From Wikipedia, the free encyclopedia
Annelīza Marī Franka (vācu: Annelies Marie Frank), plašāk zināma kā Anna Franka (Anne Frank; dzimusi 1929. gada 12. jūnijā, mirusi 1945. gada marta sākumā), bija ebreju meitene, kura piedzima Frankfurtē pie Mainas, Veimāras Republikā. Šī meitene starptautisku popularitāti ieguva tikai pēc nāves, kad tika publicēta viņas rakstītā dienasgrāmata ("Annas Frankas dienasgrāmata"), kurā autore izklāsta to, kā slēpās no nacistiem, kad Otrā pasaules kara laikā tie okupēja Amsterdamu.
| ||||||||||||||||||
| ||||||||||||||||||
Meitenei piedzimstot, vecāki Oto Franks (1889—1980) un Edite Franka-Holendere (1900—1945), deva vārdu Annelie vai Anneliese Marija Franka. Viņai bija arī vecākā māsa vārdā Margota (1926—1945). Franku ģimene bija liberālie ebreji, tādēļ neievēroja visas jūdaisma tradīcijas un dzīvoja asimilētā sabiedrībā, kur vienkopus atradās gan ebreji, gan iedzīvotāji ar citām reliģijām. Edite Franka bija ļoti sirsnīga mamma, kamēr tēvs bija ieinteresēts izglītot meitas, jo pats bija gudrs un mājās bija pieejama plaša bibliotēka; abi vecāki iedrošināja bērnus lasīt.
1933. gadā 13. maijā Ādolfa Hitlera Nacistu partija uzvarēja vēlēšanās. Drīz pēc tam sākās antisemītiskas demonstrācijas, un Franku ģimene sāka baidīties par to, kāds liktenis viņus gaidīs Vācijā. Gada otrajā pusē Edite ar bērniem pārcēlās uz Āheni pie mātes Rozas Holenderes. Oto Franks palika Frankfurtē, bet vēlāk saņemot piedāvājumu uzsākt biznesu pārcēlās uz Amsterdamu, kur nekavējoties meklēja dzīvesvietu sev un ģimenei. Franku ģimene bija starp 300 000 ebreju, kuri pameta Vācijā laikā no 1933. gada līdz 1939. gadam.
1940. gada maijā Vācija iebruka Nīderlandē un okupētā valdība sāka izdot ierobežojošus un diskriminējošus likumus ebrejiem. Visiem ebrejiem vajadzēja nomainīt skolas un mācīties tikai ar ebrejiem. 1941. gadā Oto Frankam nācās likvidēt savu biznesu, bet viņam izdevās iegūt nelielu peļņu, kas palīdzēja uzturēt ģimeni.
1942. gada 6. jūlijā, pirmdienas rītā, ģimene ievācās savā slēpnī, tas bija iebūvēts aiz grāmatu skapīša, tikai šaura eja palīdzēja tikt uz mitekli. Ēka un istabas tika atstātās nekārtībā, lai SS domātu, ka māja ir pamesta, tika pat atstāta zīmīte, kas norādīja, ka kāds pazīstams cilvēks ir aicinājis viņus uz Šveici. Tas bija aizsardzības nolūkos, lai vācieši neuzlauztu sienas un neatklātu, ka tur slēpjas 3 ģimenes ar 10 ģimenes locekļiem. Kopumā slēpnī tika pavadīti 2 gadi.[1]
1944. gada 4. augusta rītā, sekojot norādei no nezināma informatora, Franku mājā iebruka grupa policistu formas tērpos un arestēja visas trīs ģimenes. Viņi tika nogādāti uz RSHA galveno mītni, kur tika noturēti vienu nakti. 5. augustā tika nosūtīti uz pārpildīto Weteringschans cietumu. Tā kā viņus apcietināja par slēpšanos, par sodu viņiem tika piespriests smags darbs Vesterbrokas tranzītnometnē.
1944. gada 3. oktobrī visa ģimene tika deportēta uz Aušvici. Franku ģimene pēc trīs dienu braucienu nonāca koncentrācijas nometnē, kur uzreiz tika atrauti no tēva, jo vīrieši vienmēr tika atdalīti no sievām un bērniem. Tie, kuri bija spējīgi strādāt, tika nosūtīti uz nometni, pārējie nekavējoties nogalināti. No 1019 pasažieriem 549, ieskaitot bērnus, jaunākus par 15 gadiem, tika nosūtīti uz gāzes kameru. Anna Franka, kam tikai 3 mēnešus iepriekš bija palicis 15, bija viena no jaunākajiem cilvēkiem, kurus pasaudzēja. Tā kā viņa netika nogalināta, tika izģērbta kaila, lai dezinficētu. Annai noskuva matus un uztetovēja numura zīmi. Pēc tam visu laiku, ko pavadīja koncentrācijas nometnē, viņa smagi strādāja.
1944. gada 28. oktobrī Anna Franka un viņas māsa Margota no Aušvicas tika pārvestas uz Bergeni-Belzeni. Septiņus mēnešus pēc aresta, liecinieki stāstīja, ka Margota izkrita no savas guļvietas un no nespēka mira šoka stāvoklī. Anna nomira no tīfa dažas dienas pēc Margotas. Māsas līdz nometnes atbrīvošanai nenodzīvoja vien dažus desmitus dienu. Viņu abu nāves dienas nebija atzīmētas, tādēļ nav noskaidrots īstais miršanas datums.[2]
Pēc Aušvicas koncentrācijas nometnes Oto Franks atgriezās Amsterdamā, zinot, ka sieva ir gājusi bojā, viņš nezaudēja cerības, ka meitenes brīnumainā kārtā ir izglābušās. Pēc vairākām nedēļām noskaidroja, ka viņas arī ir mirušas, tēvs bija tik satriekts — nevēlējās vairs dzīvot. Pēc kara viņa rokās nonāca meitas dienasgrāmata, kuru bija saglabājusi ģimenes glābēja, austriete Mīpa Gīsa. Oto, savas mātes iedrošināts, sāka domāt par tās publicēšanu, kā to bija gribējusi arī pati Anna. Dienasgrāmata pirmo reizi publicēta 1947. gadā laikrakstos un teju uzreiz kļuva par vienu no spēcīgākajiem stāstiem par holokaustu. Tā ir tulkota 67 valodās un pārdota vairāk nekā 30 miljonos eksemplāru.[3]
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.
Every time you click a link to Wikipedia, Wiktionary or Wikiquote in your browser's search results, it will show the modern Wikiwand interface.
Wikiwand extension is a five stars, simple, with minimum permission required to keep your browsing private, safe and transparent.
