From Wikipedia, the free encyclopedia
Austrumu vilks (Canis lycaon) ir Ziemeļamerikā dzīvojošs suņu dzimtas (Canidae) plēsējs. Daudzi sistemātiķi austrumu vilku joprojām sistematizē arī kā vienu no pelēkā vilka (Canis lupus) pasugām ar latīnisko nosaukumu Canis lupus lycaon. Tomēr pēdējā laikā zinātnieki uzskata, ka austrumu vilks būtu jāizdala kā patstāvīga suga, jo tas tāpat kā sarkanais vilks (Canis rufus) un koijots (Canis latrans) ir atdalījies no pelēkā vilka pirms vairākiem simtiem tūkstošiem gadu.[1]
| Austrumu vilks Canis lycaon (Schreber, 1775) | |
|---|---|
 | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Zīdītāji (Mammalia) |
| Kārta | Plēsēji (Carnivora) |
| Dzimta | Suņu dzimta (Canidae) |
| Ģints | Suņi (Canis) |
| Suga | Austrumu vilks (Canis lycaon) |
| Sinonīmi | |
| |
| Izplatība | |
 Austrumu vilka izplatības areāls
| |
 Austrumu vilks Vikikrātuvē | |
Austrumu vilks pamatā apdzīvo Algonkinas dabas parku Ontārio, Kanādā, kā arī tas ir novērots Kvebekas apkārtnē, Minesotas un Manitobas reģionos ASV. Kādreiz austrumu vilks apdzīvoja plašas teritorijas uz dienvidiem ASV, bet līdz ar eiropiešu iebraukšanu Amerikā vilks tika nežēlīgi iznīcināts. Šobrīd austrumu vilka izdzīvošana ir kritiski apdraudēta.
_Canis_lycaon_skull.png)
Austrumu vilks ir mazāks nekā pelēkais vilks. Tā augstums skaustā 60—68 cm, svars 25—35 kg tēviņiem, 20—30 kg mātītēm.[2] Tam ir dzeltenīgi pelēkbrūns kažoks. Mugura un sāni klāti ar garu, melnu vai pelēku akotspalvu. Aiz ausīm, uz purna un uz priekškājām apspalvojums ir sarkanīgs.[3] Ārēji tas ir līdzīgs sarkanajam vilkam. Austrumu vilka ķermeņa uzbūve ir vieglāka kā pelēkajam vilkam un tā skelets ir līdzīgāks koijotam. Ir zināms, ka austrumu vilks bieži krustojas ar koijotu,[3] un zinātnieki uzskata, ka vilka izdzīvošanai savvaļā vislielākās briesmas draud tieši no krustošanās ar koijotiem. Pelēkais vilks vienmēr uzbrūk koijotam un pie pirmās izdevības to nogalina, bet austrumu vilka tēviņi pieņem koijotu mātītes. Tā kā koijoti kopumā ir mazāki par austrumu vilkiem, tad vilku mātītes nepieņem mazākos koijotu tēviņus.
Austrumu vilks medī baltastes briežus, alņus un dažādus grauzējus, piemēram, bebrus, lagomorfus, muskatžurkas un peles. Ir ziņas, ka austrumu vilks ir nomedījis pat Amerikas melno lāci. Pētījumi liecina, ka visbiežāk tiek medīti aļņi, baltastes brieži un bebri.
Vilku barā pārojas tikai alfa mātīte ar alfa tēviņu. Tas parasti notiek februārī. Grūsnības periods ilgst 63 dienas. Kucēni dzimst alā, ko izrok vecāki. Parasti piedzimst 4—7 kucēni. Pirmās 6—8 nedēļas māte no tiem neatkāpjas ne soli. Viss bars baro māti un vēlāk arī mazuļus, kad mēte tos ir pārstājusi zīdīt. Barība tiek atnesta apēstā veidā, kas tiek mazuļiem atvemta. Vasaras beigās mazuļi pamet alu, un tie parasti tiek atstāti kādā plašā pļavā, kamēr bars ir devies medībās. Pļavas sauc par vilku rotaļu laukumiem, šīs teritorijas ir labi izvēlētas, ar dabiskiem slēpņiem un aizsegiem, vienmēr tuvumā ir ūdens, kā arī pļavā dzīvo daudzi dažādi mazi dzīvnieciņi, kurus dienas laikā jaunie vilcēni cenšas nomedīt, tādā veidā attīstot savas medību iemaņas.[3]
Zinātniekiem, veicot ģenētiskos pētījumus, ir noskaidrojuši, ka austrumu vilka vistuvākais radinieks ir sarkanais vilks.[4] Ir zinātnieki, kas uzskata, ka tās vispār nav divas atšķirīgas sugas. Šis viedoklis joprojām nav oficiāls. DNS pētījumi liecina, ka austrumu un sarkanais vilks atdalījušies no primitīvā pelēkā vilka pirms 750 000 gadiem Ziemeļamerikas austrumu teritorijās un ka austrumu vilku un sarkano vilku vajadzētu uzskatīt par divām pasugām sarkanajam vilkam.
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.
Every time you click a link to Wikipedia, Wiktionary or Wikiquote in your browser's search results, it will show the modern Wikiwand interface.
Wikiwand extension is a five stars, simple, with minimum permission required to keep your browsing private, safe and transparent.
