From Wikipedia, the free encyclopedia
Parastais vilnītis, arī meža vilnītis[1] (Lactarius torminosus) ir Latvijā bieža vidēji liela pienaiņu ģints sēne un ģints tipiskā suga, kuras augļķermeņi pēc novārīšanas ir ēdami. Tomēr parastie vilnīši pieder pie tām sēņu sugām, ar kurām Latvijā cilvēki saindējas visbiežāk,[2] jo svaigā veidā bez novārīšanas tie ir neletāli indīgi un var izraisīt pārejošus, bet nopietnus veselības traucējumus.
| Parastais vilnītis Lactarius torminosus | |
|---|---|
.jpg) Parastais vilnītis (Lactarius torminosus) | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Sēnes (Fungi) |
| Apakšvalsts | Augstākās sēnes (Dikarya) |
| Nodalījums | Bazīdijsēnes (Basidiomycota) |
| Klase | Himēnijsēnes (Agaricomycetes) |
| Rinda | Bērzlapju rinda (Russulales) |
| Dzimta | Bērzlapju dzimta (Russulaceae) |
| Ģints | Pienaiņu ģints (Lactarius) |
| Suga | Parastais vilnītis (L. torminosus) |
 Parastais vilnītis Vikikrātuvē | |
.JPG)
.JPG)
Pirmais sugu aprakstīja vācu dabaszinātnieks Jakobs Kristians Šefers, 1774. gadā to ievietojot Agaricus ģintī (kura tad iekļāva visas lapiņu sēnes) kā Agaricus torminosus.[3] Viņa dotais epitets torminosus nozīmē "izraisīt vēdergraizes", atsaucoties uz gremošanas trakta problēmām, kas bieži rodas ar nevārītas sēnes apēšanu.[4]
Septiņus gadus vēlāk, 1781. gadā, francūzis Žans Buljārs aprakstīja šo sugu, kuru viņš sauca par Agaricus necator, un ilustrēja to sava Herbier de la France pirmajā sējumā;[5] šis nosaukums un sinonīms Lactarius necator,[6] kas radās pēc Kristiāna Pēšona 1800. gada sugas nodošanas Lactarius ģintij, abi tiek uzskatīti par sinonīmiem mūsdienu L. torminosus; šis nosaukums pilnā formā Lactarius necator (Bull.) Pers. 1800 tikai ar autorību atšķiras no cūcenes nosaukuma Lactarius necator (Bull.:Fr.) Karsten. 1821. gadā Semjuels Grejs deva sugai pašreizējo nosaukumu.
Arī citi autori, kā parasti, devuši savus mazāk zināmus nosaukumus, iekļaujot to jaunās ģintīs:
Pavisam šai sugai vēsturiski atzīmēti gandrīz 30 dažādi zinātniskie nosaukumi.[7]
2008. gada iedalījumā pienaines pēc ģenētiskās izcelsmes tika sadalītas 3 apakšģintīs — Piperites (ieskaitot vilnīšus), Russularia un Plinthogalus, kas savukārt tika sadalītas sekcijās un apakšsekcijās. Parastais vilnītis ietilpināts sekcijā Piperites un apakšsekcijā Piperites, kurās tas ir tipiskā suga.
Ziemeļamerikā (daudzviet) un Eiropā (tikai Šveicē) konstatēta varietāte Lactarius torminosus var. nordmanensis, kuras piensula lēni maina krāsu no baltas uz viegli dzeltenu. Tas neatbilst sekcijai Piperites, kurā iekļautas sugas, kuru piensula gaisā nekrāsojas dzeltena, taču viedokļi par šīs varietātes atzīšanu vai neatzīšanu par patstāvīgu sugu joprojām ir atšķirīgi. Atklāšanas 1960. gadā to nosauca par pastāvīgu sugu, 1979. gadā tika nolemts to atzīt par varietāti.[8]
Mikorizas sēne, visbiežāk aug kopā ar pieaugušiem un veciem bērziem, atzīmēta arī ar apsēm un skujkokiem. Aug izkliedētās grupās lapu koku un jauktos mežos, gaišās vietās, bieži zālainās vai viršainās mežmalās un ceļmalās skābās augsnēs, Latvijā parasti no jūlija līdz novembrim.[11][14] Sastopama Eirāzijā un Ziemeļamerikā, visvairāk mērenajā un subarktiskajā joslā. Ievesta Austrālijā un Jaunzēlandē.[7]
Svaigā veidā indīgs (par indīguma pakāpi ir strīdi), pēc novārīšanas ar ūdens noliešanu derīgs pārtikā. Parasti lieto marinēšanai un sālīšanai.[15] Ilgstošā gatavošanā iegūst dzeltenu krāsu.[16] Sālīt vilnīšus daži autori iesaka kopā ar citām sēnēm labākas garšas iegūšanai.[17]
Rietumeiropā un Amerikā tas tiek norādīts kā vāji indīgs, bet lietojams pēc vārīšanas vai vairāku diennakšu mērcēšanas,[18][19] kā ēdamu to iekļāvusi savā sarakstā arī ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācija.[20] Bijušajā PSRS klasifikācijā tas atbilda 2. vērtības kategorijai kopā ar bērzu, lāču un sviesta bekām.[21]
Pēc kulināras apstrādes vilnīšus plaši lieto pārtikā Ziemeļu un Austrumu Eiropā. Somijā parastie vilnīši pieder pie valsts noteiktajām 40 svarīgākajām sēņu sugām pārtikas rūpniecībai,[22] Norvēģijā apceptus vilnīšus reizēm piejauc kafijai.[23]
Kukaiņu kāpuri sēni ēd reti, bet dobo kātiņu dažas sugas, ieskaitot sēņodiņus, izmanto kā dzīvesvietu. Vilnīšus ēd vāveres.[24]
Kā saindēšanās iespējamo izraisītāju parasti nosauc vellerālu C15H20O2, kas sastopams vairākās bērzlapju dzimtas sēnēs (savu vārdu ieguvis no Lactifluus vellereus — samtainās krimildes) un pieder pie sēņu pretplēsēju aizsardzības līdzekļiem.[25][26]
Apēdot neapstrādātas sēnes, saindēšanās simptomi — vēdergraizes, caureja un vemšana — parādās apmēram pēc stundas. Parasti tie pāriet dažu dienu laikā bez īpašas ārstēšanas.[27]
Daži ārzemju avoti uzskata, ka vilnīšus pirms cepšanas pietiek blanšēt (tvaicēt) 5—10 minūtes,[28] bet Latvijā parasti iesaka nopietnāku termisku apstrādi, lai arī vellerāns ir visai nenoturīgs pret karsēšanu.[29] Dažreiz pat iesaka vairākkārtīgu novārīšanu,[30] jo parastie vilnīši pieder pie trīs sēņu sugām, ar kurām Latvijā cilvēki saindējas visbiežāk, ignorēdami nepieciešamību novārīt tos pirms cepšanas.[2]
Līdzīgi šai sugai pēc formas ir bālais vilnītis un Skotijas pienaine, kuru cepurītes daudz bālākas, gandrīz baltas. Krāsojuma ziņā līdzīgākās zvīņainās pienaines cepurītei violetāks tonis un mīkstums lauzuma vietās krāsojas zaļš.[31]
Norvēģijas arktiskajās teritorijās aprakstīta ārēji līdzīgā Lactarius torminosulus, kuras krāsa oranžāka, izmēri mazāki un pūkainums vecumā pilnīgi pazūd. Marokā aprakstīta Lactarius mairei, kura ir oranža un aug kopā ar ozoliem. Tikai Ziemeļamerikā zināma Lactarius subtorminosus, kas atšķiras ar maigu piensulas garšu un mazākām sporām. Visas šīs trīs sugas Latvijā nekad nav atrastas.
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.
Every time you click a link to Wikipedia, Wiktionary or Wikiquote in your browser's search results, it will show the modern Wikiwand interface.
Wikiwand extension is a five stars, simple, with minimum permission required to keep your browsing private, safe and transparent.
