From Wikipedia, the free encyclopedia
Prizrenas līga (albāņu: Besëlidhja e Prizrenit), oficiāli Albāņu nācijas tiesību aizsardzības līga (albāņu: Lidhja për mbrojtjen e të drejtave te kombit Shqiptar), bija albāņu politiski nacionāla organizācija, kas oficiāli tika nodibināta 1878. gada 10. jūnijā Prizrenas vecpilsētā, Osmaņu impērijas Kosovas vilājetā, un 1881. gadā tika fiziski likvidēta.
 Četri Osmaņu impērijas vilājeti, uz kuriem pretendēja albāņi | |
| Izveidots | 1878. gada 10. jūnijā |
|---|---|
Līderis | Abdīls Frašeri |
Prizrenas nodaļas vadītājs | Iljass Dibra |
Gusiņes vadītājs | Gusiņes Ali pašā |
Gan Sanstefano līgumā, gan to pārskatošajā Berlīnes līgumā tika noteiktas valstu robežas teritorijās, kurās dzīvoja albāņi. Osmaņu Porta nespēja aizsargāt savas intereses šajā reģionā, kurā bija 70 procenti musulmaņu un kas bija lielā mērā lojāls tai. Šis stāvoklis piespieda albāņu līderus ne tikai organizēt vietējo pašaizsardzību, bet arī apsvērt autonomas administrācijas izveidi, kāda reģionā bija Serbijai, Moldāvijai un Valahijai pirms viņu neatkarības iegūšanas.[1]
Līga tika nodibināta 47 osmaņu, galvenokārt Kosovas, beju — vietējo administratoru, inteliģences, lieltirgotāju un feodālo līderu sanāksmē. Sākotnējā līgas pozīcija tika apliecināta dokumentā, kurš pazīstams kā Kararname, kura turku valodā rakstītais oriģināls mūsdienās ir nozaudēts. Ar šo dokumentu Kosovas albāņu līderi uzsvēra nodomu saglabāt un uzturēt Balkānos Osmaņu impērijas teritoriālo kopību, atbalstot to, un "cīnīties ar ieročiem, lai aizstāvētu albāņu teritoriju vienotību". Lai arī tajā nekas nebija teikts par reformām, skolām, autonomiju vai par albāņu apvienošanu vienā vilājetā, Abdīla Frašeri un citu nacionālistu ietekmē šī sākotnējā nostāja tika radikāli mainīta un izvērtās par albāņu autonomijas prasību un vēlāk par atklātu karu pret Osmaņu impēriju.
1877. – 1878. gada Krievijas un Turcijas karš bija izšķirošs trieciens osmaņu varai Balkānu pussalā, atstājot impērijai tikai nestabilu valdīšanu Albānijā un Balkānu dienvidos. Albāņu bailes, ka viņu apdzīvotās zemes sadalīs Melnkalnes kņaziste, Serbijas kņaziste, Bulgārijas kņaziste un Grieķijas Karaliste, veicināja pretestības pieaugumu.[2] Pirmais pēckara līgums — albāņiem neveiksmīgais San Stefano līgums, kas tika parakstīts 1878. gada 3. martā, daudzus Prizrenas līgas pieprasītos apgabalus piešķīra Serbijai, Melnkalnei un Bulgārijai.[3] Austroungārija un Lielbritānija bloķēja šo vienošanos, jo tā deva Krievijai dominējošo stāvokli Balkānos un tādējādi izjauca tās labā Eiropas spēku līdzsvaru.[2][3] Bez tam, Austroungāriju satrauca Serbijas iziešana uz Adrijas jūru. Miera konference, lai izšķirtu strīdu, tika sākta tā paša gada nogalē Berlīnē.[2][3]
.jpg)
Kopējā situācija spieda albāņus organizēties vietējās Nacionālās glābšanas padomēs, lai aizsargātu albāņu apdzīvotās zemes.[2][3] Ap 1877. gada beigām teritoriālās kopības aizstāvēšanas jautājums kļuva īpaši sarežģīts. 1877. gada 13. decembrī serbi, tāpat kā Melnkalne, pieteica karu Osmaņu impērijai.[2] Saņēmušas atbalstu no Krievijas armijas, Serbija un Melnkalne veica uzbrukumus Albānijas ziemeļdaļai. Albāņi izrādījās nespējīgi aizstāvēt vairākus reģionus un pilsētas Albānijas ziemeļaustrumos un ziemeļrietumos.[2] Pēc šo zemju okupācijas osmaņu administratori (kuri galvenokārt bija albāņu izcelsmes) bēga no zaudētajām teritorijām vai tika izraidīti. Krievijas un Turcijas kara laikā ienākusī serbu armija lielāko daļu albāņu-musulmaņu izdzina no Toplikas un Nišas reģioniem uz Kosovu, izraisot cita starpā Prizrenas līgas (1878–1881) parādīšanos kā reakciju uz šo t.s. Lielo Austrumu krīzi.[4][5][6]
Šo notikumu ietekmē vietējās Nacionālās glābšanas padomes apvienojās vienā koordinācijas struktūrā. Albāņi 1877. gada 12. decembrī Stambulā izveidoja Albāņu nācijas tiesību aizsardzības centrālo komiteju.[3][7] San Stefano līgums izraisīja dziļu satraukumu albāņu un bosniešu vidū, un tas mudināja viņu vadītājus organizēt viņu apdzīvoto zemju aizsardzību.[2][3] 1878. gada pavasarī ietekmīgi albāņi Stambulā, ieskaitot Abdīlu Frašeri, kurš bija galvenā figūra Albānijas nacionālajā kustībā pirmajos gados, organizēja komiteju, lai vadītu albāņu pretošanos. Maijā grupa aicināja uz pārstāvju kopsapulci no visiem reģioniem, kuros tajā laikā pastāvēja albāņu kopienas.[2][3] Komitejas locekļi bija Ali Ibra, Zija Priština, Sami Frašeri, Jani Vreto, Paško Vasa, Baca Kurti Gjokajs un Abdīls Frašeri.
| “ | Mēs no visas sirds gribam dzīvot mierā ar visiem mūsu kaimiņiem, Serbiju, Melnkalni, Grieķiju un Bulgāriju... Mēs negribam un neprasām neko tiem piederošu, bet esam visi nolēmuši aizsargāt to, kas ir mūsu. | ” |
—Fragments no Prizrenas līgas platformas, 1878, [8] | ||
Prizrenas līgu izveidoja albāņu vadītāju un intelektuāļu grupa, lai pretotos to sadalīšanai pa kaimiņu Balkānu valstīm un apliecinātu albāņu nacionālo apziņu, apvienojot tos vienotas valodas un kultūras nācijā.[4][5] Tikšanās laikā Prizrenā 1878. gada 18. jūnijā tika parakstīta programma Kararname. Šis dokuments atspoguļoja līgas sākotnējo nostāju, ko galvenokārt atbalstīja muižnieki un ar osmaņu administrāciju saistītas personas. Šī dokumenta 1. pantā šie albāņu vadītāji atkārtoja savu nodomu saglabāt un uzturēt Osmaņu impērijas teritoriālo vienotību Balkānos, atbalstot Portu un "cīnoties ar ieročiem, lai aizstāvētu albāņu teritoriju vienotību". Tā paša dokumenta 6. pantā tika atkārtots albāņu kā osmaņu lojālistu naidīgums gan pret Bulgārijas, gan Serbijas neatkarību. "Mēs nedrīkstam ļaut ārvalstu armijām ienākt mūsu zemēs. Mums nevajadzētu atzīt pašu Bulgārijas vārdu. Ja Serbija mierīgi neatstās tās nelikumīgi okupētās zemes, mums vajadzētu sūtīt bašibuzukus[9] un censties līdz galam atbrīvot šos reģionus, ieskaitot Melnkalni."[10]
Pirmajā līgas sanāksmē Kararname nekādi nepieminēja reformas vai albāņu apvienošanu.[11] Tas nebija aicinājums uz Albānijas neatkarību vai pat autonomiju Osmaņu impērijas ietvaros.[12] Dalībnieki vēlējās atgriezt status quo, kāds tas bija pirms krievu—turku kara sākuma 1877. gadā.[3] Galvenais mērķis bija aizsargāties no tūlītējām teritoriālās sašķelšanas briesmām.[2] No savas puses, impērija apmaksāja ieradušos delegātu izdevumus un sniedza jaunajai organizācijai finansiālu atbalstu, kā arī palīdzēja tai apbruņoties.[13] Drīz līgas nostāja radikāli mainījās, jau tā paša gada novembrī tā uzstādīja autonomijas prasības un sāka atklātu karu pret Osmaņu impēriju, kā to formulēja Abdīls Frašeri:[14]
| “ | Tāpat kā mēs neesam un negribam būt turki, tā mēs ar visiem mūsu spēkiem pretosimies katram, kas mūs centīsies pārvērst slāvos, austriešos vai grieķos, mēs gribam būt albāņi. | ” |
—Fragments no Prizrenas līgas memoranduma britu delegācijai Berlīnes Kongresā, 1878, [15] | ||
1878. gada jūlijā Prizrenas līgas 60 locekļu valde, kuru vadīja Abdīls bejs Frašeri, nosūtīja vēstuli lielvalstīm uz Berlīnes kongresu ar lūgumu nokārtot albāņu problēmas, kas saistītas ar notikušo karu.[2] Berlīnes kongress ignorēja līgas memorandu, un Vācijas kanclers Oto fon Bismarks izteicās, ka albāņu nācija nepastāv un Albānija ir “tikai ģeogrāfisks termins”.[16] Bismarks izrādīja savu nicinājumu par pārmērīgu iesaistīšanos Balkānu lietās, sakot, ka "visi Balkāni nav viena Pomerānijas grenadiera veselu kaulu vērti".[17] Kongress šo memorandu neņēma vērā arī tādēļ, ka tas atzina Serbijas un Bulgārijas konkurējošās pretenzijas uz teritorijām, kurās Osmaņu impērija valdīja pār albāņiem.[2] Uz Eiropas galvaspilsētām nosūtītā līgas delegācija kongresā netika pielaista.[13] Prizrenas līga baidījās, ka albāņi neuzvarēs arī savās prasībās par Epīru pret Grieķiju, un organizēja vietējo pretošanos dažādās vietās. San Stefano līgumu vēlāk aizstāja ar pret osmaņiem mazāk strikto Berlīnes līgumu pēc Austroungārijas un Lielbritānijas uzstājības.[2] Šis pēdējais līgums tomēr atzina citu reģiona tautu konkurējošās pretenzijas uz albāņu apdzīvotajām teritorijām.[2]
Kongress nodeva Melnkalnei Baras un Podgoricas pilsētas un apgabalus ap kalnu pilsētām Gusiņi un Plavu, kuras albāņu vadītāji uzskatīja par savu teritoriju.[2][3] Serbija arī ieguva teritoriju, kurā citu tautību starpā ietilpa arī etniskie albāņi.[2] Albāņi stingri iestājās pret šiem teritoriālajiem zaudējumiem.[2] Albāņi arī baidījās par iespējamo Epīras zaudēšanu Grieķijai.[2][3] Prizrenas līga organizēja bruņotus pretošanās spēkus Gusiņē, Škodrā, Prizrenā, Prevezā un Joanninā.[2][2][3] Robežu tolaik raksturoja kā "noplūdušu asinīm".[18]
Sākumā osmaņu varas iestādes atbalstīja Prizrenas līgu, bet Lielā porta mudināja delegātus paziņot, ka viņi galvenokārt ir osmaņi, nevis albāņi.[2][3] Daži delegāti, kā šeihs Mustafa Ruhi efendi,[19] no Kalkandelēnas atbalstīja šo nostāju un iestājās par musulmaņu solidaritāti un visu musulmaņu zemju, tostarp mūsdienu Bosnijas un Hercegovinas, aizstāvēšanu. Šī sākotnējā līgas pozīcija, kuras pamatā bija muižnieku un ar osmaņu administrāciju un reliģiskajām varas pārstāvjiem saistītā reliģiskā solidaritāte, kļuva par iemeslu, lai līgu pārdēvētu par musulmaņu komiteju (albāņu: Komiteti i Myslimanëve të Vërtetë).[20] Citi pārstāvji Frašeri vadībā tikmēr koncentrējās uz darbu pie albāņu autonomijas un kopīgas etniskās identitātes izjūtas radīšanas, kas pārvarētu reliģiskās un klanu robežas.[2][3] Osmaņu valsts īslaicīgi atbalstīja līgas prasības, uzskatot albāņu nacionālismu par palīglīdzekli, lai novērstu savus turpmākus teritoriālos zaudējumus jaunajām neatkarīgajām Balkānu valstīm.[21][22]
.jpg)
Nespējuši panākt savas prasības diplomātiskā ceļā, albāņi uzsāka militāru konfliktu ar saviem Balkānu kaimiņiem.[2][3]
Prizrenas līgas kontrolē bija 30 000 kaujinieku, kuri, saņēmuši bruņojumu no Osmaņu impērijas, sāka sacelšanos pret to pēc Berlīnes kongresa viņiem neveiksmīgās gaitas un osmaņu veiktās līgas oficiālās likvidācijas, jo osmaņi baidījās, ka līga centīsies panākt pilnīgu neatkarību no impērijas.[3] Pirmā līgas militārā operācija bija uzbrukums Mehmedam Ali pašā — osmaņu maršalam, kuram bija jāpārrauga Plavas-Gusiņes rajona nodošanu Melnkalnei.[2][3] 1879. gada 4. decembrī līgas kaujinieki piedalījās Novšičes kaujā un pieveica Melnkalnes spēkus, kuri mēģināja pārņemt kontroli pār Plavu un Gusiņi.[2][3][24] Pēc atklāta kara pārtraukšanas līga pārņēma kontroli no osmaņiem Kosovas pilsētās Vuštrrijā, Pejā (Pečā), Mitrovicā, Prizrenā un Ģakovā.[2] Autonomijas kustību vadošā līga noraidīja osmaņu varu un centās pilnībā atdalīties no Portas. Osmaņu impērija centās apspiest dumpīgo līgu un nosūtīja armiju, kuru vadīja osmaņu komandieris Dervišs pašā, kurš līdz 1881. gada aprīlim ieņēma Prizrenu un pēc aplenkuma sagrāva pretošanos Ulciņā.[2][3] Līgas vadītāji un viņu ģimenes tika nogalināti vai arestēti un deportēti.[2][25] Ap 3000 albāņu tika izsūtīti uz Mazāziju.
1878. gada augustā Berlīnes kongress bija licis komisijai izvērtēt robežu starp Osmaņu impēriju un Melnkalni.[2] Kongress arī aicināja Grieķiju un Osmaņu impēriju vienoties par to robežu strīda risinājumu.[2][3] Albāņu veiksmīgā pretošanās līgumam piespieda lielvalstis atstāt Gusiņi un Plavu Osmaņu impērijai un to vietā piešķirt Melnkalnei pārsvarā albāņu apdzīvoto piekrastes pilsētu Ulciņu.[2][3] Ulciņas albāņi atteicās padoties, un lielvalstis bloķēja Ulciņu no jūras un izdarīja spiedienu uz osmaņu varas iestādēm panākt kontroli pār albāņiem.[2][3] Albāņu diplomātiskie un militārie centieni bija veiksmīgāki, saglabājot kontroli pār Epīru, tomēr daži tās rajoni jau līdz 1881. gadam tika nodoti Grieķijai.[2][3] Lielvaras 1881. gadā nolēma atdot Grieķijai arī Tesāliju un Artas rajonu.[2][3]
Saskaroties ar pieaugošo starptautisko spiedienu "nomierināt" pārlieku nepaklausīgos albāņus, sultāns nosūtīja lielu armiju Derviša Turguta pašā vadībā, lai apspiestu Prizrenas līgu un nodotu Ulciņu Melnkalnei.[2] Arī tie albāņi, kas bija palikuši lojāli impērijai, atbalstīja Portas darbību. 1881. gada aprīlī Derviša pašā 10 000 vīru pārņēma kontroli pār albāņu zemēm.[2][3] Frašeri, kurš sākotnēji saņēma nāvessodu, tika ieslodzīts līdz 1885. gadam un tika izsūtīts līdz nāvei septiņus gadus vēlāk.[3]
Lielie šķēršļi pārtrauca albāņu līderu centienus pāraudzināt savu tautu no osmaņu identitātes uz albāņu. Albāņiem, kas bija sadalīti četros vilājetos, trūka kopīga ģeogrāfiska vai politiska nervu centra.[2][3] Albāņu reliģiskās atšķirības piespieda nacionālās kustības līderus piešķirt tai tīri laicīgu raksturu, kas atsvešināja no tās populāros reliģiskos līderus un reliģiski tendēto tautas daļu. Nozīmīgākajam albāņu vienojošajam faktoram, viņu valodai, nebija standarta literārās formas un pat standarta alfabēta. Katrs no trim pieejamajiem variantiem — latīņu, kirilicas un arābu raksti — nozīmēja atšķirīgu politisko un reliģisko orientāciju, pret kuru iebilda citi iedzīvotāju elementi. 1878. gadā vēl nebija skolu albāņu valodā visattīstītākajos apgabalos, uz kuriem pretendēja Līga, t.i. Ģirokastrā, Beratā un Vļorā, kur skolās nodarbības notika turku vai grieķu valodā.
Prizrenas līga bija viena no acīmredzamākajām albāņu reakcijām uz albāņu bijušo patronu Osmaņu impērijas brukšanu pēc gandrīz četrus gadsimtus ilgas dominēšanas Balkānos. Pēc zaudējuma Krievijai 1878. gadā tika atzīta Bulgārijas, Melnkalnes un Serbijas neatkarība un daudzas to teritoriālās prasības.
Kad Prizrenas līga bija aktīva, tai izdevās panākt albāņu nacionālo interešu pamanīšanu no lielvalstu puses un nobruģēt ceļu Pejas līgai, kurai jau bija lielāks ārvalstu atbalsts gan no Itālijas, gan no Austroungārijas.
Neskatoties uz fināla neveiksmi, Prizrenas līga bija paveikusi daudz. Gan Melnkalne, gan Grieķija bija saņēmušas mazāk albāņu pieprasītās teritorijas, nekā tās būtu saņēmušas bez organizēta protesta. Tas bija pirmais solis ceļā uz kopīgu nacionālu organizāciju.[26]
Osmaņu impērija turpināja drupt un sultāns Abdulhamids II ķērās pie represijām, lai uzturētu kārtību.[2] Varas iestādes bez īpašiem panākumiem centās kontrolēt politisko situāciju impērijas albāņu apdzīvotajās zemēs, arestējot aizdomās turētos nacionālistu aktīvistus.[2] Kad sultāns atteicās no albāņu prasībām apvienot to zemes, albāņu vadītāji kūdīja uz sacelšanos, kas reģionu, īpaši Kosovu, noveda gandrīz anarhijā. Divdesmit piecu gadu laikā pēc līgas likvidācijas dažādas vietēja rakstura sacelšanās notika galvenokārt ziemeļu reģionos un it īpaši Kosovas vilājetā.[27] 1882. gadā tika atsaukts albāņu uzvarētājs Dervišs pašā, kas atviegloja dumpju sacelšanu.[28] Albāņu kaujinieki darbojās ne tikai pret osmaņiem, bet arī pret serbiem, un 1890.—1899. gadā vien ap 60 000 serbu bija spiesti bēgt no Kosovas uz Serbiju.[29] Impērijas varas iestādes izformēja 1897. gadā dibināto Prizrenas līgas sekotāju organizāciju Besa-Besë ("Pejas līgu"), 1902. gadā nonāvēja tās prezidentu Hadži Zeku un aizliedza grāmatas un privātu saraksti albāņu valodā.[2][3] Maķedonijā, kur Bulgārijas, Grieķijas un Serbijas atbalstītie partizāni cīnījās ar osmaņu varas iestādēm un savā starpā par teritorijas kontroli, musulmaņi-albāņi cieta uzbrukumos, un albāņu partizānu grupas savukārt veica savas akcijas.[2][30] 1905. gadā albāņu līderu sanāksmē Bitolā tika izveidota slepena Albānijas atbrīvošanas komiteja.[31]
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.
Every time you click a link to Wikipedia, Wiktionary or Wikiquote in your browser's search results, it will show the modern Wikiwand interface.
Wikiwand extension is a five stars, simple, with minimum permission required to keep your browsing private, safe and transparent.
