Ahaja

Ahaja (sengrieķu: Ἀχαΐα) ir Grieķijas vēsturiskais apgabals, kas atrodas Peloponēsas pussalas ziemeļos. Austrumos Ahaja robežojās ar Korintiju, dienvidos ar Arkādiju un Elīdu, bet ziemeļos to apskalo Korintas un Patras līcis. Ahajas sauszemes robeža dienvidos gāja pa Erimantas kalnu grēdu, dienvidaustrumos pa Cillena grēdu, austrumos tā robežojās Sikionu, bet rietumu robežu veidoja Larisas upe. Ja neskaita līdzenumu Ahajas pašos rietumos pie Dimes, Ahaja kopumā atrodas kalnainā reģionā. Mūsdienās Ahaja ir iekļauta Peloponēsas perifērijā, Ahajas nomē ar galvaspilsētu Patru.

Ahajas vēsturiskā apgabala karte.

Nosaukums

Nosaukums "Ahaja" dažādos laikos ir lietots ar atšķirīgām nozīmēm. Homērs terminu "ahajieši" Iliādā lieto attiecībā uz visiem grieķiem, kas piedalījās Trojas karā, bet atsevišķu Ahajas reģionu vispār nepiemin. Reģions, kas vēlāk ir pazīstams kā Ahaja, tiek saukts par Egialu. Gan Hērodots, gan Pausanijs stāsta leģendu par to, ka ahajiešu cilti no savām zemēm Argolīdā padzina dorieši, kad tie iebruka Peloponēsā. Attiecīgi, ahajieši izspieda egialiešus (kas tagad pazīstami kā jonieši) no viņu zemēm. Jonieši atrada pagaidu patvērumu Atēnās, un Egiala kļuva pazīstama kā Ahaja. Domājams tāpēc reģions, kas klasiskajā Grieķijā pazīstams kā Ahaja, neatbilst Homēra Iliādā teiktajam.

Romiešu laikā Ahaja bija province, kas aizņēma Centrālās un Dienvidgrieķijas lielāko daļu. Tā ir Ahaja, kas ir minēta Jaunajā derībā (piemēram, Apustuļu darbi 18:12 un 19:21; Romiešiem 15:26 u.c.). Un tomēr, Pausanijs, kurš rakstīja 2. gadsimtā, savā darbā "Grieķijas apraksts" vienu grāmatu veltīja Ahajas reģionam, norādot, ka šis nosaukums, vismaz reģionālajā līmenī, vēl joprojām tiek izmantots klasiskās Grieķijas izpratnē. Viduslaikos krustnešu valstī vārds "Ahaja" tika izmantota Ahajas karalistes nozīmē (1205—1432), kas iekļāva sevī visu Peloponēsu, tādā veidā pietuvinot to šī vārda romiešu lietojumam. Mūsdienu Grieķijas Ahajas nome lielā mērā balstās uz klasiskās Grieķijas reģionu.

Vēsture

Aizvēsture

Dolmēni un kromlehi ir zināmi Ahajas reģionā no neolīta laika. Akmens cirvji un naži, izgatavoti no tādiem materiāliem, kā kvarcs vai obsidiāns, tika atrasti šī senā reģiona megalītiskajās kameru kapenēs.^[1] No pārējiem artefaktiem var minēt alabastra keramikas lauskas, kas tika atrastas izrakumos Antejā un ir datējamas ar 13. gadsimtu p.m.ē.

Arhaiskā un klasiskā Grieķija

Divpadsmit Ahajas pilsētas bija apvienotas senajā Ahajas līgā, kura pildīja svarīgas reliģiskās un kultūras funkcijas. Savā vēlākajā formā 3. gadsimtā p.m.ē. Ahajas līgai bija svarīga nozīme Grieķijas politikā.

Saskaņā ar Pausaniju, 688. gadā p.m.ē. Hiperenzijas pilsētu apdraudēja Sikionas karaspēks. Vietējie iedzīvotāji aizsargāja savu pilsētu, piestiprinot degošas lāpas savu āžu ragiem. Sikionieši atkāpās un hiperenzieši pārdēvēja savu pilsētu par Aigeiru (sengrieķu: Aίγειρα) par godu āžiem.

5. gadsimtā p.m.ē. Ahajas pilsētas ieturēja neitralitāti Grieķu—persiešu karos un parasti bija neitrāli cīņās starp Atēnām un Spartu. Vēlākos gadsimtos Ahajas ietekme kļuva lielāka.

373. gadā p.m.ē. Ahajas pilsēta Elike lielās kataklizmas laikā tika izpostīta. "Lieli liesmu stabi", pirmā liecība vēsturē par uguni zemestrīces laikā. Zemestrīce notika naktī, kā rezultāta Elike apklusa. Bet pēc tam no Korintas līča uznāca spēcīgs cunami, kas pilsētu appludināja. Visi iedzīvotāji gāja bojā. Arī Buras pilsētu, kas atradās dziļāk valsts teritorijā, iznīcināja zemestrīce.

367. gadā p.m.ē. Epaminonda trešā iebrukuma laikā Peloponēsā, Ahajas pilsētas piekrita savienībai ar Tēbām. Taču vēlāk, kad oligarhi atkaroja Ahajas pilsētas, tās apvienojās ar Spartu pret Epaminondu. 362. gadā p.m.ē. Mantinejas kaujā ahajieši bija Spartas, Atēnu un Mantinejas sabiedrotie pret Tēbām.

Ahajieši iekļāvās grieķu savienībā Tēbu un Atēnu vadībā, kuru 338. gadā pr.Kr. uzvarēja valdnieks Maķedonijas Filips II Heronejas kaujā. Vēlāk Ahaja bija Korintas savienības daļa, kurā dominēja maķedonieši.

Romas periods

Romieši Ahaju iekaroja 146. gadā p.m.ē. Imperators Oktaviāns izveidoja Ahaju par senatoru provinci, bet vispār šis reģions ieguva labumu no Romas imperatoru (piemēram, Oktaviāna) labvēlīgās attieksmes. Tas notika tāpēc, ka Ahaja ģeogrāfiski bija tuvāk Romai, nekā citas provinces, un tādēļ tai tika piešķirtas politiskas priekšrocības un augsts statuss, lai Romas imperators varētu uzturēt politisko līdzsvaru impērijā.

Ahajas pārvaldīšana tika nodota senāta ziņā, un tajā pat laikā pretoriāņu līmeņa prokonsuls tika nozīmēts par tās gubernatoru ar administratīvo rezidenci Korintā. Taču Roma vāji kontrolēja Ahaju: tur nebija izvietoti romiešu garnizoni, romieši bieži pacieta vietējās reliģiskās un sociālās grupas, bet kopējā brīvas rīcības izjūta grieķu vidū bija parasta parādība. Pēc Augusta valdīšanas no 15. līdz 44. gadam Ahaja tika apvienota ar Maķedoniju, kas sakrita ar robežu problēmām. Šo apvienoto impērijas provinci pārvaldīja gubernators, kas atradās Mēzijā, Donavas krastos. 67. gadā imperators Nerons pasludināja Grieķiju politiski brīvu no Romas impērijas, un grieķi sāka savu autonomo pārvaldīšanu. Taču Romas vara pār Grieķiju drīz vien tika atjaunota, kad imperators Vespasiāns atkal nodeva provinci Romas senāta rokās.

Atsauces

1. François Lenormant, Elisabeth Chevallier. A Manual of the Ancient History of the East to the Commencement of the Median Wars. Lippincott & co., 1871. 33. lpp.