Latvijas Televīzija (LTV) ir Latvijas valstij piederoša televīzija Latvijā, kas raida kopš 1954. gada 6. novembra. Kopš 2021. gada Latvijas Televīzija pilnībā tiek finansēta no valsts līdzekļiem.[3] Iepriekš 40% budžeta veidoja ieņēmumi no reklāmas. Tās darbību kontrolē Sabiedrisko elektronisko un plašsaziņas līdzekļu padome (SEPLP). LTV ir divi kanāli: LTV1 un LTV7 (agrāk LTV2). Abi Latvijas televīzijas kanāli tiek raidīti caur Astra 4A sakaru pavadoni, kā daļa no Viasat (tagad Home3) SES SIRIUS maksas paketes.
Latvijas Televīzija | |
---|---|
Latvijas Televīzijas logo. | |
Formāts | Sabiedriskā televīzija |
Attēla formāts | 1080i (HDTV) |
Valsts | Latvija |
Valoda |
latviešu (LTV1 un LTV7) krievu (LTV7) |
Adrese | Zaķusalas krastmala 3, Rīga, LV-1509 |
Dibināta | 1954. gadā |
Raida kopš | 1954. gada 6. novembra |
Sauklis | Vienmēr ar jums! |
Īpašnieks | Latvijas Valsts |
Vadītājs | Ivars Priede |
Redzamākie cilvēki | Ilze Dobele, Laura Vonda, Jānis Geste, Ilze Vēbere, Guntis Bojārs, Anda Boša, Gints Amoliņš, Ina Strazdiņa, Gundars Rēders, Karīna Rubene, Sigurds Siliņš, Gusts Kikusts, Inga Šņore, Matīss Arnicāns |
Populāri raidījumi |
|
Apraide | Latvija, Satelīts |
Kanāli | |
Tirgus daļa | |
Mājaslapa | http://www.ltv.lv/ www.ltv.lv |
Pieejamība | |
Virszemes | |
Tet TV Virszemes TV |
Bezmaksas paka[2] Rīgas apr. reģions 530 / 28 |
Satelīttelevīzija | |
Astra 4A | |
Kabeļtelevīzija | |
Interneta televīzija | |
replay.lsm.lv |
replay |
1974. gadā tika uzsākta krāsu pārraide, sākotnēji SECAM, bet no 1998. gada PAL sistēmā. Kopš 1986. gada LTV raida no studiju kompleksa Zaķusalā. 1993. gadā, Latvija, līdz ar to arī LTV, kļuva par Eiropas Raidorganizāciju apvienības dalībvalsti.
Ziņu raidījumus, projektus un diskusijas veido Latvijas Televīzijas struktūrvienība — LTV Ziņu dienests.
Vēsture
Pirmsākumi
1951. gada janvārī no Maskavas TV centra uz Rīgu atveda firmas DuMont TV raidītāju, kas bija iegādāts ASV, bet tajā nevarēja izmantot vietējā ražojuma raidlampas un raidītājs bija jāpārkonstruē. Raidītāja rekonstrukciju uzdeva Ulbrokas radioraidstacijas inženierim Georgam Lurjē, kas divu gadu laikā kopā ar inženieru un tehniķu grupu veica raidītāja pārbūvi. Rīgas televīzijas centra izveidošanai piešķīra bijušo Igauņu biedrības nama ēku Linarda Laicena ielā 62 (tagadējā Nometņu iela Āgenskalnā), kurā ilgāku laiku darbojās Jelgavas drāmas teātris, ko 1953. gada septembrī izformēja. Ēku daļēji pārbūvēja un piemēroja televīzijas vajadzībām — izbūvēja studijas un citas tehnikai nepieciešamas telpas. Sākotnēji, kamēr nebija uzbūvēts televīzijas tornis, antena tika uzmontēta uz blakus esošās pašas augstākās ēkas jumta. Lai paātrinātu darbus, 1954. gada februārī palielināja darbinieku skaitu un izveidoja divas brigādes. Rūpnīcā VEF īsā laikā izgatavoja video un skaņas raidītāju frekvenču atdalīšanas filtrus, Rīgas Radiorūpnīca palīdzēja galvanizēšanā.
Televīzijas torni uzbūvēja turpat Nometņu ielā 62 un pieņēma ekspluatācijā vienlaikus ar Rīgas Telecentra televīzijas studiju kompleksu 1955. gada aprīlī. Āgenskalna televīzijas torņa augstums ir 110 metri. Rīgas telecentra TV studijas aparatūru un iekārtas izgatavoja Ļeņingradas rūpnīcā, no kurienes tās uz Rīgu sāka piegādāt 1954. gada augustā. Septembrī tika uzsākta iekārtu montāža un pārbaude.
Pirmā izmēģinājuma televīzijas pārraide Latvijā notika 1954. gada 6. novembrī. Stundu pirms plānotās pirmās eksperimentālās elektroniskās TV pārraides, ekrānos parādījās testobjekts (testtabula) aparātu regulēšanai, bet 19:00 ekrānos parādījās titri par eksperimentālo pārraidi un radiofona diktori, kuri pieteica Rīgas Kinostudijas 1947. gada mākslas filmu "Mājup ar uzvaru". Pirmos vārdus paziņoja diktori Aina Grīviņa un Jurijs Kočetkovs: "Sākam Rīgas televīzijas eksperimentālās pārraides. Šodien jūs redzēsiet filmu "Mājup ar uzvaru"".[4] Dažādos avotos ir minēts fakts, ka pirmo televīzijas pārraidi Rīgā varēja redzēt tikai 20 televizoru īpašnieki, kuri izmantoja pirmos padomju televizorus "KVN", kuru ekrāna izmērs bija 18 cm pa diagonāli. Šis fakts, visdrīzāk, ir iesakņojies mīts, jo tā laika presē ir informācija, ka līdz pirmās pārraides dienai rīdziniekiem pārdoti 800 televizori. Citos avotos minēti 120 televizori. 1954. gada 7. novembrī notika otrā televīzijas pārraide. Skatītājiem demonstrēja Kijivas kinostudijas filmu "Tālais jūras brauciens" (В дальнем плавании, 1945). Nākamā televīzijas pārraide notika tikai 20. novembrī.
Regulāri raidījumi sākās 1954. gada 20. novembrī.[5] Televīzijas centram tajā laikā vēl nebija atļaujas veidot televīzijas pārraides, bet gan tikai tehniski nodrošināt to veidošanu un pārraidīšanu. 1955. gada 31. martā PSRS Kultūras ministrija, pamatojoties uz PSRS Ministru padomes rīkojumu, izdeva pavēli par Rīgas Televīzijas studijas dibināšanu. Par tās direktoru iecēla Kazimiru Jalinski. Kopš tā laika par televīzijas programmu saturu rūpējās Rīgas Televīzijas studija (tagad Latvijas televīzija), bet ar programmas pārraidīšanas tehnisko nodrošināšanu atbildēja Republikāniskais radiocentrs (tagad Latvijas Valsts radio un televīzijas centrs).
1966. gadā iegādājās pirmos divus melnbaltos videomagnetofonus Kadr 1, kas bija Novosibirskā izgatavotas ASV uzņēmuma Ampex videomagnetofonu kopijas. Tie darbojās ar divu collu (50,8 milimetri) platām lentēm. Vienā spolē bija ietīti 2200 metri, kuros varēja ierakstīt 90 minūšu garu ierakstu. Visi ieraksti notika vienlaikus uz divām lentēm, jo demonstrēšanas laikā vidēji 5 līdz 6 reizes stundā lente aizlipināja galviņu. Šī tehnoloģija ļāva iepriekš ierakstīt gatavus raidījumus un pārraidīt tos vēlamajā laikā, tomēr ierakstus montēt nebija iespējams un ja ieraksta laikā gadījās kāds misēklis, viss bija jāsāk no sākuma. 1972. gadā Latvijas televīzijai parādījās pirmie videomagnetofoni Kadr 3, kuriem bija divas būtiskas priekšrocības: pirmkārt, varēja ierakstīt pārraides pa fragmentiem un montēt, otrkārt, varēja ierakstīt arī krāsu televīzijas signālu.[6]
Panorāma
1958. gada 19. martā plkst. 21.28 ēterā izgāja pirmais vakara ziņu raidījums, kura diktors bija Valdis Čukurs. Tajā laikā ziņu nosaukums bija "Televīzijas sabiedriski politisko raidījumu pēdējās ziņas" jeb vienkārši "Pēdējās ziņas", kuras sākumā netika pārraidītas noteiktā laikā, bet gan laika posmā no 21:30 līdz 23:00. Vēlāk ziņu izlaidums tika nosaukts par "Latvijas televīzijas studiju ziņas", bet kopš 1963. gada "Televīzijas Panorāma" jeb vienkārši "TV Panorāma". "TV Panorāma" izveidotājs — Leons Rudzišs.
Krāsu televīzija
Sešdesmitajos gados daudzu citu valstu televīziju vadošie speciālisti strādāja pie krāsu televīzijas pārraides standartu izveidošanas un ieviešanas dzīvē. Francija un Padomju Savienība vienojās par to, ka savās valstīs tiks ieviests SECAM (franču: Séquentiel couleur à mémoire) krāsu televīzijas signāla standarts. Tas tika ieviests arī Latvijas televīzijā. Rīgā regulāras krāsu televīzijas pārraides tika uzsāktas 1968. gadā, retranslējot Maskavas Centrālās televīzijas raidījumus. Lai krāsu televīzijas ieviešanu varētu sākt arī Latvijas televīzija, tās aparatūra tika modernizēta. Šai modernizācijai nepieciešamā papildus aparatūra tika izstrādāta un izgatavota uzņēmuma laboratorijā. Krāsu televīzijas ieviešanas gaitā tikai viens, pats vecākais raidītājs, kurš atradās Rīgā, tika nomainīts pilnībā. Darbs tika pabeigts 1974. gada 28. janvārī, kad ēterā izgāja pirmā krāsu televīzijas pārraide Latvijā — no telekinoprojekcijas tika pārraidīta "Telefilmas — Rīga" producētā filma "Dzintariņš". Tomēr tajā laikā televizoru parks bija diezgan trūcīgs. Pārdošanā bija tikai vienas markas televizors Raduga 5, kas svēra aptuveni 60 kilogramus un maksāja 850 rubļus.
1974. gada 7. novembrī tika pārraidīta pirmā ārpusstudijas krāsu pārraide no Daugavmalas ar PTS Lotos. Tas bija nozīmīgs solis, jo pirmo reizi kādu notikumu varēja pārraidīt tiešraidē un krāsās. Turklāt Lotos pārvietojamās televīzijas stacijas kamerām pirmo reizi bija objektīvi ar maināmu fokusa attālumu.[7] 1976. gadā "A" studijā sāka darboties krāsu TV aparatūra. Tas ļāva svētku pārraides, teātra uzvedumus un citus nopietnākus raidījumus gatavot krāsainus, tomēr ziņu raidījumi tika pārraidīti melnbalti.
Diktori
- Aina Grīviņa (radio diktore)
- Jurijs Kočetkovs (radio diktors)
- Irina Remess
- Laimdota Rone (1955-1990)
- Valdis Čukurs (1954-)
- Gerda Sinkeviča (Riekstiņa) (1956-1957, 1959-1992)
- Rihards Kalvāns (1.05.1962-decembris? 1962, tālāk Latvijas Radio)
- Uldis Deisons (1963-1991, pēc tam radio)
- Viktors Grundulis
- Zaiga Vīnerte (1968-1992)
- Edmunds Sējāns
- Uldis Štokmanis (1972-1992)
- Vēsma Krāģe (kopš 1975)
- Juris Lapiņš (kopš 1975)
- Anta Rugāte (1974-1993)
- Gunta Lejiņa (1978-1992)
- Velta Sēle
- Maija Eglīte (1985-)
- Mārtiņš Hofmanis (kopš 1983)
- Igors Polkovņikovs (kopš 1983)
- Agita Lapsa
- Jānis Geste (Panorāma/Dienas ziņas/Nakts ziņas)
- Ilze Dobele (Panorāma/Dienas ziņas)
- Ilze Vēbere (Dienas ziņas)
- Danuta Justa (Nakts ziņas)
- Sigurds Siliņš (Rīta Panorāma)
- Gusts Kikusts (Rīta Panorāma)
- Linda Abu Meri (Rīta Panorāma)
- Karīna Rubene (Rīta Panorāma)
- Ina Strazdiņa (Pasaules panorāma)
- Toms Pastors (Pasaules panorāma)
- Inga Šņore (De Facto)
- Matīss Arnicāns (De Facto)
Jaunais televīzijas komplekss
1972. gada beigās, kad atkal aktualizējās jautājums par televīzijas stacijas celtniecību Rīgā, no Maskavas Sakaru projektēšanas institūta ieradās galvenais inženieris Škuds un galvenais speciālists Ostrovskis. Pirms viņu atbraukšanas jau bija izraudzītas vairākas vietas, kurās varētu būvēt televīzijas torni — gan Bābelītes ezera apkaimē, gan Baložkalnā, gan Ulbrokā, tomēr par piemērotāko vietu jaunas Rīgas radio un televīzijas stacija būvniecībai tika izvēlēta Zaķusala.
Torņa projektēšanai tika piesaistīts jauns gruzīnu arhitekts Nikuradze.
Torņa celtniecība tika uzsākta 1979. gadā un pabeigta 1986. gadā, kad no torņa sākās televīzijas un radio translācija, tomēr pilnībā celtniecības darbi tika pabeigti tikai 1989. gadā. Jaunā televīzijas torņa augstums ir 368 metri un tas ir ne tikai augstākais Baltijas valstīs, bet arī visā Eiropas Savienībā un trešais augstākais Eiropā. Viss jaunais televīzijas studijas komplekss Zaķusalā tika atklāts 1986. gada 6. novembrī.[8]
1990—2009: PAL, Eirovīzija, olimpiskās spēles un KHL
Augusta puča laikā 1991. gada 19—21. augustā ap plkst. 19.00 pēc diktores Veltas Puriņas paziņojuma Latvijas Televīzija pārtrauc raidīt sakarā ar Zaķusalas televīzijas kompleksa ieņemšanu. Pēc Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas, 1993. gada 1. janvārī, Latvijas televīzija kļuva par pilntiesīgu Eiropas Raidorganizāciju apvienības (EBU) dalībnieci. 1998. gada 2. februārī Latvijas Televīzija kopā ar LNT, 31. kanālu (tagad TV3) un "TV Rīga" (vēlāk TV5) pārgāja uz jaunu krāsu kodēšanas standartu PAL (angļu: Phase Alternating Line).
2001. gada 11. septembrī, pēc teroraktiem Ņujorkā un Vašingtonā Latvijas Televīzija pārraidīja īpašu Panorāmas speciālizlaidumu moderatoru Kristas Vāveres un Dīva Reiznieka vadībā. 2000. gadā Latvijas televīzija pirmoreiz piedalījās starptautiskajā Eirovīzijas dziesmu konkursā. Pirmajā gadā grupa Prāta Vētra ieguva augsto 3. vietu, bet pēc Marie N uzvaras starptautiskajā 2002. gada Eirovīzijas dziesmu konkursā Tallinā Latvijas televīzija kļuva par starptautiskā Eirovīzijas dziesmu konkursa rīkotāju Latvijā. 2001. gadā tika uzsākta vēsturiskās sāgas "Likteņa līdumnieki" filmēšana. Līdz pat šim brīdim šī videofilma ir visu laiku populārākais seriāls Latvijā. Sešu gadu laikā kopumā tika uzņemtas 56 sērijas.[9]
2003. gadā tika definētas divas līdzvērtīgas, koncepcijā dažādas Latvijas televīzijas programmas: LTV1 un LTV7. 2006. gada 9. oktobrī pirmoreiz ēterā tika demonstrēta seriāla "Neprāta cena" 1. sērija (vēlāk — TV3 seriāls "UgunsGrēks"), bet tā paša gada 28. un 29. novembrī notika NATO samits Rīgā: Latvijas televīzija sevi apliecināja starptautiski reprezentablā kvalitātē, nodrošinot tiešraides visā pasaulē.
2008. gada jūlijā LTV kļuva par Dziesmu svētku televīziju — visu koncertu tiešraides bija iespējams skatīties ne tikai televīzijas tiešraidē, bet arī internetā. Augustā notika pasaules gada nozīmīgākais notikums sportā — olimpiskās spēles Pekinā. Diennakts tiešraižu režīmā olimpiādi atspoguļoja LTV7.[10] 2009. gada 22. jūnijā LTV sāka jaunu tradīciju: pirmizrādes "Skroderdienas Silmačos" tiešraide no Latvijas Nacionālā teātra.[11]
2009.—2010. gada sezonā LTV7 Kontinentālās hokeja līgas ietvaros (KHL) tiešraidē translēja visas Rīgas "Dinamo" hokeja komandas spēles, oficiāli kļūstot par labāko Kontinentālās hokeja līgas (KHL) spēles pārraidošo televīzijas kompāniju.[nepieciešama atsauce] Savukārt 2010. gada februārī LTV7 diennakts režīmā atspoguļoja Kanādas pilsētā Vankūverā rīkotās ziemas olimpiskās spēles. Tiešraides bija skatāmas gan LTV7 ēterā, gan internetā.[12]
2010—pašlaik: Ciparu televīzija, 16:9, HD
2007. gada 20. septembrī testa režīmā no Zaķusalas televīzijas torņa sāka raidīt virszemes ciparu virszemes televīzijas signāls, bet 2. oktobrī ciparu virszemes televīzijas pārraidīšana DVB—T standartā Rīgā sākās nepārtrauktā režīmā. Signāla darbības rādiuss bija aptuveni 100 kilometru un tika pārraidīts testa signāls. 2009. gada 20. oktobrī Latvijas Televīzijas un uzņēmums Lattelecom parakstīja vienošanos, ka no 2010. gada 1. marta kanāls LTV7 pārtrauks analogo pārraidi un pilnībā pāries uz ciparu televīzijas apraidi.[13]
2010. gada 1. martā LTV7 pārtrauca analogo apraidi, un turpmāk to varēja uztvert tikai ciparu apraidē.[14] 1. aprīlī LTV1 pārtrauca analogo televīzijas apraidi Rīgā un 70 km rādiusā ap to, bet 1. jūnijā LTV1 pārtrauca analogo televīzijas apraidi visā Latvijā un tādējādi Latvijas televīzija pilnībā pārgāja uz ciparu apraidi.[15] Latvijā tika pilnībā atslēgta analogā apraide.[16][17]
No 2011. gada 1. februāra Latvijas Televīzijas 7. kanāls sāka reģionālo TV programmu pārraidi. Reģionālo TV programmas bija skatāmas tikai virszemes apraidē. Apraides tīkls ir sadalīts 8 apraides zonās — Ziemeļkurzemes zonā raida Kurzemes Televīzija (Ventspils) sadarbībā ar Talsu, Skrundas un Aizputes vietējām televīzijām, Dienvidkurzemes zonā — TV Kurzeme (Liepāja), Rīgas apraides reģionā — TV Jūrmala, Ogres Televīzija un Jelgavas Televīzija, Vidzemes zonā — Vidzemes Televīzija, Latgales zonā — Latgales reģionālā televīzija, savukārt Viesītes zonā — Vidusdaugavas Televīzija.[18]
Turpinot tehnoloģisko modernizāciju, kas veidos pamatus, būvējot jauno Latvijas sabiedrisko mediju, sākot ar 2012. gada 26. jūliju un 2012. gada vasaras olimpisko spēļu translācijas uzsākšanu, LTV7 pārgāja uz platekrāna jeb 16:9 formāta attēlu.[19][20] LTV1 uz 16:9 formātu pārgāja 2013. gada 15. janvārī.[21] 2012. gada 23. decembrī, tiešraidē no Latvijas Nacionālās operas pārraidot Pētera Čaikovska baletu "Riekstkodis", pirmo reizi tika nodrošināta televīzijas signāla translācija HD kvalitātē Lattelecom interaktīvajā televīzijā.[22] No 2013. gada 1. jūnija LTV1 un LTV7 kanāli pārgāja uz 24 stundu raidlaiku. Šāds lēmums tika pieņemts, lai padarītu LTV piedāvājumu dinamiskāku un pieejamu dažādām sabiedrības grupām. LTV nakts stundās uzsāka raidīt gan populārāko raidījumu atkārtojumus, gan plašā LTV arhīva materiālus.[23]
Vairākus gadus gan valsts politikas, gan mediju vidē tika pārspriesta ideja par sabiedrisko mediju pilnīgu finansēšanu no valsts budžeta un to aiziešanu no reklāmas tirgus.[24] 2018. gada jūnijā Saeima vienbalsīgi atbalstīja steidzamības kārtā skatītos Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma grozījumus par reklāmas tirgus pamešanu, un 2020. gada septembrī Ministru kabinets nobalsoja par 8,3 miljonu € piešķiršanu šim nolūkam.[25] 2021. gada 1. janvārī LTV un Latvijas Radio tika pārtraukta reklāmu raidīšana, no reklāmas tirgus izgāja arī sabiedrisko mediju portāls lsm.lv.
Pēc jaunā Programmu izlaides kompleksa iegādes un uzstādīšanas, kas sākās 2018. gadā, 2021. gada 19. maijā LTV kanālu, Lsm.lv un RePlay.lv saturs sāka pakāpenisku pāreju uz raidīšanu augstā izšķirtspējā (1080i HDTV) ar mērķi to pabeigt līdz gada beigām. No LTV neatkarīgu tehnisku iemeslu dēļ bezmaksas virszemes televīzijas skatītājiem TV kanāli būs pieejami 2022. gadā.[26] 30. augustā augstā izšķirtspējā no jaunas studijas un jaunā grafiskajā noformējumā sāka raidīt LTV Ziņu dienesta raidījumi (Panorāma u.c.).[27]
2023. gadā[nepieciešama atsauce] tika plānota Latvijas Televīzijas apvienošanās ar Latvijas Radio no 2024. gada 1. janvāra, kļūstot par Latvijas Sabiedrisko mediju.[28][29] Attiecīgo likumprojekta grozījumu virzība Saeimā tika apturēta 27. martā, valdībai novērtējot tos kā sasteigtus.[30] Un tas notiks 2025. gada 1. janvārī.[31]
Latvijas televīzijas programma
1950—1960. gadi
Otrdiena, 2. aprīlī
Trešdiena, 3. aprīlī
Ceturtdiena, 4. aprīlī
Piektdiena, 5. aprīlī
Sestdiena, 6. aprīlī
Svētdiena, 7. aprīlī
|
Rīgas Televīzijas studijas programma 1962. gada 26. novembrī. I programma
II programma
Rīgas Televīzijas studijas programma 1964. gada 15. maijā. I programma
pārtraukums
II programma
|
1970—1980. gadi
TV Rīga programma 1970. gada 28. decembrī.
TV Rīga programma 1975. gada 30. decembrī.
|
TV Rīga programma. Trešdiena, 1984. gada 25. janvāris.
|
1990. gadi
Latvijas TV 1 programma. Pirmdiena, 1991. gada 18. novembris.
|
2000. gadi
Latvijas TV 1 programma. Ceturtdiena, 2004. gada 18. novembris.
|
Logo
LTV1
- 1991.–1997.
- 1997.–2000.
- 2000.–2002.
- 2003.–2006.
- 2006.–2013.
- 2013.—2017.
- 2017.—2022.
- kopš 2022. gada 11. novembra
LTV2/LTV7
- 1991–1997
- 1997–2000
- 2000–2002
- 2003–2006
- 2006–2012
- 2012–2021
- kopš 2021. gada 18. novembra
Skatīt arī
Atsauces
Ārējās saites
Wikiwand in your browser!
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.
Every time you click a link to Wikipedia, Wiktionary or Wikiquote in your browser's search results, it will show the modern Wikiwand interface.
Wikiwand extension is a five stars, simple, with minimum permission required to keep your browsing private, safe and transparent.