From Wikipedia, the free encyclopedia
Kaspars Ernests Biezbārdis (vecajā ortogrāfijā: Kaspars Beesbardis, 1806—1886) bija latviešu skolotājs Vīlandē (1833—1853) un Rīgā (1866—1881) un viens no pirmajiem jaunlatviešu kustības darbiniekiem, kas dedzīgi iestājās pret vācbaltiešu centieniem pārvācot latviešus.
| ||||||||||||
| ||||||||||||
Dzimis 1806. gada 8. decembrī (pēc vecā stila 26. novembrī) Slokas pagasta, tolaik Pavasara muižas, "Biezbāržos" turīga saimnieka un tirgotāja ģimenē, kurš ar liellaivām pa Lielupi pārvadāja labību un miltus. Viņa tēvs bija zemnieku tiesnesis, vēlāk Belles muižas īpašnieks Katlakalnā un varēja atļauties nodrošināt dēliem labu izglītību.[1] Kaspars mācījās elementārskolā Rīgā, pēc tam 1818.—1820. gadā pie privātskolotāja Salaspilī un vēlāk ģimnāzijā Rīgā, kuru pabeidza ar Salaspils draudzes mācītāja Vendta materiālu atbalstu. Pēc Tērbatas Pedagoģiski filozofiskā semināra beigšanas Biezbārdis strādāja par mājskolotāju mācītāja Venta namā. 1832. gadā viņš Tērbatas Universitātē kā brīvklausītājs uzsāka matemātikas, filoloģijas un teoloģijas studijas, bet naudas trūkuma dēļ 1833. gadā bija spiests pārtraukt studijas un strādāt par Vidzemes guberņas Vīlandes apriņķa skolas zinātņu skolotāju, no 1845. gada par skolu inspektoru.
1852. gadā K. Biezbārdis sāka aktīvi publicēties vācbaltiešu presē un 1853. gadā atgriezās Rīgā, lai aktīvi iesaistītos latviešu sabiedriskajā dzīvē un aizstāvētu latviešu nacionālās kultūras tiesības pret vācu dominanci. Izglītojošajos rakstos "Mājas Viesī" un "Pēterburgas Avīzēs" viņš rakstīja par politiskām un filozofiskām tēmām. Kad bijušās Polijas-Lietuvas kopvalsts teritorijā notika sacelšanās, Biezbārdis 1863. gada jūlijā palīdzēja Mežmuižas zemniekiem uzrakstīt sūdzību Krievijas impērijas ķeizaram par viņiem nodarītajām pārestībām. Augustā viņš sacerēja latviešu inteliģences lojalitātes apliecinājuma vēstuli, kurā cita starpā bija rakstīts, ka latviešu bezzemes stāvoklis, vergu darbs, mēģinājumi izceļojot no tā atsvabināties, cenšanās pēc savas tautas garīgas attīstības dod iemeslu aizdomām, ka latvieši tīkotu pēc patvaļības..., tomēr latvieši par savu likteni un pienākumu atzīstot savienošanos ar lielo krievu tautu vienā saimē. Drīz pēc tam Biezbārdi arestēja kā zemnieku nemieru līdzzinātāju un izsūtīja uz Kļinas pilsētu Maskavas guberņā Krievijā.[2] Trimdā būdams, 1865. gadā viņš vācu valodā Baucenē publicēja divas polemiskas brošūras par starpnacionālajām problēmām Baltijas provincēs. Pēc viņu aizstāvošiem rakstiem krievu avīzēs un sievas lūgumiem Biezbārdim atļāva atgriezties Rīgā. 1866. gadā viņš sāka strādāt par Rīgas garīgā semināra vācu valodas skolotāju, vēlāk par latviešu valodas skolotāju Aleksandra ģimnāzijā.
Pēc 1869. gada Biezbārdis nodevās rakstniecībai, tulkošanai un kopā ar K. Štālbergu izdeva laikrakstu "Pasaule un Daba". Savā pēdējā 1883. gadā iznākušajā grāmatā "Herodota skuti un mūsu vectēvu cilts stāsti" viņš centās pierādīt, ka latviešu un lietuviešu ciltstēvi ir Hērodota aprakstītie skiti. Pēc 1884. gada mūža pēdējos gadus Biezbārdis nodzīvoja pie dēla Maskavā, kur nomira 1886. gada 12. septembrī.
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.
