GSM

Globālā mobilo sakaru sistēma jeb GSM (angļu: Global System for Mobile communications)^[1] šobrīd ir de-facto populārākais un plašāk izplatītais mobilo telefonu standarts. Izstrādāts 1980. gadu beigās European Telecommunications Standards Institute (ETSI), nodrošina radiokanāla dalīšanu izmantojot TDMA metodi un augstu drošības līmeni pateicoties publisko atslēgu kriptogrāfijas izmantošanai kanālu šifrēšanā. Pēc GSM asociācijas datiem vismaz 82% tirgus aizņem tieši šī standarta ierīces. Pateicoties tik lielai izplatībai, lietotājiem ir pieejami viesabonēšanas pakalpojumi praktiski jebkurā pasaules valstī.

Mobilo sakaru standarti

GSM / UMTS (3GPP)

2G GSM GSM-R (Dzelzceļa GSM) GPRS EDGE (EGPRS) EDGE Evolution HSCSD

3G UMTS (3GSM) HSPA HSDPA HSUPA HSPA+ UMTS-TDD TD-CDMA TD-SCDMA FOMA

4G LTE

cdmaOne / CDMA2000 (3GPP2)

2G cdmaOne

3G CDMA2000 EV-DO

Pre-4G UMB

AMPS

1G AMPS TACS / ETACS

2G D-AMPS

Citas tehnoloģijas

0G PTT MTS IMTS AMTS OLT MTD Autotel / PALM ARP

1G NMT Hicap CDPD Mobitex DataTAC

2G iDEN PDC CSD PHS WiDEN

Pre-4G iBurst HIPERMAN WiMAX WiBro (Mobile WiMAX) GAN (UMA)

GSM izmanto četras frekvenču joslas. Izplatītākās ir 900/1800 MHz sistēmas, taču atsevišķās valsīs, kā Kanādā un ASV, kur šīs frekvences jau bija izmantotas citiem mērķiem, GSM darbojas 850/1900 MHz frekvenču joslās. Mūsdienās tas vairs nesagādā problēmas, jo jaunākās paaudzes telefoni ir spējīgi darboties visās minētajās frekvenču joslās. GSM ir 2. paaudzes mobilo sakaru standarts. Par 3. paaudzes standartu GSM operatori parasti lieto UMTS.

Vēsture

Pirmais zvans publiski pieejamā GSM tīklā notika 1991. gada 1. jūlijā, kad Somijas ministru prezidents Hari Holkeri zvanīja Tamperes mēram Kārinai Sonio tīklā Radiolinja.^[2]

Tīkla uzbūve

Vienkāršotā variantā var uzskatīt, ka GSM tīkls sastāv no centrāles, kas savienota ar bāzes stacijām izmantojot fiksētus savienojumus un mobilajiem telefoniem, kas pieslēdzas bāzes stacijām.

Fiziskā slāņa protokols

GSM var darboties vairākās frekvenču joslās. Katru lietojamo frekvenču joslu iedala 2 vienāda platuma daļās. Zemākās frekvences lieto mobilie telefoni lai sūtītu datus uz bāzes staciju. Augstākās frekvences lieto bāzes stacijas, lai sūtītu datus uz mobilajiem telefoniem. Šo metodi sauc par FDD (frequency division duplex). Katru frekvenču joslu sadala 200 kHz platos kanālos, kurus parasti numurē pēc kārtas.

Frekvence	Zemākās frekvences	Augstākās frekvences	Joslas platums	Kanālu skaits
900MHz	890—915MHz	935—960MHz	25MHz	124
1800MHz	1710—1785MHz	1805—1880MHz	75MHz	374
1900MHz	1850—1910MHz	1930—1990MHz	60MHz	299
850MHz	824—849MHZ	869—894MHz	25MHz	124

Kanāla datu caurlaidība ir 270,833 kbit/s. Modulācijas metode ir GMSK, kas ir digitālās frekvences modulācijas metode. Kanālus sadala 4,615 ms garos kadros. Katrs kadrs sastāv no 8 taimslotiem. Tas arī nosaka maksimālo šūnas izmēru, jo signālam ir jāpaspēj aiziet no telefona līdz bāzes stacijai viena taimslota laikā (tas nedrīkst iekāpt nākamajā taimslotā)(gaismas ātrums nav bezgalīgs). Vienai telefonsarunai ir nepieciešams viens taimslots, tādejādi vienā frekvenču kanālā var savietot 8 lietotājus. Katra šāda 1 taimslota kanāla caurlaidība ar kļūdu korekciju (FEC) ir 13 kbit/s (9,6kbit/s datiem, jo tur vajag papildu kļūdu korekciju).

Frekvenču spektrs Latvijā

Lietotājs	GSM 900	DCS 1800	Kanālu skaits GSM 900 / DCS 1800
LMT	0—66	511—635	67 / 125
Tele2	71—120	637—760	50 / 124
Bite	975—1023	761—886	49 / 126

R-GSM, E-GSM (GSM 900)

DCS 1800 (GSM 1800)

Atsauces

1. «Latvijas Nacionālais terminoloģijas portāls - GSM». termini.gov.lv.
2. «Maailman ensimmäinen GSM-puhelu» [World's first GSM call]. yle.fi. Yelisradio OY. 2008. gada 22. februāris. Arhivēts no oriģināla, laiks: 05.05.2011. Skatīts: 28.09.2012.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: GSM.
• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)