From Wikipedia, the free encyclopedia
Grieķijas Karaliste (grieķu: Βασίλειον τῆς Ἑλλάδος) bija monarhija, kas pastāvēja Grieķijā no 1832. līdz 1974. gadam ar pārtraukumu 1924. gadā, kad pēc militārā apvērsuma tika pasludināta Otrā Grieķu republika, kas pastāvēja līdz 1935. gadam. Grieķijas Karalistē monarhijas stāvoklis vienmēr bija nestabils, valstī pastāvēja sena un spēcīga republikāniska tendence, un 20. gadsimta notikumi — apvērsumi, okupācija, diktatūras, pilsoņu karš, karaļa iejaukšanās iekšpolitikā — tikai palielināja monarhijas pretinieku skaitu.
| |||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
Pēc 1973. un atkal 1974. gada referendumos grieķi nobalsoja par Grieķijas republikas atjaunošanu.
Pēc neatkarības kara pret Osmaņu impēriju 1827. gadā izveidojās Grieķijas Republika, par kuras pirmo prezidentu 1828. gadā kļuva grieķu izcelsmes Krievijas Impērijas diplomāts Joanis Kapadostrija (Ιωάννης Καποδίστριας). Pēc viņa nogalināšanas 1832. gada Londonas konferences laikā lielvalstis vienojās izveidot Grieķijas Karalisti.
Nepilngadīgais Bavārijas princis Oto Ludvigs Filips tika kronēts kā "Grieķijas karalis" un nevis "grieķu karalis", lai novērstu viņa pretenzijas pret Osmaņiem par to teritorijā dzīvojošajiem grieķu miljoniem. Karalis izlēma galvaspilsētu pārcelt no Nafplijas uz Atēnām, kas tajā laikā bija mazpilsēta ar 4-5 tūkstiešiem iedzīvotāju. Turpmākajos gados Atēnās notika aktīva celtniecība, lai pārvērstu to par patiesu galvaspilsētu. Karalis Oto I valdīja 30 gadus (1833-1863), kas iedalāmi trīs periodos:
Līdz 1837. gadam nepilngadīgā karaļa vietā valsti pārvaldīja trīs reģenti, kas ieņēma visus galvenos amatus un centās jauno valsti veidot pēc vācu karalistes modeļa. Valstī lielu finansiālo un politisko ietekmi saglabāja Lielbritānija, Francija un Krievija. 1843. gada 3. septembrī sākās revolūcija, pēc kuras absolūtās monarhijas vietā tika izveidots divkameru parlaments un vara lielā mērā nonāca bijušo neatkarības kara vadoņu rokās.
Valsts politikā 19. gadsimtā dominēja Lielās Grieķijas jautājums, jo grieķi vēlējās atbrīvot un vienā valstī apvienot visus Balkānos un Mazāzijā dzīvojošos grieķus, lai izveidotu Bizantijas cienīgu pēcnācēju ar gavaspilsētu Konstantinopolē. Osmaņu kontrolētajās grieķu teritorijās gandrīz visu laiku notika dumpji, it sevišķi Krētā, Tesālijā un Maķedonijā. Pēc Neatkarības kara teritoriāli nelielā Grieķija ieguva 36 000 km2 zemes, kas tika atsavināta turku zemes īpašniekiem. 1835. gadā valdība pieņēma zemes reformu, kuras mērķis bija radīt brīvo sīkzemnieku šķiru, lai lielākā grieķu daļa būtu vienādi un tiem nevajadzētu strādāt lielo zemes īpašnieku labā. Zemniekiem tika piešķirts 2000 drahmu kredīts, lai viņi varētu iegādāties 49 000 m2 lielus zemes gabalus. 1870. gadā lielākajai daļai zemnieku piederēja apmēram 80 000 m2 lieli zemes gabali. Tie bija par mazu patiesai labklājībai, taču nodrošināja naturālās saimniecības ar iztiku. Zemes apstrādes metodes saglabājās primitīvā līmenī — tika izmantoti koka arkli, minimāli lietots mēslojums, augsne noplicināta. 1920. gadā tikai 4% no saimniecībām bija lielākas par 97 000 m2 un tikai 3% no tām bija lielākas par 0,5 km2.
Kad 1862. gadā karalis atlaida premjerministru, sava laikmeta ievērojamāko politiķi, admirāli Kanarisu, uzliesmoja militārais dumpis un Oto nācās doties trimdā.
Grieķu valdība vispirms kļūt par karali lūdza karalienes Viktorijas dēlu Alfrēdu, taču to nepieļāva 1832. gada Londonas konferences lēmums, kas troni liedza ieņemt kādam no lielvaru pārstāvjiem. Tāpēc par nākamo karali 1863. gadā kļuva 17 gadus vecais dāņu princis Vilhelms, kuru izvēlējās grieķu parlaments. Viņu kronēja kā "grieķu karali" Georgu I. Kā balvu grieķiem par britiem draudzīga karaļa izvēli, Lielbritānija Grieķijai nodeva Jonijas jūras salas. Georgs I valdīja kā konstitucionāls monarhs, apprecējās ar Krievijas imērijas lielkņazieni Olgu un savus bērnus audzināja pareizticībā. Savā privātajā lauku muižā sentimentālais Georgs slepeni turēja Dānijas govis.
1864. gadā tika pieņemta demokrātiska kontitūcija, tika ieviests vienkameras parlaments un pirmo reizi Eiropā balsstiesības piešķirtas visiem vīriešiem. Grieķu politikā dominēja dažas ģimenes, kur bieži vien tēvam-premjerministram sekoja dēls-premjerministrs (šī sistēma raksturīga arī modernajai Grieķijai). Laikā no 1864. līdz 1910. gadam Grieķijā notika 21 vēlēšanas un pie varas bija 70 valdības.
Konservatīvās partijas valdības centās saglabāt labas attiecības ar Lielbritāniju, attīstīt infrastruktūru (1893. gadā pabeigts Korintas kanāls) un ražošanu, kamēr Liberālās partijas valdības bija populistiskākas savā grieķu nacionālismā un Lielās Grieķijas idejas atbalstīšanā.
Ekonomiski Grieķija bija mazatīstīta un nabadzīga. 1890. gados valsts parāds bija tik liels, ka 1893. gadā pasludināja valsts defoltu. Nabadzības dēļ iedzīvotāji lielā daudzumā emogrēja uz ASV. Par spīti finanšu grūtībām, Atēnās notika 1896. gada vasaras olimpiskās spēles.
Vēl viens grieķu politikas jautājums bija grieķu valoda. Sarunvalodā kopš Bizantijas laikiem bija izveidojusies jaungrieķu valoda (Dimotiki), kas tika uzskatīts par zemnieku dialektu. Taču rakstība (Katharevousa) 19. gadsimta sākumā tika balstīta uz senās grieķu valodas bāzes, kā rezultātā daudziem grieķiem nebija saprotami oficiālie dokumenti un laikraksti. Konservatīvā partija un baznīca aizstāvēja arhaisko valodas formu, kamēr Liberāļi atbalstīja jaungrieķu valodu. Tikai 1976. gadā jaungrieķu valoda tika pasludināta par oficiālo valodas versiju.
Grieķija bija pārāk vāja un atkarīga no Lielbritānijas, lai piedalītos Krievijas karā pret Osmaņiem 1877.-1878. gadā, tomēr 1881. gadā Berlīnes kongresā Grieķijai piešķīra Tesālija un Epīras daļu.
Krētas grieķi regulāri dumpojās pret turku varu un 1897. gadā Grieķija pieteica karu Osmaņiem, taču ātri tika sakauta un zaudēja nelielu pierobežas teritorijas daļu. Atkal palīdzēja lielvaras, kas panāca, ka Krētā tiek izveidota no turkiem autonoma Krētas valsts ar Georga I dēlu, princi Georgu kā ģenerālgubernatoru.
Grieķu nacionālā kustība bija aktīva arī Maķedonijā, kuras teritoriju sev pievienot vēlējās arī Bulgārijas Karaliste. Pēc 1908. gada Jauno turku revolūcijas Eiropas lielvaras un Balkānu valstis izmantoja Osmaņu vājumu. Austroungārija anektēja Bosniju un Hercegovinu, bet Krētas valsts Eleftēriosa Venizelosa vadībā 1908. gada 8. oktobrī pasludināja apvienošanos ar Grieķiju, taču Grieķija bija pārāk vāja, lai spētu panākt lielvalstu atbalstu šim vienpusējam aktam. Šis vājums radīja neapmierinātību iedzīvotājos un armjā; virsnieki izveidoja slepenu "Militāro līgu" ar mērķi reformēt Grieķiju. 1909. gada 15. augustā notika militārais apvērsums, politikā nepieredzējušie virsnieki par padomnieku uzaicināja Venizelosu, kurš pēc vēlēšanām 1910. gadā kļuva par premjerministu un nākamos 25 gadus ieņēma dominējošu lomu grieķu politikā. Venizelos pieņēma jaunu konstitūciju, veica reformas izglītībā un ekonomikā. Armijas kaujasspēju uzlabošanai tika pieaicināti angļu un franču militārie padomnieki.
1913. gada martā karalis Georgu I nošāva atentātā.
1912. gadā Balkānu pareizticīgās valstis Grieķija, Bulgārija, Melnkalne un Serbija, kas visas vēlējās palielināt savas teritorijas uz Osmaņu Rumēlijas rēķina, noslēdzot savstarpējus līgumus izveidoja Balkānu līgu, kas 1912. gada oktobrī pieteica karu Osmaņu impērijai.
Pirmais Balkānu karš sākās 1912. gada oktobrī. Kamēr bulgāru armija veiksmīgi tuvojās Konstantinopolei, serbi un grieķi ieņēma Maķedoniju. 200 000 vīru lielā un labi apmācītā grieķu armija ieņēma stratēģiski svarīgo Saloniku pilsētu, kā arī Epīras reģionu. Grieķu flote izmantojot to, ka Osmaņu flotes galvenie spēki bija koncentrēti Melnajā jūrā pret bulgāriem, ieņēma daudzas salas Egejas un Jonijas jūrās.
Savu panākumu un arī lielo kara upuru dēļ Bulgārija uzskatīja, ka tai pienākas lielākas teritorijas, tomēr Serbija atteicās atstāt iekaroto Ziemeļmaķedonijas teritoriju un uzstāja uz iepriekšējo līgumu pārskatīšanu. 1913. gada jūnijā Serbija ar Grieķiju izveidoja jaunu aliansi. Serbiem vajadzēja grieķu palīdzību, lai saglabātu Maķedoniju, bet serbi grieķiem apsolīja iegūt Trāķiju. Attiecības ar Itāliju negatīvi ietekmēja 1912. gada itāļu-turku kara laikā okupēto Dodekanesas salu jautājums. Šīs salas apdzīvoja grieķi, un Grieķija bija pati cerējusi tās iegūt.
1913. gada jūnijā Bulgārija sāka Otro Balkānu karu. Kad karā pret Bulgāriju iesaistījās arī Rumānijas Karaliste un Osmaņu impērija, bulgāri padevās. Grieķija ieguva dienvidu Epīru, Maķedonijas dienvidus, Krētu un visas Egejas jūras salas, izņemot Dodekanesas salas, kuras kopš 1911. gada okupēja Itālijas Karaliste. Balkānu karu rezultātā Grieķija gandrīz dubultoja savu teritoriju un iedzīvotāju skaitu.
_on_November_3,_2022.jpg)
Georga I dēls Konstantīns I bija pirmais grieķu karalis, kas bija dzimis Grieķijā. Jau kā kroņprincis viņš bija grieķu armijas virspavēlnieks un pēc uzvarām Balkānu karos bija ļoti populārs. Viņš bija izglītojies Vācijā un precējies ar ķeizara Vilhelma I māsu. Tādēļ, sākoties Pirmajam pasaules karam, par spīti alianses līgumam ar Serbiju, Grieķija palika neitrāla. Premjerministrs Eleftērijs Vanizelos (Ελευθέριος Βενιζέλος, 1864—1936) bija anglofils un ticēja Antantes uzvarai. 1915. gada sākumā Antantes spēki gatavojās militārajai kampaņai Dardaneļos un apmaiņā pret palīdzību, piedāvāja Grieķijai Krētu. Kad 1915. gada oktobrī Venizelos uzaicināja Antantes karaspēku ienākt Grieķijā, Konstantīns I viņu atbrīvoja no amata. Turpmākajos gados Grieķija politiski bija sadalīta monarhistos un Venizelosa atbalstītājos. 1916. gada augustā pēc militāra dumpja Salonikos, Venizelos izveidoja paralēlu valdību valsts ziemeļos. 1916. gada novembrī franči okupēja Pireju, apšaudīja Atēnas un piespieda grieķu floti padoties.
Pēc Krievijas Februāra revolūcijas Konstantīns I zaudēja Krievijas atbalstu un atstāja valsti, lai arī formāli neatteicās no troņa. Liela daļa karaliskās ģimenes un vadošie monarhisti devās trimdā, par karali kļuva Konstantīna I otrais dēls Aleksandrs I. Pēc Bulgārijas Karalistes un Osmaņu impērijas kapitulācijas 1918. gada novembrī Vanizelosa pūliņu rezultātā Antante Grieķijai piešķīra Trāķiju un teritoriju ap Smirnas pilsētu Mazāzijā, ko grieķi kontrolēja no 1919. gada maija. Parīzes miera konferencē grieķi cerēja panākt vēl lielāku teritoriju Mazāzijā.
Pēc karaļa Aleksandra I nāves 1920. gadā grieķi referendumā nobalsoja par karaļa Konstantīna I atgriešanos valstī. Mustafas Kemala vadītie turku nacionālisti 1922. gada septembrī uzvarēja Grieķu-turku karā un grieķiem nācās pamest ne tikai Anatoliju, bet arī daļu Trāķijas un vairākas Egejas jūras salas. Abas valstis vienojās par iedzīvotāju apmaiņu — pusmiljons turku devās uz Turciju kamēr 1,5 miljonu grieķu pameta Turciju. Grieķu bēgļi deva lielu pienesumu ražošanas un banku attīstībai, jo pirms Pirmā pasaules kara sākuma grieķi kontrolēja 45% no Osmaņu impērijas biznesa, ierodoties Grieķijā viņi šos līdzekļus un pieredzi lika lietā. Slavenākais no bēgļiem bija Aristotelis Onassis, kurš kļuva par grieķu kuģniecības magnātu. Bēgļi veicināja pilsētu, īpaši Atēnu un Saloniku, izaugsmi. Ja 1920. gadā 36,6% grieķu dzīvoja pilsētās vai ciemos, tad 1928. gadā tādu bija jau 45,6%. Kari bija stimuls tekstilrūpniecības, amunīcijas un apavu rūpniecības attīstībai, kas vēlāk pārorientējās uz civilajām vajadzībām nepieciešamu produktu ražošanu. Tomēr pēckara Grieķija bija finansiāli sagrauta un militārās sakāves demoralizēta.
1922. gada 27. septembrī Vanizelosu atbalstošu virsnieku sacelšanās piespieda karali Konstantīnu I atteikties no troņa par labu savam dēlam Georgam II un 30. septembrī karalis ar ģimeni devās trimdā. Arī karaļa brālis ar ģimeni (arī princi Filipu, vēlāko karalienes Elizabetes II vīru) tika izraidīts trimdā. Varu valstī pārņēma Revolucionārā komiteja, kas oktobra beigās izveidoja ārkārtas militāro tribunālu, lai tiesātu par Mazāzijā piedzīvotās sagrāves atbildīgos deviņus politiķus un virsniekus. Seši apsūdzētie tika nošauti par nodevību. 1923. gada oktobrī monarhistu virsnieki sarīkoja neveiksmīgu valsts apvērsuma mēģinājumu. Decembrī notika vēlēšanas kurās monarhistu partijas nepiedalījās.
1923. gada 19. decembrī karalis Georgs II atstāja valsti un 1924. gada 25. martā tika pasludināta Otrā Grieķu republika. Republikā dominēja Venizelosu atbalstošie virsnieki, Venizelos bija premjerministrs no 1928-1932. gadam. 1932. gadā Grieķijā sākās Lielā depresija, uz laiku drahma tika piesaistīta ASV dolāram, taču tas noveda pie tā, ka Grieķijas valūtas rezerves tika gandrīz pilnībā iztērētas. 1932. gada aprīlī Grieķija atteicās no zelta standarta. 1933. gada vēlēšanās uzvarēja opozicionārā monarhistu Tautas partija. Lai novērstu monarhijas atjaunošanu, daļa Venizelosu atbalstošo virsnieku 1935. gada martā veica neveiksmīgu valsts apvērsuma mēģinājumu. 1935. gada 10. oktobrī bruņoto spēku vadība pārņēma varu, izbeidza republiku un 3. novembrī organizēja referendumu, kas apstiprināja monarhijas atjaunošanu un karaļa Georga II atgriešanos valstī. Pēc 1936. gada vēlēšanām monarhisti (143 vietas) un liberāļu koalīcija (142 vietas) nespēja nedz vienoties par valdības izveidošanu, nedz piesaistīt komunistus ar 15 vietām. Darbu turpināja iepriekšējā valdība.
Pēc premjerministra Demerdža (Κωνσταντίνος Δεμερτζής, 1876—1936) nāves karalis par pagaidu premjeru iecēla atvaļinātu ģenerāli Metaksu (Ιωάννης Μεταξάς, 1871—1941), kurš nevēlējās pieļaut komunistu ietekmi valstī un uzskatīja, ka stabilitāti nodrošināt varēs tikai autoritārs režīms. Ar karaļa atbalstu viņš 1936. gada 4. augustā atlaida parlamentu, ieviesa kara stāvokli un pārņēma varu. Turpmākajos gados valstī bija autoritāri fašistisks režīms. Metaksa centās radīt ideoloģiju, kas apvienotu senās Spartas militāro kārtību ar Bizantijas kristiešu vērtībām. Tika nodibinātas masu organizācijas, ieviests romiešu sveiciens (ko nosauca par hellēņu sveicienu), Metaksa tika saukts par Arhigos (Vadoni). Tika noteikta minimālā alga, ieviesti bezdarba pabalsti un divu nedēļu atvaļinājums. Līdzīgi citām valstī, tika ieviestas importa kvotas, lai aizsargātu vietējos ražotājus. Rezultātā no 1932. līdz 1939. gadam Grieķijas ekonomika auga par vidēji 3,5% un 1939. gadā rūpniecības apjoms attiecībā pret 1928. gadu pieauga par 179%.
Lai arī ideoloģiski tuva fašistu Itālijai, Grieķija turpināja ciešu sadarbību ar Lielbritāniju, kas, pēc Itālijas iebrukuma Albānijā publiski paziņoja, ka garantēs Grieķijas robežu neaizskaramību. Sākoties Otrajam pasaules karam, Grieķijas Karaliste pasludināja neitralitāti.
Pēc sakāves Mazāzijā un Lozannas miera līguma noslēgšanas 1923. gadā Grieķija ieguva legālu varu pār vairākām salām, taču Itālija noraidīja grieķu pretenzijas uz grieķu apdzīvotājiem Albānijas dienvidiem. Pēc tam, kad nezināmi uzbrucēji nogalināja itāļu ģenerāli, kurš piedalās Albānijas robežu iezīmēšanā, 1923. gada vasarā uz neilgu laiku itāļi okupēja Korfu salu, taču pameta to pēc Tautu savienības spiediena. 1924. gadā abas valstis sāka attiecību uzlabošanu, kas pastiprinājās ģenerāļa Pangalosa diktatūras 14 mēnešos. 1925. gada augustā Grieķija piekrita iegādāties itāļu ieročus. Abas valstis cerēja uz politisku vienošanos, kas ļautu sākt karu pret Turciju, taču šī ideja nepiepildījās un 1928. gada 30. maijā Itālija un Turcija parakstīja draudzības līgumu, kam 23. septembrī sekoja Itālijas-Grieķijas draudzības līgums. Grieķija, kurai bija svarīgas labas attiecības ar Lielbritāniju, atsacījās no Musolīni piedāvājuma par formālas grieķu-itāļu alianses izveidošanu. Līgums ar Itāliju palīdzēja uzlabot Grieķijas attiecības ar Dienvidslāvijas Karalisti, ar kuru draudzības līgumu parakstīja 1929. gada 27. martā. Ar itāļu diplomātu starpniecību izdevās noslēgt 1930. gada 10. jūnija Grieķijas-Turcijas līgumu, kas atrisināja abu valstu konfliktu, un draudzības līguma noslēgšanu 30. oktobrī. 1934. gada februārī Grieķija paraksta Balkānu paktu ar Turciju, Dienvidslāviju un Rumāniju, saniknojot Itāliju, kas to uzskata par sev naidīgu aliansi.
Itālijai iebrūkot Etiopijas impērijā, Grieķija aizvien atklātāk nostājas Lielbritānijas pusē, saņemot britu drošības garantijas. Uzlabojoties britu-itāļu attiecībām, Lielbritānija 1937. gada jūlijā izbeidza drošības garantiju. Pēc Minhenes krīzes Metaksa, baidoties no Itālijas uzbrukuma, atkal vēršas pie Lielbritānijas, kas noraida drošības garantiju atjaunošanu. Lai arī pēc Albānijas okupācijas Itālija sākotnēji apliecināja, ka turpinās draudzīgu politiku pret Grieķiju, 1939. gada 13. aprīlī Lielbritānija un Francija paziņoja, ka Itālijas uzbrukuma gadījumā sniegs atbalstu Grieķijai. 1939. gada septembrī Itālija informēja, ka neplāno uzbrukt Grieķijai, atvilka karaspēku 20 km no robežas un ierosināja pagarināt 1928. gada draudzības līgumu, kas beidzās 1939. gada 1. oktobrī. Konsultējoties ar Lielbritāniju, Grieķija izlēma līgumu neatjaunot.[1]
1940. gada 28. oktobrī Itālijas karaspēks no Albānijas iebruka Epīras reģionā, bet grieķu armija iebrukumu apturēja un jau 14. novembrī tā pārgāja pretuzbrukumā un iegāja Albānijas teritorijā. 1941. gada janvāra vidū grieķi kontrolēja ap 25% Albānijas teritorijas, lai arī nebija sasnieguši pretuzbrukuma stratēģisko mērķi Vļoras ostu. Musolīni personīgā vadībā itāļi atsāka uzbrukumu 9. martā, taču pēc divām neveiksmīgu cīņu nedēļām tas tika pārtraukts. Lai novērstu britu nostiprināšanos Balkānos, Hitlers pavēlēja vācu armijai sākt "Oprāciju Marita"" — cauri Dienvidslāvijas Karalistes un Bulgārijas Karalistes teritorijai 1941. gada 6. aprīlī iebrukt Grieķijā. Pirmais uzbrukums sākās no Bulgārijas, ātrais Dienvidslāvijas pretestības sabrukums ļāva vācu Otrajai Tanku divīzijai iebrukt no flanga un 9. aprīlī ieņemt svarīgo Saloniku pilsētu. Daļa grieķu armijas bija aplenkta un tai tika dota atļauja padoties 10. aprīlī. Vācieši izlauzās cauri grieķu un britu aizsardzībai, lai virzītos uz valsts dienvidiem. Albānijas frontē no pārējās valsts atgrieztie grieķu spēki sadumpojās un izvēlējās padoties vāciešiem 20. aprīlī. Padošanās ceremonija nākamajā dienā tika atkārtota itāļu klātbūtnē.
27. aprīlī vācieši ieņēma Atēnas un līdz 30. aprīlim vācu karaspēks ieņēma lielāko Grieķijas daļu, karalis un valdība bēga uz Krētu. 1941. gada 20. maijā vācu desantnieki ar planieriem izsēdās trīs lielākajos Krētas lidlaukos un pilsētās. Spēcīgās grieķu, britu, austrāliešu un jaunzēlandiešu pretestības dēļ tika iznīcināti vairāki tūkstši vāciešu, taču kopējā militārā situācija bija nelabvēlīga un līdz 1. jūnijam britu un grieķu karaspēks atstāja salu. Karalis bēga uz britu kontrolēto Ēģipti, kur tika izveidota trimdas valdība. Karaļa trimdas valdībai okupācijas periodā nebija reālas ietekmes uz notikumiem valstī. Grieķijas kalnos izveidojās vairākas pretestības kustības un ap 1943. gada vidu itāļu okupanti kontrolēja tikai pilsētas un galvenos ceļus, kamēr kalnu apvidi bija brīvības cīnītāju kontrolē. Grieķija tika sadalīta trīs okupācijas zonās — itāļu, vācu un bulgāru. Bulgāri daļu savas kontroles zonas anektēja un izvērsa aktīvu bulgarizācijas kampaņu — tika aizliegta grieķu valoda, apdzīvoto vietu nosaukumi tika mainīti uz bulgāriskiem, inteliģences parstāvji sodīti vai deportēti uz vācu un itāļu okupācijas zonām. Valsts centrālo daļu konrolēja 11 itāļu divīzijas. Okupācijas karaspēks konfiscēja lielāko daļu pārtikas produktu un neļāva grieķu zvejas flotei doties jūrā, ko bloķēja Lielbritānijas kara flote. Rezultātā valstī izcēlās bads, kurā mira vairāki simti tūkstoši grieķu. Atēnās izveidoja okupantiem paklausīgu marionešu režīmu, kura vara gan bija ļoti ierobežota, vācu okupācijas zona bija sadalīta trīs militārajās zonās:
1943. gada vidū uz Grieķiju pārvietoja Vērmahta 1. Tanku divīziju un 1. Kalnu divīziju, lai nodrošinātos pret Sabiedroto iebrukumu, nepieļautu itāļu padošanos un cīnītos pret partizāniem. Šajas operācijās vācieši izcēlās ar cietsirdību un atriebības operācijās noslepkavoja vairāku ciematu iedzīvotājus. Kopumā, cīnoties pret partizāniem, vācieši nogalināja ap 21 000, itāļi 9000 un bulgāri 40 000 grieķu. Bulgāru okupētajā Trāķijā un vāciešu Salonikā 1943. gadā īstenoja ebreju holokaustu, nosūtītot viņus uz Aušvicas un Treblinkas nāves nometnēm. Itāļu un vēlāk vāciešu kontrolētajā valsts centrālajā daļā iedzīvotāji aktīvi pretojās holokaustam. 1943. gada septembrī Itālija kapitulēja un pārgāja Sabiedrotu pusē. Lielākā daļa itāļu armijas padevās vāciešiem, bet daļa pārgāja partizānu pusē. Vācieši nogalināja vairākus tūkstošus itāļu karagūstekņu.
Lielāko pretestības kustību — Nacionālās Atbrīvošanas fronti (EAM) un tās militārās vienības (ELAS) — kontrolēja komunisti, bet Nacionālo Grieķu Republikāņu līgu (EDES) — antikomunisti. Starp pretestības kustībām 1943. gada rudenī izcēlās sadursms, kas turpinājās līdz 1944. gada pavasarim, kad 1944. gada maijā briti Libānā organizēja grieķu pretestības kustību konferenci, kas izveidoja nacionālās vienotības valdību (ar sešiem EAM pārstāvjiem) Papandreu vadībā. 1944. gada oktobrī, vāciešiem atkāpjoties no Grieķijas, valstī ieradās britu karaspēka vienības, kas 1944. gada 14. oktobrī atbrīvoja Atēnas, taču Krētā un Egejas jūras salās līdz pat 1945. gada maijam palika vācu garnizoni. Pēc vāciešu atkāpšanās 1944. gada oktobrī, Papandreu trimdas valdība ieradās Atēnās. Komunistu dominētā EAM-ELAS partizānu armija kontrolēja lielāko valsts daļu, taču nepārņēma valsts vadību iespējams tāpēc, ka Staļins ar Čērčilu kara laikā bija vienojušies, ka Grieķija paliks britu ietekmes zonā. Dažādu nesaskaņu dēļ komunisti drīz izstājās no Papandreu valdības. 1944. gada 3. decembrī policisti šāva uz EAM atbalstītāju demonstrācija Atēnās nogainot 28 un ievainojot desmitiem cilvēku. Turpmākās 33 dienas Atēnās notika sīvas kaujas starp komunistiem no vienas puses un monarhistu un britu spēkiem no otras. Kaujas beidzās ar komunistu sakāvi, ELAS bruņoto vienību atbruņošanu un teroru pret komunistu atbalstītājiem. Komunisti boikotēja 1946. gada marta vēlēšanas un Pilsoņu karš (1946-1949) atsākās ar pilnu spēku. ELAS partizāni veidoja dumpinieku bruņoto vienību kodolu. Komunisti, saprotot, ka Grieķijas valdību gāzt nebruņotā ceļā nebūs iespējams, izveidoja pagaidu valdību.
1946. gada beigās izveidotā komunistu Grieķijas Demokrātiskā armija ar Dienvidslāvijas, Albānijas un Bulgārijas atbalstu karoja pret Nacionālo armiju, ko atbalstīja briti, bet pēc 1947. gada Trumena doktrīnas pasludināšanas — ASV. 1947.-1948. gadā komunistu spēki kontrolēja lielu valsts daļu, tomēr Nacionālā armija ar amerikāņu ieroču piegādēm un lauku iedzīvotāju pārvietošanu uz kontrolētiem reģioniem, lēnām sāka gūt panākumus pret skaitliski mazāko Demokrātisko armiju. Pēc Dienvidslāvijas un PSRS attiecību pārraušanas 1949. gadā Tito pavēlēja slēgt robežu un pārtraukt sniegt atbalstu grieķu komunistiem. 1949. augustā Nacionālā armija sāka ofensīvu un oktobrī sakāva pēdējos komunistu spēkus, kas bēga uz Bulgāriju. Pilsoņu karā bojā gāja ap 100 000 cilvēku. Vismaz 25 000 grieķu, 25 000 albāņu un nezināms skaits Maķedonijas slāvu devās trimdā uz Austrumu bloka valstīm. Valsts iekšienē ap 700 000 iedzīvotāju nācās pamest savas dzīvesvietas, liela daļa emigrēja uz Austrāliju un citām valstīm.
1947. gada Parīzes miera konference piešķīra Grieķijai itāļu okupētās Dodekanesas salas, un valsts sasniedza savas galīgās robežas. Grieķu nacionālisti joprojām valstij vēlējās pievienot britu koloniju Kipru, grieķu minoritātes apdzīvotos Albānijas dienvidus un Turcijas Imvros un Tenedas salas.
Pēc karaļa Georga II nāves 1947. gada aprīlī tronī kāpa karalis Pāvils. Pirmo valdību pēc pilsoņu kara veidoja centristi, taču tā krita 1952. gadā un līdz 1963. gadam pie varas bija labēji konservatīvas Nacionāli Radikālās Savienības (ERE) valdība, kuru no 1955. gada vadīja Konstantīns Karamanlis. Kreisie spēki 1951. gada jūlijā kā alternatīvu aizliegtajai komunistu partijai izveidoja Apvienotos Demokrātiskos Kreisos (EDA) un piedalījās vēlēšanās, taču netika pielaisti pie valsts pārvaldes. Pēc centra valdības sabrukuma EDA daļēji ieguva arī centrisko vēlētāju balsis, attālinājās no savām komunistu saknēm un 1958. gada vēlēšanās uzrādīja savu visu laiku labāko rezultātu, saņemot 24,4 % balsu un 79 no 300 vietām parlamentā, kļūstot par galveno opozīcijas partiju. Papandreu vadīto centrisko spēku politiskā atgriešanās sākās 1961. gadā līdz ar Centra Savienības izveidošanu; uzvaru 1963. un 1964. gada vēlēšanās.
1950. gadu beigās saasinājās attiecības ar Lielbritāniju, seno Grieķijas politisko un ekonomisko sabiedroto. Lielbritānijas kolonijas Kipras lielākā iedzīvotāju daļa bija grieķi, kas vēlējās apvienošanos ar Grieķiju. To nevēlējās pieļaut Lielbritānija un Turcija, kurām bija savas intereses salā. 1960. gadā Kipra kļuva par neatkarīgu republiku, taču tajā turpinājās etniska vardarbība starp grieķiem un turkiem,
Ja 1950. gadā Grieķijas iekšzemes kopprodukts uz iedzīvotāju (USD 1951) atpalika no Portugāles (USD 2132), Polijas (USD 2132) un Meksikas (USD 2085) un bija līdzīgāks Bulgārijai (USD 1651), Japānai (USD 1873) un Marokai (USD 1611). No 1953. līdz 1972. gadam, līdzīgi kā daudzās citās valstīs, Grieķijā bija straujas ekonomiskās izaugsmes periods. 1962. gadā valsts pievienojās Eiropas Ekonomikas Kopienai, ES priekštecei. Turpinājās liekā darbaspēka emigrācija uz Rietumeiropu. Ārvalstu investīcijas, tūrisma attīstība, kuģniecības sektora izaugsme un emigrantu uz mājām sūtītā nauda uzlaboja valsts maksājumu bilanci. No 1965. līdz 1970. gadam metalurģijas sektors auga par 11%. Strauji attīstījās arī tekstilu ražošana un ķīmiskā rūpniecība. Viena no starptautiski veiksmīgajām ekonomikas nozarēm bija kuģniecība, valdība palīdzēja atjaunoties kuģniecībai, garantējot apdrošināšanas izmaksas.
1964. gada 6. martā par karali kļuva 24 gadus vecais Konstantīns II.
1965. gada Grieķijas valdības krīze sākās kā neliels skandāls armijā, taču slikto personīgo attiecību dēļ starp karali Konstantīnu II un premjerministru, pārvērtās par politisku krīzi, kas noveda pie centriski liberālā premjerministra Georga Papandreu atkāpšanos un karaļa Konstantīna II lēmumu par jaunas „apstātu/nodevēju” valdības iecelšanu no līdzšinējo Papandreu Centra Savienības koalīcijas partneru vidus. 1967. gada 21. aprīļa agrā rītā armijas vidējā līmeņa komandieri sāka militāru valsts apvērsumu. Atēnu ielās tika izvietoti tanki un armijas patruļas izsūtītas pa visu pilsētu, lai pēc iepriekš sagatavota saraksta ātri arestētu valdības ministrus, visus vadošos politiķus, armijas vadītājus un opozīcijas aktīvistus. Kopumā tika aizturēti vairāki tūkstoši cilvēku. Viens no pirmajiem arestētajiem bija armijas virspavēlnieks ģenerālleitnants Spandidakis, kuru pulkveži drīz pārliecināja pievienoties apvērsumam un kurš nodrošināja pārējās armijas sadarbību.
1973. gada 1. jūnijā Grieķijā tika pasludināta prezidentālas republikas izveidošana un huntas vadītājs Jorgs Papadopuls pasludināja sevi par prezidentu. Lai apstiprinātu izmaiņas valsts iekārtā, 1973. gada 29. jūlijā notika republikas referendums, kurā uzvarēja huntas piedāvātais republikas modelis. 1974. gada 15. jūlijā Grieķijas militārās huntas organizēta apvērsuma Kiprā, Turcijas armijas atbildes iebrukuma un salas sadalīšanas divās daļās. Pēc huntas krišanas 1973. gada konstitūcija tika atzīta par nelikumīgu un atjaunota 1952. gada konstitūcija.
Trimdā Londonā esošais karalis Konstantīns II bija pārliecināts, ka jaunieceltais premjerministrs Karamanlis, kurš jau no 1955. līdz 1963. gadam bija vadījis konservatīvo spēku valdību, aicinās viņu atgriezties Grieķijā. Taču karalim neļāva atgriezties Grieķijā, lai aizstāvētu monarhijas saglabāšanu. Valdība vienīgi atļāva Londonā esošajam Konstantīnam II televīzijā uzrunāt tautu. Savā runā viņš atzina savas pagātnes kļūdas, apliecināja uzticību demokrātijai un apsolīja, ka viņa nepopulārā māte Frederika neatgriezīsies Grieķijā. Konstantīns II tika vainots par 1965. gada jūlija politisko krīzi, nepietiekamu pretošanos apvērsumam un sadarbībā ar huntu. Premjerministrs Kramanlis izsludināja jaunu referendumu par valsts iekārtu, kas notika 1974. gada 8. decembrī. 69% no referenduma dalībniekiem atbalstīja republikas saglabāšanu un Konstantīns II pieņēma tautas izvēli.
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.
Every time you click a link to Wikipedia, Wiktionary or Wikiquote in your browser's search results, it will show the modern Wikiwand interface.
Wikiwand extension is a five stars, simple, with minimum permission required to keep your browsing private, safe and transparent.
.svg){kind=small}
.svg){kind=small}
.svg)
