Remove ads
Molotova—Ribentropa pakts, pazīstams arī kā Hitlera—Staļina pakts, Ribentropa—Molotova pakts, Nacistu—Padomju pakts, kura oficiālais nosaukums bija Neuzbrukšanas līgums starp Vāciju un PSRS (krievu: Договор о ненападении между Германией и Советским Союзом, vācu: Deutsch-sowjetischer Nichtangriffspakt), bija neuzbrukšanas līgums starp Vāciju un PSRS. To 1939. gada 23. augustā Maskavā parakstīja PSRS Ārlietu tautas komisārs Vjačeslavs Molotovs un Vācijas Ārlietu ministrs Joahims fon Ribentrops.
Remove ads
Līgums garantēja PSRS neitralitāti kara gadījumā starp Vāciju un Poliju vai Rietumu sabiedrotajām valstīm. Pakta slepenie protokoli norādīja ietekmes zonu robežas. 1940. gada 28. septembrī pakts tika papildināts ar Draudzības un robežu demarkācijas līgumu starp PSRS un Trešo reihu. Rezultātā Vācija ieguva Ļubļinas un Varšavas apgabalus, bet PSRS, samaksājot naudas kompensāciju, Lietuvu. Pēc Baltijas valstu okupācijas PSRS un Vācija 1941. gada 10. janvārī parakstīja galīgo robežlīgumu, kas koriģēja robežu Vilkavišķu apvidū par labu PSRS, padomju puse samaksāja Vācijai 7,5 miljonus ASV dolāru (krievu: Вылкавысский выступ), noregulēja juridiskās domstarpības pēc vācbaltiešu repatriācijas un veicināja tirdzniecību starp abām valstīm. Padomju puses ierosinātās sarunas par PSRS pievienošanos Ass valstīm Vācija novilcināja.
Šie draudzības un robežu līgumi bija spēkā līdz 1941. gada 22. jūnijam, kad Vācija uzbruka PSRS. Šī pusotra gada laikā PSRS bija aktīva Vācijas sabiedrotā, nodrošinot to ar stratēģisko aizmuguri karošanai pret Rietumiem un piegādājot karam nepieciešamās izejvielas.
Pēc Otrā pasaules kara PSRS ilgstoši, līdz pat 1989. gadam, noliedza slepeno protokolu pastāvēšanu, jo to saturs varēja kalpot par pierādījumu tam, ka Baltijas valstis nepievienojās PSRS brīvprātīgi, bet gan tika anektētas piespiedu kārtā. Tikai pavisam neilgi pirms sava sabrukuma PSRS atzina šo noziedzīgo dokumentu esamību.[1][2]
2019. gada augustā tika ziņots, ka pēc 80 gadu ilgas vēstures Krievijas valsts arhīvā Maskavā tika izstādīts publiskai apskatei Molotova—Ribentropa pakta un tā slepeno protokolu oriģināli.[1]
Remove ads
Staļins un Hitlers centās uzlabot savas stratēģiskās pozīcijas Baltijā un Balkānos. Tā kā Rietumu sabiedrotie nevēlējās piekrist visām Staļina prasībām, viņš piedāvāja Hitleram sadalīt šos reģionus ietekmes sfērās. PSRS izmantoja Vāciju, lai sasniegtu savus mērķus Eiropā.
Ņemot vērā modernā kara vajadzības, Hitleram bija nepieciešams nodrošināt armijai svarīgo izejvielu piegādes. Vācija importēja 66% dzelzs rūdas, 25% cinka, 50% svina, 70% vara, 95% niķeļa, 66% naftas, 80% gumijas, 10—20% pārtikas produktu.[nepieciešama atsauce]
Britu analītiķi uzskatīja, ka Vāciju būs gandrīz neiespējami uzvarēt, ja tā nodrošinās sevi ar šīm izejvielām. To saprata arī Vācijā, tāpēc Donavas baseina valstis nonāca tās ekonomiskajā atkarībā un tika noslēgta arī ekonomiski-politiskā alianse ar PSRS. Draudzības līgums nodrošināja Vācijai stratēģisko aizmuguri karā pret Poliju un Rietumu valstīm.[3]
Remove ads
1939. gada 28. jūnijā Vācijas vēstnieks Maskavā Šulenburgs tikās ar Molotovu un izteica piedāvājumu uzlabot abu valstu attiecības. 1939. gada jūlija beigās Berlīnē sākās Vācijas un PSRS diplomātiskās apspriedes par ekonomisko sadarbību un savstarpējo neuzbrukšanu, kurās piedalījās Molotovs, Astahovs, Ribentrops un Šnurre. 26. jūlija sēdē Vācijas Austrumeiropas jautājumu ministrs K.Šnurre PSRS vēstniekam G. Astahovam pauda Vācijas nostāju par to, ka jārespektē Latvijas, Lietuvas, Igaunijas un Somijas neatkarība. Tomēr tālākajās sarunās PSRS panāca, ka 1939. gada 3. augustā Vācija pauda gatavību piekāpties PSRS interesēm Baltijas valstu un Somijas teritorijās.
Pēc Vācijas vēstnieka Šulenburga un PSRS ārlietu ministra Molotova sarunām par līguma detaļām 17. augustā tika izplatīta nota par Vācijas gatavību parakstīt neuzbrukšanas līgumu ar PSRS. Pēc abu pušu mutiskas vienošanās Vācijas Ārlietu ministrijas sekretārs sagatavoja nākamās vienošanās tekstu, kas bija jāparaksta Maskavā.[4] Sarunu laikā 1939. gada augustā PSRS koncentrēja pie Baltijas valstu robežām karaspēku, kura skaitliskais lielums oktobrī sasniedza ap 200 000 sarkanarmiešu ar aviāciju un tankiem, kas daudzkārt pārsniedza Igaunijas, Latvijas un Lietuvas armijas karavīru skaitu un bruņojumu. Karaspēka koncentrācija bija labi zināma Vācijas izlūkdienestam. Padomju aviācija regulāri pārkāpa Igaunijas gaisa telpu un izdarīja spiedienu uz šo valsti, kas noveda pie sākotnēji Igaunijas (1939. gada 28. septembrī) un pēc tam arī Latvijas (5. oktobrī) un Lietuvas (10. oktobrī) līgumiem ar PSRS par kara bāzu izvietošanu šo valstu teritorijās. Tika sperts pirmais solis uz Baltijas valstu okupāciju.
Remove ads
1939. gada 23. augustā Maskavā ieradās Vācijas ārlietu ministrs Joahims fon Ribentrops, lai apspriestu slepenā papildprotokola detaļas. Vācijas politisko un ekonomisko interešu zonā bija iekļauta Baltijas valstu teritorija uz dienvidiem no Daugavas — Lietuva un Latvijas Kurzemes un Zemgales apgabali, PSRS interešu zonā Somija, Igaunija un Latvijas Vidzemes un Latgales apgabali. Polijas un Rumānijas sadale sarunu sākumā nebija skaidri noteikta.
Maskavas sarunu laikā Staļins negaidīti pieprasīja izdarīt labojumus, iekļaujot PSRS politisko un ekonomisko interešu zonā arī Ventspils un Liepājas ostas. Hitlers vakarā atsūtīja telegrammu, kurā piekrita kompromisam. Naktī no 1939. gada 23. uz 24. augustu Neuzbrukšanas līgums ar papildprotokoliem tika parakstīts.
Neuzbrukšanas līgums oficiāli tika parakstīts uz 10 gadiem (līdz 1949. gadam) ar iespēju to pagarināt vēl uz 5 gadiem (līdz 1954. gadam). Līguma nosacījumi paredzēja, ka tas netiktu pagarināts gadījumā ja viena no pusēm 1 gadu pirms neuzbrukšanas līguma termiņa beigām informētu otru pusi par līguma izbeigšanu.[2]
Remove ads
Kaut gan oficiāli tas bija savstarpējās neuzbrukšanas līgums, pakts saturēja trīs slepenus papildprotokolus, kuri sadalīja Somiju, Igauniju, Latviju, Lietuvu, Poliju un Rumāniju PSRS un Vācijas interešu sfērās. Pakta rezultātā no PSRS interešu sfēras tika repatriēti etniskie vācieši (Volksdeutsche), un tad šajās valstīs atbilstoši līgumam iebruka abu lielvalstu karaspēki — Latviju, Lietuvu un Igauniju okupēja PSRS, Polija tika sadalīta starp PSRS un Vāciju, savukārt Somija Ziemas kara rezultātā bija spiesta atdot daļu Karēlijas un Karēlijas zemes šauruma, Rumānijas Karaliste bija spiesta atdot PSRS Besarābiju un Bukovinas ziemeļus.
Remove ads
Pēc Vērmahta uzbrukuma Polijai 1939. gada 1. septembrī, PSRS 9. septembrī pieņēma sākt karadarbību 17. septembrī. Molotovs radio uzrunā paziņoja par PSRS-Polijas neuzbrukšanas līguma laušanu un Sarkanās armijas palīdzības sniegšanu brālīgajām ukraiņu un baltkrievu tautām.
Pēc PSRS iniciatīvas 1939. gada 28. septembrī Maskavā parakstīja Padomju-vācu draudzības un robežu demarkācijas līgumu (krievu: Договор о дружбе и границе между СССР и Германией, vācu: Deutsch-Sowjetische Grenz- und Freundschaftsvertrag), kas piešķīra Vācijai lielāku Polijas daļu apmaiņā pret Lietuvas teritoriju.[5]
Padomju karaspēks okupēja lielāku Lietuvas daļu, nekā bija noteikts slepenajos protokolos, tāpēc notika pārrunas, kuru rezultātā 1941. gada 10. janvārī Vācija parakstīja galīgo līgumu par padomju-vācu robežu no Igorkas upes līdz Baltijas jūrai (Договор о советско-германской границе от реки Игорки до Балтийского моря) atteicās no Vilkavišķu rajona apmaiņā no PSRS saņemot 7,5 miljonu dolāru lielu kompensāciju. Vielaikus parakstīja arī vienošanos par vāciešu pārvietošanu no Lietuvas, Latvijas un Igaunijas uz Vāciju (Соглашение о переселении из Литовской, Латвийской и Эстонской ССР немцев в Германию) kopā ar vienošanos par ar pārvietošanu saistīto savstarpējo mantisko pretenziju noregulēšanu (Соглашение об урегулировании взаимных имущественных претензий, связанных с этим переселением). Sarunu laikā abas puses vienojās par preču piegādēm līdz 1942. gada augustam.
Remove ads
1940. gada 13.—14. novembrī pēc Staļina iniciatīvas Berlīnē notika Molotova un Ribentropa sarunas par PSRS pievienošanos Ass valstīm un visas pasaules sadalīšanu ietekmes zonās. Pēc Vācijas piedāvājuma PSRS pienācās Britu Indija un Vidējie Austrumi, ieskaitot Irānu un Persijas līča arābu zemes. Tomēr PSRS pieprasīja arī Turciju un Balkānu valstis, tādēļ sarunas nenoveda pie PSRS pievienošanās Vācijas-Itālijas-Japānas militārajai savienībai.[6]
Remove ads
Wikiwand in your browser!
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.
Every time you click a link to Wikipedia, Wiktionary or Wikiquote in your browser's search results, it will show the modern Wikiwand interface.
Wikiwand extension is a five stars, simple, with minimum permission required to keep your browsing private, safe and transparent.
Remove ads