Remove ads
From Wikipedia, the free encyclopedia
Rēzeknes apriņķis (poļu: powiat rzeżycki, krievu: Режицкий уезд, vācu: Kreis Rositten) bija administratīva vienība Inflantijas vaivadijas (1629—1772, kā Rēzeknes trakts (poļu: trakt rzeżycki)), Polockas guberņas (1776—1796), Baltkrievijas guberņas (1796—1802), Vitebskas guberņas (1802—1917), Vidzemes guberņas (1918), LSPR (1919—1920), Latvijas Republikas (1918—1940), Latvijas ģenerālapgabala (1941—1944) un Latvijas PSR (1940—1949) sastāvā.
Rēzeknes apriņķa zemes virsas ziemeļrietumu daļu veidoja Lubāna līdzenums (agrāk saukts par Malienas līdzenumu), bet dienvidaustrumu daļu Latgales augstiene (agrāk — Latgales platforma).
Lubāna līdzenuma Rēzeknes apriņķa daļā atrodas Lubāna ezers ar zāļu purviem (klāniem) un kūdras purviem (Teiču purvs, Lielais purvs, Kņovu purvs). Vienīgi gar līdzenuma dienvidu malu pie Latgales platformas (pie Varakļāniem un Viļāniem) ir lauksaimniecībā izmantojamas zemes.
Lielākā apriņķa daļa atradās Latgales augstienes viļņainajā virsā, kur Ledus laikmetā izveidojušies akmeņaini un smilšaini gara morēnu sanesumi. Prāvas platības aizņem ezeri (Rāznas ezers, Ežezers), kas kopā ar augstiem pauguriem padarīja šo Rēzeknes apriņķa daļu par vienu no gleznainākajām Latvijā.
1897. gada tautas skaitīšanā 57,9% no apriņķa iedzīvotājiem tika uzskaitīti kā latvieši, 23,9% kā krievi, 7,4% ebreji, 5,4% baltkrievi un 4,8% kā poļi.
Apriņķa izglītības iestādes (izņemot pamatskolas) atradās Rēzeknes pilsētā. 1938. gadā tur bija astoņas pamatskolas (3 latviešu, 2 krievu, 2 ebreju un 1 poļu), četras ģimnāzijas, tehnikums, komercskola, arodskola, latviešu skolotāju institūts un krievu pedagoģiskais institūts, kā arī Tautas Universitāte un Tautas konservatorija.[3]
Pēc Altmarkas pamiera Inflantijas vaivadijas sastāvā izveidoja Rēzeknes traktu (poļu: Trakt rzeżycki).
Pēc Žečpospolitas pirmās dalīšanas 1772. gadā Inflantijas vaivadija tika pārdēvēta par Daugavas provinci un iekļauta Pleskavas guberņas sastāvā. 1776. gada 4. septembrī Daugavas province tika sadalīta trīs daļās un tās ziemeļrietumu daļā izveidots Rēzeknes apriņķis (Режицкий уезд). Sākotnēji tas 1776. gadā ietilpa Polockas guberņas sastāvā.
1796. gadā Rēzeknes apriņķi sadalīja starp Daugavpils un Ludzas apriņķiem[4] un iekļāva Baltkrievijas guberņas sastāvā, bet 1802. gadā atkal atjaunoja Vitebskas guberņas sastāvā.
1913. gadā Rēzeknes apriņķī bija 18 pagasti un 1 pilsēta:[5]
Pagasti
|
|
Pilsēta
|
Pēc Otrā Latgales kongresa iniciatīvas Krievijas PSFR Tautas komisāru padome 1917. gada 14. decembrī izdeva rīkojumu Nr. 93. par Rēzeknes apriņķa atdalīšanu no Vitebskas guberņas un pievienošanu Vidzemes guberņai.[6] Jau 1917. gada 31. decembrī Latvijas strādnieku, kareivju un bezzemnieku deputātu padomju II kongresā tika apstiprināta Rēzeknes apriņķa pievienošana Iskolata pārvaldē esošajai Vidzemes guberņas daļai.
1918. gada 18. novembrī Tautas padomes pasludinātajā apvienotajā un neatkarīgajā Latvijas valstī ietilpa arī Rēzeknes apriņķis, bet pilnu kontroli pār to Latvijas Pagaidu valdība ieguva tikai pēc uzvaras Latvijas brīvības cīņās 1920. gadā.
1920. gadā, atdalot teritorijas no Stirnienas pagasta, izveidoti Atašines pagasts un Rudzatu pagasts.[7]
No 20. gadu sākuma Gaļanu pagasts saucās par Vidsmuižas pagastu,[8][9] Kuļņevas pagasts par Biržgaļa (Bērzgales) pagastu un Vaivodu pagasts par Bukmuižas pagastu.[10]
1924. gadā Rudzatu pagastu pievieno Daugavpils apriņķim.[11]
1925. gadā pieciem apriņķa pagastiem mainīti nosaukumi: Bikavas pagasts pārdēvēts par Gaigalavas pagastu, Biržgaļa (Bērzgales) pagasts par Labvārža pagastu (1926. gadā atjaunots Bērzgales nosaukums[12]), Borkovas pagasts par Barkavas pagastu, Rozenmuižas pagasts par Rēznas pagastu un Rozentovas pagasts par Maltas pagastu.[13]
No 1940. gada Bukmuižas pagasts saucas par Ezernieku pagastu, Ozolmuižas pagasts par Ozolaines pagastu un Vidsmuižas pagasts par Galēnu pagastu.[14]
Rēzeknes apriņķa platība bija 4253,1 km2 un tas robežojās ar Abrenes, Ludzas, Madonas un Daugavpils apriņķiem, un tikai dažus kilometrus ar PSRS.
1940. gada sākumā Rēzeknes apriņķī bija 3 pilsētas un 19 pagasti:
Pilsētas |
Pagasti |
|
|
1935. gadā Rēzeknes apriņķī bija trīs pilsētas (Rēzekne, Varakļāni un Viļāni) un daudz ciemu, no kuriem lielākie bija Andrupene, Atašiene, Barkava, Bērzgale, Bikava, Borovāja, Bukmuiža, Dricēni, Feimaņi, Ivgolova, Kaunata, Malta, Mežvidi, Puša, Riebiņi, Sakstagals, Stoļerova, Tiltagals, Tiskadi un Vidsmuiža.
Rēzeknes apriņķa iedzīvotāju kopskaits tolaik bija 151 679, kas sastādīja 7,8% no visa iedzīvotāju kopskaita valstī, vai 26,7% no visiem Latgales apgabala iedzīvotājiem. Uz laukiem dzīvoja 135 546 (89,9%) iedzīvotāji. No minēto iedzīvotāju kopskaita 72 141 bija vīrieši, bet 79 538 — sievietes. Pēc tautībām Rēzeknes apriņķa iedzīvotāji sadalījās šādi: latvieši — 95 081 (62,69%), lielkrievi — 43 436 (28,64%), vācieši — 112 (0,07%), poļi — 4655 (3,07%), baltkrievi — 2209 (1,45%), žīdi — 5749 (3,70%), leiši — 102 (0,07%), igauņi — 24 (0,01%), pārējie un nezināmie — 311 (0,21%). ledzīvotāju ticība: ev.-luterāņi — 3752 (2,47%), pareizticīgie — 5815 (3,83%), katoļi — 96 679 (63,74%), vecticīgie — 39 453 (26,01%), pārējie kristīgie — 165 (0,11%), Mozus ticīgie — 5757 (3,80%), pārējie un nezināmie — 58 (0,04%). Caurmērā uz 1 km2 Rēzeknes apriņķī dzīvoja 35,7 iedzīvotāji.[16]
1936./1937. mācību gadā Rēzeknes apriņķī darbojās 205 pamatskolas, kurās mācījās 22 411 skolnieki. Vidusskolu bija 8 ar 1169 skolēniem.
1947. gada 16. oktobrī no Rēzeknes apriņķa tika atdalīts Viļānu apriņķis, bet Rēzeknes apriņķim pievienoja Ludzas apriņķa Nautrēnu pagastu.
1949. gada 31. decembra administratīvi teritoriālajā reformā Rēzeknes apriņķis tika likvidēts un tā teritorija iekļauta Dagdas, Kārsavas, Maltas, Preiļu, Rēzeknes un Viļānu rajonos.[18][19]
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.
Every time you click a link to Wikipedia, Wiktionary or Wikiquote in your browser's search results, it will show the modern Wikiwand interface.
Wikiwand extension is a five stars, simple, with minimum permission required to keep your browsing private, safe and transparent.