Remove ads
Aivars Lembergs (dzimis 1953. gada 26. septembrī Jēkabpilī) ir vairākos smagos noziegumos apsūdzēts latviešu politiķis un pašvaldību darbinieks, bijušais Ventspils domes priekšsēdētājs (1988—2021), kopš 1994. gada pārstāv partiju "Latvijai un Ventspilij". Līdztekus politiskajai darbībai A. Lembergs nodarbojās ar uzņēmējdarbību, 2009. gadā viņa īpašumu vērtību lēsa līdz pat 200 miljoniem latu.[1] Līdzās Andrim Šķēlem un Aināram Šleseram viņu uzskatīja par vienu no trim ietekmīgākajiem Latvijas "oligarhiem".[2][3]
| Aivars Lembergs | |
|---|---|
 Aivars Lembergs 2017. gadā | |
| Ventspils pilsētas domes priekšsēdētājs | |
|
Amatā 1988. gada 5. decembris[a] — 2021. gada 1. jūlijs | |
| Vietnieks (i) |
Andrejs Zalāns (1994—1996) Jānis Vītoliņš (1996—2021) Guntis Blumbergs (1997—2006 un 2009—2021) Didzis Ošenieks (2006—2021) |
| Priekštecis | Jāzeps Marnauza |
| Pēctecis | Jānis Vītoliņš |
|
| |
| Dzimšanas dati |
1953. gada 26. septembrī Jēkabpils, Latvijas PSR, PSRS (tagad  Latvija) |
| Tautība | latvietis |
| Politiskā partija |
PSKP (1975—1990) Latvijai un Ventspilij (kopš 1994) |
| Dzīvesbiedrs(-e) |
Ināra Lemberga (~1975—2015) Kristīne Lemberga (kopš 2015) |
| Bērni | Anrijs, Līga, Artūrs |
| Profesija | ekonomists |
| Augstskola | Latvijas Universitāte |
2021. gadā pirmās instances tiesa A. Lembergu atzina par vainīgu kukuļņemšanā, naudas atmazgāšanā, neatļautā dalībā mantiskā darījumā, dokumentu viltošanā, kā arī savu īpašumu slēpšanā, un piesprieda viņam piecu gadu cietumsodu ar mantas konfiskāciju un naudas sodu. Neraugoties uz to, Zaļo un Zemnieku savienība A. Lembergu izvirzīja par Ministru prezidenta amata kandidātu 14. Saeimas vēlēšanām.[4]
Remove ads
Dzimis 1953. gadā Jēkabpilī, ārlaulībā.[5] Māte — Milda Marija Lemberga (1925—2021),[6] tēvs — Roberts (uzvārds nezināms). Pusmāsa — Ligita Upīte (Nikolaja meita).[5] No 1961. gada līdz 1972. gadam mācījās Jēkabpils 1. vidusskolā. 1977. gadā pabeidza studijas Latvijas Valsts universitātes Ekonomikas fakultātē, iegūstot ekonomista kvalifikāciju rūpniecības plānošanas specialitātē. 1978. gadā bija Komjaunatnes Ventspils pilsētas komitejas organizāciju daļas vadītājs.
No 1979. līdz 1980. gadam — PSKP Ventspils pilsētas komitejas instruktors. No 1981. līdz 1983. gadam — LKP Ventspils pilsētas komitejas propagandas un aģitācijas nodaļas vadītājs. No 1983. gada decembra — LKP Ventspils rajona komitejas sekretārs. 1987. gada decembrī pārcelts darbā uz LKP CK Rīgā — lauksaimniecības un pārtikas rūpniecības nodaļas instruktors. 1988. gadā viņu iecēla par Ventspils pilsētas tautas deputātu padomes izpildkomitejas priekšsēdētāju. A. Lembergs bija Komunistiskās partijas biedrs līdz 1990. gadam.
A. Lembergs ir ticis vainots iespējamā sadarbībā ar LPSR Valsts drošības komiteju (VDK), taču 2006. gadā Totalitārisma seku dokumentēšanas centrs sniedzis atzinumu, ka nav pierādījumu, ka politiķis būtu sadarbojies ar VDK.[7]
No 1990. gada līdz 1993. gadam bija Augstākās Padomes deputāts un Ekonomikas komisijas loceklis, darbojās Latvijas Tautas frontes frakcijā. Viens no tiem deputātiem, kas 4. maijā balsoja par deklarāciju "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu".
1991. gadā ievēlēts Ventspils pilsētas Tautas deputātu padomē, 1994. gadā A. Lembergs izveidoja politisko organizāciju "Latvijai un Ventspilij" un tika ievēlēts par tās valdes priekšsēdētāju. 1994., 1997., 2001., 2005., 2009., 2013. un 2017. gada pašvaldību vēlēšanās ievēlēts pilsētas domē un domes priekšsēdētāja amatā.
Viņa izveidotā un vadītā partija "Latvijai un Ventspilij" uzsāka sadarbību ar Zaļo un Zemnieku savienību, tās biedri tika ievēlēti Saeimā un iesaistījās vairāku valdību koalīcijās, bet tās pārstāvis Gundars Daudze tika ievēlēts par 9. Saeimas priekšsēdētāju. Valdību veidošanas sarunās "Latvijai un Ventspilij" vairākkārt pārstāvēja tās vadītājs A. Lembergs.
1999. gadā starp Latvijas Sociāldemokrātisko strādnieku partiju un tā saukto Ventspils grupējumu, tostarp A. Lembergu, tika noslēgts slepens līgums.[8] Tajā puses vienojās par finansējumu, kontrolē esošo masu informācijas līdzekļu redakcionālo politiku un saistībām lēmumu pieņemšanas un ekonomisko aktivitāšu jomā, kā arī paredzēja savstarpējas konsultācijas par dažādiem jautājumiem. Vienošanās punktos ietverti gan noteikumi, kādam jābūt valdības sastāvam, gan privatizācijas procesam. A. Lembergs noliedza, ka šādu līgumu būtu parakstījis un devis naudu par šādiem apsolījumiem,[9] taču līguma autentiskumu apstiprināja toreizējais sociāldemokrātu partijas vadītājs Juris Bojārs.[10] Līgums nodrošinājis partijai no A. Lemberga kontrolētajiem Ventspils uzņēmumiem gadā 70 000 latu.[11] Tiek pieļauts, ka pirms 7. Saeimas vēlēšanām līgumi noslēgti arī ar citām partijām. Līgumā ar "Latvijas Ceļu" paredzēts, ka notiks savstarpējas konsultācijas, "lemjot par piedalīšanos valdības un pašvaldību koalīcijās, vai par atbalsta izteikšanu valdības koalīcijai".[12] Līgumu ar Jauno partiju apstiprināja tās bijušais līderis Ainārs Šlesers, gan uzsverot, ka tas nav paredzējis finansiālu atbalstu.[13] Tomēr gan "Latvijas Ceļš", gan Jaunā partija pēc līgumu parakstīšanas saņēma ziedojumus no Ventspils uzņēmumiem.[12]
No 1994. gada A. Lembergs ir Latvijas Tranzīta biznesa asociācijas prezidents un Basketbola kluba "Ventspils" prezidents, līdz 2019. gada nogalei bija Ventspils Brīvostas valdes priekšsēdētājs.
Pirms 14. Saeimas vēlēšanām 2022. gadā A. Lembergs atkal tika nosaukts kā Zaļo un Zemnieku savienības Ministru Prezidenta amata kandidāts,[14] līdzīgi, kā tas bija pirms vairākām iepriekšējām Saeimas vēlēšanām (šajās vēlēšanās apvienībā Latvijas Zaļo partiju aizstāja LSDSP).
Politiskie pretinieki
A. Lembergam dažādos laikos nācās gan cīnīties, gan sadarboties arī ar citiem oligarhiem, kam ir vienlaikus liela politiska un ekonomiska ietekme, piemēram, Andri Šķēli un Aināru Šleseru.
2006. gadā aktīvu A. Lemberga kritiku, kas ietvēra plakātu izlīmēšanu un īpaša apkārtraksta izdošanu, izvērsa nodibinājums "Pilsētai un pasaulei". Tika izdota arī Lato Lapsas un Kristīnes Jančevskas grāmata "Дело труба. Kas ir Lembergs".[15]
Remove ads
12 gadus ilgušā tiesāšanās procesā Aivaru Lembergu vainoja kopumā 40 noziedzīgos nodarījumos, no tiem 19 tiesa atzina par pamatotiem, bet 21 gadījumā tiesa nesaskatīja noziedzīga nodarījuma sastāvu — būtisko kaitējumu. 2021. gada februārī pirmās instance tiesa Lembergu atzina par vainīgu kukuļņemšanā, naudas atmazgāšanā, neatļautā dalībā mantiskā darījumā, dokumentu viltošanā, kā arī savu īpašumu slēpšanā. Viņam piesprieda piecu gadu cietumsodu ar mantas konfiskāciju un naudas sodu,[16] ko pēc gada, 2022. gada 22. februārī, Rīgas apgabaltiesa atcēla pret drošības naudu 100 000 eiro apmērā.[17] Tajā pašā mēnesī pret A. Lembergu tika uzsākts kriminālprocess par 20 gadu garumā veiktiem Ventspils brīvostas maksājumiem viņa vadītajai biedrībai "Ventspils attīstības aģentūra".[18] Neraugoties uz to, Zaļo un Zemnieku savienība A. Lembergu izvirzīja par Ministru prezidenta amata kandidātu uz 14. Saeimas vēlēšanām.
2003. gadā ģenerālprokurors Jānis Maizītis saņēma A. Lembergu kopromitējošus dokumentus no Saeimas deputāta Arnolda Laksas.[19] 2005. gada 29. decembrī ģenerālprokuratūra uzsāka kriminālprocesu pret A. Lembergu par dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu (tā saukto Grinberga lietu) par ierobežojumu valdības ieceltajam pārstāvim Ojāram Grinbergam darboties Ventspils Brīvostas valdē.[20] 2006. gada 20. jūlijā, tai pašā dienā, kad Zaļo un Zemnieku savienība pirms 9. Saeimas vēlēšanām izvirzīja A. Lembergu par savu kandidātu Ministru prezidenta amatam, Ģenerālprokuratūra viņam uzrādīja apsūdzību kukuļdošanā, noziedzīgi iegūtas naudas legalizēšanā un amatpersonai uzlikto ierobežojumu pārkāpšanā.[21]
2007. gada 14. martā A. Lembergu arestēja sakarā ar apsūdzībām 2005. gada decembrī uzsāktajā kriminālprocesā.[22] Tās pašas dienas vakarā arī tika piemērots drošības līdzeklis — apcietinājums uz nenoteiktu laiku un viņš nokļuva Matīsa cietumā. 10. jūlijā apcietinājums tika aizstāts ar mājas arestu. Tomēr A. Lembergu attaisnoja visu instanču tiesas, tai skaitā 2008. gada februārī nepārsūdzamu attaisnojošu lēmumu pieņēma Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departaments. 2008. gada 22. februārī arī mājas arests tika atcelts. Ar ģenerālprokurora un tiesas lēmumu viņam aizliedza pildīt pilsētas domes priekšsēdētāja amata pienākumus,[23][24] uzticot tos domes priekšsēdētāja 1. vietniekam infrastruktūras jautājumos — Jānim Vītoliņam.
Cita kriminālprocesa ietvaros tika izskatīts "Lemberga stipendiātu saraksts", kurā apkopotas politiskās partijas un politiķi, kurus A. Lembergs vairāku gadu gaitā finansēja, izmantojot noteiktu politisko mērķu sasniegšanai. Saraksta esamības faktu 2009. gada decembrī apstiprināja ģenerālprokurors Jānis Maizītis.[25] 2010. gada 29. septembrī portāls pietiek.com publicēja dokumentus, kuri esot stipendiātu saraksti, kas iegūti kratīšanas laikā no grāmatvedes Gitas Grasmanes datora.[26] Saistībā ar nelikumīgām darbībām A. Lembergam jau kopš 2007. gada ar ģenerālprokurora un tiesas lēmumu ir liegts pildīt Ventspils pilsētas domes priekšsēdētāja amata pienākumus.
No 2007. gada Latvijas Ģenerālprokuratūra ar Jāni Maizīti priekšgalā piešķīra pilnvaras „pārvaldīt un sargāt” Aivara Lemberga mantu Šveices advokātam Rudolfam Meroni. Savu pilnvarojumu R. Meroni izmantoja, lai pārņemtu kontroli Ventspils uzņēmumos, arī AS "Ventbunkers" un AS "Latvijas naftas tranzīts".[nepieciešama atsauce] Tikai 2013. gada 29. aprīlī Lielbritānijas tiesa atņēma R. Meroni tiesības "pārvaldīt un sargāt" A. Lemberga daļas Ventspils uzņēmumā AS "Ventbunkers", šīs tiesības nododot auditorkompānijai KPMG.[27] Sarēķināts, ka R. Meroni tikai no AS "Ventbunkers" un AS "Latvijas Naftas tranzīts" kontiem "glabāšanā paņēmis" 76,4 miljonus latu.[nepieciešama atsauce]
Pēc nepilnus 10 gadus ilgušajām tiesas sēdēm 2019. gada martā apsūdzības uzturētāji prasīja piemērot A. Lembergam 8 gadus cietumā un mantas konfiskāciju.[28]
2021. gada 22. februārī pirmās instances tiesa A. Lembergam piesprieda 5 gadu cietumsodu, mantas konfiskāciju un 20 000 eiro naudas sodu, vainīgo apcietinot tiesas zālē.[19][29] Tiesa atcēla A. Lembergam iepriekš piemēroto aizliegumu pildīt Ventspils pilsētas domes priekšsēdētāja pienākumus, tāpēc, arī atrodoties ieslodzījumā Rīgas Centrālcietumā,[30] kopš 22. februāra A. Lembergam, pēc Ventspils pilsētas domes uzskatiem, atkal bija pienākums veikt likumā “Par pašvaldībām” noteiktos domes priekšsēdētāja pienākumus,[31] tādēļ partijas "Latvijai un Ventspilij" pārstāvji esot bijuši gatavi sagādāt nepieciešamo datortehniku,[32] neskatoties uz to, ka likums liedz slēgtajos cietumos esošajiem cilvēkiem glabāt un izmantot datortehniku.[33][34] Tādējādi, arī esot apcietinājumā, A.Lembergs par 2021. gadā veikto darbu Ventspils valstspilsētas domē saņēma atalgojumu — ap 20 700 eiro.[35]
Gadu pēc tiesas sprieduma pieņemšanas, 2022. gada 22. februārī, Rīgas apgabaltiesa A. Lembergam iepriekš noteikto drošības līdzekli (apcietinājumu) atcēla, nosakot drošības naudu 100 000 eiro apmērā, kā arī, apmaksas gadījumā, liedzot tam pildīt Ventspils domes priekšsēdētāja amata pienākumus.[17] Drošības nauda tika tūlītēji iemaksāta un trīs dienas vēlāk, 2022. gada 25. februārī, A .Lembergs tika atbrīvots no ieslodzījuma.[36]
Vienlaikus, 2022. gada februārī KNAB sāka kriminālprocesu par 20 gadu garumā veiktiem Ventspils brīvostas maksājumiem Aivara Lemberga vadītajai biedrībai "Ventspils attīstības aģentūra". Līdz nokļūšanai ASV sankciju sarakstā A. Lembergs algā no Ventspils attīstības aģentūras gadā saņēma tuvu 100 tūkstošiem eiro.[18]
2023. gada 27. septembrī Lembergam piesprieda četru gadu cietumsodu un mantas konfiskāciju.[37]
Tiesvedība pret Latvijas valsti
Pēc nodrošinātās pirmstermiņa atbrīvošanas no ieslodzījuma 2022. gada februārī, A. Lembergs iesniedza prasību pret valsti atlīdzināt nodarīto kaitējumu viņa veselībai 100 000 eiro apmērā, skaidrojot, ka cietumā viņam neesot sniegta nepieciešamā medicīniskā palīdzība un aprūpe. A. Lembergs esot vairākkārtēji lūdzis viņam nodrošināt Covid-19 potes balstvakcīnu, taču tas neesot uzklausīts, kā rezultātā 2021. gada decembrī viņš saslima ar Covid-19 vīrusu, kas atstājis bojājumus viņa plaušās.[38]
Sankcijas
2019. gada 9. decembrī tika ziņots, ka ASV Valsts kases finanšu kontroles birojs (OFAC) iekļāvis A. Lembergu globālajā Magņitska sankciju sarakstā,[3][39] nosakot sankcijas pret A. Lembergu, viņa ģimeni[40] un viņa kontrolē esošo Ventspils Brīvostas pārvaldi, kā arī trīs biedrībām — Ventspils Attīstības aģentūru, Biznesa attīstības asociāciju un Latvijas Tranzīta biznesa asociāciju. Saskaņā ar noteiktajām sankcijām tika bloķēti visi A. Lemberga un šo četru struktūru īpašumi. Latvijas valdība 10. decembrī nolēma valsts pārvaldībā pārņemt Rīgas un Ventspils ostas.[41]
Remove ads
Līdz apcietināšanai A. Lembergs mita savā lauku īpašumā Ventspils novada Puzes pagastā, bet viņam un viņa ģimenei piederēja arī vairāki citi nekustamie īpašumi.[42]
Ilgus gadus bija precējies ar Ināru Lembergu, laulībā dzima bērni Anrijs un Līga. Abi bērni ir pieauguši un viņu ģimenēs dzimuši Aivara Lemberga mazbērni. 2015. gada 27. novembrī Ventspils pilī A. Lembergs apprecējās otrreiz ar Ventspils domes Attīstības pārvaldes vadītāju un izpilddirektora vietnieci Kristīni Krasovsku (dzimusi 1978. gadā, tagad Kristīne Lemberga),[43] ar kuru domes priekšsēdētājs satikās kopš 2013. gada.[44] Pārim 2016. gada 10. februārī piedzima dēls.[45]
2021. gadā Anriju Lembergu apsūdzēja krimināllietā kopā ar tēvu[46] un piesprieda divus gadus un vienu mēnesi cietumā, kā arī mantas konfiskāciju un naudas sodu 5000 eiro apmērā.[16]
Remove ads
2000. gadā apbalvots ar III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni.[47] Apbalvots ar 1991. gada Barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi.[48] 2016. gadā saņēmis Latvijas Pareizticīgās baznīcas Svētā svētmocekļa Rīgas arhibīskapa Jāņa III šķiras ordeni.[49]
Wikiwand in your browser!
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.
Every time you click a link to Wikipedia, Wiktionary or Wikiquote in your browser's search results, it will show the modern Wikiwand interface.
Wikiwand extension is a five stars, simple, with minimum permission required to keep your browsing private, safe and transparent.
Remove ads