas PSR Tautas rakstnieks (1947), divu Staļina prēmiju laureāts (1949, 1952).
| Vilis Lācis | |
|---|---|
 | |
| LPSR Ministru Padomes priekšsēdētājs | |
|
Amatā 1940. gada 25. augusts — 1959. gada 27. novembris | |
| Pēctecis | Jānis Peive |
|
| |
| Dzimšanas dati |
1904. gada 12. maijā Vecmīlgrāvis, Mangaļu pagasts, Rīgas apriņķis, Vidzemes guberņa, Krievijas Impērija (tagad  Latvija) |
| Miršanas dati |
1966. gada 6. februārī (61 gada vecumā) Rīga, Latvijas PSR (tagad Latvija) |
| Politiskā partija | PSKP |
| Dzīvesbiedrs(-e) |
Marija Bute (laulībā 1927—1944) Velta Kalpiņa (no 1944) |
| Bērni | 5 |
| Profesija | rakstnieks, politiķis |
| Paraksts |
 |
Pēc Latvijas okupācijas bija viens no vadošajiem kolaboracionistiem, Latvijas Republikas Iekšlietu ministrs (1940), Latvijas PSR Tautas komisāru padomes priekšsēdētājs (1940—1946), Latvijas PSR Ministru Padomes priekšsēdētājs (1946—1959), PSRS Augstākās Padomes Tautību padomes priekšsēdētājs (1954—1958).
V. Lācis dzimis 1904. gadā Mangaļu pagasta Rīnūžos (tagadējais Vecmīlgrāvis Rīgā) ostas strādnieka ģimenē, tēvs Tenis Lāce, māte Karlīne Lāce, dzimusi Veidemane (Veidemann).[1] Viņš mācījās Daugavgrīvas draudzes skolā. 1916. un 1917. gadā dzīvoja pašreizējā Ādažu novada Carnikavas pagasta Garciema „Dīķos”.[2]
Pirms Rīgas okupācijas Pirmā pasaules kara laikā ģimene bēga uz Altaja novadu Sibīrijā, kur V. Lācis pabeidza Barnaulas skolotāju semināru un kļuva par ciema padomes sekretāru Bijskā, tur arī publicēja savu pirmo darbu — feļetonu laikrakstā "Sibīrijas Сīņa".
1921. gadā Lāču ģimene atgriezās Latvijā. 1920. gados V. Lācis piepelnījās kā ostas krāvējs, kuģa kurinātājs un zvejnieks. 1927. gadā viņš apprecēja savu klasesbiedreni Mariju Buti, viņu ģimenē piedzima dēli Zigurds (1928), Ojārs (1932) un Edvīns (1944). 1930. gadā tika publicēts viņa stāsts „Sieviete” un pirmais romāns „Atbrīvotais zvērs”. 1933.—1935. strādāja Rīgas 9. bibliotēkā. Pēc 1933. gada Viļa Lāča karjeru virzīja žurnāla „Atpūta” un laikraksta „Jaunākās Ziņas” līdzīpašniece Emīlija Benjamiņa, kas „Jaunākajās Ziņās” turpinājumos publicēja Lāča populārāko romānu "Zvejnieka dēls". 1938. gadā Lācis kļuva par "Jaunāko Ziņu" štata līdzstrādnieku.
Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā Vilis Lācis piedalījās gājienā sakarā ar politieslodzīto komunistu atbrīvošanu, kura laikā izteica vēlmi būt par Latvijas Komunistiskās partijas biedru. Ar slepenu LKP CK biroja lēmumu V. Lācim tika piešķirts partijas biedra stāžs no 1928. gada un viņš tika iecelts par Kirhenšteina valdības iekšlietu ministru. Pēc Latvijas inkorporācijas PSRS sastāvā 25. augustā iecelts par Latvijas PSR Tautas komisāru padomes priekšsēdētāju. Viņa paraksts ir zem daudzām Latvijas sabiedrisko un politisko darbinieku apcietināšanas un deportācijas pavēlēm.
Otrā pasaules kara laikā V. Lācis uzturējās Maskavā, bet sieva ar dēlu Zigurdu bija spiesti dzīvot Kirovas apgabalā. 1944. gada 19. oktobrī, nedēļu pēc tam, kad Sarkanā armija ieņēma Rīgu, Vilis Lācis atgriezās Latvijā. 1944. gada 10. novembrī slēgtā sēdē Augstākā Tiesa izšķīra viņa pirmo laulību, 18. novembrī Lācis apprecējās ar Veltu Kalpiņu, ģimenē piedzima dēli Leonīds (1945) un Juris (1946).
1946. gadā pret Vili Lāci Latvijas nacionālie partizāni ("Lāča mednieki") veica atentāta mēģinājumu.[3][4] 1946.—1959. gadā viņš bija Latvijas PSR Ministru Padomes priekšsēdētājs, līdztekus 1954.—1958. gadā PSRS Augstākās Padomes Tautību padomes priekšsēdētājs.
Vilis Lācis saslima ar cukura diabētu, kas komplicējās ar acu kaiti, diviem smadzeņu insultiem un pēdu gangrēnu. 1959.—1962. gada partijas tīrīšanās viņu turēja aizdomās par simpatizēšanu nacionālkomunistiem un atbrīvoja no visiem amatiem.
Miris 1966. gada 6. februārī no miokarda infarkta. Apglabāts Meža kapos.[5]
1930. gadā tiek izdots viņa pirmais romāns „Atbrīvotais zvērs”, gadu vēlāk vairākos turpinājumos laikrakstā „Sociāldemokrāts” sāk izdot triloģiju „Putni bez spārniem”. Taču popularitāti V. Lācis iegūst vien 1933. gadā, kad laikrakstā „Jaunākās Ziņas” sāk publicēt romānu "Zvejnieka dēls", un romānu drīz dramatizē. Arī pirmā latviešu pilnmetrāžas mākslas filma „Zvejnieka dēls” 1939. gadā tiek uzņemta pēc romāna motīviem. Šis romāns izmaina arī paša V. Lāča dzīvi — viņš var atļauties pamest fizisko darbu un kļūt par bibliotekāru, beigās paliekot par profesionālu rakstnieku. Kopumā V. Lācis saraksta 20 romānus, 58 stāstus, 6 lugas un virkni publicistisku rakstu.
Padomju varas laikā V. Lācis vairākus darbus pārstrādājis atbilstoši padomju ideoloģijas prasībām, kā arī rakstīja stingri socreālisma kanonā ieturētus darbus, tādējādi viņa darbi tika tulkoti visās Padomju Savienības republiku valodās.
Pēc V. Lāča darbiem uzņemtas mākslas filmas ("Zvejnieka dēls", "Uz jauno krastu", "Akmeņainais ceļš", "Zītaru dzimta), leļļu animācijas filma "Vanadziņš", uzvestas lugas ("Zvejnieka dēls"), opera (M. Zariņa "Uz jauno krastu") un baleta izrāde (R. Grīnblata "Rigonda").
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.
Every time you click a link to Wikipedia, Wiktionary or Wikiquote in your browser's search results, it will show the modern Wikiwand interface.
Wikiwand extension is a five stars, simple, with minimum permission required to keep your browsing private, safe and transparent.
