Pirmais Kalnu Karabahas karš (azerbaidžāņu: Birinci Qarabağ müharibəsi), armēņu avotos Arcahas atbrīvošanas karš (armēņu: Արցախյան ազատամարտ), bija atklāta karadarbība starp Kalnu Karabahas separātistiem, kurus atbalstīja Armēnija, un Azerbaidžānas bruņotajiem spēkiem, kas ilga no 1992. gada līdz 1994. gada maijam, par galvenokārt armēņu apdzīvoto anklāvu — Kalnu Karabahu (padomju laikā Azerbaidžānas PSR autonomo reģionu) un tās pierobežas teritorijām Azerbaidžānas dienvidrietumos. Militārais konflikts bija turpinājums armēņu un azerbaidžāņu etniskajam un politiskajam strīdam, kurš aizsākās XIX gadsimtā Krievijas impērijā un kuru atjaunoja tuvojošais PSRS sabrukums 1980. gadu beigās. Kara rezultātā Kalnu Karabaha ieguva ievērojamu Azerbaidžānas daļu, kurā ir izveidota starptautiski neatzītā Kalnu Karabahas jeb Arcahas Republika. Karadarbībā, visticamāk, gāja bojā vairāk nekā 30 000 cilvēku (skaitļi ievērojami atšķiras), ievērojami vairāk kritušo bija Azerbaidžānas pusē. Bēgļu gaitās devās ap 230 000 armēņu un 800 000 azerbaidžāņu.
| Pirmais Kalnu Karabahas karš | |||||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Daļa no PSRS sabrukuma un Kalnu Karabahas konflikta | |||||||
 | |||||||
| |||||||
| Karotāji | |||||||
1988–1991:.svg){kind=small} Kalnu Karabahas autonomais apgabals.svg){kind=small} Armēnijas PSR |
1988–1991: Azerbaidžānas PSR PSRS | ||||||
|
1991–1994:  Kalnu Karabahas Republika ArmēnijaAtbalsts ar ieročiem:  Krievija Grieķija |
1991–1994:
 Izraēla Ukraina Krievija | ||||||
| Komandieri un līderi | |||||||
|
Arturs Mkrtčjans Roberts Kočarjans Levons Ter-Petrosjans Vazgens Sargsjans Vazgens Manukjans Anatolijs Zinevičs Seržs Sargsjans Gurgens Dalibaltjans Noraks Ter-Grigorjants Tatuls Krpetjans Leonards Petrosjans Georgijs Petrosjans Karens Baburjans Semjuels Babajans Arkādijs Ter-Tadevosjans Kristofers Ivanjans Seirans Ohanjans Monte Melkonjans Džirārs Sefilians |
Ajazs Mutalibovs Jagubs Mamadovs Isa Gambars Abulfazs Elčibejs Heidars Alijevs Mahammads Asadovs Isgandars Hamidovs Tofiks Ismajilovs Hurats Husejnovs Zulfi Hadžijevs Safars Abijevs Rafims Gazijevs Šamils Basajevs | ||||||
| Spēks | |||||||
| 30 000 – 40 000 (1993–1994)[1] | 42 600 (1993–1994)[1] | ||||||
| Zaudējumi | |||||||
|
Krituši: 5 856 – 6 000[2] Ievainoti: 20 000[3] Bezvēsts pazuduši: 196[2] |
Krituši: 11 557[4] 25 000 – 30 000 (Rietumu un Krievijas aplēses)[5] Ievainoti: 20 000[6] vai 50 000[7] Bezvēsts pazuduši: 4 210[8] | ||||||
2020. gadā notika Otrais Kalnu Karabahas karš, kuras laikā Azerbaidžānas bruņotie spēki ieņēma Kalnu Karabahas dienviddaļu.
Priekšvēsture
Kopš 1988. gada armēņi atjaunoja savus centienus pārcelt Kalnu Karabahas autonomo apgabalu savā pakļautībā. Abās valstīs etniskā spriedze saasinājās līdz fiziskai varmācībai, no abām valstīm sākās bēgļu straume. Attiecības saasinājās arī Kalnu Karabahā. 1990. gada janvārī sākās kaujas uz Armēnijas un Azerbaidžānas robežas ar artilērijas pielietošanu. 1990.—1991. faktiskā vara Kalnu Karabahā piederēja legāliem un nelegāliem bandītiskiem grupējumiem, kuri aplaupīja un reizēm slepkavoja iedzīvotājus pēc etniskās piederības.[9]
Kara gaita
Kopš 1991. gada novembra jaunradītā Azerbaidžānas armija sāka aktīvus uzbrukumus armēņu pozīcijām, armēņi no savas puses izveidoja Arcahas Tautas atbrīvošanās armiju (ATAA). Abas puses sāka pielietot raķešu apšaudes; īpaši smagi no tām cieta galvaspilsēta Stepanakerta, jo azerbaidžāņiem bija izdevies sagrābt lielu PSRS armijas bruņojuma noliktavu Agdamā, tai skaitā 200 vagonus ar reaktīvajiem šāviņiem. Abas puses parasti atteicās evakuēt civiliedzīvotājus no apšaudāmajiem rajoniem, uzskatīdamas, ka tas būtu pirmais solis teritorijas atdošanai. 1992. gada janvārī azerbaidžāņi ieņēma divus armēņu ciemus, tajos palikušie civiliedzīvotāji, kuri vecuma vai nespēka dēļ nebija spējīgi atkāpties kopā ar armiju, tika noslepkavoti.[10]
1992. gada februāra beigās notika pirmā veiksmīgā armēņu operācija. Par to kļuva viņu uzbrukums stratēģiski novietotajai Hodžali pilsētiņai pie lidostas, kuru apdzīvoja azerbaidžāņi, pārsvarā bēgļi no Armēnijas, un daži simti musulmaņu bēgļu no citām zemēm. Naktī uz 26. februāri (datums bija apzināti pieskaņots kā atbilde armēņu grautiņa naktij Sumgajitā pirms četriem gadiem) armēņi, kurus atbalstīja — pieņemts uzskatīt, ka bez komandieru atļaujas — NVS 366. motopulka kareivji,[11] ieņēma ciemu, neraugoties uz tajā izvietoto Azerbaidžānas specvienību un armijas pretestību, pēc armēņu puses vairāku dienu atkārtotiem aicinājumiem civilpersonām pamest ciemu gaidāmā uzbrukuma dēļ, taču azerbaidžāņu militārā vadība, atšķirībā no civilās varas, nostājās pret evakuāciju.[10][12] Pilsētiņa tika ieņemta diezgan ātri, un iedzīvotāji metās bēgt. Armēņu puse bija apsolījusi brīvu koridoru civiliedzīvotājiem, taču azerbaidžāņu varas iestādes to vairumam iedzīvotāju nebija paziņojušas. Kopā ar bēgļiem pa šo koridoru devās prom arī militārpersonas, kas deva armēņiem ieganstu apšaudīt bēgļus, azerbaidžāņi no savas puses atšaudījās. Vēlāk šai koridorā tika atrasts ap 200 līķu, vairums bojāgājušo šajā apšaudē bija veci cilvēki, sievietes un bērni. Uz daudziem līķiem. ko pēc tam izdevās atrast, bija līķu apgānīšanas sekas, bija kritušie apšaudēs ar bēgļiem arī armēņu pusē. Ap 700 iedzīvotāju tika saņemti gūstā, un humanitārās organizācijas apliecināja ļoti sliktu apiešanos ar viņiem. Kopumā tika nogalināts ap 500 cilvēku, kas kļuva par lielāko vienreizējo slepkavošanu visa konflikta laikā.[13]
Azerbaidžānā pastāv arī versija, ka Azerbaidžānas Tautas Frontes (ATF) kaujinieki, kuri piedalījās Hodžali aizsardzībā, varēja tīšām izprovocēt armēņus uz bēgļu slepkavošanu, sākot šaut pirmie, lai ar šo traģēdiju panāktu toreizējā prezidenta Mutalibova krišanu.[14] Bija arī apgalvojumi, ka ar šo pašu mērķi tikuši apgānīti arī azerbaidžāņu bēgļu līķi.[15] Pats Mutalibovs apgalvoja, ka viņa sūtītā palīdzība Hodžali nesasniedza adresātus, jo viņam traucēja spēki, kas centās atņemt viņam varu.[16]
1992. gada pavasarī armēņu spēki sagrāba teritoriju ārpus paša anklāva, tā draudot katalizēt citu reģiona valstu iesaistīšanos. Ļoti svarīgas bija cīņas par Lačinas koridoru Azerbaidžānā, kura kontrole kopš 17. maija deva armēņiem izeju no Armēnijas teritorijas uz Karabahu.[17] 9. maijā armēņi ieņēma Šušu — administratīvi svarīgāko azerbaidžāņu apdzīvoto vietu Kalnu Karabahā, kas noveda pie masu nekārtībām un cīņas par varu Baku. Prokrieviskais prezidents Mutalibovs to rezultātā zaudēja varu, jaunais ATF un Turcijas atbalstītais prezidents Eļčibejs jūnijā sāka daļēji veiksmīgu militāru ofensīvu Kalnu Karabahas robežrajonos, taču uz ziemas sākumu iniciatīva atkal piederēja armēņiem, kuri veica akcijas galvenokārt rajonā starp Kalnu Karabahu un Armēniju, nostiprinot transporta sakarus. Starpniecība, ko veica vairākas grupas, tostarp Eiropas Drošības un sadarbības organizācija (EDSO), nespēja panākt kopīgu miera rezolūciju.
1993. gadā NVS armija neplānoti ātri atstāja savu dislokāciju Gendžē un nodeva visu savu bruņojumu ar ATF konfliktā esošajam Azerbaidžānas pulkvedim Huseinovam, kurš pie mēģinājuma viņam to atņemt veiksmīgi atsita 15-kārtīgu pārspēku, sacēla dumpi, pieprasīja prezidenta Eļčibeja demisiju un ielenca Baku. Heidars Alijevs, kurš tobrīd vadīja Nahčivanas autonomiju, pierunāja viņu darboties kopīgi ar politiskām cīņas metodēm, un ar rudeni Alijevs bija prezidents, bet Huseinovs — premjerministrs. Kamēr Azerbaidžānā bija aizņemti ar varas dalīšanu, armēņi paplašināja savus iekarojumus tās teritorijā, norādot, ka tā viņi nodrošinās pret savas teritorijas apšaudēm.[18][19] Tā, 23. jūlijā krita Agdama — agrāk ap 50 000 cilvēku apdzīvotais rajona centrs tika sagrauts un daļēji nodedzināts (saglabājot tikai mošeju), un pēc kara tajā mita mazāk nekā 400 cilvēku.[20] Ziemā karadarbība norisinājās ar mainīgām sekmēm, bet pavasarī armēņi atkal veiksmīgi uzbruka un iekaroja dažus ciemus, lai gan bija cerējuši daudz vairāk. Šādos apstākļos Azerbaidžānas valdība pirmoreiz piekrita atzīt Arcahas Republiku par karojošo pusi un sākās miera sarunas, kuras noveda pie pamiera kopš 1994. gada 12. maija.
Sekas
Pēc kara beigām 1994. gadā armēņi pilnībā kontrolēja lielāko daļu anklāva (izņemot tā ziemeļu galu un dažas mazas teritorijas austrumos), kā arī aptuveni 9% Azerbaidžānas teritorijas ārpus anklāva.[21] Konflikta rezultātā tika piespiedu pārvietoti 230 000 armēņu no Azerbaidžānas un 800 000 azerbaidžāņu no Armēnijas un Karabahas.[22] 1994. gada maijā tika parakstīts Krievijas organizēts bruņots pamiers, un Armēnija un Azerbaidžāna piedalījās ilgstošās miera sarunās ar EDSO Minskas grupas starpniecību. Šajā grupā noteicošo lomu spēlēja Krievija, kura bija liels bruņojuma piegādātājs abām pusēm, kas nozīmēja tās interešu konfliktu sarunās par mieru starp abām valstīm.[23]
Dažas sadursmes notika arī pēc 1994. gada pamiera, taču tās nenoveda pie pušu kontrolēto teritoriju izmaiņām.[24]
Atsauces
Wikiwand in your browser!
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.
Every time you click a link to Wikipedia, Wiktionary or Wikiquote in your browser's search results, it will show the modern Wikiwand interface.
Wikiwand extension is a five stars, simple, with minimum permission required to keep your browsing private, safe and transparent.
