From Wikipedia, the free encyclopedia
Sarkandzeltaine (Lactarius helvus) ir Latvijā vidēji bieža pienaiņu ģints vidēja lieluma sēne, kuras augļķermeņi pēc apstrādes ir ēdami.
| Sarkandzeltaine Lactarius helvus (Fr.) Fr. | |
|---|---|
.jpg) | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Sēnes (Fungi) |
| Apakšvalsts | Augstākās sēnes (Dikarya) |
| Nodalījums | Bazīdijsēnes (Basidiomycota) |
| Klase | Himēnijsēnes (Agaricomycetes) |
| Rinda | Bērzlapju rinda (Russulales) |
| Dzimta | Bērzlapju dzimta (Russulaceae) |
| Ģints | Pienaiņu ģints (Lactarius) |
| Suga | Sarkandzeltaine (L. helvus) |
 Sarkandzeltaine Vikikrātuvē | |
_Fr_49879_cropped.jpg)
.jpg)
_Fr_49878_cropped.jpg)
Sugu pirmais aprakstīja Eliass Frīss 1821. gadā kā Agaricus helvus, 1838. gadā viņš iekļāva sugu pienaiņu ģintī kā Lactarius helvus, kas ir arī mūsdienu nosaukums. Citu autoru doto latīnisko nosaukumu skaitā ir:
Nosaukuma epitets helvus veidots no latīņu valodas vārda "medus dzeltens", visai aptuveni vadoties no sēnes krāsas.
Iekšējā pienaiņu klasifikācijā iekļauta Colorati sekcijas Coloratini apakšsekcijā. Šīm sugām raksturīga sausa, samtaina līdz zvīņaina cepurīte, balta vai bezkrāsaina piensula, kas nemaina krāsu saskarsmē ar gaisu, vairāk vai mazāk tīklots sporu ornaments. Ģenētiski tuvākās sarkandzeltaiņu radinieces šai grupā ir arī Latvijā atrodamās smaržīgā pienaine, cigoriņu pienaine un ceriņu pienaine.
Ir aprakstīta albīnā varietāte Lactarius var. albidus, kuras cepurītes sākumā baltas, vēlāk bālganas vai krēmkrāsas. Kopējie izmēri nedaudz mazāki, ir dažas mikroskopiskas atšķirības (piemēram, plānākas hifas cepurītes virsmiziņā).
Čārlzs Peks Amerikā 1876. gadā lietoja nosaukumu Lactarius aquifluus, viņaprāt, jaunai citai sugai, vēlāk atzīstot to par sarkandzeltaines varietāti Lactarius helvus var. aquifluus. Kunce 1891. gadā to apzīmēja kā atsevišķu sugu Lactifluus aquifluus. Pašlaik tā Eiropas mikologu iespaidā katalogos tiek atzīta par sarkandzeltaini,[2] tomēr jautājums nav galīgi izšķirts un aquifluus atkal var tikt atzīta par atsevišķu Ziemeļamerikas sugu.[3] Daži avoti gan norāda, ka sākotnējais nesaprašanās iemesls varētu būt vienkārši nepietiekami rūpīga latīņu valodā veikto aprakstu pētīšana.[2]
Suga plaši izplatīta Ziemeļu puslodes mērenajos un vēsajos reģionos, ievesta arī Austrālijā.[9] Veido mikorizu ar priedēm un eglēm,[10] purvos arī kopā ar bērziem,[2] aug mitros skuju koku mežos un purvmalās,[4] īpaši sfagnu sūnās un pie mellenājiem,[11] skābās nabadzīgās augsnēs. Latvijā parastais augšanas periods — no augusta līdz oktobrim. Bieži ciešās grupās.[10]
Līdzība ar sarkandzeltainēm ir daudzām sarkanbrūnajām pienainēm, kurām tomēr visām ir sarkanīgākas cepurītes, bet vecās sarkandzeltaines, kurām vairs nav piensulas, var tikt sajauktas ar citu ģinšu sēnēm. Sarkandzeltaines cepurīte, atšķirībā no līdzīgajām pienaiņu sugām, ir gaišāka un bez sarkanīgās nokrāsas, piensulas tai gandrīz nav un īpaši raksturīga spēcīga, ne visiem patīkama kumarīna smarža, kura vēl pastiprinās, sēnei izžūstot.[4][12] Alksnene ir ar tumšāku cepurīti un sīvu sulu. Saldenā pienaine, kura ir līdzīga alksnenei, ir mazāka par to un aug zem Latvijā retajiem dižskābaržiem.[13] Aknu pienainei ar aknu krāsas cepurīti piensula žūstot dzeltē, kampara pienaine arī ir tumšāka un atšķiras ar tumšākām lapiņām un jūtamu kampara smaržu.[14] Vācot vidējā lieluma pienaiņu sugas sālīšanai, sēņotāji bieži pat necenšas tās savā starpā atšķirt, jo to garša un barības vērtība pēc sālīšanas ir apmēram līdzīga.[15] Reizēm tiek sēņotāju pieskaitītas alksnenēm kā "gaišās alksnenes".[16]
Iesaka lietot kā garšvielu vai smaržvielu nelielos daudzumos, žāvētu pulverveidā pie mērcēm un zupām. Lietota svaigi sagatavota, vāji indīga[17] un izraisa gremošanas traucējumus.[4] Simptomi — caureja, vemšana, drebuļi un reibonis parādās ātri, 15 minūšu līdz stundas laikā. 1949. gadā ar šo sēni nenovārītu saindējās vairāk nekā 400 cilvēku Leipcigā, visi izdzīvoja. Konkrētais toksīns nav noskaidrots, daži vaino seskviterpēnu.[3][18] Ziņu par saindēšanos ar novārītām un pēc tam iesālītām sarkandzeltainēm nav, tomēr vairums gan Latvijas, gan ārzemju avotu iesaka lielos daudzumos to nelietot.[10] Tomēr Krievijā pastāv biežs uzskats, ka, izņemot smaržu, sarkandzeltaine sālījumā ne ar ko neatšķiras no citām sālāmajām pienainēm,[12] un arī Latvijā daļa speciālistu pieturas pie uzskata, ka pēc novārīšanas ne ar vienu vietējo pienaini saindēties nevar.[16]
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.
Every time you click a link to Wikipedia, Wiktionary or Wikiquote in your browser's search results, it will show the modern Wikiwand interface.
Wikiwand extension is a five stars, simple, with minimum permission required to keep your browsing private, safe and transparent.
