Indijas vēsture sākas ar Indas ielejas civilizāciju, kas izplatījās un uzplauka Indijas subkontinenta ziemeļrietumu daļā no 3300. līdz 1300. gadam pirms mūsu ēras. Tās brieduma periods jeb, tā sauktais, Harapas periods ilga no 2600. līdz 1900. gadam pirms mūsu ēras. Šī bronzas laikmeta civilizācija sabruka otrā gadu tūkstoša p.m.ē. sākumā un tai sekoja dzelzs laikmeta Vēdiskā civilizācija, kas izplatījās plašajos Indas-Gangas līdzenumos un kurā tika nodibināta lielākā daļa valstu, kas pazīstamas kā Mahadžanapadas. 7.—6. gadsimtā p.m.ē. Mahavīra un Sidhārta Gautama izplatīja savu filozofiju, radot pamatu džainismam un budismam.
Vēlāk ziemeļrietumu Indiju iekaroja tās rietumu kaimiņvalstis, sākot ar persiešu Ahemenīdu impēriju[1] ap 543. gadā p.m.ē. līdz Aleksandram Lielajam[2] 326. gadā pirms mūsu ēras, aizsākot intensīvu vairāku kultūru mijiedarbību. Vēlāk izveidojās Indogrieķu valsts, ko 184. gadā pirms mūsu ēras izveidoja Demetrijs no Baktrijas, kas ietvēra Gandaru un Pendžābu; tā savu lielāko uzplaukumu sasniedza Menandera laikā, liekot pamatus grieķu-budistu periodam. Attistījās tirdzniecības sakari ar Romas impēriju.
Ceturtajā un trešajā gadsimtā pirms mūsu ēras Indijas subkontinenta lielāko daļu pakļāva Maurju impērija, pēc kuras sabrukuma nākamo desmit gadsimtu laikā valdīja daudzskaitlīgas viduslaiku valstis. Guptas impērija mūsu ēras 4. gadsimtā vēlreiz apvienoja ziemeļu apgabalus un tie tādi palika nākamos divus gadsimtus. Šis hindu reliģiskās un kulturālās atdzimšanas periods ir pazīstams arī kā "Indijas Zelta laikmets". Dienvidindija piedzīvoja uzplaukuma laikmetu Čalukjas, Čolas, Pallavas un Pandjas valdīšanas laikā, kad indiešu civilizācija, pārvalde, kultūra un reliģija (hinduisms un budisms) izplatījās daudzās Āzijas vietās. Keralai bija jūras tirdzniecības saiknes ar Romas impēriju no apmēram 77. gada.
Musulmaņu valdīšana subkontinentā sākās 712. gadā, kad arābu karavadonis Muhameds bin Kasims iekaroja Sindu un Pendžābu.[3] 10.—15. gadsimtā Indijas ziemeļrietumu daļu iekaroja Gaznevīdu impērija, uzsākot vairāku sekmīgu iebrukumu posmu no Centrālās Āzijas un musulmaņu impēriju, tai skaitā Gurīdu, Deli sultanātu un Mogulu impērijas izveidošanos Indijas subkontinentā. Mogulu valdnieki Indijā ieviesa musulmaņu mākslu un arhitektūru. Bez moguliem tajā pašā laikā uzplauka atsevišķas neatkarīgas hindu valstis, tādas kā Vidžajanagaras impērija, Maratas impērija un dažādas radžputu valstis Rietumindijā un Dienvidindijā. Mogulu impērija piedzīvoja pakāpenisku panīkumu astoņpadsmitā gadsimta sākumā, kas ļāva afgāņiem, beludžiem un sikhiem kontrolēt lielus apgabalus Indijas ziemeļrietumos.[4] Sākot no 18. gadsimta vidus un visā nākamajā gadsimtā Indiju pakāpeniski anektēja Britu Austrumindijas kompānija. Neapmierinātība ar kompānijas valdīšanu noveda pie Sipaju sacelšanās 1857. gadā, pēc kuras izveidojās Britu Indija.
20. gadsimta pirmajā pusē Indijas Nacionālais kongress uzsāka visu valsti aptverošu cīņu par neatkarību, kam vēlāk pievienojās Musulmaņu līga. 1937. gada no Britu Indijas atdalīja Birmu, bet 1947. gadā tika proklamēta Indijas neatkarība no Apvienotās Karalistes. Tajā pašā gadā Britu Indiju sadalīja divās domīnijās: Indijas Savienībā (Union of India) un Pakistānā.
Pirmsvēsturiskā ēra
Akmens laikmets
Atsevišķas Homo erectus atliekas Narmadas ielejā Hatnorā Centrālajā Indijā norāda, ka Indija bijusi apdzīvota jau vismaz kopš pleistocēna ēras vidus (pirms 200 000 līdz 500 000 gadiem).[5][6] Pēdējie atradumi Tamilnādā norāda uz pirmo anatomiski mūsdienīgo cilvēku klātbūtni apmēram pirms 75 000 gadu.
Senākā arheoloģiskā apmetne Dienvidāzijā ir paleolīta hominīdu apmetne Soanas upes ielejā mūsdienu Pakistānas teritorijā.[7] Mezolīta periods Indijas subkontinentā sākās apmēram pirms 30 000 gadu un aptvēra 25 000 gadu laikaposmu. Pēc pēdējā ledus laikmeta beigām pirms apmēram 12 000 gadu iedzīvotaju skaits strauji pieauga. Pirmās pastāvīgās apmetnes izveidojās pirms 9 000 gadiem Bhimbetkas klinšu mājokļos mūsdienu Madhja Pradēšā. Senākās neolīta kultūras pēdas ir atrastas zem ūdens Kambatas līcī Indijā un ar radioaktīvā oglekļa metodi tās ir datētas ar 7500. gadu p.m.ē.[8] Pirmā norāde par dzīvi ciematos ir Mehrgarhas neolīta apmetnē (pēc 7000. gada p.m.ē.) mūsdienu Beludžistānā,[9] starp 6000. un 2000. gadu p.m.ē. neolīta kultūra parādījās Indas ielejas reģionā un starp 2800. un 1200. gadu p.m.ē. arī Dienvidindijā.
Bronzas laikmets
Indijas subkontinenta pirmā bronzas laikmeta urbānā civilizācija bija Indas ielejas civilizācija, kurs pimsākumi izsekojami līdz pat 3300. gadam p.m.ē.[10] ar galvenajām apmetnēm Mohendžo Daro, Lotalā un Harapā.[11]
Civilizācija sākotnēji atradās mūsdienu Indijā (Gudžaratas, Harjānas, Pendžābas un Radžastānas provincēs) un mūsdienu Pakistānā (Sindas, Pendžābas un Beludžistānas provincēs). Tā centrējās ap Indas upi un tās pietekām un paplašinājās Gagaras-Hakras upes ielejā,[12] Gangas-Jamunas Doabā,[13] Gudžarātā[14] un Afganistānas ziemeļos.[15] Vēsturiski Senās Indijas daļa ir viena no agrākajām urbānajām civilizācijām, līdztekus Mezopotāmijai un Senajai Ēģiptei. Senās Indas ielejas iedzīvotāji, harapieši, izstrādāja jaunas metalurģijas tehnikas un ieguva varu, bronzu, svinu un alvu.
Indas ielejas civilizācija, kas pastāvēja no apmēram 2600. līdz 1900. gadam p.m.ē., iezīmēja urbānās civilizācijas sākumu subkontinentā. Senās civilizācijas ietvēra tādus urbānos centrus kā Dolavira, Kalibangana, Rupara, Rakigarhi, Lotala mūsdienu Indijā un Harapa, Ganerivala, Mohendžo-daro mūsdienu Pakistānā. Civilizācija ir ievērojama ar tās pilsētām, kas būvētas no ķieģeļiem, ceļmalu drenāžas sistēmām un daudzstāvu namiem.
Vēdiskais periods
Vēdisko periodu raksturo indoāriešu kultūra, kas saistīta ar svētajiem Vēdu tekstiem, kas tikuši mutiski sacerēti vēdiskajā sanskritā. Vēdas, līdztekus Ēģiptes un Mezopotāmijas tekstiem, ir viens no vecākajiem tekstiem, kas saglabājies līdz mūsdienām. Vēdiskais periods turpinājās no apmēram 1500. līdz 500. gadam p.m.ē., liekot pamatus budisma, džainisma un hinduisma attīstībai. Vēdiskā civilizācijā pakāpeniski izplatījās arī Gangas līdzenumā.
Šis periods sākās indoāriešu valodās runājošo cilšu, kas sevi sauca par āriešiem (ārya), migrācijas rezultātā. Viņi pakļāva vietējās tautas, ko sauca par dāsiem. Āriešu izcelsme ir strīdīga, viens no viedokļiem ir, ka tie nākuši no Centrālāzijas, kamēr cits uzskats ir, ka tie ir dzīvojuši Indijā jau kopš laikiem pirms Indas ielejas civilizācijas, kā tas ir minēts dažos no Rigvēdas tekstiem.
Agrīnā vēdiskā sabiedrība sastāvēja galvenokārt no lopkopju grupām.[16] Vēlāk Rigvēdas āriešu sabiedrība kļuva aizvien zemkopiskāka un sociāli tika organizēta ap četrām varnām. Papildus hinduisma pamattekstiem vēdām, šajā periodā sākotnējo izcelsmi ieguva sanskrita eposu Rāmājanas un Mahābhāratas galvenās tēmas.[17] Agrīnā indo-āriešu klātbūtne, iespējams, daļēji atbilst okera keramikas arheoloģiskajiem atradumiem.[18]
Kuru valsts laikā ap 1000. gadu p.m.ē.[19] ziemeļrietumu Indijā sākās dzelzs laikmets, kad tika sacerētas Atarvavēdas — pirmais Indijas teksts ar dzelzs pieminēšanu (śyāma ayas): burtiski "melnais metāls". Pelēkās krāsas izstrādājumu kultūra, kas aptvēra lielāko daļu Indijas ziemeļu, bija izplatīta apmēram no 1100. līdz 600. gadam p.m.ē.[18] Šī perioda vēlāka daļa atbilst pieaugošajai pārejai no dominējošās cilšu sistēmas uz ķēniņvalstu, sauktu par Mahadžanapadām, veidošanos.
Mahadžanapadas
Vēlīnajā Vēdiskajā laikmetā Indijā izveidojās daudzas nelielas ķēniņvalstis vai pilsētvalstis, kas pieminētas vēdiskajā, agrīnajā budistu un džainu literatūrā. Ap 500. gadu p.m.ē. sešpadsmit valstis, kas pazīstamas kā mahadžanapadas — Kaši, Kosala, Anga, Magadha, Vridži (vai Vadži), Malla, Čedi, Vatsa (vai Vamsa), Kūru, Pančala, Mača (vai Matsja), Surasena, Assaka, Avanti, Gandhara, Kambodža — aizņēma Indas-Gangas līdzenumus no mūsdienu Afganistānas līdz Bengālijai un Mahārāštrai. Šis periods Indijas urbanizācijā bija otrs nozīmīgākais pēc Indas ielejas civilizācijas. Pārējā subkontinentā bija daudzi nelieli klani, kas pieminēti agrīnajā literatūrā. Dažu valstu valdnieki varu pārņēma mantojumā, citās valstis savus valdniekus ievēlēja. Izglītoto iedzīvotāju valoda šajā laikā bija sanskrits, lai gan ziemeļu Indijā vairākuma iedzīvotāju dialekti bija prakrita. Ap 500.—400. gadu p.m.ē. Sidhārtas Gautamas laikā daudzas no šīm sešpadsmit ķēniņvalstīm apvienojās četrās lielākās. Šīs četras bija Vatsa, Avanti, Kosala un Magadha.[20]
Hindu rituāli šajā laikā bija sarežģīti un tos veica priesteru kasta. Domāams, ka Upanišādas, vēlīnie vēdiskie teksti, kas nodarbojās galvenokārt ar sākotnējo filozofiju, sacerēti vēdiskā laikmeta beigās un Mahadžanapadu perioda sākumā (sākot ar apmēram 600. — 400. gadu p.m.ē.). Upanišādām bija nozīmīga ietekme uz indiešu filozofiju un tās ir viena vecuma ar budisma un džainisma attīstīšanos, apzīmējot šī perioda domāšanas zelta laikmetu. Uzskata, ka 537. gadā p.m.ē. Sidhārta Gautama sasniedza apgaismības stāvokli un kļuva pazīstams kā Buda — apgaismotais. Apmēram tajā pašā laikā Mahavīra (24. Džainu Tirtankara saskaņā ar Džainām) izplatīja līdzīgu teoloģiju, kas vēlāk kļuva par džainismu.[21] Tomēr ortodoksie džainisti uzskata, ka tas radies agrāk. Vēdās ir ticami dokumentēti daži džainu Tirtankari un askētiskā kārtība, kas līdzīga šamaņu kustībai.[22] Budisms un džainisms sludināja askētismu un dziļi ietekmēja hinduisma un indiešu garīgumu, proti — veģetārismu, aizliegumu nogalināt dzīvniekus un ahimsu (nevardarbību).
Budistu mūki izplatīja Budas mācības arī Birmā, Šrilankā, Tibetā, Centrālāzijas, Austrumāzijas un Dienvidaustrumāzijas valstīs.
Persiešu un grieķu iebrukumi
Liela daļa no Indijas subkontinenta (mūsdienu Austrumafganistāna un Pakistāna) nokļuva persiešu Ahamenīdu impērijas valdījumā ap 520. gadu p.m.ē. Dārija Lielā valdīšanas laikā un palika tur divus gadsimtus.[23] 326. gadā p.m.ē. Aleksandrs Lielais iekaroja Mazāziju un Ahemenīdu impēriju, sasniedzot Indijas subkontinenta ziemeļrietumu robežas. Tur viņš Hidaspas (mūsdienu Dželumas, Pakistānā tuvumā) kaujā sakāva Pūru ķēniņu un iekaroja Pendžābas lielāko daļu.[24] Aleksandra pārgājiens uz Austrumiem noveda viņu pie konfrontācijas ar Magadas Nandu impēriju un Bengālijas Gangaridaju impēriju. Viņa armija, novārdzināta un nobiedēta no paredzamās stāšanās pretī lielākajām Gangas upes indiešu armijām, Hifāzas (mūsdienu Beasa) tuvumā sadumpojās un atteicās doties tālāk uz austrumiem. Aleksandrs, pēc tikšanās ar savu virsnieku Koenusu, tika pārliecināts, ka labāk ir atgriezties.
Persiešu un grieķu iebrukumi atstāja svarīgas atbalsis indiešu civilizācijā. Persiešu politiskā sistēma ietekmēja nākamos subkontinenta pārvaldīšanas veidus, ieskaitot Maurju dinastijas pārvaldi. Bez tam, Gandaras reģions, vai mūsdienu Austrumafganistāna un Ziemeļrietumu Pakistāna, kļuva par Indijas, Persijas, Centrālāzijas un Grieķijas kultūru kausējamo katlu un radīja hibrīdu kultūru — grieķu budismu, kas pastāvēja līdz m.ē. 5. gadsimtam un ietekmēja Mahajānas budisma mākslas attīstību.
Maurju periods
Maurju impērija (322.—185. gadā p.m.ē.), kurā valdīja Maurju dinastija, bija ģeogrāfiski plaša, spēcīga un politiski militāra impērija senajā Indijā. Lielo Maurju impēriju izveidoja Čandragupta Maurja un viņa impērija uzplauka Ašoka Lielā laikā. Savā lielākajā izplatībā impērija izpletās uz ziemeļiem gar Himalaju dabīgajām robežām un uz austrumiem tagadējā Asamā. Uz rietumiem tā aizsniedzās aiz mūsdienu Pakistānas, pievienoja Beludžistānu un lielu daļu no tā, kas tagad pazīstams kā Afganistāna, ieskaitot mūsdienu Heratas un Kandagaras provinces. Impērija izplētās Indijas centrālajos un dienvidu apgabalos imperatoru Čandraguptas un Bindusaras laikā, un tajā tika iekļauta arī liela daļa no neizpētītajiem cilšu un mežainajiem apvidiem Kalingas tuvumā, kuru ieguva Ašoka Lielais.
Zelta laikmets
Indijas subkontinenta ziemeļu daļu pakļāva Kušānu valsts (ap 100.—300. gadā m.ē.), kas izpletās no Pešāvaras līdz Gangas vidienei un, iespējams, līdz pat Bengālijas līcim. Tajā bija iekļauta arī senā Baktrija (mūsdienu Afganistānas ziemeļos) un dienvidu Tadžikistāna. Rietumu satrapi (pārvaldnieki) (m.ē. 35. — 405. gadā) bija Sakas valdnieki un indo-skitu pēcteči no Indijas rietumu un dienvidu daļām.
Satavahanas, tāpat pazīstami kā Andras, bija dinastija, kas valdīja dienvidu un centrālajā Indijā, sākot ar apmēram 230. gadu pirms mūsu ēras. Satakarni, Satavahanu dinastijas sestais valdnieks, sakāva Ziemeļindijas Sungu dinastiju. Gautamiputra Satakarni bija cits ievērojams dinastijas valdnieks. Kunindas karaļvalsts bija maza Himalaju valsts, kas izdzīvoja apmēram no 2. gadsimta p.m.ē. līdz apmēram m.ē. 3. gadsimtam.
Indijas pussalas dienvidu daļā dominēja dažādas impērijas — Pandjanas karaļvalsts, Čolas impērija, Čeras dinastija, Kadambas dinastija, Rietumu Gangas dinastija, Pallavu un Čalukju dinastijas, dažas no tām pletās pa visu Dienvidaustrumāziju. Karaļvalstis karoja viena ar otru un ar Dekānas valstīm par valdošo lomu dienvidu Kalabharā, budistu karaļvalstī, kas uz īsu brīdi pārtrauca Čolas, Čeras un Pandjas dinastiju dominēšanu dienvidos.
Ziemeļrietumu hibrīdās kultūras
Par subkontinenta ziemeļrietumu hibrīdajām kultūrām uzskata indo-grieķus, indo-skitus, indo-partiešus un indo-sasanīdus. Pirmā no tām, Indo-grieķu valsts, tika izveidota, kad grieķu-baktriešu ķēniņš Demetrijs 180. gadā p.m.ē. iebruka šajā reģionā, izveidojot valsti mūsdienu Afganistānas un Pakistānas daļās. Gandrīz divus gadsimtus ilgajā pastāvēšanas laikā, to pārvaldīja vairāk kā 30 grieķu ķēniņu pēcteču, kas bieži konfliktēja savā starpā. Indo-skiti bija indoeiropiešu saku (skitu) atzars, kas migrēja no Dienvidsibīrijas vispirms uz Baktriju, tālāk uz Sogdiānu, Kašmiru, Arahoziju, Gandaru un beidzot uz Indiju. Viņu ķēniņvalsts pastāvēja no 2. gadsimta p.m.ē. vidus līdz 1. gadsimta p.m.ē. vidum. Mūsu ēras 1. gadsimtā mūsdienu Pakistānas teritorijā izveidojās Indo-partiešu valsts, pēc tam to iekaroja pakļāva Kušānu valsts, bet 3. gadsimtā to iekaroja Sasanīdu impērija.
Romiešu tirdzniecība ar Indiju
Romas impērijas tirdzniecība ar Indiju aizsākās ap m.ē. 1. gadsimtu imperatora Augusta valdīšanas laikā, kad tika iekarota Senā Ēģipte, tā laika Indijas lielākais tirdzniecības partneris rietumos. Tirdzniecība, ko uzsāka Eidoksijs no Kizikas 130. gadā p.m.ē., turpināja palielināties un, saskaņā ar Strabonu (II.5.12.[25]), Augusta laikā līdz pat 120 kuģu katru gadu devās no Miosas Hormosas uz Indiju. Šajā tirdzniecībā tika izmantots un, acīmredzot, tika pārstrādāts kušiešu monētās daudz zelta, tā ka Plīnijs Vecākais (HN VI.101) žēlojās par metāla naudas izsīkumu Indijai:
„Indija, Ķīna un Arābijas pussala pēc piesardzīga novērtējuma ik gadu saņem no mūsu impērijas simts miljonus sesterciju: tās ir mūsu izmaksas par greznību un sievietēm. Kāda daļa no šiem importiem paredzēta upurēšanai dieviem vai mirušo gariem?” Plīnijs — Historia Naturae 12.41.84.[26]
Guptas dinastija
4. un 5. gadsimtā Ziemeļindiju apvienoja Guptas dinastija. Šajā laikā, kas pazīstams kā Indijas renesances zelta laikmets, hindu kultūra, zinātne un politiskā pārvalde sasniedza jaunus augstumus. Čandragupta I, Samudragupta un Čandragupta II bija visievērojamākie Guptas dinastijas valdnieki. Agrākās pieejamās Puranas arī, domājams, ir uzrakstītas ap šo laiku. Impērijai pienāca gals līdz ar huņņu uzbrukumu Centrālāzijai. Pēc Guptas impērijas sabrukuma 6. gadsimtā, Indijā atkal valdīja daudzas reģionālas karaļvalstis. Guptas klana jaunākais atzars pēc atvienošanās no impērijas turpināja valdīt Magadā.
5. gadsimta pirmajā pusē mūsdienu Afganistānas teritorijā nostiprinājās Eftalītu impērija (baltie huņņi), ar galvaspilsētu Bamijanu. Viņi pārtrauca Guptas dinastijas valdīšanu Ziemeļindijā, kas tomēr neiespaidoja lielu daļu Dekānas un Dienvidindijas valstu uzplaukumu.
Klasiskais laikmets
Klasiskais laikmets Indijā sākās ar Guptām un ziemeļu atdzimšanu Haršas iekarojumu laikā apmēram 7. gadsimtā un Ziemeļindijā beidzās 13. gadsimtā Deli sultanāta ekspansiju, bet Dienvidindijā ar Vidžajanagaras impērijas sagrāvi 17. gadsimtā. Šajā laika posmā tika radīti vairāki Indijas lieliskākie mākslas un arhitektūras pieminekļi, kā arī attīstītas galvenās garīgās un filozofiskās sistēmas hinduismā, budismā un džainismā.
7. gadsimtā valdnieks Harša no Kannaudžas atkalapvienoja Ziemeļindiju, tomēr viņa valsts sabruka pēc viņa nāves. Šajā laikā strauji izpletās Tibetas impērija, iekarojot Nepālu un daļu mūsdienu Indijas Bihāras štata. No 7. līdz 9. gadsimtam trīs dinastijas sacentās par Ziemeļindijas kontroli: Gurdžaras-Pratiharas no Malvas un vēlāk Kannaudžas, Palas no Bengālijas un Raštrakutas no Dekānas.
Palas valstī vēlāk valdīja Senas dinastija un Pratiharas valsts sadalījās atsevišķās valstīs. Tās bija pirmās radžputu valstis, kas dažādā veidā pastāvēja gandrīz veselu tūkstošgadi līdz pat Indijas Republikas nodibināšanai. Pirmā pieminētā radžputu valsts parādījās Radžastānā 6. gadsimtā un nelielas radžputu dinastijas vēlāk valdīja lielākajā daļā Ziemeļindijas. Viens no Čauhanu klana radžputiem Prithvi Radža Čauhans bija pazīstams ar asiņainiem konfliktiem pret iebrūkošajiem islāma karotājiem. Austrumu Afganistānas apgabalos, ziemeļu Pakistānā un Kašmirā no septītā gadsimta vidus līdz vienpadsmitā gadsimta sākumam valdīja Šahi dinastija.
Čalukja impērija pārvaldīja dienvidu un centrālās Indijas daļas no 550. līdz 750. gadam no Badami Karnātakā un atkal no 970. līdz 1190. gadam no Kaljani Karnātakā. Kanči Palavas bija viņu laikabiedri tālāk uz dienvidiem. Ar Čalukjas impērijas pagrimumu, apmēram 12. gadsimta vidū, tās vasaļi Hojsalas no Halebidu, Kakatija no Varangalas, Seuna Jadavas no Devagiri un Kalačuri dienvidu atzars sadalīja milzīgo Čalukjas impēriju savā starpā. Vēlāk, viduslaiku periodā ziemeļu Tamilnadā parādījās Čolas karaļvalsts un Keralā Čeras karaļvalsts. Dienvidindijas karaļvalstis tajā laikā paplašināja savu ietekmi līdz pat Indonēzijai, kontrolējot plašas ārējās impērijas Dienvidaustrumāzijā. Dienvidindijas ostas bija iesaistītas Indijas okeāna tirdzniecībā ar Romas impēriju, galvenokārt ar garšvielām, uz rietumiem un ar Dievidaustrumāziju uz austrumiem.[27][28] Literatūra vietējos dialektos un iespaidīga arhitektūra plauka līdz apmēram 14. gadsimta sākumam, kad Deli sultāna dienvidu ekspedīcijas uzlika savas nodevas šīm karaļvalstīm.
Vairāk kā 55% no epigrāfiskajiem uzrakstiem — apmēram 55 000, ko Indijā atraduši arheologi, ir tamilu valodā un 60% no tiem ir no vienas pašas Tamilnadas.[29]
No 1343. gada visas daudzās Dienvidindijas valstis beidza pastāvēt, izveidojoties Vidžajanagaras impērijai (1336—1646), ko radīja vietējās un svešās kultūras sakausējums, kas atstājis paliekošas savstarpējās kulturālas ietekmes. Vidžajanagaras impērija panīka, karojot ar musulmaņu valstīm, kas bija izveidojušās pēc Bahmani sultanāta sairšanas.
Islāma sultanāti
Pēc arābu invāzijas Indijas senajā rietumu kaimiņzemē Persijā, lai paplašinātu ietekmi šajā reģionā, tie vēlējās iebrukt Indijā, kas bija bagātākā klasiskā civilizācija ar plaukstošu starptautisko tirdzniecību un vienīgajām zināmajām dimantu raktuvēm pasaulē. Pēc atsevišķu Indijas valstu dažus gadsimtus ilgas pretošanās, ziemeļu subkontinentā dažu gadsimtu laikā izveidojās islāma sultanāti. Bet pirms turku invāzijas viscaur Dienvidindijas piekrastē, it sevišķi Keralā, plauka musulmaņu tirgotāju kopienas, kuras ieradās nelielā skaitā pa Indijas okeāna tirdzniecības ceļiem, galvenokārt no Arābijas pussalas. Tomēr tas iezīmēja Vidējo Austrumu Ābrama reliģiju ieviešanos, bieži vien puritāniskos veidos, iepriekš pastāvošajā Dienvidindijas hinduistu kultūrā. Vēlāk dienvidos uzplauka Bahmani sultanāts, kas 16. gadsimta sākumā sadalījās piecos mazākos sultanātos.
Deli sultanāts
12. un 13. gadsimtā tjurki un puštuni sagrāba Ziemeļindijas daļas un 13. gadsimta beigās bijušajos radžputu īpašumos izveidoja Deli sultanātu.[30] Sekojošā Deli sultanāta Mamluku dinastija pārvaldīja lielu Ziemeļindijas apgabalu, apmēram Guptu seno zemju apjomā, bet Kaldži dinastija, lai gan spēja iekarot Centrālās Indijas lielāko daļu, tomēr nespēja iekarot un apvienot visu subkontinentu. Sultanāti bija sākums Indijas kultūras renesanses periodam. Rezultātā iegūtais indo-musulmaņu kultūras sakausējums ir atstājis paliekošus sinkrētiskos arhitektūras, mūzikas, literatūras, reliģijas un apģērba pieminekļus. Ir domājams, ka urdu valoda (dažādos turku dialektos "urdu" nozīmē "orda" vai "nometne") radās Deli sultanāta musulmaņu valdnieku laikā vietējo iedzīvotāju sanskrita, prakrita un ienācēju persiešu, tjurku un arābu valodu savstarpējā sajaukuma rezultātā. Deli sultanāta tronī īslaicīgi valdīja arī princese Razija (1236—1240).
Emīrs Timurs 1398. gadā uzbruka sultāna Nasir-u Din Mehmuda no Tuglaku dinastijas pārvaldītajai Deli.[31] Sultāna armiju sakāva 1398. gada 17. decembrī, Deli tika izlaupīta, sagrauta un atstāta drupās.
Mogulu ēra
1526. gadā Bāburs, sakaujot Deli sultānu Ibrahimu Lodi Pānipatas kaujā, izveidoja Mogulu impēriju, kas pastāvēja vairāk kā 200 gadu.[32] Mogulu dinastija valdīja Indijas subkontinenta lielākajā daļā no 1600. gada, sāka panīkt pēc 1707. gada un, visbeidzot, tika sakauta 1857. gada Sipaju sacelšanās laikā. Mogulu impērija savā augstākajā punktā aizņēma apgabalu, kas līdzīgs senajai Maurju impērijai. Mogulu dinastijas valdīšanas laikā notika plašas sociālās izmaiņas, pār hindu vairākumu valdīja musulmaņu imperatori, daudzi no kuriem izrādīja reliģisku toleranci pret hindu kultūru. Imperators Akbars — Bābura mazdēls, centās izveidot labas attiecības ar hinduistiem. Akbars ieviesa amari jeb dzīvnieku nenogalināšanu džainisma svētajās dienās un atcēla džizijas nodokli nemusulmaņiem. Mogulu imperatori precēja vietējo valdnieku ģimeņu locekļus, noslēdza savienības ar vietējiem maharadžām, savienojot savu turku-persiešu kultūru ar hinduistu kultūru, kā arī radot unikālu mogulu arhitektūru. Tomēr vēlākie imperatori, kā Aurangzebs, centās nodibināt pilnīgu musulmaņu kundzību, nemusulmaņus aplikot ar nodokļiem un sagraujot hindu tempļus. Mogulu impērijas norietā, aizpildot varas vakuumu, parādījās atsevišķas mazākas impērijas vai arī tās pašas bija norietu veicinošs faktors. 1739. gadā šahs Nadīrs sakāva Mogulu armiju Karnalas kaujā. Pēc šīs uzvaras Nadīrs ieņēma un izlaupīja Deli, aizvedot daudzas bagātības, tai skaitā Pāvu troni.[33]
.jpg)
Mogulu ērā Indijas subkontinetā pastāvēja Mogulu impērija un tās vasaļvalstis, bet vēlāk parādījās pēcteču valstis — ieskaitot Marathu konfederāciju, kas arvien vairāk karoja ar novājināto Mogulu dinastiju.
Pēcmogulu reģionālās karaļvalstis
Pēcmogulu ērā valdīja Marathu impērija, parādījās arī citas reģionālās valstis un pieauga arī Eiropas valstu aktivitātes. Marathu valsti nodibināja un nostiprināja Šivadži. 18. gadsimtā Pešvu valdīšanas laikā tā pārveidojās par Marathu impēriju. Uz 1760. gadu impērija izpletās praktiski pār visu subkontinentu. Šo paplašināšanos izbeidza afgāņu armija šaha Ahmada Abdali vadībā Trešajā Panipatas kaujā 1761. gadā. Pēdējo Pešvu Badži Rao II sakāva briti Trešajā angļu-marathu karā.
Maisūra bija valsts dienvidu Indijā, ko ap 1400. gadu nodibināja Vodejāru dinastija. Vodejāru valdīšanu pārtrauca Haiders Ali un viņa dēls Sultāns Tipu. Viņu vadībā Maisūra piedalījās virknē karu, dažreiz pret apvienotajiem britu un marathu spēkiem, bet galvenokārt pret britiem ar nelielu franču paīdzību vai palīdzības solījumiem.
Haidarābādu nodibināja Kutubas šahu dinastija no Golkondas 1591. gadā. Pēc neilgas Mogulu valdīšanas, Mogulu ierēdnis Asifs Džāhs, pārņēma kontroli pār Haidarābādu, 1724. gadā pasludinot sevi par Haidarābādu Nizāmu-al-Mulku. To pārvaldīja Nizāmu mantinieki no 1724. līdz 1948. gadam. Gan Maisūra, gan Haidarābādu kļuva par Britu Indijas vietējām pavalstīm.
Pendžābas valsts, ko pārvaldīja sikhi, bija politiska vienība, kas pārvaldīja mūsdienu Pendžābas reģionu. Tā bija starp pēdējiem subkontinenta apgabaliem, ko iekaroja briti. Angļu-sikhu kari iezīmēja Sikhu impērijas krišanu. Ap 18. gadsimtu gurku valdnieki izveidoja mūsdienu Nepālu un šahi un radžas ļoti stingri uzturēja savu nacionālo identitāti un integritāti.
Koloniālā ēra
Vasko da Gamas veiksmīgie jūrasbraucieni, kas eiropiešiem atklāja jūras ceļu uz Indiju 1498. gadā, bruģēja ceļu tiešai eiropiešu tirdzniecībai ar Indiju.[34] Portugāļi drīzumā izveidoja tirdzniecības punktus Goa, Damānā, Diu un Bombejā. Portugāļiem sekoja holandieši un briti, kas 1619. gadā izveidoja tirdzniecības punktus rietumkrasta ostā Sūratā,[35] un franči. Iekšējie konflikti starp indiešu karaļvalstīm deva iespēju Eiropas tirgotājiem pakāpeniski pastiprināt politisko ietekmi un piesavināties zemes. Lai gan nākamajā gadsimtā kontinentālās Eiropas valstis kontrolēja atsevišķus dienvidu un austrumu Indijas apgabalus, tās galu galā zaudēja visas savas Indijas teritorijas britiem, izņemot franču priekšposteņus Pondičerijā un Čandernagorā, holandiešu Travankoras ostu un portugāļu kolonijas Goa, Damānā un Diu.
Britu Indija
Mogulu imperators Džahangirs 1617. gadā deva atļauju Britu Austrumindijas kompānijai tirgoties Indijā.[36] Pakāpeniski kompānija palielināja savu ietekmi 1717. gadā, uzspiežot Mogulu imperatoram Farukam Sijāram dāvāt tiem atļauju beznodokļu tirdzniecībai Bengālijā.[37] Bengālijas nabobs Siradžs ud Daulahs, Bengālijas provinces faktiskais pārvaldītājs, pretojās britu centieniem izmantot šīs atļaujas. Tas noveda pie Plasijas kaujas 1757. gadā, kurā Austrumindijas kompānijas armija, Roberta Klaiva vadībā, sakāva naboba spēkus. Tas bija pirmais politiskais atbalsta punkts ar teritoriālu iejaukšanos, ko briti ieguva Indijā. 1757. gadā kompānija iecēla Klaivu par pirmo Bengālijas gubernatoru.[38] Pēc Buksaras kaujas 1764. gadā no Mogulu imperatora šaha Alama II kompānija ieguva civilās pārvaldes tiesības Bengālijā, kas iezīmēja sākumu kompānijas oficiālajai valdīšanai, kas gadsimta laikā galu galā ļāva tiem sagrābt lielāko daļu Indijas un iznīdēt Mogulu valdīšanu un pašu dinastiju.[39] Austrumindijas kompānija monopolizēja Bengālijas tirdzniecību. Viņi ieviesa zemes aplikšanas ar nodokļiem sistēmu, ko sauca par "ilgstošo nometināšanu", radot Bengālijā feodāla veida struktūru, kas balstījās uz vietējo aristokrātiju - zamindāriem. Uz 1850. gadu Austrumindijas kompānija kontrolēja lielāko daļu Indijas subkontinenta, ieskaitot mūsdienu Pakistānu un Bangladešu. Viņu politika dažkārt varēja vispārināt kā „skaldi un valdi”, kad tika izmanototas naidīgās attiecības starp atsevišķām vietējām valstīm, sociālajām un reliģiskajām grupām. Britu Indijas laikā bads Indijā bieži saistāms ar kļūdainu pārvaldes politiku, jo tad tika reģistrēti daži no lielākajiem, ieskaitot Lielo badu no 1876. līdz 1878. gadam, kurā nomira no 6 līdz 10 miljoni cilvēku[40] un Indijas badu no 1899. līdz 1900. gadam, kurā nomira 1 līdz 10 miljoni cilvēku. Trešā mēra pandēmija sākās Ķīnā 19. gadsimta vidū, izplatot mēri visos apdzīvotajos kontinentos un vienā pašā Indijā nogalinot 10 miljonus cilvēku.[41] Par spīti pastāvīgajām slimībām un bada sērgām, Indijas subkontinenta iedzīvotāju skaits, kas 1750. gadā bija apmēram 125 miljoni, 1941. gadā sasniedza 389 miljonus.[42]
Pirmā galvenā kustība pret Britu kompānijas patvaļīgo valdīšanu izvērsās par 1857. gada Sipaju sacelšanos, kas pazīstama arī kā Pirmais neatkarības karš. Pēc gada nemieru un Austrumindijas kompānijas karaspēka pastiprināšanas ar britu karavīriem, briti sakāva dumpiniekus. Sacelšanās nominālais līderis, pēdējais Mogulu imperators šahs Bahadurs Zafars tika izsūtīts trimdā uz Birmu, viņa bērniem nocirsta galvas. Kā sekas Austrumindijas kompānija visu varu nodeva Britu karaļnamam, kas sāka pārvaldīt lielāko Indijas daļu kā koloniju; kompānijas zemes tika kontrolētas tieši, bet pārējās ar pārvaldītājiem vietējās pavalstīs. Kad 1947. gada augustā Indijas subkontinents ieguva neatkarību no Lielbritānijas, tajā bija 565 pavalstis.[43]
Indiešu neatkarības kustība
1920. gados Mohandāss Karamčands Gandijs iesāka masveida kustību, lai cīnītos pret britu pārvaldi Indijā. Subašs Čandra Bose bija brīvības cīnītājs, kas izveidoja armijas spēkus cīņai pret britu pārvaldi. Bagats Sings arī bija indiešu brīvības cīnītājs, kas uzskatāms par vienu no ietekmīgākajiem indiešu neatkarības kustības revolucionāriem. Viņš bieži tiek saukts par Šahīdu Bagatu Singu (vārds „šahīds” nozīmē moceklis). Verapandija Katabomans arī bija brīvības cīnītājs, kas sāka savu brīvības kustību pret britu valdīšanu, atsakoties maksāt nodokļus britu valdībai. Revolucionārās aktivitātes pret britu valdīšanu notika visā Indijas subkontinentā un šīs kustības veiksmīgi atnesa Indijas subkontinentam neatkarību 1947. gadā.
Neatkarība un sadalīšana
Līdz ar neatkarības vēlmi gadiem attīstījās arī spriegums starp indusiem un musulmaņiem. Musulmaņi vienmēr bija bijuši mazākumā un iespējamā valsts pārvalde tikai ar indusiem lika tiem būt piesardzīgiem attiecībā uz neatkarību; viņi sliecās gan neuzticēties indusu valdīšanai, gan arī pretoties pastāvošajai britu valdīšanai. 1915. gadā Mohandass Karamčands Gandijs parādījās uz skatuves, aicinot uz vienotību šo divu grupu vidū, pārsteidzoši nodemonstrējot vadību, kas galu galā varētu novest pie valsts neatkarības. Pamatīgu grūdienu Gandijs Indijai un tās iespējai iegūt neatkarību deva ar absolūti nevardarbīgu masveida kustību, kas padarīja viņu par vienu no ievērojamākajiem zināmajiem pasaules līderiem. Viņš pārliecināja, piemēram, valkāt pašaustas drēbes, lai vājinātu britu tekstila rūpniecību un noorganizēja maršu uz jūru, kur demonstranti ieguva paši savu sāli, protestējot pret britu monopolu. Indieši iesauca viņu par Mahatmu vai Lielo dvēseli, un pirmais to ierosināja bengāļu dzejnieks Rabindranats Tagore. Briti apsolīja, ka viņi atstās Indiju 1947. gadā.
1947. gadā izveidojās divās domīnijas — Indijas Savienība un Pakistānas Domīnija. Pandžābas un Bengālijas provinču sekojošā sadalīšana, radīja sadursmes starp sikhiem, hindiem un musulmaņiem Pandžābā, Bengālijā un Deli, kurās gāja bojā ap 500 000 cilvēku.[44] Tāpat šajā periodā notika viena no lielākajām masveida migrācijām, apmēram 12 miljoni cilvēku pārvietojās starp jaunizveidotajām Indijas un Pakistānas valstīm.[44]
Atsauces un piezīmes
Wikiwand in your browser!
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.
Every time you click a link to Wikipedia, Wiktionary or Wikiquote in your browser's search results, it will show the modern Wikiwand interface.
Wikiwand extension is a five stars, simple, with minimum permission required to keep your browsing private, safe and transparent.
