Svalbāras līgums

Svalbāras līgums, sākotnēji Špicbergenas līgums, pilnā nosaukumā «Līgums starp Norvēģiju, Amerikas Savienotajām Valstīm, Dāniju, Franciju, Itāliju, Japānu, Nīderlandi, Lielbritāniju un Īriju, un Lielbritānijas aizjūras domīnijām un Zviedriju saistībā ar Špicbergenu»^[2] ( angļu: Treaty between Norway, The United States of America, Denmark, France, Italy, Japan, the Netherlands, Great Britain and Ireland and the British overseas Dominions and Sweden concerning Spitsbergen) ir līgums, kurš nosaka Norvēģijas suverenitāti pār Svalbāras arhipelāgu Arktikā.

Svalbāras līgums

Pilnais nosaukums Līgums starp Norvēģiju, Amerikas Savienotajām Valstīm, Dāniju, Franciju, Itāliju, Japānu, Nīderlandi, Lielbritāniju un Īriju, un Lielbritānijas aizjūras domīnijām un Zviedriju saistībā ar Špicbergenu.
Līguma ratificētāji
Parakstīts	1920. gada 9. februārī
Vieta	Parīze, Francija
Stājies spēkā	1925. gada 14. augustā
Kondīcija	Visu parakstītājvalstu ratificēšana
Dalībvalstis	46[1]
Glabātājs	Francijas Republikas valdība
Valodas	franču un angļu
Spitsbergen Treaty at Wikisource

Līgums tika noslēgts Parīzē 1920. gada 9. februārī Versaļas sarunu laikā pēc Pirmā pasaules kara, un tā būtība bija radīt likumisku regulējumu teritorijā, kas līdz tam bija nevienai valstij nepiederoša. Norvēģijas administrācija pār arhipelāgu tika nodibināta uzreiz pēc līguma ratificēšanas visās to parakstījušajās valstīs 1925. gadā. Svalbārai dažkārt pieskaitītā Jana Majena sala nav šī līguma priekšmets.

Līguma priekšmets

Līgums nosaka, ka:

• Svalbāra ir Norvēģijas daļa. Svalbāru pilnīgi kontrolē Norvēģijas Karaliste, kuras daļa tā ir, bet ar vairākiem ierobežojumiem;
• Nodokļi. Nodokļus atļauts ievākt, bet tikai apjomā, lai nodrošinātu Svalbāru un Svalbāras administrāciju. Tas rezultējas zemākos nodokļos, kā pārējā Norvēģijas daļā; nekāda šo nodokļu daļa nedrīkst tikt novirzīta tieši Norvēģijai;
• Vides aizsardzība. Norvēģijai jārespektē un jāaizsargā Svalbāras vide;
• Nediskriminēšana. Visu līgumu parakstījušo valstu pilsoņiem un uzņēmumiem ir tiesības kļūt par Svalbāras rezidentiem, kā arī tiesības uz zveju un medībām, industriālām, jūras, kalnrūpniecības vai tirdzniecības aktivitātēm. Svalbāras rezidentiem jāievēro Norvēģijas likumi, bet Norvēģijas amatpersonas nedrīks diskriminēt vai dot kādas priekšrocības balstoties uz valsts piederību;
• Militārie ierobežojumi. Līgums liedz veidot jūras kara bāzes un nocietinājumus, kā arī izmantot Svalbāru militāriem mērķiem.

Dalībvalstis

Sākotnēji līgumu parakstīja 14 dalībvalstīs: Apvienotā Karaliste (arī tās domīnijas Austrālija, Dienvidāfrika, Indija, Jaunzēlande, Kanāda), ASV, Dānija, Francija, Itālija, Japāna, Nīderlande, Norvēģija, Zviedrija. Mūsdienās (2018) līgumam ir 46 dalībvalstis. Latvija līgumam pievienojās 2016. gada 12. maijā.

Valsts	Ratificēšanas datums	Piezīmes
Afganistāna	1929. gada 23. novembrī
Albānija	1930. gada 29. aprīlī
Apvienotā Karaliste	1923. gada 29. decembrī	Parakstījusi kā Lielbritānijas un Īrijas Apvienotā Karaliste, attiecinot arī uz domīnijām Austrāliju, Kanādu, Indiju, Jaunzēlandi un Dienvidāfriku, kā arī Apvienotās Karalistes daļu Īriju.
Argentīna	1927. gada 6. maijā
ASV	1924. gada 2. aprīlī
Austrālija	1923. gada 29. decembrī	Attiecinājusi Apvienotā Karaliste.
Austrija	1930. gada 12. martā
Beļģija	1925. gada 27. maijā
Bulgārija	1925. gada 20. oktobrī
Čehija	2006. gada 21. jūnijā	Čehoslovākija pievienojās līgumam 1930. gada 9. jūlijā. 2006. gada 21. jūnijā Čehija informēja, ka tai līgums saistošs kopš neatkarības pasludināšanas 1993. gada 1. janvārī, kā pārmantotājvalstij.
Čīle	1928. gada 17. decembrī
Dānija	1924. gada 24. janvārī	Attiecināts uz visu Dānijas Karalisti.
Dienvidāfrika	1923. gada 29. decembrī	Attiecinājusi Apvienotā Karaliste.
Dominikāna	1927. gada 3. februārī
Ēģipte	1925. gada 13. septembrī
Francija	1924. gada 6. septembrī
Grieķija	1925. gada 21. oktobrī
Igaunija	1930. gada 7. aprīlī
Islande	1994. gada 31. maijā
Indija	1923. gada 29. decembrī	Attiecinājusi Apvienotā Karaliste.
Īrija	1923. gada 29. decembrī	Līguma parakstīšanas brīdī Īrija bija Apvienotās Karalistes daļa, bet lielākā Īrijas daļa atdalījās no tās pirms līguma ratificēšanas. 1976. gada 15. aprīlī Īrija informēja, ka tā ir pievienojusies līgumam no brīža, kad to ratificējusi Apvienotā Karaliste.
Itālija	1924. gada 6. augustā
Japāna	1925. gada 2. aprīlī
Jaunzēlande	1923. gada 29. decembrī	Attiecinājusi Apvienotā Karaliste.
Kanāda	1923. gada 29. decembrī	Attiecinājusi Apvienotā Karaliste.
Korejas Republika	2012. gada 11. septembrī
Korejas TDR	2016. gada 16. martā
Krievija	1935. gada 7. maijā	Pievienojusies kā Padomju Savienība. 1992. gada 27. janvārī Krievijas Federācija paziņoja, ka tā turpina dalību līgumos, ko noslēgusi Pasomju Savienība.
Ķīna	1925. gada 1. jūlijā	Pievienojusies kā Ķīnas Republika. Gan Ķīnas Tautas Republika, gan Ķīnas Republika (Taivāna) uzskata sevi par pārmantotājvalstīm, bet pārējās līguma dalībvalstis atzīst tikai Ķīnas Tautas Republiku.
Latvija	2016. gada 13. jūnijā
Lietuva	2013. gada 22. janvārī
Monako	1925. gada 22. jūnijā
Nīderlande	1920. gada 3. septembrī	Attiecināts uz visu Nīderlandes Karalisti.
Norvēģija	1924. gada 8. oktobrī
Polija	1931. gada 2. septembrī
Portugāle	1927. gada 24. oktobrī
Rumānija	1925. gada 10. jūlijā
Saūda Arābija	1925. gada 2. septembrī	Pievienojusies kā Hidžāzas Karaliste.
Slovākija	2017. gada 21. februārī	Čehoslovākija pievienojās līgumam 1930. gada 9. jūlijā. 2006. gada 21. jūnijā Slovākija informēja, ka tai līgums saistošs kopš neatkarības pasludināšanas 1993. gada 1. janvārī, kā pārmantotājvalstij.
Somija	1925. gada 12. augustā
Spānija	1925. gada 12. novembrī
Šveice	1925. gada 30. jūnijā
Ungārija	1927. gada 29. oktobrī
Vācija	1925. gada 16. novembrī	Pievienojusies kā Vācijas Valsts (Veimāras Republika). 1974. gada 21. oktobrī Vācijas Demokrātiskā Republika informēja, ka tā arī pievienojas līgumam kopš 1974. gada 7. augustā.
Venecuēla	1928. gada 8. februārī
Zviedrija	1924. gada 15. septembrī

Dienvidslāvija pievienojās līgumam 1925. gada 6. jūlijā, bet neviena no tās mantiniecēm nav paziņojusi par dalības turpināšanu līgumā.