Pēteris Klūge

Pēteris (Peters) Francs Ernests Eižens Klūge (vācu: Peter Franz Ernest Eugen Kluge; 1891. gada 18. jūlijs — 1937. gada 10. decembris) bija vācbaltu izcelsmes Latvijas politiķis. Bijis Tautas padomes loceklis un Satversmes sapulces deputāts no Vācbaltu progresīvās partijas.

Pēteris Klūge
Satversmes sapulces deputāts
Amatā 1920. gada 1. maijs — 1922. gada 7. novembris
Dzimšanas dati	1891. gada 18. jūlijā Rīga, Vidzemes guberņa, Krievijas Impērija (tagad  Latvija)
Miršanas dati	1937. gada 10. decembrī (46 gadu vecumā) Ķelne, Vācija
Tautība	vācbaltietis
Politiskā partija	Vācbaltu progresīvā partija

Biogrāfija

Peters Klūge dzimis 1891. gada 18. jūlijā Rīgā Pētera un Almas (dzimušas Butovičas) Klūge ģimenē.

No 1906. līdz 1909. gadam mācījies Pētera un Pāvila baznīcas skolā Maskavā, Nikolaja ģimnāzijā un Doma skolā Tallinā. Studējis tautsaimniecību. Darbojies žurnālistikā. 1916. gadā beidzis Alekseja karaskolas kara laika kursu Maskavā, pēc tam kornets 6. Aizamūras jātnieku pulkā. Demobilizēts 1918. gadā. Bijis Baltijas jaunatnes savienības (Jungbaltenbund) biedrs.

1919. gadā Vācbaltu progresīvās partijas Liepājas nodaļas vadītājs. No 1919. gada maija līdz 1920. gada maijam Tautas padomes loceklis no Vācbaltu progresīvās partijas. 1919. gada oktobrī līdz Bermonta uzbrukumam Rīgai īsu laiku strādājis ārlietu ministrijā. 1919. gada novembrī atgriezies darbā ārlietu ministrijā — bijis Politiski — diplomātikā departamenta Vācijas nodaļas 2. šķiras sekretārs. 1920. gadā kā eksperts piedalījies miera sarunās ar Padomju Krieviju. 1920. gada augustā ievēlēts Satversmes sapulcē no Vācbaltu progresīvās partijas un atbrīvots no darba. No 1922. gada laikraksta "Rigasche Nachrichten" redaktors. No 1927. gada maija Latvijas vicekonsuls Ķīlē, Vācijā, no 1930. gada oktobra — Ķelnē.

Miris 1937. gada 10. decembrī Ķelnē, Vācijā.^[1][2]