Aizsprosts

Aizsprosts ir masīva hidrotehniska celtne plūstošas ūdens straumes vai upes aizkavēšanai un tā līmeņa paaugstināšanai. Tos veido no betona, grunts, koka vai akmens.^[1] Aizsprostus būvē šķērsām ūdens plūsmai. Aizsprosti tiek celti, lai izveidotu ūdens rezervuāru vai dīķi, atvieglotu kuģošanu, novērstu un regulētu plūdus, kā arī tie ir daļa no hidroelektrostacijām (HES), kur iegūst elektroenerģiju. Aizsprostus ierīko arī apūdeņošanas vai ūdensapgādes vajadzībām. Dažreiz aizsprosti tiek kombinēti kopā ar slūžām.

Ir atrastas liecības, ka pirmie aizsprosti aptuveni 2900 gadus p.m.ē. ir būvēti Senās Ēģiptes teritorijā uz Nīlas. To augstums ir sasniedzis 15 metrus.

Arī dabā ir dzīvnieki, kas veido aizsprostus, piemēram, bebri tos būvē, lai izveidotu sev mājokļus.

Aizsprostu celšanas iemesli

Aizsprostus ceļ dažādu iemeslu dēļ. Ļoti bieži aizsprosti ir izbūvēti kā daļa no hidroelektrostacijas (HES). Aizsprosts paceļ ūdens līmeni un līdz ar to tam pieaug potenciālā enerģija, kuru tālāk izmanto, lai ražotu elektroenerģiju. Lielākie šāda veida aizsprosti ir Triju aizu aizsprosts Ķīnā un Itaipu aizsprosts uz Brazīlijas un Paragvajas robežas.

Aizsprostiem ir liela nozīme ūdens plūsmas regulēšanā. Regulējot ūdens plūsmu, var izvairīties no plūdiem. Tie vienlaicīgi nodrošina arī ūdens apgādi un zemes apūdeņošanu.

Aizsprostu veidi

Pastāv dažāda veida aizsprosti. Tos iedala pēc konstrukcijas, izmēra, celtniecības materiāla, izmantošanas nolūkiem un citiem parametriem. Pēc konstrukcijas visizplatītākie ir gravitārie^[2] (gravitācijas) un arku (arkveida) aizsposti. Vēl ir šķērsaizsposti, āžkonstrukciju aizsprosti, bezpārgāznes un pārgāznes aizsprosti, kontrforsu aizsprosti un citi.

Lai arī gravitārie aizsprosti ir ekonomiski neizdevīgāki par arku aizsprostiem, tie tomēr tiek plaši celti savas izturības dēļ, lai tie izturētu plūdus un lietusgāzes. Sīkāk gravitārie aizsprosti iedalās cietajos aizsprostos un dobjajos aizspostos. Dobjie aizsprosti parasti tiek celti, lai to celtniecības izmaksas būtu mazākas.

Arku aizsprostu celtniecība ir stipri lētāka. To būvniecībā tiek izmantoti arkas elementi, un kombinējot ar gravitāro aizsprostu principiem, tiek panākta to izturība. Šādi aizsprosti tiek būvēti ielejās, aizās un kanjonos, jo to sānos ir jābūt spēcīgiem balstiem, par kuriem var kalpot sānus esošās klintis.

Aizsprostu ietekme uz vidi

Ūdens rezervuāri, kas rodas aiz aizsprostiem, ietekmē daudzus upes ekoloģiskos aspektus. Arī ūdens izplūde no rezervuāra, tostarp turbīnām, parasti satur ļoti maz nogulsnes, un tas, savukārt, var izraisīt upes gultņu izskalošanu un izmaiņas upes krastos; piemēram, izmaiņas, ko izraisīja Glenas kanjona aizsprosts, veicināja sēkļa eroziju.

Vecākiem aizsprostiem bieži trūkst zivju kāpņu, kas neļauj daudzām zivīm pārvietoties augšup pret straumi uz to dabiskajām vairošanās vietām, negatīvi ietekmējot to vairošanās ciklu vai migrācijas ceļu bloķēšanu. ^[3]

Liels aizsprosts var izraisīt arī veselu ekosfēru, tostarp apdraudēto un neatklāto sugu izzušanu teritorijā, un sākotnējās vides aizstāšanu ar jaunu iekšzemes ezeru.

Ir konstatēts, ka arī dambji ietekmē globālo sasilšanu. ^[4] Mainīgais ūdens līmenis rezervuāros ir avots siltumnīcefekta gāzēm, piemēram, metānam.^[5] Lai gan aizsprosti un ūdens aiz tiem klāj tikai nelielu daļu no zemes virsmas, tajos norisinās bioloģiskās aktivitātes, kas var radīt lielu daudzumu siltumnīcefekta gāzu. ^[6]

Aizsprostu pārrāvums

Aizsprostu pārrāvums ir ļoti bīstams un var radīt ļoti lielus postījumus. Pēc cilvēku upuru skaita lielākā šāda veida traģēdija notika 1975. gadā, kad taifūna Nina radīto lietusgāžu rezultātā tika pārrauts Baņcjao aizsprosts Ķīnā. Šajā katastrofā upuru skaits sasniedza 171 tūkstošus, savukārt aptuveni 11 miljoni cilvēku palika bez mājām. Aizsprostu pārrāvumus var radīt ne tikai lietusgāzes, bet arī zemestrīces, cilvēku un datoru kļūdas, slikta vai nepilnīga aizsprostu uzturēšana un citi iemesli.