Aleksandrs Johans Stenders

Aleksandrs Johans Stenders, (Alexander Johann Stender) saukts par Jauno Stenderu (dzimis 1744. gada 4. novembrī, miris 1819. gada 20. novembrī), bija luterāņu teologs un apgaismotājs, Sēlpils pilskunga tiesas prāvests (no 1787), Sēlpils un Sunākstes mācītājs (1796—1819), Gotharda Frīdriha Stendera (Vecā Stendera) dēls. Sastādīja vācu valodas vārdnīcu latviešiem (izdota 1820).

Aleksandrs Johans Stenders Alexander Johann Stender Personīgā informācija Dzimis 1744. gada 4. novembrī Jelgava, Kurzemes un Zemgales hercogiste (tagad  Latvija) Miris 1819. gada 20. novembrī (75 gadi) Sēlpils, Kurzemes guberņa (tagad  Latvija) Tautība vācbaltietis Vecāki Gothards Frīdrihs Stenders (Vecais Stenders) Bērni Johans Kristiāns Stenders

Literārā darbība Valoda latviešu Žanri dziesmas, kristīgas pamācības, lugas Mākslas portāls / Literatūras vikiprojekts

Izcelsme

Aleksandrs Johans Stenders cēlies no senas Augšzemes (Sēlijas) luterāņu baznīcas mācītāju ģimenes, kuras priekšgājējs Johans Stenders (1608—1669) ieceļoja Latvijā pēc Poļu—zviedru kara beigām 1633. gadā un bija prāvests Kurzemes un Zemgales hercogistes Sēlpils virspilskunga iecirknī (1665—1669), šo amatu pēc tam pārņēma viņa dēls Konrāds Stenders (1650—1711).^[1]

Dzīvesgājums

Sunākstes luterāņu baznīca mūsdienās.

Dzimis 1744. gada 4. novembrī Jelgavā toreizējā pilsētas skolas priekšnieka palīga Gotharda Frīdriha Stendera ģimenē, bērnību pavadīja Birzgales (1744—1752) un Žeimes (1753—1759) mācītājmuižās. 1759. gadā Stenders kopā ar ģimeni devās uz Dāniju un Vāciju, kur studēja jurisprudenci Kopenhāgenas Universitātē un Helmštetes Universitāte, pēc tam teoloģiju Kēnigsbergas Universitātē. Studiju starplaikos strādāja par mājskolotāju Zemgales un Vidzemes muižās.

Pēc atgriešanās dzimtenē bija Zalves draudzes mācītājs (1775—1778), no 1779. gada — palīgmācītājs pie tēva Sunākstes un Sēlpils draudzē, kopš 1787. gada — Sēlpils diecēzes prāvests. 1790. gadā tika iespiesta viņa joku luga par zemnieku, kas pēc pamošanās no reibuma sevi iedomājas par muižnieku, kas vēlāk pazīstama ar nosaukumu "Žūpu Bērtulis".

Pēc tēva nāves — mācītājs Sēlpils un Sunākstes draudzē (1796—1819). 1806. gadā Stenders organizēja iepriekšēju parakstīšanos uz sava tēva grāmatas “Kristīga mācība” pārstrādājumu un K. G. Zalcmaņa grāmatas latviskojumu “Pilnīga izstāstīšana, kādā vīzē Auzān Ērnests no zemnieka par brīvkungu cēlies”. Pēc tam, kad 1812. gada kara laikā Napoleona armija atstāja Kurzemi, viņš uzrakstīja divus rakstus par Maskavas nodedzināšanu un franču karapulku atkāpšanos.

Stenders sastādīja nelielu latviešu — vācu vārdnīcu (apvienotu ar vācu valodas mācību grāmatu), kas bija paredzēta latviešu auditorijai, lai mācītu tai vācu valodu. Tajā bija tikai 3000 ikdienas pamatvārdu krājums un dažas paraugsarunas.^[2] Aicinājis uz pārvācošanos, lai visā Kurzemē un Vidzemē paliktu viena pati vācu valoda, kas izsauca Kārļa Gotharda Elferfelda kritiku pat baltvācu žurnālā.^[3]

Miris 1819. gada 20. novembrī Sēlpilī.

Darbi

A.J.Stendera grāmatas "Dziesmas, stāstu dziesmas, pasakas u.c." vāks (1805)

• Labi vērā liekamas, no tiem Dieva rakstiem salasītas svētas jautāšanas (1775, 1796)
• Lustes-spēle no zemnieka, kas par muižnieku tapa pārvērsts (1790), vēlākos izdevumos Žūpu Bērtulis - pirmā luga latviešu valodā
• Jaunā gada vēlēšanās (1793)
• Augstas gudrības grāmata (1796) - pēc tēva nāves papildināts izdevums
• Dzīvošanas spogulis (1804)
• Dziesmas, stāstu-dziesmas, pasakas (1805) - pārdzejoti arī daži Birgera un Šillera dzejoļi
• Pilnīga izstāstīšana, kādā vīzē Auzānu Ernests no zemnieka par brīvkungu cēlies (1807)
• Dziesmu-kalendārs (1811)
• Maskavas nodedzināšana, izpostīšana un aplaupīšana (1813)
• Franču karapulka atpakaļiešana (1813)
• Vācu valodas un vārdu-grāmata (1820)^[4]

Viesību dziesma

Vīri, sievas, bērniņi, Kas še sēž pie bļodām, Dziediet visi priecīgi Mūsu tēva godam! Ņemiet glāzes rokā, Kas ar bišu koka Saldu sulu pilnas: Dievs dod mūsu saimniekam Ilgi dzīvot veselam!

Ēduši un dzēruši, Pirms šī diena beidzās, Lai, kas jauns ir, mudīgi Nu uz dančiem steidzās. Tveriet meitu rokas, Griezieties kā slokas. Lai skan priecas dziesma: Dievs dod mūsu saimniekam Ilgi dzīvot veselam!

Jāņa vakara dziesma

Tā mīļa Jāņa naksniņa Mums jaunas lustes sataisa. Lai jaunas puķes saplūcam Un mājās pārnesam. Ar tām un zālēm dažādām Mēs tēv' un māti mētājam, Un vainagus tiem uzliekam No ozola lapiņām.

Apdziediet tēv' un māmiņu, Kā saimnieci un saimnieku! Ar puišiem, meitām, bērniņiem Un mīļiem kaimiņiem![..] Nu puiši! mīļas meitenes! Uz dančiem lai mēs steidzamies, Šis Jāņa vakars mums ir dots Par saldu līgošan'![5]

Atsauces

1. «Māra Grudule. Stenderu dzimta Sēlijā. LZA vēstis 2010; 64(5/6): 79-95». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 4. martā. Skatīts: 2012. gada 16. septembrī.
2. Laura Karpinska. Angļu-latviešu leksikogrāfiskās tradīcijas kritiskā analīze (Promocijas darbs izd.). Rīga : Latvijas Universitāte, 2012. 104–110. lpp.
3. Valdemārs Ancītis, “Sēlijas Grāmata”. “Signe”, 1999., Rīga, 99. lpp. ISBN 9984-534-27-8
4. Bernhards Dīriķis par A.J.Stenderu. Latviešu rakstniecība (1860). Arhivēts 2010. gada 14. oktobrī, Wayback Machine vietnē. (latviski)
5. Dziesmas, stāstu dziesmas, pasakas u.c. tiem latviešiem par izlustēšanu un prāta pieaugšanu sarakstītas no Aleksander Johann Stender, Sērpiles priekšmācītāja. 40.–42. lpp.

Ārējās saites

• Dseesmas, stahstu-dseesmas, pasakkas &c teem Latweeschem par islusteschanu un prahta peeaugschanu ßarakstitas no Alexander Johann Stender Sehrpilles preekschmahzitaja. Jelgavā, J.F.Štefenhāgens un dēls, 1805.
• Teodors Zeiferts par Jauno Stenderu. Latviešu rakstniecības vēsture (latviski)