From Wikipedia, the free encyclopedia
Aleksandrs Čaks (īstajā vārdā Aleksandrs Čadarainis; 1901. gada 27. oktobris—1950. gada 8. februāris) bija latviešu dzejnieks un rakstnieks.
| ||||||||||||||
| ||||||||||||||
Aleksandrs Čadarainis ir dzimis 1901. gadā Rīgā drēbnieka Jāņa Čadaraiņa un viņa sievas Emīlijas ģimenē. Viņa vecāki un viņš pats piederēja pie Rīgas Debesbraukšanas latviešu pareizticīgo baznīcas draudzes. Mācījās Paulīnas Stabušas privātajā proģimnāzijā toreizējā Suvorova ielā 11—5, tad no 1911. līdz 1914. gadam Rīgas Aleksandra ģimnāzijā. Ģimnāzijā Čadarainis ieguva labu vispārīgo izglītību un aizrāvās ar filozofisku darbu lasīšanu, īpaša interese viņam bija par Imanuelu Kantu, Artūru Šopenhaueru, Frīdrihu Nīči, Georgu Vilhelmu Frīdrihu Hēgeli, Johanu Gotlību Fihti, Herbertu Spenseru un Anrī Bergsonu.[1]
Pirmā pasaules kara laikā 1915. gada vasarā Aleksandra ģimnāziju evakuēja uz Veravu, bet 1917. gada maijā uz Saransku Mordvijā. 1917. gadā bēgļu gaitās tapa Čadaraiņa pirmais patriotiskais dzejolis "Jel celies, Latvija, tu svētā". Padomju Krievijas valdība 1918. gadā ģimnāziju pārdēvēja par Saranskas 4. padomju skolu. 1919./1920. gada ziemā Čadarainis strādāja Penzas pilsētas slimnīcā un, iespējams, ka mācījās feldšeru-sanitāru kursos Saranskā vai Penzā, toties ir saglabājusies 1920. gada 31. martā izdota izziņa par mācību kursa beigšanu Saranskas 4. padomju skolā. 1920. gadā Aleksandram neļāva atgriezties dzimtenē, bet nosūtīja mācīties uz Penzas strādnieku—zemnieku universitāti un Rīgā viņš atgriezās tikai 1922. gada jūnijā.[2]
1922. gadā Čadarainis sāka mācības Latvijas Jaunatnes savienības vidusskolā, 1924. gadā pabeidza Rīgas 2. valsts vidusskolu un sāka medicīnas studijas Latvijas Universitātē. Nespēdams nokārtot pirmo sesiju, viņš augstskolā vairs neatgriezās, kaut arī dokumentus no Universitātes neizņēma vēl vairākus gadus. 1925. gadā LU kursos ieguva skolotāja tiesības un līdz 1927. gadam strādāja Drabešu bērnu patversmē un sešklasīgajā pamatskolā par skolotāju un skolas pārzini, paralēli rakstīdams dzeju. Vēloties iesaistīties studentu dzīves aktivitātēs, viņš iestājās Universitātes akadēmiskajā vienotnē “Zelmenis”, kas tika reģistrēta kā biedrība 1925. gada 9. novembrī. Čaka aktīvā darbība vienotnē bija īslaicīga. Viņš un vēl daži biedri uz trīs mēnešiem no “Zelmeņa” tika izslēgti par svinīgā solījuma pārkāpšanu — dažādu ākstību rakstīšanu ierosinājumu grāmatā. Šādi sodītie uzskatīja, ka viņu humors no vienotnes vadības puses uztverts pārāk nopietni, tāpēc labāk izstājušies no biedrības pavisam.
1928. gadā A. Čaks nodibināja dzejas žurnālu "Jauno Lira", darbojās biedrībā "Zaļā Vārna", žurnālā "Trauksme", bija Latvju rakstnieku un žurnālistu arodbiedrības sekretārs (1930—1934), žurnāla "Domas" redakcijas loceklis (1933—1934) un laikraksta "Dienas Lapa" līdzstrādnieks (1933). Pēc 1934. gada apvērsuma A. Čaks kļuva par ierēdni Rīgas pilsētas krājkasē (1934—1939) un lasīja lekcijas Rūdolfa Egles literatūras studijā (1935—1939). Līdztekus viņš strādāja par Veco latviešu strēlnieku biedrības rakstu, atmiņu tēlojumu un dokumentu krājumu "Latviešu strēlnieki" tehnisko redaktoru.[3] Strēlnieku atmiņu iespaidā tapa episkā poēma "Mūžības skartie" (1937—1939), par ko Čaks saņēma Annas Brigaderes prēmiju. 1939. un 1940. gadā viņš strādāja žurnālā "Atpūta".
Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā A. Čaks tika kritizēts par pretpadomju pieskaņām "Mūžības skartajos", tomēr 1941. gada sākumā viņu uzņēma jaunizveidotajā LPSR Rakstnieku savienībā. Otrā pasaules kara gados Vācijas okupācijas iestādes uz laiku aizliedza Čakam publicēties,[4] šai posmā viņš sacerēja lugu "Matīss, kausu bajārs" (1943) un poēmu "Spēlē, spēlmani" (1944).
Pēc Sarkanās armijas ienākšanas Rīgā 1944. gada oktobrī A. Čaks sāka strādāt laikrakstā "Cīņa" par kultūras nodaļas vadītāju. 1946. gadā tomēr tika organizēta Čaka literārās un recenzenta darbības kritika. 1947. gadā Čaku atlaida no darba avīzē un iecēla par Zinātņu akadēmijas Valodu un literatūras institūta zinātnisko līdzstrādnieku. 1949. gada 28. februārī Drāmas teātrī notika Rīgas pilsētas mākslas un literatūras darbinieku sapulce, kurā LKP CK sekretārs propagandas un aģitācijas jautājumos Arvīds Pelše ziņoja:[5]
"[..] Mūsu prese bija kļuvusi par tribīni juzovsku un gurviču līdzskrējējiem Kacam, Čakam, Brikšķim, Pabērzam u. c., kuri, tāpat kā viņu šefi, ieņēma antipatriotiskas pozīcijas. [..] Mūsu kritiķu darbībā nav gandrīz nekādas oriģinalitātes. Viņu „ražojumos” izpaužas tas pats nelietīgais kosmopolītisms, formālisms, buržuāziskais estētisms un snobisms, tas pats īgnums un kritikas tērpā apslēptais naids pret padomju dramaturģijas un teātra labākajiem darbiem un to noniecināšana, tā pati divkosība. [..]"
A. Čaks bija spiests taisnoties: Bargo partijas un sabiedrības kritiku, ko saņēmu par savām teātra recenzijām, atzīstu par pilnīgi pareizu. Visiem spēkiem centīšos mācīties, lai varētu visā pilnībā ieaugt padomju dzīvē un mākslā.[6]
1950. gada 8. februārī 48 gadu vecumā A. Čaks nomira no sirds infarkta. Viņu apbedīja Raiņa kapos.
Viena no galvenajām Rīgas ielām ir nosaukta Čaka vārdā, tajā atrodas arī viņam veltīts muzejs un piemineklis Ziedoņdārzā.
Latvijas kultūras kanonā iekļauti A. Čaka darbi "Mana paradīze" un "Mūžības skartie".
Čaks ir pirmais un galvenais latviešu urbāniskais dzejnieks. Viņa dzejā izteikta mīlestība pret Rīgu, apdzejota pilsētas trauksmainā dzīve kopumā un atsevišķi tās tēli, piemēram, ormanis, jūrnieks, ielas meita, pašpuika. Latvijā imažinisms kā atsevišķs literatūras virziens neizveidojās, taču tā iespaids vērojams Čaka dzejā, kuras agrīnajos gados galvenais ir tēlainība, kuru nodrošina bagātīgs salīdzinājumu un epitetu lietojums.
Ievērojams, kulturāli un vēsturiski nozīmīgs Čaka darbs ir "Mūžības skartie", kas veltīts latviešu strēlniekiem, kurā mākslinieciski augstvērtīgi atainoti strēlnieku varoņdarbi Pirmajā pasaules karā un Krievijas pilsoņu karā un to vēsturiskā nozīme.
Vācu okupācijas laikā Čaks savus darbus neizdeva, tomēr turpināja rakstīt. Otrās padomju okupācijas laikā viņš veica varai lojāla publicista darbu laikrakstā "Cīņa", tulkoja krievu literatūru, rakstīja pasūtījuma dzeju.[7]
1945-1990
2000-2020
Kopš 2021
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.
Every time you click a link to Wikipedia, Wiktionary or Wikiquote in your browser's search results, it will show the modern Wikiwand interface.
Wikiwand extension is a five stars, simple, with minimum permission required to keep your browsing private, safe and transparent.
