Pēc krustnešu un viņu sabiedroto karaspēka sakāves Durbes kaujā 1260. gadā zemgaļi vairs neatzina Rīgas arhibīskapa un Livonijas ordeņa virsvaru, tā vietā noslēdzot savienību ar lietuviešiem. Livonijas ordeņa mestrs 1269. gadā jau sāka iebrukumu Zemgalē,[1] kad saņēma ziņu, ka jaunais Lietuvas valdnieks Traidenis kopā ar zemgaļiem ir uzsācis karagājienu Līvzemē un Sāmsalas-Vīkas bīskapijā. Ordeņa mestra vadītais krustnešu un "zemes ļaužu" karaspēks no Rīgas devās uz Vīku Rietumigaunijā, kur tiem piepulcējās arī karavīri, kurus komandēja Dānijas karaļa vietvaldis Tallinā Zigfrīds, Tērbatas bīskaps Frīdrihs un Leales (Lihulas) bīskaps Hermanis.
Aizsalušajā Muhu salas jūras šaurumā netālu no Karuzes Ordeņa kavalērija uzbruka Traideņa karaspēkam, kas uz ledus no ragavām izveidoja aizsardzības valni un sekmīgi atvairīja jātniekus. Pēc tam tika sakauti arī Ordeņa galvenie spēki, tuvcīņā krita mestrs Oto un 52 bruņnieki. Pēc tam kaujā iesaistījās arī Tērbatas un Leāles bīskapu un Tallinas vietvalža karaspēks, kas tomēr arī bija spiesti atkāpties, atstājot kaujas laukā 600 kritušo. Traideņa vadītajam karaspēkam bijis 1600 kritušo. Ordeņa mestrs tika apglabāts Karuzes baznīcā.
Nākamā gadā mestris kaŗoja ar leišiem un zemgaļiem, kuŗi bija uzbrukuši Sāmsalai un izdarījuši lielus postījumus. Mestris Otons, Dānijas ķēniņa vietturis Rēvēlē, Zigfrids, Tērbatas biskaps Fridriķis un Leales biskaps Hermanis satikās ar leišiem uz ledus, kur notika ļoti liela kauja ar abpusīgiem lieliem zaudējumiem. Mestris Otons, 52 ordeņbrāļi un 600 vācu krita kaujā. Leales biskaps Hermanis tika ievainots. Leiši guva uzvaru un devās pa ledu uz mājām ar lielu laupījumu. Tas bija 1274.gadā".
