Balles dejas
From Wikipedia, the free encyclopedia
From Wikipedia, the free encyclopedia
Balles dejas ir sabiedrisko deju kopa, kuras bauda atpūtai, priekam un sabiedriskai saskarsmei ballēs, deju vakaros, viesībās.[1]
Balles dejas nosaka Starptautiskā deju padome (World Dance Council), tās ietver šādas dejas: lēnais valsis, tango, Vīnes valsis, fokstrots, ča-ča-ča, rumba, salsa, hāstls jeb diskofokss, svings, samba un merenge.[2] Dejas, ko izpilda sacensībās, sauc par sporta dejām.
Balles deju tradīcija aizsākās viduslaikos un turpinājās Renesanses laikmetā. Šajā periodā balles un balles dejas bija pieejamas tikai aristokrātijas pārstāvjiem. Spilgtākās šī perioda dejas bija galjarda, pavana, menuets.
16. gadsimta gaitā dejošana kļuva mazāk formāla un mazāk strikti reglamentēta. Gadsimta tendence bija formalitāšu atvieglošaau. Parādījās pirmās slēgtā satvēriena dejas [3]
17. gadsimtā mainījās deju raksturs. Tās kļuva lēnākas, izzuda palēcieni, kāju izspērieni, pēdas palika kontaktā ar grīdu, kas ir raksturīgi mūslaiku balles dejām. Radās dejotāju līganā pacelšanās un nolaišanās.[3]
Pēc Franču revolūcijas baļļu programma stipri mainījās. Menuetam tika „nocirsta galva” reizē ar karalieni Mariju Antuaneti.
Balles 19. gadsimtā kļuva demokrātiskākas, tajās tagad varēja piedalīties arī vienkārši turīgie cilvēki. Pirmā no jaunā laikmeta dejām bija valsis. Sekoja polka, polonēze, kadriļa, mazurka, galops.[4]
20. gadsimta sākums iezīmējās ar daudzu jaunu deju rašanos. Balles dejas kļuva pieejamas arī sabiedrības vidusslānim. Valsis sadalījās vairākos paveidos, piemēram, Bostonas valsī un vilcināšanās valsī, kuri savukārt kalpoja kā aizsākums lēnajam valsim. Ātrā valša versija, kas atdalījās no sākotnējā vidējā ātruma valša, tika nosaukta par Vīnes valsi. Eiropā populārs kļuva Argentīnas tango, kurš Francijā pārcieta lielas izmaiņas — tika adaptēts un pārveidots, jo sabiedrības augstākajiem slāņiem pret oriģinālo Argentīnas tango bija daudz iebildumu. Jaunā versija tika nosaukta vienkārši par tango.[5] 1914. gadā ASV radās fokstrots. Tā bija vislielākā novitāte balles deju pasaulē, jo parādījās lēnie un ātrie soļi. Fokstrotu varēja dejot gan lēnā, gan vidējā, gan ātrā tempā. Galīgā minēto deju versija noformējās Anglijā un tika nosaukta par „balles dejām”, (tulkojums no „Ballroom Dancing”) Minētās dejas veido ballēs dejoto deju zelta fondu, bez tām nav iedomājama neviena balle. Nosaukums ieviesās arī Latvijā, taču tika lietoti arī alternatīvie nosaukumi – „salona dejas” un „viesību dejas”.
No 19. gadsimta sākuma līdz vidum pasaulē kļuva populāras arī Latīņamerikas dejas samba, rumba, pasodoble, un kā pēdējā — ča-ča-ča no vidus Amerikas tautu dejām kļuva par populārām sabiedriskajām dejām. Pasaule pamazām iepazina arī Ziemeļamerikas melnādaino iedzīvotāju dejas. Populārākā un vieglākā no tām bija Austrumu krasta svings. Eiropu ar to iepazīstināja ASV karavīri Otrā pasaules kara laikā, un te tas ieguva nosaukumu džaivs. 1960. gados līdz ar rokenrola mūziku pasaule iepazina bugi-vugi, bet 1970. gados līdz ar disko mūzikas bumu no Amerikas Eiropu iekaroja vēl viena svinga deja – hāstls (Eiropā saukts arī diskofokss). 1980. gados pasauli pāršalca jauns Latīņamerikas mūzikas vilnis, atnesdams salsu, merengi un vēl citas dejas, kuras gan popularitātes virsotnē noturējās visai neilgi.
Dejas, kuras izpilda sacensībās, sauc par sporta dejām. Tās pieder skatuvisko jeb priekšnesumu deju formu kategorijai. Jāatzīmē, ka lai gan deju balles un sporta versijas dažreiz ir ar tādu pašu nosaukumu, piemēram, lēnais valsis, Vīnes valsis, tango, to līdzība ir ierobežota. Līdzība ir mūzikas ritmā un pamatsoļos. Būtiskas atšķirības ir figūrās un izpildījumā — sabiedrisko dejas versiju izpildījums ir vienkāršots, toties ar dejas improvizāciju. Sporta dejas versiju izpildījums ir sarežģīts, tās ir strukturētas dejas ar fiksētu horeogrāfiju. Sporta dejās dejotāji ir atdalīti no skatītājem — dejotāji dejo, bet skatītāji skatās, nekad otrādi, turpretī balles dejās gan dejo, gan skatās visi klātesošie.[6]
Sporta deju stilā dejot ballē nav pieņemami.[7]
