Hermanis Buduls

Hermanis Buduls (1882-1954) bija latviešu psihiatrs, medicīnas organizators, Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes profesors un dekāns.

Hermanis Buduls Personīgā informācija Dzimis 1882. gada 16. novembrī Jaunpiebalgas pagasts, Cēsu apriņķis, Vidzemes guberņa, Krievijas impērija (tagad  Latvija) Miris 1954. gada 10. novembrī (71 gads) Vīzloha, Bādene-Virtemberga, Rietumvācija (tagad  Vācija) Tautība latvietis Brāļi Kārlis Buduls Dzīvesbiedre Marta Jursone Bērni Leonīds, Ervīns

Zinātniskā darbība Zinātne psihiatrija Darba vietas Tērbatas universitāte, Latvijas Universitāte Alma mater Tērbatas universitāte Pasniedzēji Vladimirs Čižs Apbalvojumi Triju Zvaigžņu ordenis, 3. šķira

Dzīvesgājums

Dzimis 1882. gada 16. novembrī Jaunpiebalgas pagasta Jaunmigļu māju rentnieka Miķeļa Budula un viņa sievas Lienes, dzimušas Palders, ģimenē. No 1892. līdz 1905. gadam mācījās gan Pētera un Jēkaba pagastskolās un Vecpiebalgas draudzes skolā, gan Millera reālskolā Cēsīs un Trefnera privātģimnāzijā Tērbatā, visbeidzot Rīgas pilsētas ģimnāzijā. Studēja Tērbatas Universitātes Medicīnas fakultātē (1905-1911), līdztekus izdodot četras populārzinātniskas grāmatas par laulību un nervu slimībām. 1909. gadā viņš nodibināja studentu biedrību "Atauga", kura tiek uzskatīta par Pīpkalonijas turpinājumu. Pēc tam turpināja strādāt Tērbatas Universitātes Nervu un gara slimību klīnikā kā profesora Vladimira Čiža asistents (1912-1914). 1914. gadā ieguva medicīnas doktora grādu ar disertāciju "Par salīdzinošo rasu psihiatriju", kur salīdzināja psihiskos traucējumus igauņiem, latviešiem, krieviem, vāciešiem un ebrejiem.^[1] 1914. gadā papildinājās Berlīnes universitātes nervu slimību klīnikā. Pēc Pirmā pasaules kara sākšanās iesaukts Krievijas impērijas armijā, strādāja Petrogradas Nikolaja slimnīcas nervu slimību nodaļā, vēlāk kara hospitālī Minskā un Smoļenskā. Pēc Brestļitovskas miera līguma noslēgšanas 1918. gadā atgriezās mājās, strādāja par Jaunpiebalgas ārstu un 1918. gada 9. decembrī salaulājās ar dabas zinātņu kandidāti Martu Jursoni no Taurenes pagasta.

1919. gadā viņu iecēla par Rīgas Sarkankalna vājprātīgo iestādes direktoru, 1920. gadā ievēlēja par Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes docentu nervu un garīgajās slimībās, 1924. gadā par profesoru. Trīsreiz ievēlēts par Medicīnas fakultātes dekānu (1925-1927, 1929-1931, 1935-1937). H. Buduļa vadībā tika pētīta progresējošā paralīze un insulīna šoka terapija. 1924. gadā profesors H. Buduls nodibināja un līdz 1940. gadam vadīja Latvijas Neirologu un psihiatru biedrību.^[2]

Otrā pasaules kara laikā 1942. gadā atcelts no slimnīcas direktora amata un apvainots daļas psihisko slimnieku izlaišanā no slimnīcas, lai glābtu viņus no nošaušanas. Slimnīcu pārveidoja par kara hospitāli. Kara beigās viņš kopā ar ģimeni 1944. gada septembrī devās bēgļu gaitās uz Vāciju, kur vispirms Drēzdenē, pēc kara beigām latviešu DP nometnē strādāja par psihiatru un nervu ārstu. Kopš 1949. gada jūlija dzīvoja un strādāja Vīzlohas (Wiesloch) psihiatriskajā slimnīcā netālu no Heidelbergas.^[3] Miris 1954. gada 10. novembrī, apglabāts slimnīcas kapsētā.

Darbi

• “Laulība un cilvēku dzīves mērķis” (1909)
• “Cilvēka nervi, viņu uzbūve un normālās darbības” (1910)
• “Poruku Jānis savas garīgās dzīves krēslainās dienās” (1911, atk. 1925)
• “Nervu veselības kopšana” (1912)
• "Par progresīvās paralīzes cēloņiem" (krieviski, 1912)
• "Par alkoholismu" (1923)
• "Par eunūchoīdismu" (1924)
• "Par lētarģisko epidēmisko encefalītu" (1924)
• "Par progresīvas paralizes ārstēšanu ar malāriju" (1926)
• "Veselīga dzīve" (1950)
• “Cilvēks dzīves spogulī” (1953)

Akadēmiskās publikācijas

• Будул, Герман. К сравнительной расовой психиатрии: диссертация на степень доктора медицины. Юрьев: Э. Бергман, 1914
• H. Budul. Beitrag zur vergleichenden Rassenpsychiatrie. Monatsschrift fur Psychiatrie und Neurologie 37 (1915): 199—204.
• H. Buduls. Psihiatrija (mācības grāmata divos sējumos, I. daļa 1924, II. daļa 1930)
• Rīgas pilsētas Sarkankalna slimnīcas vēsture (Sarkankalna slimnīcas 75 gadu jubilejas izdevums 1938. gadā)

Piemiņa

1993. gadā pie nama Blaumaņa ielā 12a Rīgā tika atklāta piemiņas plāksne ar H. Budula portretu. Hermaņa Buduļa mazbērni Ilze, Anna un Ēriks, lai pieminētu savu vectēvu un arī tēvu Leonidu un lai atbalstītu Latvijā jauniešus, kas varēs Latvijā veicināt medicīnas vai citus veselības apkopes darbus, izveidoja Buduļu ģimenes stipendiju.^[4]

Literatūra

• Latviešu konversācijas vārdnīca. II sējums. Rīga : Anša Gulbja izdevniecība. 3195.-3196. sleja.

Ārējās saites

• Udo Bongartz: Biographie von Hermanis Buduls In: Biographisches Archiv der Psychiatrie (BIAPSY), 2016.

Atsauces

1. Marina Mogilner. Homo Imperii: A History of Physical Anthropology in Russia Arhivēts 2016. gada 22. jūlijā, Wayback Machine vietnē. Lincoln: University of Nebraska Press 2013, 190-196 lpp.
2. Pēckara gados viņa vārdu noklusēja Arhivēts 2016. gada 5. martā, Wayback Machine vietnē. ARNIS VĪKSNA, Universitātes Avīze 03.12.2002.
3. Vīksna, Arnis. Pa ārstu takām. — Rīga: Avots, 1990. — 96.-97.lpp.
4. Buduļu ģimenes stipendija Arhivēts 2016. gada 5. martā, Wayback Machine vietnē. vitolufonds.lv